Izlasot internetā citu ceļotāju aprakstus par Azoru salām un apskatot attēlus, tika nolemts doties pašu plānotā ceļojumā uz tām. Azoru salas ir 9 salu arhipelāgs – Portugālei piederošas salas Atlantijas okeānā aptuveni 1600km uz rietumiem no Portugāles. Mēs apmeklējām 4 no šīm salām – Flores, Faial, Pico, Sao Miguel.

6 lidojumi ar Ryanair (Rīga-Londona-Porto-Ponta Delgada un Ponta Delgada-Lisabona-Londona-Rīga), 3 iekšējie pārlidojumi starp salām ar Azores airlines – tāda ir lidojumu bilance mūsu skaistajam ceļojumam. Kopējās lidojumu izmaksas vienam – 276 eur. 8 dažādas naktsmītnes. Ceļojums notika no 2017. gada 8.oktobra līdz 22. oktobrim. Lidmašīnu biļetes pirku jūlijā, kad Ryanair dažas dienas piedāvāja  20% atlaidi uz dažiem reisiem.

Jāpastāsta, ka mūsu ceļojumu nedaudz ietekmēja Ryanair masveida reisu atcelšana. 18. septembrī saņēmām ziņu, ka divi no mūsu reisiem ir atcelti. Tā kā Ryanair bija divi reisi no Londonas uz Porto ar desmit minūšu starpību, tad pārlikām reisu uz nākamo, 10 minūtes vēlāk. Otrs atceltais reiss bija atpakaļceļā no Lisabonas uz Londonu. Līdz ar to rīta reisu svētdienā nācās apmainīt pret iepriekšējo – sestdienas vakarā, lai paspētu uz mūsu pēdējo lidojumu no Londonas uz Rīgu. Tāpēc nācās nakšņot dārgākajā ceļojuma naktsmītnē pie Londonas Stansted lidostas.

Vienu dienu saplānojām pavadīt Porto, vienu Lisabonā, jo līdz šim Portugālē nebijām bijuši.

Internetā ieguvām informāciju, ka Azores airlines piedāvā bezmaksas lidojumus uz kādu citu no Azoru salām 24 stundu laikā, ja ielidojat no kontinentālās Portugāles kādā no salām. Tāpat arī, ja lidojat prom no Azoru salām, tad no citas salas uz to, no kuras izlidojat, varat pieprasīt bezmaksas biļeti. Laiks starp abiem lidojumiem nevar pārsniegt 24h. Šeit https://encaminhamentos.sata.pt/en var iegūt plašāku informāciju un aizpildīt online pieteikuma formu. Mēs aizpildījām formu, kurā bija jānorāda ielidojošā, izlidojošā reisa informācija, rezervācijas numurs, pases dati. Nākamajā dienā saņēmu e-pastā apstiprinājumu lidojumu rezervācijai. Jāpiebilst, ka iečekojoties, prasa uzrādīt iepriekšējā lidojuma biļetes. Tātad, es ieguvu bezmaksas biļeti no Ponta Delgadas Sao Miguel salā uz Flores salu. Tā kā bijām nolēmuši apskatīt arī lielāko Sao Miguel salu, tad, lai varētu izmantot bezmaksas lidojumu, nopirku “viltus” Ryanair biļetes no Ponta Delgadas uz Lisabonu man vajadzīgajā datumā uz lidojumu, kuru neizmantojām. Tā darījām tāpēc, ka Rynair biļete maksāja 22 eur, bet lidojums starp salām – 62 eur. Līdz ar to ietuapījām 80 eur par diviem. Otras bezmaksas biļetes mums bija no Faial salas uz Ponta Delgada (Sao Miguel). Vēl, nu jau par pilnu samaksu iegādājāmies biļetes no Flores uz Faial salu. Šīs sanāca dārgākās biļetes – 62 eur vienam.

Nedaudz vārdos par Porto. Šī pilsēta iepatikās. Kaut arī bija oktobris, laiks bija patīkami silts un saulains. Lidostā iegādajāmies 24 stundu sabiedriskā transporta biļeti biļešu automātā. Gandrīz nokļūdījāmies, domādami, ka pērkam divas 24 stundu biļetes, bet patiesībā 2 – nozīmēja 2 dienu biļetes. Par laimi, kāds no lidostas darbiniekiem mums palīdzēja nopirkt. Izrādījās, ka lai nopirktu 2 biļetes, bija jāpērk 2 reizes. 2 reizes jāsamaksā ar karti. Ar metro no lidostas aizbraucām uz viesnīcu Moov Hotel Porto Norte. Viesnīca ir dizaina viesnīca ar interesantiem interjera elementiem. Pēc tam ar metro devāmies tālāk uz pilsētas centru. Porto metro tikai pilsētas centrā iebrauc pazemē, bet ārpus tā, līdzīgi kā vilciens vai tramvajs, kursē pa ārpusi. Porto metro biļete ir jāvalidē pirms iekāpšanas un pie katras pārsēšanās uz jaunu līniju. Nevienu biļešu kontroli ceļojuma laikā neredzējām. Daudz par Porto nerakstīšu. Patika tas, ka nebija daudz tūristu. Apmeklējām portvīna darītavas. Nodegustējām dažus no vīna darītavu portvīniem.

Azoru lielākās salas Sao Miguel Ponta Delgadas lidostā ielidojām sešos vakarā. Internetā biju atradusi informāciju, ka uz pilsētu var nokļūt ar mikroautobusu par 5 eur turp atpakaļ, taču nekur neredzējām tos, tāpēc paņēmām taksi, kas mūs par 10 eur aizvizināja uz pilsētu. Ponta Delgada mūs sagaidīja ar patīkamu vasaras siltumu. Varēja justies kā siltā Latvijas vakarā. Šajā pilsētā mums bija tikai paredzēts pārgulēt, lai no rīta deviņos lidotu tālāk uz Flores salu. Naktsmītni Casa da matrizrezervējām caur Booking. Viesu nams atradās pašā pilsētas centrā. Pirmajā vakarā pastaigājām pa pilsētu un paēdām kafejnīcā. Te pirmo reizi sajutām, ka porcijas Portugālē ir ļoti lielas un tādas tās bija visur ceļojuma laikā.
Otrā rītā ar taksi devāmies uz lidostu, kur ļoti ātri iečekojāmies uz Azores airlines lidojumu. Internetā man to neļāva izdarīt (varbūt tāpēc, ka bija bezmaksas biļete). Izmantojām iespēju, ka Azores airlines lidojumos ir iekļauta 23 kg nododamā bagāža, un nodevām lielāko somu. Lidmašīna bija neliela propelleru lidmašīna, šķiet, ka ar 83 vietām.
Interesanti, ka pa ceļam uz Flores salu nolaidāmies Faial salā. Nesapratām, kas mums jādara, vai jāizkāpj vai jāpaliek lidmašīnā. Tomēr visiem nācās izkāpt, minūtes 15 pagaidījām tranzīta zonā, kamēr no lidmašīnas izkrāva bagāžu uz Faial atlidojošiem un iekrāva nākamo ceļotāju bagāžu. Tad atkal sasēdāmies un turpinājām ceļu. Jāpiebilst, ka vietas šajos reisos nav norādītas, var izvēlēties savu sēdvietu.
Veiksmīgi piezemējāmies Flores salas Santa Cruz lidostā. Lidosta ir maziņa un skrejceļš atrodas pašā pilsētā. Šeit bijām internetā rezervējuši smārtiņu Autatlantis auto nomā. Tā kā, īrējot mašīnu lidostā, papildus tiek ieksēti 20 eur lidostas nodeva, tad izvēlējāmies īrēt mašīnu ostā (tā atrodas 1km no lidostas). Veiksmīgi nosoļojuši līdz ostai ar Google navigācijas palīdzību, sapratām, ka ostā nekādas auto nomas nav un izpalīdzīga sieviete mums teica, ka jāzvana. Taču pēc tam viņa pamanīja auto nomas darbinieci, kas bija mums atbraukusi pakaļ un gaidīja okeāna krastā. Viņa domāja, ka ieradīsimies ar laivu. Tā nu mēs iesēdāmies auto nomas busiņā un nonācam atpakaļ lidostā, kur ir Autatlantis birojs. Sarunājām, ka auto nodosim turpat lidostā un par to mums papildus maksu neiekasēs.

Santa Cruz ciematiņā paēdām un devāmies uz pirmo apskates vietu Flores salā. Laiks bija silts – aptuveni 20 grādi, daļēji mākoņains. Tā kā salas apmeklējam nesezonā (labākais un saulainākais laiks ir vasaras mēnešos), tad vispirms devāmies uz kalnainākajām vietām, kur biežāk iespējama migla un mākoņi. Vispirms aizbraucām apakatīt ezerus vulkānu krāteros – Caldeira Negra un Caldeira Comprida (abi atrodas viens  otram blakus – viens zilā, otrs zaļā krāsā).

Jāsaka, ka bijām šajā skaistajā vietā gandrīz vienīgie ceļotāji. Varbūt 1 vai 2 mašīnas vēl sastapām.Turpat pie ezeriem sākās tūristu taka. Azoru salās ir izveidotas daudz šādu kājāmgājēju vai kāpēju takas, kas ved pa skaistām dabas vietām. Takas ir marķētas. Informāciju par takām var smelties http://trails.visitazores.com/en. Parasti taku sākumā ir plakāts ar takas leģendu (attālumu, karti un citu informāciju). Takas var būt gan lineāras (sākas vienā punktā un beidzas citur) gan apļveida. Šī taka bija 7km gara, bet lineāra. Tāpēc nolēmām paiet pa to kādus dažus kilometrus un tad nākt atpakaļ uz mašīnu. Iešana bija viegla, vietām ar kāpumu. Sasniedzām trešo vulkāna krāteri, kas gan ir izžuvis – Caldeira Seca un tad nonācām pie Caldeira Branca. Saulīte spīdēja un skati iespaidīgi. Visapkārt ir ļoti daudz dažādu krāsu zaļā toņi un tālumā redzams zils okeāns. Līdz Caldeira Branka bijām nogājuši aptuveni 2 km un tad griezāmies atpakaļ. Izmantoju mobilā telefona aplikāciju Sport tracker, lai mērītu noieto attālumu.

Pēc pastaigas devāmies  uz mūsu naktsmītni Lajes das Flores ciematā. Šajā ciematā arī nopirkām šo to vakariņam un brokastīm  vienā no nedaudzajiem salas pārtikas veikaliem. Internetā atradu informāciju par naktsmītni http://www.abarraka.com/. Šo naktmītni var rezervēt arī airbnb.com, taču es e-pastā sazinājos ar saimnieku un rezervēju bez airbnb komisijas maksas. Cena ir 25 eur par nakti nesezonā un 35 eur vasaras mēnešos. Saimnieks ir laipns francūzis, kas runā labā angļu valodā. Mājas pirmajā stāvā ir izveidotas 4 istabas (violetā, zaļā, zilā, oranžā). Ir 2 vannasistabas, virtuve un viesistaba. Kad mēs tur uzturējāmies, arī pārējās istabās bija viesi. Ir pieejama arī veļas mašīna. Virtuvē viss nepieciešamais, lai pagatavotu sev maltītes. Viesistabā pie sienas ir pasaules karte, kur katrs viesis no jebkuras pasaules daļas, var atzīmēt savu dzīves vietu, no kurienes ieradies. Mēs bijām pirmie no Latvijas un Rīgas un ar kniepadatiņu atzīmējāmies kartē. Jāsaka, ka tālākais viesis bija no Austrālijas. Diezgan daudz arī Amerikas ceļotāju.

Ja runājam par cenām veikalos, tad tās daudz neatšķiras no  Latvijas cenām. Piens pat ir krietni lētāks – 0.49 EUR. Tas tāpēc, ka visās Azoru salās ir izplatīta govju audzēšana. Govis ir visur – kalnos, pļavās, uz ceļiem. Tās brīvi ganās un saimnieki vakaros tās aizbrauc izslaukt. Salā nedaudzajos ciematos mēs atradām trīs pārtikas veikalus, citu par citu mazāku. Ja salas iedzīvotājiem ir nepieciešams kāds apģērba gabals vai cita lieta, tad laikam jālido uz tuvāko salu.

Nākamajā rītā devāmies uz  Ribeira Grande ūdenskritumiem, kas ir 200m augsti.

Līdz ūdenskritumiem no ceļa ir jāpaiet pa taku aptuveni 30 minūtes. Arī šajā skaistajā vietā bez mums bija vēl 2 vai 3 nelielas ceļotāju kopiņas 2 līdz 4 cilvēku sastāvā.

Tālāk devāmies uz  Faja Grande ciematiņu salas rietumos. Fajas ir vulkānisku akmeņu līdzenumi okeāna malā. Pa ceļam piestājam vairākos Miradouro (skatu vietās). Tādas ir visās salās. Ir izviedotas automašīnu novietošanas kabatiņas, vai stāvvietiņas, kur var apstāties un apskatīties skatus. Faja Grande ciematā pie pludmales paēdam restorānā. Tas ir viens no diviem labākajiem visa ceļojuma laikā. Flores salā peldvietu ir maz. Tādā izpratnē, ko mēs uzskatām par pludmali, to nav vispār. Faja Grande ciematā ir pludmale, bet tā arī īsti nesapratām, kur tur var peldēties. Ir akmeņains krasts ar ļoti slidīgiem akmeņiem, lieli okeāna viļņi. Redzējām gan trepītes, kur droši vien varēja iekāpt okeānā.

Pēc pusdienām nolēmām noiet daļu no takas, kas ved no Faja Grande un Ponta Delgada. Taka ir gara – 13km un grūta, jo tā sākumā ved kalnā. Taka ved pa kalnu malu okeāna krastā un skati ir ļoti skaisti. Nesākām taku pašā ciematā, bet pabraucām nedaudz uz priekšu, līdz baznīcai, jo takas sākums virzās pa ceļu. Jāsaka, ka kāpšana kalnā nebija viegla un nācās ik pa laikam atvilkt elpu. Taka vijās gan pa kalna malu, brīžiem caur veciem kokiem, brīžiem caur kadiķīšiem. Uzkāpām aptuveni līdz augstākajam punktam. Bijām nogājuši nedaudz vairāk par 2 km, un tad devāmies atpakaļ uz mašīnu.

Vēl pa ceļam piestājām skaistās skatu vietiņās.

Salā, kurā dzīvo aptuveni 4000 iedzīvotāju ir divi šādi futbola laukumi. Portugāle ir futbola zeme.

Trešās dienas rīts, precīzi kā solīts laika ziņās, mūs sagaidīja ar lietu. Šajā dienā tad bijām plānojuši vairāk braukt ar mašīnu. Devāmies uz salas neskartāko ziemeļu daļu, kur atrodas ciematiņš Ponta Delgada. Šajā dienā izbaudījām, ko nozīmē “parasts” Flores salas lietutiņš – no gaisa brīžiem nāca balts ūdens. Vietējie gan teica, ka tas ir tāds parasts lietus. Tomēr arī šajā lietainajā dienā izdevās pa laiciņam izkāpt no mašīnas un apskatīt skaistos skatus. Šī salas daļas ir tāda kā mežonīgāka – ceļa malās sūnas dažādās krāsās, stāvas klintis okeāna krastā, viļņi kas sitas pret akmeņiem, iekrāsojoties koši zilā krāsā un varavīksne.

Pastāstīšu par vēl kādu lietu, kas sastopama visās salās. Tās ir grilvietiņas. Tās ir ar galdiņiem un soliņiem iekārtotas atpūtas vietiņas, kurās ir uzbūvēti grili, kur ir malciņa, lai katrs varētu uzcept savu maltīti. Tajās ir gan labiekārtota tualete, gan miskastes dažādu atkritumu šķirošanai. Parasti šīs grilvietiņas ir iekārtotas skaistās vietās ar skaistu skatu vai arī tās ir tā kā parks, ar apcirptiem stādījumiem. Visa ceļojuma laikā gan tikai vienā vietā redzējām atpūtniekus. Grūti pateikt, cik apmeklētas tās ir vasarā, bet apkoptas gan tās bija perfekti.

Trīs dienas Flores salā bija pagājušas. Lai apskatītu salu, tas ir pietiekoši. No rīta devāmies uz lidostu, atdevām mašīnu. Tad ar 37-vietīgu nelielu lidmašīnu lidojām uz mūsu nākamo pieturas punktu – Faial salu. Šis visa ceļojuma laikā bija īsākais un visdārgākais lidojums Biļetes cena vienai personai – 62 EUR. Nosēšanās ar mazo lidmašīnu bija visdrebelīgākā. Sagaidījām bagāžu un paņēmām taksi. Takši stāv rindā pie lidostas un gaida braucējus. Šoreiz ar taksometra vadītāju nepaveicās. Viņš neprata ne vārdu angliski un beigās pat brauciena maksu uzrakstīja uz lapiņas. Parādījām viņam telefonā mūsu naktsmītnes adresi. Līdz pilsētai no lidostas ir aptuveni 8 kilometri. Pilsētā sapratām, ka viņš brauc nepareizi un ieslēdzām Google maps, sakot viņam, kur jābrauc. Tas viss netraucēja viņam aizbraukt uz otru pilsētas malu un tikai beidzot, konsultējoties ar saviem kolēģiem, taksometrs nogādāja mūs naktsmītnē. Jāsaka, ka, gods kam gods, papildus maksu par braucienu viņš neiekasēja. Parastā cena ir 12 €.
Caur Booking bijām rezervējuši šo naktsmītni. Tas bija dzīvoklītis ar guļamistabu un apvienoto viesistabu, virtuvi mājas pirmajā stāvā. Īpašnieks bija laipns, norādīja mums labāko restorānu netālu no mājas, kur paēst. Tā kā oficiālais reģistrēšanās laiks vēl nebija un istaba vēl nebija sagatavota, tad atstājām savas somas un devāmies pastaigā pa Hortu. Vispirms devāmies paēst uz norādīto restorānu Atletico. Jāsaka, ka šī bija otra labākā ēstuve mūsu ceļojuma laikā. Ēdiens tika pasniegts skaistos šķīvjos. Varēja izvēlēties dažādas zivis. Restorāna telpā uz ledus gulēja zivis, kuras var izvēlēties.

Šajā dienā vēl pastaigājām pa Hortas krastmalu un centru.

Jutāmies, kā nedaudz atgriezušies civilizācijā, jo šeit, atšķirībā no Flores salas, bija veikali ar dažādām precēm. Tā kā bija sestdiena, nolēmām doties uz botānisko dārzu, jo tas svētdienās un pirmdienās ir slēgts. Pastaiga līdz tam bija aptuveni 3 km. Šī bija viena no nedaudzajām vietām Azoru salās, kur iekasēja ieejas maksu – 3.50 € no personas. Sākumā varēja noskatīties 10 minūšu filmiņu par dārza vēsturi un aktivitātēm. Pēc tam izstaigājām botānisko dārzu, kas nav liels. Šis dārzs nodarbojas ar Azoru salu raksturīgo augu saglabāšanu. Jāsaka, ka es biju vīlusies, jo apstādījumi pie mājām izskatījās interesantāki un daudzveidīgāki nekā augi šajā dārzā. Arī jaunu informāciju neieguvu. Vakarā, veikuši atpakaļ trīs kilometrus, atgriezāmies mājvietā. Bukletā, kas atradās mājā, atradām, ka arī  šajā salā var iznomāt smārtiņu. Šī ir auto nomas web lapas adrese http://small-rent.com/. Sazvanījāmies un pieteicām mašīnu uz nākamo rītu. Iepriekš nebijām rezervējuši auto, jo nolēmām skatīties uz laika apstākļiem, lai saplānotu, ko, kurā dienā darīt. Iznomājām auto uz divām dienām.

Nākamajā rītā bez problēmām ieguvām auto un devāmies salas apskatē. Vispirms aizbraucām uz krāteri salas vidienē Caldeira. Laiks bija mākoņains, bet brīžiem parādījās arī saule. Uzbraucot augšā pie krātera, tas parādījās savā krāšņumā. Jāsaka, ka, uzbraucot kalnos, parādās auksts vējš un jāsaģērbjas ciešāk. Apkārt krāterim ved 7 kilometru taka pa krātera malu. To tad arī apgājām, vērojot skaistos skatus. Vienā pusē tev ir krāteris bet otrā zils okeāns. Te varēja redzēt arī tuvākās salas – Pico, Sao Jorge un Terceira. Pēc citu ceļotāju aprakstiem, var saprast, ka mums ļoti paveicās, jo bieži augšā ir mākoņi un migla un pašu krāteri nemaz nevar saskatīt, kur nu vēl pārējās salas. Pico virsotne gan bija ieslēpusies mākonī. Takas pirmajā daļā, bija vējains, bet otrajā pusē ļoti vējains. Izvilku pat no somas cepuri. Un pat cimdi būtu noderējuši. Vietām taka ved kalnā, tā kā nācās arī fiziski piepūlēties. Šī noteikti ir viena no skaistākajām vietām ceļojumā.

Tālāk devāmies uz Capelinhos, kur 1957. gadā izvirda vulkāns. Šeit atrodas muzejs, kas stāsta par notikuma gaitu un vēsturi. Taču mēs bijām nesezonā -muzejs ir atvērts līdz 30. septembrim. Skati ir iespaidīgi, sajūtas kā nedaudz uz mēness. Vējš dzenā vulkāniskās smiltis un kaut kur jau sāk ieaugties pa sīkam augam. Šeit atrodas arī bāka. Noejot tālāk pa asfaltētu ceļu līdz okeānam, pavērās skaisti viļņi, kas sitās pa vulkānisko krastu. Sēdēju un baudīju šo viļņu spēku. Jāsaka, ka vēlāk ceļojumā bija arī skaistākas un interesantākās vietas, kur vērot viļņus, bet šī bija pirmā un tāpēc visvairāk iemūžināta foto un video.

Pēc tam vakarpusē aizbraucām uz krāteri Hortas pilsētas malā, kas daļēji atrodas ūdenī. Tas atrodas aptuveni 3km pa stāvu līkumotu ceļu, uzbraucot augšā. Var kāpt arī ar kājām, bet kāpiens būtu grūts. Šis krāteris man paliekošu iespaidu neatstāja.  Vakarā vēl apmeklējām Hortas lielveikalu, kas atradās netālu no mūsu naktsmītnes. Google maps atrada to, kad ievadīju meklētajā supermarket.

Tā kā galvenos apskates objektus Faial salā bijām apmeklējuši, tad spontāni nolēmām uz vienu dienu ar prāmi pārcelties uz Pico salu. Gan bukletos, gan internetā parādījās prāmja kursēšanas laiki. Par cenu personai viss bija skaidrs – 3.60 € uz vienu pusi. Pēc bukleta un interneta skaidri nesapratu, cik maksā mašīnas pārvešana. Rīta pusē bijām nolēmuši 10:45 braukt uz Pico, bet atpakaļ 18:00. Piebraucot pie mašīnu uzbrauktuves vārtiem, mums darbinieki sāka māt, ka šis prāmis nebūs. Kasē nopirkām biļetes tikai uz 14:15 turp un 22:00 atpakaļ. Izrādās, ka nesezonā tikai katrs otrais prāmis pārvadā mašīnas. Pie tam ir vairākas prāmju līnijas. Tā kā būtu vēlams ostā noskaidrot precīzi informāciju par laikiem. Maksa par mašīnas pārvešanu arī sanāca lielāka nekā būtu, ja nomātu uz 1 dienu Pico salā. Tā kā tagad mums atlika laiks līdz prāmim, tad aizbraucām uz salas austrumu pusi. Piestājām un apskatījām skatus no mirodouras. Pa reizei līņāja un uznāca arī pa stiprākam gāzienam. Izbaudījām to, ka, izkāpuši no mašīnas, lai apskatītu skatus, atrodoties 20 metrus no mašīnas, uznāk tāds gāziens, ka bikses īsajā brīdī, aizskrienot līdz mašīnai, kļūst  slapjas.

Veiksmīgi un ātri pārcēlāmies uz Pico salu. Šeit lietus nelija, bet bija mākoņains. Gribējām nokļūt tuvāk Pico kalnam, tāpēc devāmies pa ceļu, kas šķērso salu no rietumiem uz austrumiem pa salas vidu. Šī ir interesanta šoseja, jo ir pilnīgi taisna, bez līkumiem. Sajūta tāda, kā, braucot pa lidostas skrejceļu. Ceļš nemanāmi, bet vienmērīgi virzās kalnā augšup un augšup mākoņos. Interesanta bija tikšanās ar govīm. Dažas no tām bija iznākušas uz šosejas un mierīgi stāvēja. Arī mēs apstājāmies, jo baidījāmies, ka govs  var mazo smārtiņu nostumt no šosejas. Pēc tam, kad mūs apdzina lielāka automašīna, mēs arī uzdrīkstējāmies braukt tālāk. Jāsaka, ka govis mierīgi pagāja malā. Nokļūstot Pico kalna tuvumā, neredzējām no kalna pilnīgi neko. Apkārt bija bieza migla.Tāpēc jau saka, ka labākais skats uz Pico ir no Faial salas. Mums pirmajā vakarā Faial salā arī izdevās uz brīdi ieraudzīt arī Pico pašu virsotni.

Pa  taisno šoseju sasniedzām galveno šoseju, kas ved apkārt salai  un tad gar okeāna malu devāmies atpakaļ uz salas lielāko pilsētu Madalenu. Pa ceļam apskatījām Pico vīna dārzus. Šī sala man asociēsies ar melno krāsu, jo vīna dārzu sastāv no melnu lavas akmeņu krāvumiem.

Pavakariņojām vienā no Madalenas restorāniem. Pilsētiņa likās ļoti maziņa un arī restorānus daudz nepamanījām. Vakarā pārcēlāmies atpakaļ uz Faial.

Nākamajā rītā atdevām mašīnu, lai noma būtu tikai 2 dienas. Tā kā lidojums bija piecos vakarā, tad šo dienu pavadījām Hortā. Šī bija karstākā diena mūsu ceļojuma laikā. Labāk bija uzturēties ēnā, nevis saulē. Izstaigājām ostas promenādi, tad vienkārši pasēdējām Hortas pludmalē, pavērojot viļņus. Pusdienojām kafejnīcā ar nosaukumu “Volga”. Paņēmām dienas piedāvājumu, kurā ietilpa zupa un auksti cepti kartupeļu salāti ar tunci kā no konservu bundžiņām. Vai tam visam bija jābūt aukstam, vēl šodien nezinu. Porcija bija ļoti liela un šī bija vienīgā vieta, kur visu neapēdu. Pēc tam devāmies uz lidostu ar taksometru un šoreiz ar aptuveni 80 vietīgu lidmašīnu devāmies uz Sao Miguel.

Vakarpusē ielidojām Ponta Delgada lidostā. Bijām internetā pasūtījuši automašīnu šeit – http://www.lusorentacar.com/. Šajā auto nomā bija vislētākās cenas – 20 eur dienā. Kā arī piesaistīja labas atsauksmes un tas, ka viņiem nav lidostā sava biroja, bet viņi ar mašīnu sagaida tevi. Tā kā bijām lasījuši par to, ka lielākajās auto nomās lidostā var nākties ilgu laiku pavadīt rindā, tad izvēlājāmies šo. Sākumā nemanījām nevienu, kas mūs sagaida, bet pēc tam ieraudzījām vīru ar nomas uzrakstu. Turpat lidostā uz soliņa noformējām dokumentus un saņēmām mašīnu uz 3 dienām. Šis auto gan bija krietni apdauzīts un riepas gandrīz plikas. Arī nododot mašīnu, nomas darbinieks nebija uzdevuma augstumos, jo nokavējās. Tā kā pie lidostas var apstāties, tikai lai izlaistu pasažierus, tad vajadzēja riņķot un braukt atkal klāt.

Vakarā devāmies uz savu naktsmītni, kuru bijām rezervējuši caur airbnb. Tā atradās ciematiņā Livramento, aptuveni 10 km no Ponta Delgadas. Sākumā bija neliels šoks, jo šajā salā uzreiz nokļuvām uz šosejas  ar 2 joslām uz katru pusi un atļauto braukšanas ātrumu 100km stundā. Pēc pavadītās nedēļas mazākajās salās, grūti bija atkal pierast pie mašīnu plūsmas. Naktsmītnē mums tika ierādīta viena istaba privātmājā. Virtuve nebija. Varbūt ar saimnieci varēja sarunāt, izmantot viņas virtuvi, bet kaut kā negribējās. Atsauksmēs par naktsmītni, bija pieminēts arī neliels ledusskapis istabiņā, taču mums tāds nebija. Man bija sajūta, ka mums tika iedota pavisam cita istaba. Cena bija neliela -21 eur par nakti, bet šo es nenosauktu par mūsu labāko naktsmītni.

Nākamajā rītā devāmies apskatīt Sete Cidades krāterus. Šeit jau sajutām, ka salā ir tūristi, kaut gan nevarētu teikt, ka to ir ļoti daudz, salīdzinot ar citām zemeslodes vietām. Krāteri bija labi redzami, kaut gan apkārt tiem bija mākoņi un migla. Pēc Flores un Faial salas krāteriem, šie vairs nelikās tik unikāli. Citādāk noteikti liktos, ja šie būtu vienīgie redzētie.

Pēc tam devāmies uz Ferraria, kur bija minēts, ka var peldēties dabiskajos baseinos, kur karsto termālie ūdeņi sajaucas ar okeāna ūdeni. Te arī pirmo reizi ceļojuma laikā uzdrošinājos peldēties. Šeit ir izveidota dabīga, ar akmeņiem norobežota peldvieta, kur ir trepītes iekāpšanai un nostieptas virves, pie kurām pieturēties, lai okeāns tevi neienestu dzīlēs. Es gan neizjutu, ka šeit ieplūst termālie ūdeņi, bet ūdens bija pietiekoši silts. Siltāks, nekā Latvijā karstākajās dienās. Neuzdrošinājos atraut rokas no kāpnītēm, jo viļņi tevi tāpat apšļāc. Augšup  peldvietai ir izveidotas ģērbuves un tualetes.

Tālāk devāmies uz Mosteiros pludmali augšup uz ziemeļiem. Arī šeit ir dabīgā peldvieta, kur baseiniņā ieplūst okeāna viļņi. Arī te ir kāpnītes, pie kurām turēties, līdz pār galvu pārveļas vilnis. Šeit arī nopeldējāmies. Šī ir vieta, kur vērot īpaši skaistus un spēcīgus viļņus.

Pēcpusdienā devāmies uz tējas plantācijām Cha Gorreana. Sao Miguel sala ir vienīgā vieta Eiropā, kur audzē tēju. Kā viņi uzsver, netiek lietoti nekādi pesticīdi. Apmeklējām tējas rūpnīcā ekskursiju. Eskskursijas ir bezmaksas, gan portugāļu, gan angļu valodās. Mums tika parādītas senās iekārtas, kā arī redzējām, ka tējas maisiņus kastītēs sapako sievietes ar rokām. Šeit var arī bez maksas degustēt tējas, kā arī veikaliņā tās iegādāties.

Nodegustējuši tēju, devāmies pa apļveida taku, kas ved cauri tējas plantācijām. Taka nav gara – 3.40 km – tā sākas pie rūpnīcas.  Ja sākumā pie rūpnīcas likās, ka tējas lauki nav sevišķi lieli, tad, ejot pa taku, ieraudzījām, ka tie plešas daudz lielākā teritorijā. Interesantākais bija tas, ka ieraudzījām tējas laukā dažas kazu galvas, pēc tam vēl un vēl. Sapratām, ka šeit ganās simtiem kazu ar kazlēniem, kas izēd zāli tējas krūmu rindu starpā. Vai viņas noēd arī tējas krūmu lapiņas, nesapratām. Vienu brīdi taka vijās cauri arī lielam kukurūzas laukam.

Otrā dienā aizbraucām uz Ponta Delgadas tirgu. Veiksmīgi noparkojāmies stavvietā pie tirgus, pēdējā vietā. Tika iepirkti mājup vešanai un pagaršošanai vietējie ananāsi un  vietējā siera gabals. Tad devāmies uz salas austrumu pusi. Apmeklējām Furnas sēravotus. Piebraucot pie  nelielajiem geizeriem, tiek prasīta ieejas maksa – 0.5 EUR par personu.

Pēc tam devāmies uz Terra Nostra parku. Šajā parkā ieejas maksa ir 8 EUR par personu. Līdzi, ieteicams, paņemt peldkostīmu un dvieli, jo ir iespēja nopeldēties termālajā baseinā. Turpat pie baseina ir ģērbtuves un tualetes. Jāņem gan vērā, ka gan dvielis, gan peldkostīms pēc peldes būs iekrāsojies dzeltens. Parka izstaigāšanai noteikti var rēķināties ar stundu un vairāk.

Pusdienās devāmies uz ciematiņu Povocao, kur apmeklējām restorānu Cantinho do Churrasco PianoBar & Grill, par kuru bijām lasījuši labas atsauksmes internetā.

Tālāk devāmies uz salas ziemeļaustrumiem –  uz Nordesti. Attālums līdz tai ir 26km, bet braucām mēs ļoti ilgi. Jābrauc  ir pa ļoti līkumainu kalnu ceļu, augšup, lejup. Daba ir mežonīgāka, nekā pārējā salas daļā. Pa ceļam piestājām skatu vietiņās un grilvietiņās. Iekārtotās grilvietiņas nebeidza pārsteigt, jo vietām tās ir veidotas kā japāņu dārzi, ar terasēm, ar perfekti apcirptiem apstādījumiem.

Pa ceļam uz Nordesti vēl nolēmām apskatīt ūdenskritumu, uz kur veda taka Faial da Terra – Salto do Prego. Takas garums 4.5 km un tā ir apļveida. Taka ved kalnā un pēc tam atkal lejup, tā kā fiziski tā nav viegla. Man ļoti patika visi šie gājieni pa takām, vērojot skaistos skatus un dabas daudzveidību. Nonākot galā, pavērās skats uz ūdenskritumu.

Vēl pa ceļam uz Nordesti apmeklējām Nordestes bāku. Bāka atrodas lejā pie okeāna un uz to ved  arī ceļš, bet ceļa  kritums ir aptuveni 35%. Tā kā citi tūristi bija mašīnas novietojuši augšā, arī mēs nolēmām uz bāku doties ar kājām. Kāpjot lejā, protams, ar nelielām šausmām apzinājāmies, ka būs jākāpj arī atpakaļ. Taču šis bija jauks piedzīvojums. Tieši tad, kad bijām nokāpuši, bākā iedegās apgaismojums.

Galu galā jau pa tumsu nonācām Nordestē un izbraucām tai vienkārši cauri. Atpakaļ uz naktsmītni devāmies pa salas ziemeļu šoseju caur Ribeira Grande.

Nākamajā rītā bija pienākusi mūsu Azoru salu apmeklējuma pēdējā diena. Nolēmām šo dienu līdz vakaram, kad 18:30 paredzēts lidojums uz Lisabonu, pavadīt nesteidzīgi. Nolēmām aizbraukt uz pludmali netālu no naktsmītnes Livramento. Šeit arī paēdām brokastis restorānā pie pašas pludmales, ar skatu uz okeānu. Šeit arī pirmo reizi peldējāmies īstajā okeānā, nevis dabīgajos okeāna veidotajos baseinos. Ļoti patīkami silts ūdens, ja vēl zini, ka Rīgā tobrīd ir +3 grādi. Šajā dienā apmeklējām ananāsu audzētavu netālu no Ponta Delgadas. Atšķirībā no ananāsiem, kas pie mums pieejami lielveikalos vai tirgos, šie ir spilgti oranži un ar daudz izteiktāku garšu. Pa ananāsu siltumnīcām ik pa laikam tiek rīkotas ekskursijas, kurās nedaudz pastāsta par audzēšanas procesu. Ananāss no iestādīšanas brīža līdz gatavībai izaug divu gadu laikā.

Vakarā lidojām uz Lisabonu. Tā kā Lisabonā Ryanair reisss ierodas desmitos vakarā, tad rezervēju naktsmītni netālu no Lidostas 4u Lisbon guest house. Pēc kartes šī naktsmītne atradās 1,7km no lidostas, tāpēc nolēmām uz to doties ar kājām.  Jāpiebilst, ka rinda uz  taksometriem lidostā bija diezgan iespaidīga. Pēc google maps un maps.me navigacījas veiksmīgi atradām hoteli. Vietām, gan ceļš nav piemērots kājāmgājējiem, kā jau pie lidostas ar pārvadiem, bet neejams tas nebija.  Kad bijām sasnieguši vajadzīgo adresi, nekādu informāciju, ka tur būtu hotelis neatradām. Šeit vēlreiz izpaudās portugāļu viesmīlība, jo, kad mazliet apjukuši, pētījām, vai māja ir pareizā, bariņš jauniešu apjautājās, vai nevajag palīdzību. Viņi apstiprināja, ka māja ir īstā un tad zvanījām uz naktmītnes tālruni, jo oficiālais reģistrēšanās laiks ir līdz 22:00. Pēc piecām minūtēm ieradās sieviete, kas mūs ļoti laipni apkalpoja un ierādīja istabiņu.

Sākotnēji bijām paredzējuši Lisabonā pavadīt pilnu dienu un svētdienas rītā ar agro reisu sešos doties uz Londonu, taču Ryanair šo reisu atcēla. Tāpēc apmainījām reisu uz sestdienas vakara reisu Lisabona – Londona. Jāsaka, ka Lisabona mani nepiesaistīja. Porto patika daudz labāk. Mēs iegādājāmies 24 stundu sabiedriskā transporta biļeti un to arī vairākas reizes izmantojām. Vienu reizi vienkārši iesēdāmies vienā no autobusiem un braucām kaut kur, paši nezinot kur, apskatot arī netūristu vietas. Lisabonā apmeklējām okeanāriju. Tas man likās  interesantāks par pašu pilsētu.

Lisabonas lidosta bija ļoti pārpildīta. Zonā aiz drošības kontroles visas sēdvietas bija aizņemtas un tikai ar grūtībām kādu brīvu varēja atrast. Londonā, ielidojot divpadsmitos naktī, mūs sagaidīja ļoti, ļoti gara rinda uz pasu kontroli, kuru izstāvējām stundas laikā. Aptuveni vienos naktī nokļuvām viesnīcā Hampton By Hilton London Stansted Airport. Sākotnēji nebija paredzēts nakti pavadīt Anglijā, bet pārceltā reisa dēļ nācās meklēt viesnīcu. Šī naktsmītne bija pati dārgākā visa ceļojuma laikā, bet neko lētāku lidostas tuvumā atrast neizdevās. Ja arī kāda viesnīca tuvumā bija lētāka, tad pierēķinot taksometra izmaksas, sapratām, ka šī viesnīca nav nemaz pati dārgākā, jo iekļautas bija labas brokastis. Brokastis tiešām, bija bagātīgas un piedāvājums daudzveidīgs. Reiss uz Rīgu mums bija tikai 17:05, tāpēc laiku līdz 12:00 pavadījām viesnīcā. Izrakstījāmies no viesnīcas, somas atstājām bagāžas istabā viesnīcā. Ar vilcienu no lidostas aizbraucām uz tuvējo ciematiņu Stansted Mountfitchet. Biļetes uz diviem izmaksāja aptuveni 10 eur abos virzienos. Brauciens uz vienu pusi aizņēma 5 minūtes. Stundas laikā izstaigājām ciematiņu un devāmies atpakaļ uz Lidostu.

Lidojums uz Rīgu pagāja mierīgi.  Rīga pēc divu nedēļu prombūtnes mūs sagaidīja ar gaisa temperatūru tuvu nullei.

Mūsu kopējas ceļojuma izmaksas  14 dienu ceļojumam: 1700 eur diviem.

Izmaksas diviem-
Lidmašīnu biļetes: 552 eur
Naktsmītnes: 440 eur (no šīs summas gan jāatņem 83 EUR par viesnīcu pie Stansted lidostas, ko atmaksāja Ryanair par atcelto lidojumu)
Auto noma: 193 eur
Degviela: 85 eur
Ieejas biļetes: 46 eur
Pārtika restorānos un veikalos – 350 eur

Pārdomas un ieteikumi pēc ceļojuma.

Ja patīk daba, miers un nepatīk tūristu pūļi – brauciet uz Azoru salām.

Pateicoties Ryanair, lidmašīnas biļetes neizmaksās ļoti dārgi.

Izmantojiet bezmaksas lidojumu iespējas starp salām.

Salas var apmeklēt arī nesezonā – temperatūra būs patīkama, tikai varētu būt vairāk lietainu dienu. Cenas nesezonā būs mazākas un ir iespēja pagarināt mūsu īso vasaru. No desmit mūsu pavadītajām dienām salās tikai pusotra diena bija lietaina.

Es labrāt vēl izstaigātu tūristu takas.

Salās jānomā mašīna, jo sabiedriskais transports kursē reti.