Kamēr vēl viss svaigā atmiņā, uzrakstīšu dažas atziņas par šo valsti. Ielikšu arī vairākas fotogrāfijas, kuras pašas par sevi runā.

Uz Cotonou jūnija sākumā devos otro reizi 3 gadu laikā, un biju patīkami pārsteigts par vērienīgajiem attīstības projektiem šajā pilsētā. Tieši kā es to biju paredzējis, šī un daudzas citas Āfrikas valstis šobrīd piedzīvo strauju attīstības posmu. Jautājums tikai, par kādu cenu tas tiek darīts. Daudzi to sauc par otro kolonizāciju, jo par dārgajiem objektiem maksās daudzas nākamās paaudzes.

Brussels Airlines lidojuma plānu maiņas dēļ mans ceļojums ieilga par liekām 3 dienām, tāpēc pēc dažu dienu darba ar mūsu sadarbības partneri man radās iespēja nedaudz paceļot pa valsti. Pašā Cotonou un tās apkārtnē neko jaunu ieraudzīt necerēju. Piesārņota un no cilvēkiem brīva pludmale tika labi izpētīta iepriekšējā reizē, bet no tūristu magnēta voodoo padarīšanām man pietika ar dažu videoklipu noskatīšanos, lai saprastu, ka man tas noteikti nav vajadzīgs. Pajautāju sadarbības partnerim, vai ir iespējams nokļūt Pendjari nacionālajā parkā, un viņš noorganizēja man auto (kādus 15gv Totota RAV4) ar savu privāto šoferi Ksavieru, kurš angliski prata pateikt tikai "o-ke". Skatoties kartē, man nelikās, ka brauciens būs tik ilgs un izaicinošs, bet Ksaviers nebrauca pa tiem ceļiem, kurus ieteica navigācija. Un tas arī saprotams - labāk lielāks aplis pa daudzmaz braucamiem ceļiem, nekā taisnākais bedrainais ceļš. Rezultātā līdz viesnīcai Pendjari Lodge braucām vairāk nekā 700km vismaz 10h, un pa šo laiku varēju diezgan labi apskatīt valsti. Tiem, kam tas šķiet pārāk mokoši, esot iespēja atlidot ar privāto lidmašīnu. 

Jau pavisam drīzi pēc izbraukšanas no Cotonou nonācām pāris avārijas situācijās un redzējām avārijas ar līķiem. Kāds džips pilnā ātrumā bija ieskrējis smagajam purnā. Lieki piebilst, ka ātruma ierobežojumus te neviens neievēro. Priekšroka tam, kuram vairāk bezkaunības. Padot ceļu kādam citam satiksmes dalībniekam ir nepiedodama vājuma pazīme. Mīkstais ir arī tas, kurš naktī izslēdz tālās gaismas, cerībā, ka pretimbraucošais izdarīs tāpat. Paldies Dievam galā nonācām dzīvi un veseli. Pie nacionālā parka vārtiem mums pievienojās gids Raz, kurš izrādījās Natitingou izbijusī repa zvaigzne. https://www.youtube.com/watch?v=v0lsY_4vCnA

Vismaz viņš labi runāja angliski, un es varēju uzdot visus jautājumus, kuri bija sakrājušies pa ceļam. Pirms šīs tikšanās gan sanāca misēklis, jo mēs 20km aizbraucām garām pilsētai Tanguieta Burkinas virzienā pa ļooooti izdangātu ceļu, jo navigācija veda uz veco Pendjari Lodge vietu, kura bija slēgta pēc tam, kad 2019.g tur uzbrucēji nogalināja gidu un baltos tūristus aizveda gūstā uz Burkinu izpirkuma prasīšanai. Pazaudētā laika dēļ nacionālajā parkā iebraucām īsi pirms vārtu slēgšanas un tumsas iestāšanās. Pirmais vakara safari man sanāca pa ceļam uz viesnīcu. Man par pārsteigumu viesnīca bija pat ļoti laba, un tur satiku arī baltos tūristus, kuri izskatījās diezgan turīgi. Nepaspēju paprasīt, kā viņi te tikuši, jo no rīta visi bija prom, un es pa visu kompleksu biju vienīgais viesis. Diena pagāja safari braucienā, meklējot ziloņus, kurus diemžēl tā arī neieraudzījām. Arī nīlzirgi bija aizmigrējuši uz citu vietu. Daudz bija dažādu pārnadžu - antilopes, bifeļi, bet nebija graciozo žirafju. Kā lielākais retums man tika parādītas 2 lauvu mātītes, tāpēc secinājums, ka Pendjari nav īpaši bagāts nacionālais parks. Lielos laukumos izdedzināta zāle, lai "labāk varētu redzēt zvērus". Pēc ilgākas braukāšanas Ksaviers paziņoja, ka jābrauc uz Tanguieta pirkt degvielu. Pie reizes arī mani aizveda uz labāko ēstuvi pilsētā. Skats no šīs ēstuves balkona.

Pusdienās man piedāvāja chicken vai fish. Kad paskatījos, ka vista ar zivi sautējas vienā katlā, sapratu, ka lielas starpības garšas ziņā droši vien nebūs. Paņēmu zivi, bet sapratu, ka manām bažām par garšu nav pamata. Čili netika žēlots, tāpēc vienīgā garša mutē bija - uguns.

Šo bildi ieliku lielāku, lai redzētu, ka katlā patiešām sautējas vistas kāja un zivs aste.

Pēc pusdienām pa ceļam atpakaļ uz nacionālo parku Raz man parādīja skaistu Pendjari upes ūdenskritumu kaskādi. Beidzot zaļa oāze!

Ksaviers tā nesās, ka uz grantētā ceļa pēc strauja manevra, glābjot vistas dzīvību, mašīnu pamatīgi sanesa. Vienā brīdī es sapratu, ka būsim uz vāka, bet brīnumainā kārtā mašīna sagriezās par 180 grādiem, sasvērās, bet nokrita atpakaļ uz riteņiem. Skāde sākumā nešķita liela.

 Vēlāk gan sāka tecēt radiators un mūs nacionālajā parkā izglāba rendžeri, uzdāvinot kanniņu ar ūdeni. Vakarā uz viesnīcu atbrauca meistars un radiatoru salāpīja.

Ksaviers man lika vilties ļoti bieži. Sen man nebija radusies vēlme kādam kārtīgi iesist. Bet varbūt Ksaviers ir tipisks šīs valsts pārstāvis, un vaina patiesībā ir manī? Viesnīcas bungalo terasē es, labu gribēdams, bieza folija bļodiņā sagriezu viņam mango un iedevu Fitness batoniņu no Latvijas. Pats aizgāju dušā. Kad atnācu, Ksaviers bija devies prom uz savu numuriņu, folijas bļodiņa saņurcīta ar mango atlikumiem mētājās krūmos, un arī batoniņa plēve mētājās pie terases. Redzēju, kā viņš cūkojas piesārņotā pilsētā, bet vēl tagad nesaprotu, kā viņam neienāca prātā, ka viņš dara kaut ko nepareizi perfekti sakoptā vidē? To, ka viņam ir aristokrātiska uzvedība, viņš pierādīja citā epizodē. Izpirku viņam sarkanvīna glāzi, kura tādā nekurienē nebija lēta - kādi 7 EUR. Pēc pirmā malka glāzē iekrita kaut kāds knislis, un Ksaviers cēlu žestu glāzes saturu izlēja krūmos, sagaidot, ka es viņam tūlīt pirkšu nākamo glāzi

Nonākšana tādā vidē cilvēku maina

 Fonā aiz baseina ūdenskrātuve, pie kuras nāk padzerties zvēri. Tos mēģina pārsteigt izbadējies kroksis. 

Mans bungalo (pārējās Pendjari Lodge lepnā kompleksa bildes var redzēt internetā)- liels kontrasts no Beninas urbānās vides:

Dienu un nakti ar kalašņikovu apbruņota apsardze sargāja viesnīcu, tāpēc jutos drošībā. 

No safari braucieniem lielāko iespaidu atstāja termītu pūžņi, kuri te bija sevišķi lieli. Savvaļas ziedi, kādi aug lepnāko dārzniecību dobēs. Baobabi, krāsainie putni un daži sastaptie zvēri.

Pēdējā dienā pēc rīta safari pametām Pendjari un atvadījāmies no Raza. Sanāca neliela aizķeršanās ar naudām, jo izrādījās, ka bankomāti neizdod naudu no Mastercard kartēm. Vēl kaut kādā benzīntankā Ksaviers esot samaksājis 20000 CFA par daudz, atstājis mūs pavisam bez naudas. Sapratu, ka Cotonou atgriezīsimies pēc pusnakts, bet Ksaviers lika saprast, ka pa nakti viņš nebrauks. Būšot jānakšņo Parakou. Viņam ieskaidrot, ka man 10:00 no rīta jānodod tests, lai paspētu saņemt atbildi pirms reisa, šķita neiespējami. Kad likās, ka nu ir ziepes, mašīnai nokāvām dzinēju nekurienes vidū kādus 100km aiz Djougou. Piestājām pie auto servisa, kurš bija uz 4 stabiem uzsliets jumtiņš.

Meistars ar saviem dēliem atstiepa sporta somu pilnu ar atslēgām un instrumentiem, ātri noteica diagnozi, un sāka izjaukt dzinēju, kurš pa detaļai vien stundas laikā pārcēlās uz bagāžnieku. Tad tika paziņota, ka vajadzīgās blīves viņam nav, to varot mēģināt dabūt nākamajā dienā, aizvēra kapotu un devās mājās. Mēs ar Ksavieru gājām slīcināt bēdas naktsklubā ceļa otrajā pusē (primitīvs bārs ar skaļu mūziku). Noziņojām problēmu šefam, kurš solījās mani izpestīt. Sarunāšot taksi. Man tas likās maz ticami, jo takšus kaut kā līdz šim nebiju šajā galā manījis. Saule norietēja un palika pavisam tumšs. Šefam joprojām neizdevās sarunāt taksi, jo tie prasīja Beninai milzīgas summas. Skaidrs bija viens, ka Ksaviers jebkurā gadījumā paliek nekurienē, un viņš sāka uzrunāt nejaušos garāmbraucējus, mēģinot noskaidrot, kur viņš varētu pārnakšņot. Viens žēlsirdīgais motociklists piekrita parādīt vienu moteli, lai sēžoties uz moča - aizvedīšot. Man kaut kā negribējās palikt vienam ceļa malā, tāpēc arī nolēmu apskatīt šo moteli. Kas zi' - varbūt arī man tur būs jānakšņo. Un tā mēs 3 pilnīgā tumsā uz moča pa taciņām braucām vēl lielākā nekurienē, un man iezagās bažas, ka varbūt tās arī beigas. Aizvedīs mani tagad ar vientiesi Ksavieru kaut kur kādā būdā un paprasīs miljonu. Nē - atveda uz nekurienes lielāko naktsklubu, kur sarunājām numuriņu, kuru es nemaz negribēju iet skatīties. Želsirdīgais motociklists mūs atveda atpakaļ un atnāca priecīga ziņa - taksis esot atrasts par 110 EUR, un jau braucot no 100km tālā Parakou. Vēl kādas 2h un es varēšot braukt! Piegāju pie mašīnas un lūdzu Ksavieram to atslēgt, lai tiktu pie savām mantām. Man par pārsteigumu viņš paziņoja, ka mašīnu neesot aizslēdzis. Te nu man gribējās viņam krāmēt otrreiz, jo man datorsoma ar laptopu, Gopro kameru u.c. vērtīgām mantām, kuras kādam vietējam čalim atlika tikai paņemt. Brīnums, bet neviens mašīnu neiedomājās pārbaudīt un mantas bija uz vietas. 

Ieradās taksists un trakais nakts brauviens varēja sākties. Atvadījos no Ksaviera un devos ceļā. Kā mēs nevienu nenotriecām, varu tikai brīnīties, jo visi brauc ar tālajiem, un es absolūti neko tādos brīžos ceļa malā nevarēju saskatīt. Taksistam gan jau radzene pielāgojusies, tāpēc brauca kā džigits. Kā būs, tā būs - neko tāpat mainīt nevarēju, tāpēc atlūzu un pamodos jau pie pašas viesnīcas pludmales malā. No rīta pie baseina ieturēju brokastis, vērojot aiz žoga pa pludmali staigājošās nobarotās cūkas, nodevu analīzes un nākamajā dienā varēju doties mājās. Līdz nākamajai reizei, Benina. Jā... Ksaviers šodien dabūja pirmo smartfonu un atsūtīja man audiosveicienu "Gūūd monīī, čīča... hāā jū?  His a Ksavie in Benina. O-ke". Samācījies angļu valodu...