Ceļakājā jau ir 2 labi apraksti par Namībiju, bet varbūt kādam noderēs arī manējais. Namībija ir valsts ar diezgan lielu teritoriju, salīdzinājumam vairāk kā 2 Vācijas vai 12 Latvijas, bet iedzīvotāju skaits ir tikai ~2,6 miljoni. Līdz 1. pasaules karam Namībija bija Vācijas kolonija, pēc tam atradās Dienvidāfrikas pakļautībā, līdz 1990. gadā ieguva neatkarību. Vāciešu ietekmi joprojām tur var just. Ekonomikas pamatu veido derīgie izrakteņi, tūrisms, lopkopība un nedaudz zemkopība (pamatā valsts ziemeļos). Valsts lielākā daļa ir tuksnešiem un akmeņiem klāta līdz ar to zemkopībai nepiemērota, kā arī ūdens ir saudzējama vērtība, jo dažos reģionos līst visai reti un pārsvarā ūdens tiek iegūts no pazemes Mēs bijām jūlijā, kas Namībijā ir ziemas mēnesis un tūrisma pīķa sezona, jo ir vēsāks, lietus ir reta parādība, nav odi un citi asinssūcēji kukaiņi, dzīvniekus ieraudzīt ir daudz vieglāk un Eiropā ir atvaļinājumu laiks Ar šo gadu Namībija nepārgāja uz vasaras laiku, līdz ar to laika atšķirība ar Latviju šajos mēnešos ir 1 stunda.

Namībiju izvēlējāmies, jo tā skaitās viena no drošākajām Āfrikas valstīm un ir diez gan viegli apceļojama uz savu roku. Jārēķinās gan ar lielajiem attālumiem starp apskates objektiem. Mums ceļojumam atvēlētais laiks bija diez gan ierobežots - 9 dienas. Tiem, kuri nav gatavi katru dienu pāris stundas pavadīt auto, noteikti jāieplāno vairāk dienas vai pat nedēļas, ja grib apskatīt pašus valsts dienvidus un ziemeļus.

Mūsu ceļojums sākās no Porto, jo brīdī, kad pirkām biļetes (janvārī uz jūliju) no turienes bija vislētāk - 442e personai ar TAAG airlines. Diena pirms un pēc ceļojuma tika veltīta Porto apskatei. Pēc tam gan parādījās labāki varianti no Vācijas un bez piestāšanas Angolā. Bet ieteiktu tomēr plānot visu laicīgi, ja ir vēlme uz turieni ceļot mūsu vasaras mēnešos, jo jau pusgadu uz priekšu daudz kas vairs nebija pieejams rezervēšanai. Nakšņot drīkst tikai oficiālās naktsmītnēs (ceļa malā, kādā stāvvietā vai tml. nakšņot nav atļauts). Latviešiem pirms tam ir jānokārto vīza. Vienreizējā vīza maksā 80 eiro personai, nokārtot var Namībijas vēstniecībā Helsinkos ar pasta vai kurjeru starpniecību.

11.jūlija vakarā izlidojam no Eiropas un agri no rīta esam Luandas lidostā, šeit mums 4 stundas jāgaida nākošais lidojums. Bez Angolas vīzas un dzeltenā drudža potēšanas kartes lidostu pamest nedrīkst. Pirms tam jau biju paspējusi salasīties šausmu stāstus par TAAG un Luandas lidostu, bet neko šausmīgu nepiedzīvojām. Visi lidojumi bija laikā, lidmašīnas ne labākas, ne sliktākas kā Eiropas aviokompānijām, baroja kā nu kurā lidojumā, bet tas jau vairāk gaumes jautājums, kas vienam garšo tas citam nē. Vienīgi LAD lidostā sieviešu tualetē nevienai kabīnei durvis nebija iespējams aizslēgt, bet piestumjot miskasti priekšā neviens iekšā nelauzās. Ap pusdienlaiku nolaižamies WDH lidostā. Tā kā mums nav savējo pildspalvu, lai aizpildītu imigrācijas lapiņas, tad imigrāciju izejam gandrīz pēdējie. Lidostā pirmajā bankomātā noņemam vietējos Namībijas dolārus (lai noorientētos cenās rēķinājām, ka 100 N$ ir ~6,5 eiro) un uzreiz dodamies uz MTC kiosku nopirkt SIM karti ~3 eiro (Aveh Gig priekšapmaksas datu plāns. Iekļautas vietējās sarunas un sms, dati: 1GB un WhatsApp: 500MB) derīgs 7 dienas. Paņēmām vēl vienu papildinājumu, lai mums pietiek visām dienām. Pārklājums lielajās pilsētās labs (3G/4G), populārākajos tūristu objektos kā kurā, pa ceļam (labi ja 2G Edge) un nomaļākās vietās (t.sk. uz ceļiem starp pilsētām var būt 50-100km) brīžiem nav nekāda pārklājuma. Daudzi izīrē kopā ar auto arī satelīttelefonu, kurš var noderēt, piemēram, ja ar mašīnu kaut kas notiek, jo gaidīt kādu garāmbraucošo var nākties vairākas stundas, ja nomaļāka vieta arī ilgāk.

Mūsu šoferis lidostā joprojām nav parādījies, apjautājāmies informācijas centrā, tur sazvanīja viesnīcu, teica, lai gaidām. Kad jau apnika gaidīt un nolēmām ņemt parasto taksi, tad uzreiz klāt bija arī mūsu šoferis. Līdz viesnīcai Windhoek centrā transfērs izmaksāja 180 N$ no personas, oficiālais taksis prasīja 200 vietējās naudiņas. Iekārtojāmies viesnīcā: Hotel Pension Steiner (~80e par nakti ar brokastīm). Vakariņās devāmies uz Joe's Beer House, populāra vieta tūristiem, kas nelika vilties. Vegāniem/ veģetāriešiem gan ne visai piemērota, dekorācijās arī padaudz dzīvnieku ragi, galvaskausi, ādas, izbāzeņi. Iespējams pasūtīt iesmu ar dažādiem vietējo dzīvnieku steikiem (springbok, oryx, zebra, krokodils, kudu). Krokodils gan nebija, tā vietā tiku pie vistas. Zebrai šķita pārāk īpatnēja piegarša, bet pārējie bija garšīgi. Atpakaļ uz viesnīcu taksim (šoreiz 2007.gada pirmais golfs) pa ceļam viena riepa pazaudēja gaisu un tikām pārorganizēti uz citu auto, lai tiktu līdz viesnīcai. Taksis jebkur pilsētas robežās maksāja 70 N$.

No rīta 8:00 esam klāt “Savanna Car Hire”. Tā kā gribējām īrēt 4x4 auto ar jumta telti un kempingošanai visu nepieciešamo, tad jāskatās uz vietējiem kantoriem un jārezervē laicīgi, jo dažos šādi auto jau pusgadu iepriekš nebija vairs pieejami. Mēs ņēmām lētāko budžeta versiju, kas nozīmēja to, ka auto ir vecāks izlaiduma gads un nolietotāks kempingošanas aprīkojums. Ar auto (2012.gada Toyota Hilux, 128k nobraukums) nekādas problēmas neradās, ja neskaita vienu izdegušu lampu. Kempinga aprīkojums gan varēja būt labākā stāvoklī (guļammaisi bija pamatīgi nolietoti, jumta teltij daži stiprinājumi bija saplēsti un vienu norāvām arī paši). Uz 8 dienām šāds 4x4 auto ar dubulto bāku (80+60 litri), ledusskapi, 2 rezerves riepām un visādiem citiem piederumiem, un 0 pašrisku mums izmaksāja ~700 eiro (rezervējot jāiemaksā depozīts 25% apmērā). Navigācijai ņēmām līdzi savu Garmin, pirms tam nopērkot un ielādējot Tracks4Africa Namībijas karti (16 eiro), braukšanas laikus rādīja diez gan precīzi, atšķirībā, piemēram, no google maps. Kopsummā par auto nomu palika labs iespaids, nekādas mistiskas maksas nepiestādīja, atmaksāja naudu par auto spuldzi, un neuzlika sodu par norauto telts stiprinājumu. Vēl jāņem vērā, ka daudzas autonomas aizliedz braukšanu pirms saullēkta un pēc saulrieta, mūsējai strikts aizliegums nebija, bet ja kaut kas notiktu šajā laikā braucot, tad apdrošināšana nebūtu spēkā.

Superspar veikalā iepērkam pārtiku un ūdeni. Shell uzpildām degvielu un dodamies uz mūsu pirmo kempingu 250km attālumā. Kempings: Naukluft Camp atrodas Naukluft Mountain Zebra Park iekšienē, neesmu pārliecināta vai pilnībā visas nakšņošanas vietas, bet lielākā daļa noteikti, kas atrodas parku iekšpusē, pieder valstij. Pārbaudīt pieejamību, cenas un rezervēt var caur šo  mājaslapu: https://nwr.com.na/ Jāmaksā parasti uzreiz rezervējot un cenas ir par personu, nevis par istabu vai kempinga vietu. Pilsētās naktsmītnes rezervējam caur Booking.

Pēcpusdienā ieradāmies kempingā, recepcijā jāsamaksā parka ieeja 40N$ no personas un 10N$ par auto. Piešķir mums vietu nr. 6, kas izrādās pie pašām koplietošanas telpām, no vienas puses labi - nav tālu jāiet, no otras - visi pārējie staigā garām. Tiekam nobrīdināti par babūniem, kuri nākot zagt ēdienu, bet ieraudzīt nevienu tā arī neizdodas. Šeit ir pieejamas vairākas dabas takas: populārākās ir 10km un 16km garas, pārējās ir uz vairākām dienām un tikai ar gidu. Pa nakti esam diez gan nosaluši ar visu termoveļu, guļammaisiem un vilnas plediem. No rīta izejam nelielu posmu no 16km takas līdz klinšu baseiniem.

Pēc pastaigas nesteidzīgi dodamies uz nākošo kempingu 100km attālumā. Izrādās vajadzēja gan pasteigties, jo ierodamies Sesriem Campsite ap trijiem pēcpusdienā, turpat arī samaksājam parka ieeju 80N$ no personas un 10N$ par auto. Pēc tam mums paziņo, ka līdz Deadvlei (60km vienā virzienā, atļautais ātrums parkā 60km/h) vairs nevaram braukt, esot pārāk vēls jau. Lai gan, tā kā paliekam parka iekšpusē, atpakaļ kempingā jābūt 19:15, bijām rēķinājušies, ka paspēsim izbraukāt (parka ārējie vārti tiek atvērti līdz ar saullēktu un aizvērti līdz ar saulrietu, iekšējie vārti attiecīgi atveras stundu ātrāk un aizveras stundu vēlāk). Nedaudz tas plānus nojauc, jo no paša rīta jau bijām plānojuši doties projām uz Swakopmund. Neko darīt, paēdam turpat pusdienas, sameklējam savu kempinga vietu, labi ka darījām to pa gaismu, kempings diez gan liels un ne visai loģiski sanumurēts, atkal esam blakus wc un dušām. Aizbraucam līdz tuvākajām kāpām saulrietu skatīties, pa ceļam redzam pirmās impalas, oryx un strausus.

Šonakt auksti nav, bet vējš tāds, ka šķita aizpūtīs telti ar visu mašīnu. No rīta ceļamies ap puspieciem, pagulēt tāpat īsti nevar un gribam būt kaujas gatavībā uz iekšējo vārtu atvēršanas laiku. Izbraucam pilnīgā tumsā, bet pēc kādiem 30km jau sāk palikt gaišāks. Piestājam pie Dune 45, kur tiek rekomendēts sagaidīt saullēktu, daži pat cenšas šajā kāpā uzrāpties, vairāk gan četrāpus, jo vējš tiešām tāds ka pat no mašīnas neko jēdzīgu nevar nobildēt, jo vējš šūpo mašīnu. Izkāpjot smiltis iet pa gaisu un acis ātri pilnas. Nolemjam braukt tālāk uz Deadvlei. Redzamība brīžiem šāda:

Nonākuši 4x2 stāvvietā domājam ko darīt tālāk (pēdējie 3 km paredzēti tikai 4x4 braucamajiem, stāv arī zīme: 4x2 auto sods N$ 900), laikam pārējie domā par to pašu, tālāk neviens vēl nebrauc, izskatās gana liels bezceļš un redzamība joprojām nav pārāk laba. Kad nu drosmīgākie tomēr aizbrauc, nolemjam mēs ar mēģināt. Veiksmīgi nonākam galā, tālāk jāiet kājām. Grūti gan sākumā noorientēties uz kuru pusi. Bet pēc laiciņa parādās arī pirmās tūristu grupas ar transfēra auto un sekojam viņiem, laikam jau tas vējš un ķīniešu tūristu grupas mazliet pabojāja iespaidu, arī saullēkts diez gan nekāds, debesis pilnībā apmākušās un braucot atpakaļ uz Sesriem sāka pat lietus līt.

Ap vienpadsmitiem esam ārā no parka un dodamies Swakopmund virzienā. Pa ceļam piestājam Solitare miestā, pagaršot slaveno ābolu kūku, bet tā kā viņa maksāja 3x dārgāk kā tieši tāda pat tikai ar mellenēm, tad   pirkām melleņu, bija ļoti garšīga. Ceļš uz Swakopmund vietām diez gan slikts, bet skati skaisti, debesis interesantas - var redzēt kā tālumā dažās vietās spīd saule, citās līst lietus.

Plānots bija Walvis Bay paskatīties flamingo un sāls kalnus, bet vairs nevaram paspēt. Jau pa tumsu iečekojamies viesnīcā: “Alternative Space B & B” ~65e ar brokastīm, naktsmītne atbilstoša nosaukumam, mums jau patika, tikai bijām dikti saguruši, lai izmantotu visas piedāvātās iespējas. Aizbraucām vēl uz centru paēst vakariņas restorānā “Farmhouse Deli” visskaistāk noformētās, bet arī visnegaršīgākās ceļojuma laikā.

Nākošajā rītā ceļamies laicīgi, papildinām ūdens un pārtikas krājumus Spar veikalā, ielejam degvielu un dodamies ceļā. Pirmais plānā: Cape Cross Seal Reserve skatīties roņus, ieejas maksa kā lielākajā daļā parku 80N$ no personas un 10N$ par auto. No Swakopmund atrodas apmēram 130km attālumā pa labu smilšu/sāls ceļu, izskatījās gan ka paralēli top arī asfaltēts ceļš šajā posmā. Cik nu mūsu deguni ļāva, tik pastaigājām un sabildējām dzīvnieciņus un devāmies tālāk.

Pāris kilometru attālumā atrodas Cape Cross Lodge, iebraucām tur papusdienot, lēti, labi un garšīgi, varam rekomendēt arī citiem. Tālāk gribējās palikt Spitzkoppe, bet diemžēl viss jau bija rezervēts. Palikām kempingā 100km tālāk, ceļš uz turieni interesants gar kalniem, izņemot pēdējos 10km tas bija vairāk bezceļš kā ceļš. Kempings atradās daļēji kalnā un tikai 4 vietas labi nodalītas viena no otras, lejup no kalna ierīkots apgaismots ūdens avots savvaļas dzīvniekiem. Redzējām kalnu zebras. Pa dienu var iziet dažas dabas takas. Bija gan arī daži mīnusi, vērot saullēktu un saulrietu pār kalniem traucēja krūmi. Nebija elektrības. Vietējais tantuks, kas tur ielikts sagaidīt viesus un uzkopt angliski nesaprata ne drusciņ un no rīta 8 ņēmās kopt mūsu ugunskura vietu un nest miskastes, kamēr mēs turpat vēl brokastojām. Saucās Erongo Plateau Camp, maksājām uz vietas 140N$ no personas un 35N$ par malkas maisu ugunskuram. Un protams mūsējā vieta atkal tika iedalīta vistuvāk koplietošanas telpām.

No rīta kamēr izčammājāmies, nolēmām nevienu taku neiet, bet braukt tālāk un drīzāk Etošas parkā kādas stundas pabūt. Pa ceļam piestājām Otjiwarongo pilsētas Spar veikalā, te gan stāvvietā daži dīkdieņi piesējās un vispār vairāk redzami bija ubagotāji un tml. personāži. Iegriezāmies krokodilu fermā, ieeja šķiet  bija kādi 80 N$ vai pat vairāk no personas, neko daudz gan ko skatīt te nav, bet restorāns diez gan labs un krokodila steiks garšoja, likās kaut kas starp vistu un zivi. Nākošais kempings mums pāris kilometri no Andersona vārtiem uz Etošas parku, bet braucam garām uzreiz uz Etošu, pie vārtiem kārtējo reizi jāaizpilda žurnālos informācija par sevi (visās viesnīcās, parkos un tml. jāatstāj savi dati, no kurienes un uz kurieni, auto nr. utt.) turpat izsniedz rēķinu, kuru jāapmaksā tālāk esošajā Okaukuejo ciematiņā. Nekur tālu nebraucam, jo palikušas tikai 2 stundas līdz vārtu slēgšanai, bet nu zebras, impalas un antilopes redzam. Noteikti, ja iespējams jāpaliek parka iekšpusē, ietaupās daudz laiks un iespējams braukt nakts tūrēs. Izrādās Etosha Safari Camp, kur mums rezervēta kempingvieta viss jau ir aizņemts, jo vietas nav numurētas, kurš pirmais brauc tas izvēlās sev vietu un izskatījās, ka pārdots tika vairāk nekā reāli vietas ir, jo pēc mums vēl pāris braukāja vietas meklēdami, beigās viena franču ģimene bija ar mieru dalīt ar mums elektrības stabiņu un kempingvietu.

No rīta kamēr savācam telti un pabrokastojam, puse kempinga apmeklētāju jau ir prom, bet kad ierodamies pie  vārtiem uz Etošu, rindu vairs nav. Parkam braucam cauri austrumu virzienā, izmetot līkumus gar ūdens dīķīšiem, kur dzīvnieki pulcējās dzert. Piestājam Halali ciematiņā paēst pusdienas, tās šeit ir bufetes veida un 2 varianti (N$ 80 par uzkodu/desertu galdu, 210N$ par abiem kopā). Neiesaku ņemt otro, jo tajā bija kaulaina vista ar vēl kaulaināku un sīkstāku liellopu, piedevās makaroni un kartupeļi, ne visai garšīgi. Lai paēstu pilnīgi pietiek ar uzkodu/desertu galdu.

Tālāk dodamies uz Von Lindequist vārtiem, netālu aiz tiem mums ir nākošais kempings Onguma Tamboti Campsite. Ļoti labs kempings - katrai vietai sava mājiņa ar dušu, tualeti, elektrību, virtuves stūrīti. Pietiekami nodalīti viens no otra, un tā kā nebija pilns, tad viesus izvietoja ik pēc viena lielākam privātumam. Kempings atrodas Onguma privātajā rezervātā, kas ir blakus Etošas parkam, šeit ir arī lodžas un iespēja braukt tūrēs. Vienu saulrieta tūri mēs izbraucām, degunradžus, ko gribējām redzēt diemžēl neredzējām, bet par pārējiem mazākajiem dzīvniekiem gids interesanti visu izstāstīja.

No rīta vēl uz pāris stundām iebraucam Etošā, šodien pārsvarā redzam žirafes, protams zebras un impalas arī ir vairumā. Kopumā biju iedomājusies, ka lielos dzīvniekus būs vieglāk redzēt, degunradzi nevienu neredzējām, ziloņus dažus un arī pa gabalu, no kaķiem redzējām tikai 1 lauveni ar 2 lauvēniem aizejam. Ārpus parkiem savvaļas dzīvniekus ieraudzīt nav pārāk daudz iespēju, ja neskaita savvaļas cūkas, babūnus un kādu impalu vai antilopi. Lielākoties gar ceļiem ir žogi un teritorijas pieder fermeriem.

Pusdienlaikā dodamies uz Otjiwarongo, kur mums rezervēta viesu māja pēdējai naktij. Pirms pašas pilsētas mūs aptur policija un liek maksāt 500 viņu naudiņas, jo ir izdegusi kreisā tuvā gaisma. Tā kā Namībijas dolāru mums vairs nav, nākas samaksāt  30 eiro, par kuriem, protams, viņi soda kvīti izrakstīt nevarot. Pēc tam lampu samainām turpat netālu esošajā Toyota centrā. Benzīntankos lampas nopirkt nevar. Tūristiem auto jāuzpasē rūpīgāk kā vietējiem, par netīrām lampām, atstarotājiem vai numurzīmi ar var dabūt sodu. Netīrs gan viss paliek ātri, jo pārsvarā braukšana pa grants ceļiem un vienos putekļos ir arī viss, kas atrodas slēgtajā auto kastē.

Viesu māja Hadassa Guest House (~65e ar brokastīm) jauka, tikai dikti suņi rēja pa nakti un mašīnas no ielas varēja dzirdēt. No rīta dodamies uz Windhoek, paēdam pusdienas Joe’s Beer House, nododam mašīnu un braucam uz lidostu (viens transfērs uz vai no lidostas ir iekļauts autoīres cenā). Lidostā palielas rindas, jo tikai 2 skeneri drošības kontrolē, bet visu paspējam, lidojumi bez aizķeršanās un esam atpakaļ Eiropā. Ja izvēlās savienotos lidojumus ar TAAG un kādu citu aviokompāniju tad jāseko, lai bagāžu iečeko līdz galam. Vieniem vāciešiem bija problēmas lidojot uz Namībiju, jo Lufthansa somas  iečekoja tikai līdz Luandai, līdz ar to bija pašiem jāpaņem un jāiečeko pa jaunam TAAG lidojumam,  jāiet imigrācija un drošības kontrole, ko viņi nevarēja izdarīt, jo nebija Angolas vīzas, beigās jau viss nokārtojās, bet pieredze nepatīkama. Mums visus lidojumus  izpildīja TAAG līdz ar to problēmas neradās.

Kopā nobraucām 2574 km un ielējām 258 litrus dīzeļdegvielas. (Dīzeļdegviela maksāja ~85 eiro centi litrā). Daudz kur tiek gaidīta dzeramnauda, piemēram, benzīntankā viens ielej degvielu, otrs pārbauda riepu spiedienu, bet trešais nomazgā logus; veikalā – sakrāmē nopirktās preces maisiņos un aizstumj ratus līdz mašīnai, ne vienmēr no šiem pakalpojumiem izdodas atteikties, tādēļ labi ja ir mazāku nominālu nauda makā.

Maršruts izskatījās apmēram šādi:

Būtu plānojusi mazliet savādāk, bet kempingu pieejamība veica savas izmaiņas. Ja laiks ierobežots un kāpas gribas redzēt, tad pietiktu ar vienu nakti Sesriem parka iekšpusē, optimāli būtu vismaz 2 naktis. Kādu kempingu būtu gribējies ar atklātāku skatu, jo zvaigžņotās debesis bija tiešām iespaidīgas. Pārsvarā visi mūsu kempingi bija zem kokiem vai krūmos, droši vien, lai vasarā būtu kāda ēna. Noteikti gribētu palikt iekšā Etošas parkā. Vēl Swakopmund varētu ieplānot vairāk laika, pilsēta pati par sevi likās diez gan jauka, ir arī dažādas tūres no turienes, piemēram, kajakošana ar roņiem, braukšana ar kvadricikliem vai džipiem pa kāpām, tuksneša dzīvības meklēšana u.c.