Tātad 16 dienas Azerbaidžānā, 2017. gada septembrī. Lidojām ar Aeroflot caur Maskavu ar pārsēšanās laiku turpceļā 1h 25min, atpakaļceļā 50 min. Viss veiksmīgi, izņemot Maskavā atpakaļceļā palikušo bagāžu Vīzu taisījām caur tūrisma aģentūru ar-tur.lv. Tiek atsūtīta elektroniski uz e-pastu. Bija gatava trijās darba dienās. Cena - EUR 50. Vēstniecības mājas lapā cena norādīta EUR 35, tomēr pie papildus iesniedzamajiem dokumentiem nepieciešama ielūguma vēstule. Vienkāršības labad izvēlējāmies tūrisma aģentūras piedāvājumu.

Ja uzturēšanās valstī pārsniedz 10 dienas, tad 10 dienu laikā pēc iebraukšanas ir jāpiereģistrējas pēc apmešanās vietas adreses Migrācijas dienestā. Paliekot viesnīcā, tas būtu jāizdara viesnīcai (noteikti jāpārjautā! (!), mazākās viesnīcās var nezināt vai neizdarīt). Citādāk ir, īrējot dzīvokli vai paliekot viesu mājās. Tad ir jāreģistrējas pašiem, ejot uz dienestu vai elektroniski - pa e-pastu vai aizpildot online formu (https://e-reg.migration.gov.az/DMXERegistrationApp/).  Mēs mēģinājām elektroniski, aizpildot on-line formu. Pēc vairākkārtējiem nesekmīgiem piegājieniem, piektajā dienā kopš uzsākām reģistrācijas procesu, mums tas izdevās. Sods par nereģistrēšanos esot AZN 300 -350 (t.i., EUR 150 – 175, jo kurss faktiski ir 2:1), ko iekasē lidostā vai uz robežas. Varot arī nenomaksāt, bet tad, cik lasīts, tiekot pieņemts lēmums ar aizliegumu iebraukt valstī uz kādiem gadiem diviem.

Plānojot ceļojumu, nolēmām nomāt mašīnu, apbraukājot Azerbaidžanas ceļus un bezceļus, un Baku atstājot vien pāris dienas pēc ielidošanas un līdz izlidošanai. Savukārt ceļu plānojām, lasot Lonely Planet, forumus un blogus.

Pēc pieredzes ar Kazahstānu bija skaidrs, ka visdrīzāk arī Azerbaidžanas apceļošanai vispiemērotākais auto būtu apvidus auto. Pēc ilgstošiem, nesekmīgiem meklējumiem internetā, jo cenas likās pārlieku augstas, lūdzu palīdzību dzīvokļa īpašniekam no booking.com, kura dzīvokli bijām rezervējuši. Rezultātā mums tika ieteikta viena vietējā auto noma (http://bakucar.info/). Komunikācija bija viegla un vienkārša, whatsapp novienojāmies par auto modeli, nomas termiņu un cenu, kas bija AZN 60 (t.i., EUR 30) par dienu par 2008.gada izlaiduma Toyota Prado. Depozīts AZN 200. Auto tika atdzīts un arī pieņemts no mūsu naktsmītnes tuvākajā autostāvvietā. Arī nodošana noritēja principā bez jebkādām domstarpībām. Tehnisku ķibeļu, izņemot nolaistu riepu, negadījās. Par nomu, ja kādreiz nepieciešams, var sazināties ar Nasimi (+994 50 250 70 10), atsaucoties Artūru un Lindu. Tieši ar viņu komunicējām par visiem ar auto nomu saistītiem jautājumiem.  Savukārt dzīvokļa īpašnieks īpašnieks Rovšan (+994 55 685 32 82) kā izrādījās nodarbojas ne tikai ar dzīvokļu izīrēšanu, bet viņam pieder arī viesnīca Baku. Mēs palikām divos no viņa dzīvokļiem, un lai arī abi dzīvokļi sauca pēc kosmētiskā remonta, tomēr atrašanās vieta, cena un Rovšana atsaucība atsvēra visu. Rovšans palīdzēja ar iereģistrēšanos (iedeva savu adresi, kurā visbeidzot mums izdevās sekmīgi iereģistrēties), kā arī visu laiku kamēr vien bijām Azerbaidžanā bija uz sakariem ik reiz, kad mums bija kāds jautājums. Cena caur booking.com par vienu no dzīvokļiem bija AZN 60, t.i., EUR 30, dienā, un cena par otru dzīvokli, jau apejot booking.com - AZN 50.

Apvidus auto bija pareizā izvēle. Labi ceļi starp lielākajām pilsētām, pilnīgi bezceļi, nobraucot no šosejas, ciemos un kalnos. Degviela lēta - 95 benzīns EUR 0,57 litrā, dīzelis ap EUR 0,40. Mūsu aptuvenais maršruts bija šāds Baku - Lahich - Ivanovka - Qabala - Seki - Qax – Illisu - Zagatala - Naftalan - GoyGol - Ganja -  Lankaran - Qobustan - Quba - Laza - Xinaliq - Apsheron - Baku. Problēma ar ceļu policiju, lai arī tikām divas reizes apturēti, neradās. Lai saņemtu laimīga ceļa vēlējumus, pietika pateikt, ka esam no Latvijas. Uz ceļiem ir neskaitāmi daudz radaru. Mēs neticējām līdz tepat vēl Latvijā esot neatvērām waze aplikāciju. Radaru skaits ir pārsteidzošs!  Pārkāpuma gadījumā uzreiz atnāk sms ar sodu. Lai arī zīmēm ir grūti izsekot, jo reizēm to vienkārši nav, piem., iebraucot apdzīvotā vietā, par laimi šādu sms nesaņēmām.

Jāņem vērā, ka principā nekādu norāžu uz apskates objektiem nekur nav. Līdz ar to ir, vai iepriekš ļoti rūpīgi jāizpēta, kur kas atrodas, vai jālūdz palīdzība vietējiem. Ne google maps ne maps.me, ko izmantojām, daļa ceļu nemaz nav iezīmēta. Tas pats ir ar takām un pārgājienu maršrutiem. Atšķirībā, piem., no Turcijas vai Kazahstānas, kur maps.me var atrast visšaurāko meža taku, Azerbaidžānā ir iezīmēta tikai retā.

Septembris izrādījās pagalam karsts mēnesis. Dienā no + 30 līdz +35. Pat kalnos temperatūra nenokritās zemāk par + 27 dienā. Līdz ar to kaut kā pavisam dabiski atkrita gandrīz visi mūsu hiking plāni, un pastaigām kalnos veltījām vien pāris dienas. Vietējie gan teicās, ka šāds karstums septembrī viņiem neesot norma. Un mēs arī, gatavojoties braucienam, cerējām uz zemākām temperatūrām, koferos ieliekot pa kādam siltajam džemperim un jakai vairāk.

Starp citu, lai arī Azerbaidžāna ir bijušā Padomju savienības valsts, krievu valodu nesaprot daudzi, nerunājot nemaz par jauniešiem, kuri krievu valodu nesaprotu vispār. Pārsteidza arī tas, ka arī angļu valoda vietējiem ir sveša. Līdz ar to komunikācija bieži vien bija apgrūtināta, tajā skaitā arī kafejnīcās un viesu mājās.

Tepat ceļakājā lasīju vienu no nedaudzajām atsauksmēm par Baku, un varu tikai piekrist. Baku centrs tik tiešām sataisīts šiks. Viss mirdz un laistās. Greznas mājas, zaļi parki un skvēri, mākslīgās ūdenstilpnes un strūklakas, flīzētas gājēju ielas un promenāde, greznas lampas, brendu veikali un astronomiski dārgas viesnīcas. Top arvien jaunas un jaunas ēkas un būves. Atšķirībā no Astanas, tomēr neieslīgstot bezgaumībā un saglabājot kvalitāti. Pilsētā tiek ieguldīti milzu līdzekļi. Bet pārēja valsts diemžēl ir diametrāli pretēja Baku. Nabadzība, pat netīrība, pēc ūdens izslāpuši parki un skvēri. Tūrisms valstī aug diezgan strauji. Līdzās krieviem, ukraiņiem un citvalstu tūristiem, pārsteidza arābu daudzums. Arābi Azerbaidžānu iecienījuši dēļ lētajām cenām, alkohola, naktsdzīves un diemžēl arī prostitūcijas. Infrastruktūra strauji augošajam tūrismam gan lielākoties netiek līdzi. Bezceļi, atkritumi, naktsmāju trūkums, it īpaši aspektā cena vs kvalitāte.

Naktsmājas, izņemot pirmajām divām naktīm, Baku, nekur iepriekš nerezervējām. Kalnu ciemos, tādos kā Lahich, Laza un Xinaliq, palikām viesu mājās, ko atradām turpat uz vietas booking.com. Cenas AZN 45 – 55, tajā skaitā brokastis. Citur palikām nelielās viesnīcās. Iebraucot Xinaliq, kas skaitās viens no augstāk kalnos Eiropas teritorijā esošiem ciemiem, pie iebraukšanas ciemā uzreiz sagaidīja vietējie ar jautājumu, vai mums ir kur palikt un vai nevajag naktsmājas. Tūrisms.

Starp citu, interneta pārklājums ir visā valstī, turklāt 3G. Vienīgā vietā, kur sakaru faktiski nebija bija ciems Laza.  Lai nopirktu sim karti nepieciešama pase un jānoslēdz līgums.  Izmaksas -  1GB = 1AZN. Pērkot SIM karti, var nopirkt 5, 10, 15 GB vai neierobežotu interneta apjomu. Lai zvanītu, jāveic papildus iemaksa. Ņēmām Azercell sim karti.

Neskartas dabas, izņemot kalnus, Azerbaidžānā nav atlicis daudz. Ja ir kāds apskates objekts, blakus būs arī kafejnīca. Citādāk gan ir kalnos un no tūrisma objektiem attālākās vietās un ciemos. Tur vēl atrast neskartu dabu, pabūt vienatnē ar sevi, veroties kalnos, vai kādā attālākā ciemā vērot vietējo parasto ikdienas dzīvi, kas turpina ritēt savu gaitu.

Interesanti var šķist dubļu vulkāni un mūžīgā uguns, lepojoties ar ko, Azerbaidžāna dēvē sevi par Uguns zemi. Un arī dubļu vulkānu skaits Azerbaidžānā esot lielākais pasaulē. Bez tam, izmantojot Azerbaidžānas zemes dzīļu bagātības, Azerbaidžanā var izbaudīt peldes naftalānā, ko uzskata par ārstniecisku naftas blakusproduktu, Naftalan ciemā, kā arī peldes karstajos avotos Illisu, Masalli vai Haftoni ciemos. Mums dubļu vulkāni šķita interesanti. Bijām Qobustan, kur ir dažu desmitu nelielu krāteru apkopojums vienuviet. Krāteri burbuļoja. Mūžīgā uguns, kuru apskatīt bijām Apsheron pussalā, iespaidu nekādu neatstāja. Deg un deg pāris kvadrātmetru liels zemes laukums. Savukārt vislielākā neizpratne mums un vietējiem par mums bija Naftalan ciemā, kur galvenokārt atrodas tikai sanatorijas, kas piedāvā ārstnieciskās programmas, sākot no kādām dienām 10. Teicām, ka gribam palikt tikai vienu dienu un gribam pamēģināt naftalāna vannas. Reģistratūrā mūs nesaprata. Tika izsaukts krievu valodā runājošs ārsts, no kura saņēmām norādes par nepieciešamām analīzēm un burciņas analīžu nodošanai.  Toties, kad izdevās ieskaidrot, ka sanatorijā vēlamies palikt tikai vienu dienu, saņēmām īpašo cenas piedāvājumu – AZN 45 par nakti VIP divistabu numuriņā, trīskārtēju ēdināšanu un, protams,  iespēju apmeklēt naftalāna vannas.  Tas gan neatbrīvoja no analīzēm. Bet pati vanna – silta, tumši brūna masa, kuru, lai nomazgātu, vajadzīga īpaša piepūle. Arī naftas smarža kādu brīdi vēl palika uz ķermeņa.

Nu un, protams, noteikti jābauda augļi (vīģes - medus saldās vīģes! arbūzi, melones, persiki), un nacionālā virtuve, kas vienaldzīgus atstās tikai veģetāriešus. Baku virtuve gan atšķiras no pārējās Azerbaidžanas. Turklāt kafejnīcās ārpus pilsētām nav ēdienkaršu, un darbinieki ne vienmēr saprot angļu vai krievu valodu. Līdz ar to ēdiena pasūtīšana reizēm izvērtās par īstu izaicinājumu. Tādos gadījumos parasti tikām pie kebab, kas ir tas pats šašliks,  “kartoška” vai “potato” un “salat’. Par šādu komplektu, plus tēja vai limonāde, vidēji atstājām AZN 15 - 20.  Savukārt Baku ļoti patika "Sirvansah Musey Restaurant", Salatin Asgerova, 86, Baku. Par uzkodām, četriem pamatēdieniem, sarkanvīna pudeli un ūdeni tika atstāti AZN 70. Ļoti patika gan iekārtojums un atmosfēra,  gan ēdieni, gan apkalpošana, kas tiešām bija augstā līmenī. Tā teikt – nošikojām!

Azerbaidžāņi ir viesmīlīgi, ar ko paši arī ļoti lepojas. Diez vai tuvākajā laikā brauktu vēlreiz, tomēr nevaru arī piekrist kaut kur šeit pat ceļakājā lasītajai atsauksmei, ka Azerbaidžāna esot bijusi lielākā vilšanās. Ne mums ... Lai gan Kazahstāna, turpat Kaspijas jūras otrā krastā, tomēr patika vairāk...