D-Jordānija ziemā
Pateicoties lētajām biļetēm Rīga – Eilata, decembra sākumā sanāca nokļūt Jordānijā. Ielidojot Eilatā, pasu kontrole ātra un formāla. Autobusa biļetes var pirkt lidostā – info centrā ar karti, automātā vai autobusā par Izraēlas šekeļiem (4,2 ILS). Braucām ar 30. vai 50.autobusu līdz pieturai Rabin Border Crossing/Road 90, no turienes ar kājām kādu 20min. gājiens līdz Jordānijas robežai. Vairākas pasu kontroles, kaut kādu lapeļu aizpildīšana, 105 ILS/ pers. samaksāšana (it kā vajadzēja būt 100 ILS/pers.+ 5 ILS/no grupas, bet no mums pieprasīja 105 ILS no katra. Neprotestējām). Vīzas nevajag, Jordan Pass nepirkām.
Jordānijas pusē mūs sagaidīja naudas kāru taksistu bariņš. Tā kā nemākam kaulēties, ņēmām to, ko piedāvā – 53 JOD un pēc 2h bijām Petrā. Wadi Musā palikām lētā hotelī Valentine Inn – istabiņa ūķis, bet piedāvātās vakariņas (7 JOD/pers.) to visu atsvēra – zviedru galds ar milzīgu ēdienu izvēli!
Nākošā dienā bija doma braukt uz Dana rezervātu, bet, tā kā skaitījās jau nesezona, nevarējām atrast šoferi, kas par saprātīgām naudām būtu gatavs aizvest. Tad nu nopirkām 2 dienu ieejas biļeti Petrā (55 JOD/pers.) – lēti nav, bet ir to vērts, paldies tiem ceļakājiešiem, kas pārliecināja, ka Petra jāredz!
Katru dienu nostaigājām ap 20km – pa tūristu pilno galveno eju + mazāk vai pat vispār bez tūristiem esošās kalnainās takas.
Pēc Petras atradām taksi, kas par 35 JOD piekrita aizvest līdz Wadi Rum ciematam – trāpījās gan īsts Šumahers – uz 160km/h lidoja pāri visām bedrēm, stundas laikā bijām klāt un paspējām vēl uz saulrietu!
Ciematā mūs sagaidīja iepriekš sarunātais gids. Paldies Ceļakājas smaartinsh, kas ieteica savu tuksneša pavadoni - +962778285243, Salamh Alzlabeah. Arī noteikti rekomendējam!
Tuksnesī bijām 2 naktis un 2 dienas, maksājām 100 JOD/ pers., droši vien varēja sarunāt arī lētāk, bet nav žēl, ļoti centās!
Un tā – ap pl.17 mūs sagaidīja Salamh brālis Saleh un aizveda uz teltīm tuksnesī. Ārā +5, bet teltī segu daudz, bija silti. Beduīnu vakariņas – zemē ierakta vista + dārzeņi, duša ar aukstu ūdeni, garšīgā beduīnu tēja, telefona sakaru nekādu – kopumā bija forši:)
Nākošā rītā džipu tūre – izvadāja mūs pa visām “jāredz” vietām, iemēģinājām kamieļtransportu, vakarā saulriets un tad vakariņas kempingā.
No rīta mūs sagaidīja pats Salamh, ar ko bijām tūri sarunājuši. Bija paredzēts pārgājiens – nedaudz pastaigājām, nedaudz apmaldījāmies, bet veiksmīgi atradāmies. Aizvizinājāmies līdz Sauda Arābijas robežai, kur kilometriem tālu neviena cilvēka – iespaidīgi skati! Noslēgumā Salamh aizveda mūs uz savas ģimenes mājām (beduīnu apmetni) pusdienās. Pagalma vidū tika uzklāts galds – paklājs ar spilveniem, atnesta paplāte ar rīsiem, vistu, aitas jogurta mērci un plāceņiem. Bija garšīgi, tikai vājāko vēderu īpašnieki pēc tam tualeti apmeklēja pastiprinātā režīmā:).
Kopumā Wadi Rum tuksnesis ļoti, ļoti skaists – tik daudzkrāsains un dažāds! Īpaši skaisti esot martā – viss ziedot un zaļojot! Te esot arī skorpioni un čūskas, bet ziemā ielienot dziļāk zemā un pārsvarā sastopami tuksneša nomalēs, kur cilvēku mazāk.
Ciematā kāpām taksī un par 30 JOD tikām līdz Aqabai. Birdinājām asaras, ka tuksnesis pamests, gribējās palikt tur vēl kādu dienu:(
Nākošā dienā izbraucām ar stikldibena laivu snorkelēt – 13 JOD/pers. par 3 h, sarunājām turpat pludmalē. Silti nebija. Tā kā Sarkanajā jūrā snorkelējām 1.reizi, bija ah un uh, cik skaisti! Saķērām 6 ežu adatas vienā papēdī, aizgājām vakariņās uz Papaya restorānu (paldies lieneva par ieteikumu!) un nākošajā rītā par 10 JOD braucām uz Izraēlas robežu. Tur atkal ar kājām līdz autobusiem. Pietura gan paredzēta tikai pasažieru izkāpšanai – 3 autobusi pabrauca garām, ceturtais – apstājās! Eilatas autoostā pārkāpām 392.autobusā, braucām uz Red Canyon – nav slikts, bet pēc Jordānijas nelikās īpašs. Autobuss pilns ar militāristiem – apkarinājušies ar automātiem un patronām kaut kur devās. Tas arī bija vienīgais, kas liecināja par kaut kur Izraēlā notiekošajiem nemieriem. Pēdējā nakts Eilatā un nākošā rītā uz mājām!
Izraēlā, salīdzinot ar Jordāniju, daudz tīrāks, nav tik piemētāts, bet tik un tā Jordānija labāk patika. Naudu mainījām jau Rīgā, bet varēja arī uz robežas un pilsētās. Sarēķinājām, ka mums 4-atā braukt ar takšiem bija izdevīgāk nekā īrēt mašīnu. Kopā katram ap 450 EUR viss izmaksāja un 100% labas emocijas! Rekomendējam!
Lakoniski un saprotami! Bez lieka furora un ņaudēšanas. Klasicisma paraugs! Spec.ielīdu un pārbaudīju to ūķa cenu. Cena laba, par ūķi nezinu, Ja vakariņas dod par tādu naudu, tad nevajag satraukties par iznākumu. Vakariņu izdevumiem jāpievieno lielāko farmācijas gigantu saražotais un tad veidojas galējā cena.
Bišku škrobe, ka šogad biļetes uz turieni bij jāsaņurca un jāizmet. Bet nekad nesaki nekad!
Ui, kļūdījos! Cerams, ka WC bija aktuāla vienmēr un visu laiku! Vienkārši pēc BIO lauku mielasta paātrinātākā tempā.
Biju palicis uz vienu nakti Valntine inn. Ņemot vērā nenormālās cenas pie Petras bija ok. Īsta bacpaker naktmītne. Vakariņas labas, gulta un silts ūdens ar bija. Par atmosfēru un attieksmi pret klientiem ar nevarēju sūdzēties + bezmaksas transports uz Petru.
tekla, paldies!
Arī ko līdzīgu plānoju un gribu redzēt Petru.
Ļoti laba un noderīga informācija te.
Valentine Inn vakariņas nu nekādi neietekmēja farmācijas gigantu ienākumus - arī mūsu bariņa vārgākie vēderi pēc tam darbojās kā pulksteņi - ne par ātru, ne par lēnu
Ar istabu nepaveicās - viena gulta bija drusku sačurāta, bet, tā kā mūsu kompānija katru diskomfortu uztver kā eksotiku, tas braucienu padarīja nevis sliktāku, bet krāsaināku
Visnotaļ piesātināts ceļojums, lai arī ne sevišķi budžeta (man dārgākā sastāvdaļa bija ieejas biļete Petrā).
Slinks būdams naktsmājas ņēmu gandrīz pie pašiem Petras vārtiem (pilsēta ir tālāk augšā kalnā), tagad skatos, cena ne tuvu nav tai, ko maksāju pirms nepilniem 2 gadiem (tad bija tikai kapeiku dārgāk kā te pieminētais Valentīns, gan bez vakariņām, tikai ar brokastīm).
Izmantojot sabiedrisko ēdināšanu un veikalus, punča problēmu nebija nekādu. Pieredzes ar beduīnu barošanu gan nav (tam to konjaku/viskiju jātur blakus).
Lai nebūtu jāmaksā Aquaba robežpunkta taksistu mafijai vismaz 20 JOD (25€) par 3 km par cilvēku, tad var teikt, ka dodies uz Aqaba Bird Observatory. Citādi ne taksisti, ne robežsargi ar automātiem neļaus iet ar kājām. No observatorijas pa takām (1 km) var nokļūt līdz pilsētas ielām, kur var atrast normālas cenas taksi, ja nepieciešams nokļūt līdz 5 km attālajam Aqaba centram. Pārbaudīju tikai atpakaļceļā, iznākot no observatorijas uz robežas (neviens pat nepamanīja). Turpceļā varētu būt mazliet grūtāk. Ieteicams iet observatorijas darba laikā 8:00-15:00 (izņemot piektdienas), lai noticētu. Robežpunkta taksisti ir ar vienu roku ar robežsargiem, mānās par cenu, ja samaksā mazāk un kāpj ārā, pēkšņi sāk braukt un ved atpakaļ pie uz robežpunktu pie savas bandas, kopā ar pārējiem taksistiem draudot izspiest divkāršu summu. Ja tomēr izmantojat šo taksi, tad nenāciet ārā no robežpunkta vienatnē, bet mēģiniet pievienoties citiem tūristiem, sakot, ka esat viena grupa. Nerādiet, ka jums ir atsevišķa lapa - tas nozīmē, ka grupā esat viens, tātad taksisti jūs gribēs vest atsevišķi vienu pašu.
Lai nebūtu jāmaksā Aquaba robežpunkta taksistu mafijai vismaz 20 JOD (25€) par 3 km par cilvēku,
No šīs vietas varētu detalizētāk? Cenas varbūt ir cēlušās, bet mana ceļojuma laikā bija 15 JOD par mašīnu uz "centru", ne cilvēku.
Bet ieteikums par observatoriju interesants, kājām pēc kartes tur kādi 2 km izskatās un tad jau var mēģināt ķert taksi (guglī gan tikai vienu izdevās ieraudzīt "izbraukājot" vairākas ielas). Žogu tur nav?
Protams, tur ir "mafija" bez visiem robežsargiem, kājām aiziet (atnākt) no robežas nedrīkst un viss. Ja neproti skaļi un ilgi arābiski skaidroties, tad citu variantu nav (iespējams, ka nav arī tad).
Nu viniem tur monopls un samejie to labi apzinas. Aizvakar ari meginaja dirat 15 jod par katru galapunktu, jeb precizak meginaja teikt ka ar vienu taxi tikai uz vienu lokaciju var braukt. Mes mierigi iekramejamies taxi cetrata un par 20 jod aizbraucam sakuma uz vienu, pec tam otru viesnicu. Bet nu dirat megina pec pilnas programmas un uz kaulesanos ipasi neielaizas, vismaz tas runasvirs kas izlec tur pa prieksu. Taksisti pasi noteikti butu miermiligaki, bet pats redzeju ka musejais tam blaurim noskaitija par pakalpojumu pirms startet.
Vai par cenu runājāt ar pašu taksistu? Man visu regulēja "laukuma vecākais", gan cenu nosauca, gan taksistu pasauca un nodeva instrukcijas (puisis angliski nerunāja). Man pirms viesnīcas vēl bija bankomāts vajadzīgs, gan taksistam samaksāt, gan tālāk.
Maršruts Aqaba (pilsētas ielas) - Putnu vērošanas centrs - Robežpunkts (2.72 km): https://drive.google.com/open?id=1zor7yMY0VWV4d7kIUi0KKj0ga6fMlxuO&usp=s... Man gan nebija līdzi Google satelītkarte, ceļu jautāju vietējiem, atklāti prasot, kā nokļūt līdz robežpunktam. Viņi ļoti laipni atbildēja. Satelītbildē izskatās ļoti atklāts, bet dabā smilšu kalni ir lieli, tāpat arī mežs/plantācija (kaut ko audzē apkārt observatorijai, staigā vietējie zemnieki). Tevi pamana tikai tad, kad iznāc no observatorijas uz lielā ceļa uz robežpunktu. Žogi ir tikai apkārt attīrīšanas iekārtām, bet tur nemaz nevar iekļūt nejauši. Maršrutā nav jākāpj pāri žogiem. Smilšu kalni gan ir bez takām, bet normāli ejams.
Stāvlaukuma vadītājs teica 20€ (šoferim klātesot), kas laikam atbilst 15 JOD, aizvedot līdz bankomātam, bet šoferis, jau braucot, prasīja 20 JOD vai 25/30€ ekvivalentā (neatceros uz cik viņš "konvertēja" eiro valūtā), sakot, ka nebūs bankomātu. Varbūt taksists izdomāja paprasīt dārgāk, jo sadusmojās, ka sākumā atteicos no viņu pakalpojumiem un gāju kājām pa šoseju, kamēr robežsargi no sargtorņa ar automātiem nebļāva, lai eju atpakaļ pie taksistiem. Aizbraucot tikai līdz robežpunkta ceļa galam (kur man arī vajadzēja) kāpu jau ārā, sniedzot tos 20€, bet šoferis prasīja vairāk un sāka braukt ar vaļējām durvīm, ka nepaspēju izkāpt. Turklāt sāka braukt atpakaļ uz robežpunktu, draudot prasīt divkāršu summu sākumpunktā. Samaksāju prasīto eiro valūtā un izkāpu. Iepriekš biju laipns, bet pēc izkāpšanas pateicu visu ko domāju, viņš - tāpat. Netālu bija apstājies parastais taksists, kas to visu dzirdēja - ar viņu aprunājāmies, viņš pat izrādīja līdzjūtību. Patiesībā turpat bija arī bankomāts (pirmais taksists meloja).
Skaidrs, starpkultūru komunikācijas problēma (ir te nesen pat atsevišķa tēma par šo radīta, kaut tur dominē eiropiešu viedoklis nemaz nemēģinot analizēt pretējo). Man pat grūti iedomāties, kā jāuzvedas, lai nonāktu šādā situācijā, kā apraksti. Pie tam, tie 20 (15) JOD ir nevis par 2 km, bet līdz praktiski jebkurai vietai pilsētā (10 +\- km). Ja tik daudz maksāji, nesaprotu, kāpēc kāpi ātrāk ārā.
Robežai ir 2 posteņi, pirmais, kur iznāc ārā no kontrolpunkta un otrs kādu gabaliņu tuvāk pilsētai, kur atzīmējas izbraucēji (iebraucot man pasi vajadzēja uzrādīt jau tur). Ar kājām tur iziet nedrīkst. Kāds statuss zonai starp abiem punktiem, ne jausmas, bet brīvas pārvietošanās zona tā nav. Tāpēc interesanti, ka nevienam nebija pretenziju, ka tur atnāci (izlīdi no meža).
Ja mans atgadījums vēl nepārliecina un domā, ka problēma ar Aqaba robežpunkta taksistiem ir starpkultūru komunikācijas problēma, vari palasīt citu tūristu pieredzēto: https://www.tripadvisor.co.nz/ShowTopic-g293985-i2131-k7510175-Eilat_Aqa.... Es tieši tā arī prasīju aizvest tos pāris km līdz krustojumam, nevis līdz pilsētai (jo mans mērķis bija Jordanian Trail, bet tur var apstādināt arī garāmbraucošos mikroautobusus), turpat pie slimnīcas bija arī bankomāts. Ar citiem tūristiem taksisti man neļāva braukt kopā (lai no katra varētu iekasēt prasīto summu). Viņi nebūt nav parastie taksisti, bet prot izmantot arī manis aprakstītās metodes, lai izspiestu vairāk nekā pienākas par pakalpojumu.
Putnu vērošanas stacija ir publiski pieejams tūrisma objekts, uz kuru arī citi tūristi iet ar kājām (vismaz no robežpunkta puses): https://www.tripadvisor.com/Attraction_Review-g298101-d15669299-Reviews-...
Hmm. tas gan bija pirms 2 gadiem, bet man palika iespaids, ka taksisti ir pēdējie, kas tur kaut ko lemj, tam domāts laukuma boss. Vai tad tagad šim mazāka teikšana?
Taxi share ir jāsarunā jau iepriekš (varbūt pat vēl kontrolpunkta teritorijā) nevis jāskraida no vienas mašīnas pie otras, to es arī tad sapratu. Tad nāk draudzīga grupiņa nevis atsevišķi, neatkarīgi indivīdi. Bizness ir bizness.
Par to komunikāciju - es neesmu liels demagogkomunikators, bet mani no Petras līdz robežai atveda par 20 JOD, kamēr normālā cena bija 40-45 un nevis līdz robežai, bet pilsētai.
Tātad īsumā par galveno 
Jā, robežas stāvlaukumā ir "runasvīrs", kurš tur arī diriģē parādi. Ar vienu taksi drīkstot braukt tikai uz vienu lokāciju pilsētā un cena esot 15 jod. Nekādās sarunās īpaši neielaižas, iziet no monopolista spēka pozīcijām. Mēs gan rupji ietrausāmies taksī četratā un aizbraucām uz divām lokācijām par 20 jod, bet cena tāpat ne pārāk draudzīga.
Pretējā virzienā arī ir "cietais" tarifs no pilsētas 10 jod. Nezinu, varbūt viņiem tur jādalās ar laukuma "priekšnieku" pēc pasažieru atvešanas.
Auto īre - kautkāds vietējais kantoris "Aloula Rent A Car" par 30 jod dienā piešķīra KIA Picanto. Auto gabarīti, protams, smieklīgi, bet diviem paxiem ir ok. Toties praktiski jauns, 12k km uz skaitītāja. Depozītā gribēja 350 jod uz kartes preautorizēt, bet nezkapēc noautorizēja 35. Es arī nekliedzu ka par maz paņēmuši Degviela 1 jod litrā, biju iedoājies ka visās arābu zemēs nafta tek no katra cauruma zemē un benzīns maksā letāk par jūras ūdeni.
Petra - es personīgi nesaprotu ko tur var sadarīt vairākas dienas, laikam neesmu gana liels drupu cienītājs. Man ar 5h likās pilnīgi pietiekoši - ātrā tempā līdz "monastery" augšā kalnā, neliela atelpa un atpakaļ, pa ceļam sabildējot visus tos caurumus klintīs. Piestāju vienīgajā kafūzī, kur var dabūt alu, samaksāju 6.5 jod par 0.33 Amstel bundžu.
Akabā man izdevās atrast tikai vienu ēstūzi, kur var dabūt arī alu. Saucas "Alibaba", atrodas pašā centrā netālu no galvenās mošejas. Par cik pilnīgi nejauši tur iestūrēju pirmajā dienā, tad savā galvā nodomāju ka visur var to alu dabūt. Un sajutos stipri vīlies kad man pēc tam visur citur rādīja izbrīnītas sejas un meta krustus, vai ko nu viņi tur mēdz darīt šados gadījumos, ka nemūžam un neparko. Vēl kautkur redzēju izkārtni "Irish pub", pieņemu ka tur arī lej, bet īru krogā jau var arī Rīgā pasēdēt, tādēl iekšā negāju. Alko veikalu gan bij gana daudz un cenas stipri piezemētas priekš muslimu valsts. Alus bundža 1.5 jod, stiprais aptuveni tādās pašās cenās kā pie mums, varbūt nedaudz dārgāk.
Vispār Jordānija patīkami pārsteidza, tomēr tie arābi kautkādi civilizētāki izskatījās, uz ielas tik traki virsū neskrēja un savās bodēs iekšā nevilka. Tāpat arī ubagotājus praktiski neredzējām, kas klenderētu pakaļ vairākus kvartālus prasot "one dollar".
Manā iespaidā, Jordānija ir ļoti civilizēta vieta, kas, diemžēl, atsaucas arī uz cenām, kaut, izņemot atsevišķas lietas, nav nekas briesmīgs, bet pēc Izraēlas var likties pat lēti. Noteikti tā nav budžeta ceļojuma mērķis.
Pa 5h līdz Monastery un atpakaļ, izcila fiziskā forma 
Es kādu stundu tikai caur kanjonu gāju, acis uz visām pusēm blisinādams. Kopā es biju pusotru gaismas dienu un palika ļoti daudz neapskatītā un es neesmu zvērināts drupu cienītājs.
