MALTA.

Šoreiz brauciens uz Maltu bija kopā ar bērniem, tāpēc rēķinājos, ka daudz apkārt nesanāks skraidīt un būs jāiet uz kompromisiem ar bērnu vēlmēm. Jau laicīgi sāku meklēt, ko tad redzēt Maltā un secināju, ka manis interesējošās liets, kā, piemēram, daba nav pārpilna ar apskates objektiem. Taču uzreiz jāsaka, ka ar 7 dienām tā tik vien bija, lai visu plānoto paspētu apskatīt (ieskaitot patērēto laiku bērnu interesējošām nodarbēm).  Lai gan daudzi sajūsminās par atpūtu vasaras sezonā Maltā, vismaz es jau pēc  5. dienas sāku ilgoties pēc kādas “lietainākas atelpas”. Taču nē. Visas dienas pilnīgi saulainas – dienā 28-35 grādi, naktī 25-28 grādi, tā, ka bieži vien neko īpaši negribas darīt, tieši karstuma dēļ. Labi, ka visu laiku ir jūras vējš, kas karstumu padara kaut nedaudz panesamāku.

Maltas sala.

Lidmašīna no Latvijas ielido 2 no rīta, tā, ka ja grib nomāt auto, tad laicīgi viņus vajag brīdināt, savādāk var gadīties, ka neviens lidostas auto nomā jūs tur negaida. Malta ir ik kā maza sala un teorētiski visur var izbraukāt ar autobusiem, taču, parunājot ar vietējiem, tie arī apstiprināja, ka autobusu gaidīšana, laiku, virzienu saskaņošana un lēnā satiksme, padara šo procesu par ļoti laikietilpīgu un auto noma tomēr ir pareizāks variants. Maltā ir kreisās puses braukšana, tāpēc naktī ir zināms izaicinājums mēģināt atsvaidzināt otras puses braukšanas iemaņas. No otras puses, naktī tas ir pat labāk, jo, kā vēlāk pārliecinājāmies, dienas laikā satiksme ir grūta (nav haotiska kā Āzijā, bet vairāk gan tāpēc, ka ieliņas ir izteikti šauras, ceļi ir diezgan sliktas kvalitātes un satiksme ir lēna).  Nākamais izaicinājums, ir atrast viesnīcu.  Maltā mājām numuri nav (vismaz es tos nemanīju), bet viesnīcu adreses ir vienkārši iela un pilsētas rajons. Daudzas ielas ir kaut kur iekšā šauros kvartālos ar vienvirziena kustību un gar malām noparkotām automašīnām. Jābrauc filigrāni un lēni, lai kādu auto neaizķertu, bet pa lielam, daudziem Maltā auto ir sabuktēti un saskrāpēti, jo visticamāk ilgi nobraukāt bez kļūdām, nav iespējams. Tā nu naktī riņķojām pa vienvirziena ielām ap kvartālu vairākas reizes, nespēdami atrast viesnīcu, jo arī GPS nespēja iedot nekādas koordinātes “aptuvenai adresei”. Beigās devos iekšā kvartālā jau ar kājām un atradu viesnīcu, no kuras tad pretkustībā spēju atrast arī kaut kādu veidu kā pie tās piebraukt. Labi, ka man visām viesnīcām bija izdrukātas kartes no rezervācijas mājaslapām ar to atrašanās vietu, jo analoģiski arī pārējām viesnīcām nebūtu iespējams uzdot GPSā precīzu adresi. Vismaz pēc kartēm viesnīcas kaut kā varēja atrast. Maltas galvaspilsētas Valetas un to tuvāko rajonu kvartālos nakts uzdzīve sit augstu vilni ar skaļo mūziku, kafejnīcām un jauniešu bariem.

Nākamajā dienā aizbraucam apskatīt Dingli klintis, pa ceļam izbraucot caur skaisto pilsētiņu Mdina ar iespaidīgo Mdinas katedrāli kalna galā. Dingli klintis stiepjas gar Maltas dienvidu pusi un gar tām ir samērā jauki pastaigāt, vai braukt ar velosipēdu vairākus kilometrus. Cilvēku tur ir maz, kas ir patīkama pārmaiņa pēc pārblīvētās Maltas galvaspilsētas rajoniem.  Apskatām vēl Hagar Qim tempļus, kas celti 3500 gadus p.m.ē un sanāk pāris tūkstošu gadus senāki par Ēģiptes piramīdām. Šobrīd tie ir iekonservēti zem lieliem telšu kupoliem, bet jāsaka, ka nekas diži iespaidīgs jau nav. No tempļiem jūrā ir redzama paceļamies liela klints sala – Fifla, kas savulaik bijusi liela sala, bet briti to izmantojuši kā šaušanas mērķi ar lielgabaliem no Maltas krastiem, kā rezultātā, sala tika nograuta trīs reizes mazāka. Salas tuvumā parastie cilvēki nedrīkstot rādīties, jo pat šobrīd tur vēl arvien ir liels daudzums nesprāgušas munīcijas. Tas, savukārt, ir palīdzējis uz salas netraucēti attīstīties atsevišķām ķirzaku un putnu sugām, kas nav sastopamas nekur citur uz pasaules. Saulrieti Maltas klinšainajos stāvkrastos ir vienkārši neaprakstāmi.  Toties brauciens cauri salai pa taisnāko ceļu (precīzāk, mazajiem ceļiem) ir atsevišķu piedzīvojumu vērts, jo vienjoslas ceļi vijas starp augsti sakrautiem akmeņu žogiem un pretimbraucošo auto var pamanīt tikai tad, kad tas jau parādās pārdesmit metrus pretim. Tad nu kādam ir “jāvingrinās” atpakaļgaitā meklējot kādu ceļa paplašinājumu.

Nākamajā dienā aizdodamies uz Papaija Jūrasbraucēja ciematiņu, kas tika uzcelts speciāli filmas uzņemšanai ar šķībām mājiņām un Robinu Williams galvenajā lomā.Ieeja gan padārga – 14EUR/pers., un tā kā bērni ir lieli priekš tāda pasākuma, tad nu iekšā neiedodamies, tikai paskatāmies no pretējās klints uz tur notiekošo. Līcītī ir vecs, pussabrucis mols, kur nu bērni var izlēkāties, izpeldēties un izsnorkelēties. To izmanto arī daudz nirēju – laikam jau laba vieta, kur to darīt.

Pārbraucam uz citu pludmali – Ghajn Tuffieha,

kas skaitās viena no skaistākajām Maltā. Droši vien tā arī ir, jo patiesībā īstu pludmaļu Maltā ir tikai pārdesmit, bet, savukārt, cilvēku, kas tās grib izmantot, daudzi tūkstoši. Gar visu pārējo piekrasti pārsvarā ir klintis bez smilšainām pludmalēm. Arī šajā pludmalē ir daudz cilvēku, bet vismaz, pakāpjoties kalnā, paveras skats uz blakus līci ar skaistiem skatiem. 

Vakarā izstaigājām Valletu, kas pēc būtības ir galvaspilsētas vecpilsēta. Tas ir skaists baroka stila rajons,

ar daudzām kafejnīciņām un tūristiem. Principā tieši Valletā ir lielākā daļa no visiem apskates vērtajiem objektiem Maltā (Barraka dārzi, Kara istabas ar NATO tuneļiem,

Carmelitas baznīcas, kas ir kā  vizītkarte uz Valletas pastkartēm, Karavādžio gleznām u.c,).

Gozo un Comino salas.

Pārbraucam uz Gozo salu, kas ir samērā liels pretstats Maltai, un tur arī tūristu ir ar kārtu mazāk. Klusums un miers.

Pašā salas vidienē kalna augšā vareni slejas varenais Citadales cietoksnis ar ļoti bieziem, jo bieziem un augstiem mūriem.

No cietokšņa paveras plašs skats visapkārt uz salu un tās pakalniem.Pārsteidzoši, bet Gozo (un arī Maltā) lielākā daļa pilsētu ir izvietojušās kalnu augšās un nevis, pretēji loģikai, pie teorētiski auglīgākajām ielejām. Virs pilsētām, it sevišķi Gozo salā, plīvo iespaidīgi (vairāku stāvu māju lieluma) karogi.

Vakarpusē saulrieta pelde San Blas pludmalē.

Šī tad nu ir salīdzinoši vientuļa pludmale ar sarkanajām smiltīm, jo tai nav viegli piekļūt – kāpiens ir pa ļoti stāvu, taisnu ceļu lejup gandrīz kilometru. Protams, pēc tam vēl grūtāks kāpiens atpakaļ uz auto. Maltā un Gozo salā populāri ir vietējo ciematiņu svētki  (village feast)– principā tā kā saistīti ar reliģiju, bet pēc būtības  viens ciems rīko svinības kādus pāris vakarus, vai pat katru vakaru veselu nedēļu no vietas. Tālāk stafeti pārņem nākamais ciems. Šāda tipa svētki ir diezgan bieži visu cauru gadu. Svētku laikā ciems tiek izgreznots ar dažādām reliģiska tipa plastmasas tēliem, “ziemassvētku” lampiņām, karogiem u.t.t Katru vakaru sabrauc cilvēki no visas salas un tad svin ciematu centrā ar ātrajām uzkodām, saldumiem, sarunām, orķestri un vienkāršas tusēšanas, reliģisku motīvu tēlu stumšanu pa ielām u.t.t. Neiztrūkstoši katru vakaru ir salūts, kas ilgst gandrīz stundu ar nelieliem pārtraukumiem. Iespējams, lai pievērstu uzmanību par svētku norises vietu, raķetes tiek šautas ik pa trīs stundām arī visu dienu. Tai pat laikā, brīžiem nav skaidra viņu reliģisko tēlu nozīme, jo atsevišķām figūrām rokās ir nocirstas galvas.

Nākamajā dienā agri no rīta aizbraucam uz Comino salu, kas ir īpaša ar to, ka pati sala ir gandrīz neapdzīvota, bet tur ir tā saucamā zilā lagūna,

kas īsti nekur citur nav sastopama.  Šobrīd tas skaitās viens no top tūrisma apmeklējuma objektiem, tāpēc tur jau ar pusdienas laiku cilvēku ir kā biezs, kas sarodas no Maltas vai Gozo gan ar kuģīšiem, gan privātajām jahtām. Skati jau ir skaisti, it sevišķi, ja pastaigājas gar stāvajām klintīm prom no lagūnas.

Pie klintīm izveidojušās vairākas alas un arkas,

caurumi klintīs, pie kuriem var piepeldēt ar laivām no jūras puses.

Daudzi snorkelē, un ir interesanti, lai gan, protams, Sarkanās jūras vai Filipīnu zemūdens pasaule ir daudzkārt krāsaināka. Lai arī medūzas te nav īpaši sastopamas, viena tomēr ir atpeldējusi, un kamēr pētu tās pārvietošanos zem ūdens, neuzmanīga kustība, un medūza sakož mani kājā. Sajūtas nav patīkamas, bet vēlāk krasta medpunktā kaut ko tur ar koka lāpstiņu notīra no kājas un tad nodezinficē ar etiķi. Tiesa, koduma vieta ik pa laikam ieniezas  vēl pēc pāris nedēļām un koduma atstātās vietas ir sarkanas vēl pēc mēneša. 

Pievakarē, saulrietā, pastaigājam gar gleznainajām  Sanap klintīm,kas atkal ir laba vientulīga pastaigu vieta. Vakariņas Xlendi ciematā, kas ir pilns ar dažādu gaumju restorāniņiem klinšu ieskauta līcīša galā. Skaitās, ka tur ir daudzas iespējas ļoti garšīgi un jauki paēst, tāpēc daudzos restorāniņos lielākā daļa galdiņu ir norezervēti laicīgi. Taču arī pārējiem cilvēkiem acīmredzot  nav kur steigties un tie pacietīgi gaida dzīvajā rindā pie ieejas. Vakariņas bija garšīgas, taču nevarētu teikt, ka likās kaut kas super ekskluzīvs.

Gozo sala ir vēl mazāka par Maltu, tāpēc tai var aizbraukt no viena gala līdz otram galam 25 minūtēs, ko izmantojam, lai apbrauktu apkārt visai salai un paskatītos, kā dzīvo vietējie. Iebraucam apskatīt Ggantija tempļus, kas ir 5500 gadu veci, bet ir veidoti no ļoti lielām 6m akmens plāksnēm, kas rada izbrīnu, kā cilvēki šīs plāksnes ir pārvietojuši un būvējuši tik senā pagātnē. Vietējie ir ļoti lepni par šiem tempļiem, taču atkal jāsaka, ka ieeja ir samērā padārga.

Salas ziemeļos ir interesants  krasts, kas ir nu ļoti netipisks Maltai ar smilšu kāpu tipa atsegumiem. Pašā jūras krastā ir izveidotas sāls vannas.

Iespējams , ka kādā gadalaikā, kad jūra ir augstāka, tā ieskalo tur sāļo ūdeni, kas, savukārt, pēc tam izgaro un vietējie savāc sāli no vannām. Pēcāk aizbraucam uz vietu, kur kādreiz bija Azure Window,

bet tagad no lielās arkas vairs nav palicis pāri nekas. Interesentus no Inland Sea (pēc būtības mazs ezeriņš, kas radies jūrai izgraužoties cauri klintij)

ar laiviņu aizved uz arkas vietu cauri alai.  Arī šeit ir interesanti pasnorkelēt un panirt, jo var apskatīt, kā klintis ar lieliem bluķiem ir nobrukušas dzelmē zem ūdens.

Pēdējā dienā paņēmām akvaparku jau Maltas salā. Salīdzinot ar Līvu akvaparku, ir savas priekšrocības – viss ir ārā un ir silti (patiesībā karsti), bet nu citādi parka līmenis tomēr ir zemāks (piemēram, uz trubām veidojas rindas, jo augšā trubā ielaidējs skatā, kad cilvēks nobrauks lejā – attiecīgi ja tas sarunājas ar apmeklētājiem, vai nepamana ka iepriekšējais jau ir nobraucis, tad trubas stāv tukšas, izteikti trūkst braukšanas kameras, ūdens ir sāļais jūras ūdens, ģērbtuves un dušas pašvakas). Cilvēku gan tur ir daudz. Personāls visu laiku rīko dažādas izklaides un konkursus bērniem. Un vēl, lai gan nekur nebija rakstīts, ja bērnam 12 g. nopērk atbilstošo bērnu biļeti, tad uz atsevišķām trubām ar “bērnu biļeti” nelaiž. Tai pat laikā trubas nav bīstamas, jo pa tām mierīgi brauc arī 4 g. veci bērni, kam ir “lielo” biļetes aproce. Vēlāk samainījām biļeti uz pieaugušo, bet tad atkal pāris trubās prasīja bērna vecumu, lai gan nekādi ierobežojumi vecumam nebija minēti, savukārt, augums pilnībā atbilda noteiktajam.

Auto piedzīvojumi.

Braucot prom no Maltas auto bija jāatdod ar pilnu bāku. Kaut kā sanāca, ka mēģinājām uzpildīties tikai tad, kad pulkstenis jau bija pēc 10 vakarā. Norādīts, ka pašapkalpošanās benzīntanks strādā 24/7, tad nu mēģināju uzpildīt. Kartes neņem, tikai banknotes. Diemžēl mazākā banknote bija 20EUR, samaksāju un sāku liet degvielu. Kaut kas tur ielija, bet skatos, ka bāka vēl arvien tikai ir nedaudz pāri pusei.  Labi, ielaižu nākamo 20EUR, bet nu gan vairs nekas nepildās. Brīnos, visādi izmēģinos, nekā. Beigās iebrauc viens vietējais uzpildīties, tad nu jautāju viņam. Viņš paskatās un saka, ka benzīntanks ir aiztaisījies ciet un no rīta var ierasties uz benzīntanku ar čeku, atprasīt naudu (īsti nezinu, bet patiesībā varbūt ieliet degvielu par čeka summu).  Lieki teikt, ka lidmašīna aizlido naktī un nekāda rīta man nav. Nu neko, mēģinām nākamo benzīntanku. Aizbraucam tur – viss tāpat - benzīntanks 24/7. Iebraucam, bet gaidām kādu vietējo. Viens atbrauc, ielaiž savu naudu paspaida pogas un saka, ka benzīntanks ir ciet un viņam būs jāierodas rīt pēc naudas. Kaut kā dīvaini – benzīntankos uzrakstīts 24/7, bet arī vietējiem nākas “ziedot” naudu, lai pārliecinātos, ka tas nestrādā un jāierodas nākamajā rītā.  Nopriecājamies, ka neielaidām automātā savu naudu. Braucam viņam līdzi uz nākamo benzīntanku. Tur vietējais veiksmīgi uzpildās. Jautājam, vai nevar samainīt 20EUR uz pusēm. Nē, nevarot. Šajā tankā 5EUR nepieņem, bet tikai 20EUR vai 10EUR. Tad nu nākas pirkt degvielu par 20EUR, lai gan skaidrs, ka degviela paliks pāri. Samaksāju 20EUR.... un tavu brīnumu, nekas nenotiek. Aicinu nākamo benzīntankā  iebraukušo vietējo pēc palīdzības, kur saņemu paskaidrojumu – benzīntanks ciet, ierodies no rīta ar savu čeku. Dzirdot manu izmisušo stāstu, viņš tikai nosaka, “Ko pārdzīvo, ģimene tak vesela, kas ir nauda, brauc uz lidostu, tur ir fiziski cilvēki, kas apkalpo benzīntankus, un uzpildies”, izņem manu  degvielas pistoli, aiztaisa auto bāku un saka, lai tik dodos prom. Nobraucu malā un sāku likt navigatorā lidostu, kad spogulī ieraugu, ka viņš piebraucis pie mana tanka, mierīgi uzpildās. Lecu ārā un ceļu traci, bet viņš apgalvo, ka samaksājis savus 10EUR un uzpildījies.  Arī viņa sieva to ar “putām uz lūpām” to apstiprina. Vairāk nekādās diskusijās neielaižas un aizbrauc. Tā nu atdevu nepilnu bāku, jo laika vairs nebija un paliku nesapratnē par viņu benzīntanku darbības principiem. Domas jau visādas: ka tie pašapkalpošanās tanki nepieņem 20EUR naktī, ka varbūt viss ir jāizdara konkrētā secībā, lai varētu uzpildīties (piemēram, nedrīkst ielikt bākā pistoli, pirms samaksā naudu), arī īsti nespēju noticēt, ka pēdējais tips tik veikli izdomāja mani vienkārši apčakarēt un iepildīt degvielu pa manu naudu, jo patiesībā viņš pildījās kādu minūti un diez vai 20EUR varētu minūtes laikā paspēt ieliet. Tā arī paliku neizpratnē, taču skaidrs ir viens, labāk jau uzpildīties laicīgi pa dienu un neatstāt to uz pēdējo brīdi.

PS. Atdevu auto lidostā ar neizmatoto čeku un savu bēdu stāstu. Nezinu, vai tas palīdzēja, bet AVIS man ieturēja tikai nolīgtās naudas un naudu par pus bāku neieturēja, kaut gan AVISam bija pilnas tiesības to darīt, jo viņi jau nu galīgi nebija vainīgi pie manas neveiksmes.