Ja kāds plāno doties uz Maldīvu salām - varbūt kādam noder mana pieredze.

Viss sākās jau pirms daudziem gadiem, kad Maldīvu salas kļuva par manu sapni, kur es kādreiz gribētu nokļūt. Maldīvas bija visur – uz datora virsmas, dažādas bildes un protams tāls un nesasniedzams mērķis.

Maldīvu salas – ir islāmu salu valsts Indijas okeānā, kura atrodas uz DR no Šrilanka.

Salas sastāv no vairākiem atoliem (19) un 1196 salām, no kurām 220 ir apdzīvotas. Oficiālā valoda ir divehi un iedzīvotāju skaits 344 023, no kuriem aptuveni 75 000 dzīvo gavasilsētā. Kopš 1972 gada daudzas salas ir atvērtas tūristiem, citas tikai pamazām uzsāk savu tūrisma biznesu. Iedzīvotāji galvenokārt pārtiek no zvejniecības, tūrisma un dažādu augļu-dārzeņu audzēšanas (kā piemēram: kokosrieksti, papaijas, mango, arbūzi, baklažāni). Kaut gan uz dažām salām audzē augļus, veikalos pārsvarā tirgo ievesto produkciju, tāpēc viss ir samērā dārgs. Valstī ir aizliegts tirgot un ievest jebkādus alkoholiskos dzērienus, taču kūrortviesnīcās (rezortos, speciāli tūristiem izveidotajās salās), ir pieejams alkohols. Aktīvā tūristu sezona ilgst no novembra līdz aprīlim.

17.01.017 – no Stambulas ielidojam Males lidostā. Esam diezgan silti saģērbušies, jo Eiropā valda tomēr ziema. Mūs sagaida spiedīgs karstums un pirmais, ko darām, ejam uz labierīcībām pārģērbt kaut ko plānāku. Kad nokārtotas visas formalitātes – aizpildīta deklarācija par ceļojuma mērķi un apmešanās vietu, nonākam lidostas zālē. Protams, ka vispirms dodamies pie informācijas stenda, lai saprastu, kā tikt līdz galvaspilsētai. Males starptautiskā lidota atrodas uz Hulhule salas, netālu ar sabiedrisko autobusu ir sasniedzama tūristu iecienīta, mākslīgi veidota Hulhumale sala, kas savieno lidostu ar 1,6 km garu dambi. No lidostas dodamies ārā, meklēt kuģīti, lai nokļūtu līdz Malei. Turpat pie krasta ir vairākās biļešu būdiņas, kur vienā iegādājamies biļetes uz galvaspilsētu. Biļete maksā apmēram 1,50$ jeb 20 MVR. Pēc neilga brauciena, ierodamies Malē. Krastmala ir pārpildīta ar cilvēkiem, un gar krastu ejošā ceļa satiksme ir intensīva, krustām šķērsām sev ceļu lauž motorolleri un mašīnas, visam tam pa vidu vēl cilvēki cenšas tikt uz priekšu, izvairoties no sadursmes ar transporta līdzekļiem.

Mums 12.00 naktī ir paredzēts doties tālāk uz Thoddoo salu, kas atrodas 67 km attālumā no Males. Kur atrast kuģa piestātni, neviens mums nevar pateikt. Visbeidzot nonākam pie tirgus, kur ostas darbinieki pēc ilgām sarunām pa telefonu, mums paziņo, ka publiskais transports šodien ir atcelts, bet mums ir iespēja 18:00 nokļūt galamērķī ar ātrgaitas motorlaivu. Nolemjam šo iespēju izmantot, jo naktsmītnes pirmajai naktij mums iepriekš nebija rezervētas, un palikt nav kur.

Kamēr gaidām savu laivu, mums vēl ir pāris stundas, lai iepazītu galvaspilsētu. Jāsaka gan, ka krastmalā nekas ievērības cienīgs nav apskatāms. Apkārts valda karstums un suvenīru tirgotāji pa visām varēm cenšas ieraut savās bodītēs. Nolemjam iet samainīt nedaudz vietējās naudas. Kaut kur iepriekš lasījām, ka naudu izdevīgāk mainīt suvenīru bodītēs. Mums izdodas atrast kursu 1$ pret 16 Maldīvijas rūfijām. Tas ir nedaudz izdevīgāk kā lidostā 1$ pret 15 MVR. Pēc citu tūristu teiktā var atrast arī kursu 1:17. Aizrauties ar naudas maiņu nevajag, jo vietējie ļoti labprāt pieņem dolārus un arī eiro.

Beidzot 18;00 varam doties tālāk uz Thoddoo salu. Brauciens ir diezgan ātrs (aptuveni stundu) un viļņi motorlaivu ik pa brīdim uzmet gaisā. Okeāns no sākuma ir mierīgs, bet tuvojoties galamērķim, palēcieni viļņos kļūst spēcīgāki. Izkāpjot krastā, sastopam dažus vietējos, kuri apjautājos, kur vēlamies nokļūt. Viņi sazvana mūsu hoteli, un pēc pāris minūtēm jau atnāk vietējais puisis, somas viņš liek atstāt ostā, kāds no vietējiem vēlāk atvedīšot. Puiša vārds ir Ādams. Sasniedzot nelielo hoteli Heaenly Retreat, Ādams mums palūdz pagaidīt priekštelpā. Pēc neilga brīža viņš mums atnes 2 kokosriekstus, kuros iekšā ievietots salmiņš – patīkami un garšīgi. Pēc kādas stundas mums ir dārzā sagatavotas vakariņas. Dārzs ir skaisti ierīkots, smiltīs, izgaismots ar krāsainām lampiņām. Vakariņās rīsi ar vistas gabaliņiem, svaiga papaijas sula un ananāsi – garšīgi. Hotelī ir tikai 4 numuriņi. Mūsu numuriņš ir neliels, bet glīts. Ir arī kondicionieris un ventilators. Baidoties jau pašā ceļojuma sākuma dabūt kādu slimību, visi pūšamie tiek izslēgt. Gulēt pa nakti ir īstas mocības, karsti un liekas, ka nav gaisa. Organisms tik strauji vēl nespēj aklimatizēties.

No rīta ap pieciem mūs pamodina lūgšanas no vietējās mošejas. Ap 9:00 mums ir paredzētas brokastis. Man atnes kontinentālās brokastis, kas sastāv no 4 grauzdiņiem, sviesta, ceptas olas, 2 cīsiņi, marmelādes, svaigi spiestas sulas, augļiem un kafijas. Savukārt vīram brokastis Maldīviešu gaumē, kapāts tuncis ar sīpoliem, sāļās pankūkas, 2 cīsiņi, sula un kafija. Pagaršoju vietējās brokastis – garšīgi!

Pēc brokastīm Ādams mums parāda ceļu uz bikini pludmali, par cik sievietes drīkst peldēties ar bikini tikai īpaši tūristiem atvēlētās pludmalēs. Pludmale ir aptuveni 10 minūšu gājienā no hoteļa. Ejam pa smilšainu ceļu, cauri papaiju un kokosriekstu laukiem. Pludmalē ir sanākuši jau vairāki cilvēki, biežāk ir dzirdama krievu valoda. Skaistā, ēnainā palmu alejā ir novietoti sauļošanās krēsli, kurus var par brīvu izmantot. Viss ir tīrs un kārtīgs, te pieejama arī duša un labierīcības.

Pludmale mani pārsteidz, tieši šādu es biju iedomājusies, kādai tai būtu jābūt tik eksotiskā valstī. Baltas smiltis, tirkīzzils ūdens, palmas...Iekārtojamies ēnā, jo ārā ir ļoti liels karstums. Protams, ka neaizpaliek arī sauļošanās krēms ar filtru 50, jo šajā karstumā pat ēnā var iedegt. Drīz vien dodamies peldēties, cerībā ar maskām ieraudzīt krāsaino zemūdenes pasauli, bet nekā.... zem ūdens neko īpašu redzēt nevar. Ūdens ir pasakaini silts, negribas nemaz ārā līst Vēlāk paejam gar krastu un vietām ūdenī ir manāmi melni koraļļu rifu plankumi. Nolemjam pasnorkelēt publiskajā pludmalē, tādēļ saģērbjos garajās sporta biksēs un krekliņā. Te jau var redzēt arī nedaudz rifus un krāsainas zivtiņas. Ejot laukā no ūdens, pamanu, ka man pēda visa asinīs, kaut kur neveiksmīgi sagriezu uz kāda koraļļa. Atpakaļ ceļā pamanām jocīgus putnus, kas ielido kokos. Kā izrādās, tās ir lidojošās lapsas (flying foxes), jeb augļu sikspārņi, kas vietējiem zemniekiem ļoti nepatīk, jo tās barojas ar augļiem. Pie vakariņu galda iepazīstamies ar pāri no Čehijas. Viņi nolēmušu nedēļu pavadīt Thoddoo salā un 2 nedēļas Šrilankā. Viņu mums pastāsta, ka snorkelēt var tur pat bikini pludmalē, tikai labajā malā, kur novietotas laivas.

Otrā rītā mēs nesteidzamies uz pludmali, jo neskatoties uz spēcīgajiem aizsardzības krēmiem, vīrs ūdenī ir apdedzinājis muguru, bet es pēdu un plaukstu augšpusi – diezgan spēcīgi. Pēc brokastīm nolemjam apskatīt salu. Thoddo sala nav liela, aptuveni 2 stundās to var apiet apkārt. Tās platība ir 1,73km² un iedzīvotāju skaits apmēram 1200. Šī ir viena no retajām salā, kur cilvēki audzē papaijas, banānus, arbūzus, mango, baklažānus, gurķus un citus augļus un dārzeņus. 3 reizes nedēļā izaudzētā produkcija tiek ar augļu kuģi sūtīta uz galvaspilsētu Mali. Vakarpusē ejam skatīties saulrietu un ejot pa labi no bikini pludmales, mēs nonākam lavas pludmalē, kur sastopami palieli krabji. Saules gaismā krāsas ir spilgtas un sulīgas.

Par cik ārā valda liels karstums, nākamās dienas ceļamies agri no rīta un dodamies uz pludmali. Ap astoņiem gaiss ir atsvaidzinošs un ūdens dzidrs. Izpētām bikini pludmales koraļļu rifus, viesnīcā stāstīja, ka varot redzēt arī bruņurupučus. Man nepalaimējās, un es nesatiku nevienu, toties vīrs redzēja vairākus, kā arī viņš redzēja murēnas un astoņkāji. Zemūdens pasaule šeit ir ļoti krāšņa.

Karstāko laiku cenšamies pavadīt hotelī, bet pēc pusdienām ejam atkal uz pludmali. Guļam ēnā un lasām grāmatas, ik pa laikam nopeldamies. Pavisam nemanot ir pagājusi nedēļa un mums ir jādodas uz nākamo salu.

Aizceļošanas rītā, ceļamies agri, ap sešiem. Ādams ir sagatavojis mums līdzi brokastis un pavada mūs līdz ostai. Braucam ar publisko kuģi, kurš jau ir manāmi novecojis. Aptuveni pēc stundas sasniedzam Rasdhoo salu, kur mēs varam izkāpt un pavadīt 3 stundas, kamēr kuģis dodas uz tuvumā esošo salu, uzņemt jaunus pasažierus un uzkraut preces. Pa šīm stundām dodamies apskatīt nelielo salu. Šī mums neliekas tik skaista kā Thoddoo, kaut gan tūristi dzīvo arī te. Iepērkam nedaudz suvenīrus, nokaulējot ļoti izdevīgas cenas. Pēc 3 stundām esam atkal ceļā uz Mali. Brauciens ilgs apmēram 3 h un kuģis nedaudz šūpo. Dažiem ķīniešu tūristiem nākas cīnīties ar jūras slimību. Par laimi, mūs tas neskar, jo šūpošanās nav tik liela. Ierodamies galvaspilsētā un sākam meklēt naktsmītni. Thoddoo hoteļa saimniece mums pastāstīja, ka uz vietas ir iespēja atrast vietējās viesnīcas, kas ir divas reizes lētākas. Pirmie trīs hoteļi diemžēl ir aizņemti un nākas iet tālāk. Līdz beidzot atrodam necilu hoteli, kur izīrējam uz nakti istabu. Ieejot istabā, pārņem sajūta, kaut ātrāk paietu nakts, jo istaba ir diezgan sliktā stāvoklī, turklāt vannas istabā nav gaismas. Vakarā vēl nedaudz apskatam pilsētu, aizejam līdz tirgum un nopērkam augļus.

Otrā dienā jau no paša rīta ejam uz ostu, lai iegādātos biļetes uz nākamo salu – Guraidhoo. Šī osta atrodas citā Males salas pusē, un par cik mums līdzi ir koferis, ņemam taksi. Taksometru cenas visiem ir vienādas apmēram 30-35 MVR. Tikai kāpjot iekšā taksometrā, silti jāsaģērbjas, jo vietējie mīl kondicionieri ieslēgt uz viszemāko temperatūru. Brauciens ar kuģi ilgst aptuveni 2 stundas. Lai īsinātu laiku, visu ceļu noguļam, nu vismaz es. Ostā mūs sagaida hoteļa personāls ar ratiņiem, kuros tiek sakrautas visas mūsu mantas. Pirmā sajūta ir, ka Thoddoo tomēr vairāk patika, bet esam gatavi, lai arī šī nelielā sala mūs pārsteidz. Un pirmo pārsteigumu mums ilgi nav jāgaida. Ierodamies hotelī, mūs sagaida ar svaigi spiestu augļu kokteili, bet nezin kāpēc neierāda istabiņu. Pēc kāda laika pie mums pienāk jauns puisis – Anīss. Esot mums iepriekšējā dienā uz e-pastu nosūtījis ziņu, ka diemžēl mūsu rezervējums ir atcelts, bet viņš varot piedāvāt citu hoteli. Nepatīkami protams, jo gribējām dzīvot okeāna krastā, bet nav jau citu variantu, jāsamierinās. Kā bonusu mums piedāvā kādu dienu bez maksas braukt snorkelēt. Anīss izrāda mums nelielo salu, kuru var apiet nepilnas stundas laikā. Vakarpusē laiks nav tik silts, piedevām vēl vējains. Salai ir sava slimnīca, sporta laukums un speciāli tūristiem izveidota atsevišķa sala, kur tūristi – sievietes drīkst peldēties peldkostīmos. Pēc Anīsa teiktā, vietējiem iedzīvotajiem, izņemot tīrības uzturētājiem, nedrīkst atrasties uz šīs salas. Par to, vai vietējiem tiešām šis aizliegums darbojās - mums tomēr nācās pārliecināties par pretējo, jo ik pa laikam kāds vīriešu bariņš tur parādījās. Salu pirms vairākiem gadiem skāra cunami un tika iznīcināti liela daļa koraļļu. Arī par dabas sakopšanu vietējiem nav nekāda priekšstata, jo visapkārt piemēslots, plastmasa maisiņi, pudeles utt. Šī sala tūrismam ir atvērusies tikai pāris gadus, bet vietējie iedzīvotāji ir ļoti laipni un draudzīgi. Naktī uztrūkstamies no nežēlīga trokšņa, pulkstenis rāda tikai 5 no rīta. Troksnis nāk no tuvumā esošās mošejas – ir sākusies rīta lūgšana, liekas, ka tas notiek mūsu istabā. Otrā rītā, pēc brokastīm dodamies paši iepazīties ar mazo salu. Pavisam netālu no mūsu hoteļa ir arī bikini sala. Laiks ārā ir saulains, vējš arī norimis. Vīrs izpēta zemūdens pasauli, es ēnā lasu grāmatu. Cilvēki šajā dienā pludmalē ir mazs, var izbaudīt klusumu un skaisto skatu. Laikam ritot, ūdens pamazām sāk mainīt līmeni un kristies. Peldēt paliek grūtāk, jo koraļļi skrāpējas gar vēderu. Pusdienas laikā dodamies uz hoteli ēst. Pie pusdienu galda ūdenī var vērot murēnas un mazās haizivis, par cik galdi stāv ārā, okeāna krastā. Savukārt katru vakaru pie vakariņu galda mūs apciemo milzīga raja.

Nākamajā dienā mūs sola vest snorkelēt, kā mierinājumu, ka mums jānakšņo citā vietā. Izrādās, ka neesam vienīgie, kuriem nav atradusies vieta Wind Breeze Sun Set hotelī. Izbraucienā mums pievienojas arī pāris no Indijas, kuri tagad dzīvo un strādā Arābu Emirātos. 10 minūšu brauciens un mēs jau esam klāt pie koraļļu rifiem. Cilvēku ir daudz, kas liek secināt, ka būs labi. No laivas iepeldam ūdenī un piedzīvojums var sākties. Krāšņums un skaistums ir vārdos neaprakstāms, neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi, krāsainas zivis, ziedoši koraļļi, visapkārt dzīvība, viss kustās... Parasti neesmu no tiem, kas var ilgi peldēties, bet tur ūdenī liekas, ka laiks ir apstājies. Tas tiešām bija neaizmirstams piedzīvojums. Mūsu ceļabiedri – indieši tā arī neiepeld ūdenī, izrādās puisis nemāk peldēt, un arī meitene baidās no ūdens, turklāt abiem nav koraļļu čības, kas pasargātu no pēdu traumām. Bez čībām peldēties nebūtu vēlams, jo koraļļi ir ļoti asi. Vietējie, kas mūs atveda, nolemj indiešu pāri aizvest uz seklāku vietu, kur ūdens tikai līdz ceļiem, bet arī tur nopeldas tikai vīrsun indieši tomēr neuzdrošinās kāpt ūdenī.

Beidzot ir pienākusi dien, ko es ļoti ilgi esmu gaidījusi – izbrauciens vērot delfīnus. Uz brokastīm ejot, mūs pārsteidz pamatīga lietus gāze. Hotelī visi galdi ir sanesti zem nojumes, laiks ir vējains un apmācies. Saimnieks piedāvā tomēr braukt, bet mēs atsākamies, jo nekāda prieka tādā laikā nav nekur braukt. Noskumusi dodos atpakaļ uz savu istabiņu, jo iekšēji ir vilšanās, ka atkal, iespējams, neredzēšu delfīnus. Uz vakarpusi lietus nedaudz pārstāj līt. Izejam pastaigāties pa salu. Pārsteigums – tur kur jābūt tūristu peldvietai, ūdens viss ir prom, palikuši tikai dubļi un vietējie, kas ar spaiņiem kaut ko cītīgi lasa. Skats diezgan drūms un nepievilcīgs. Ar cerību vakarā ejam gulēt, ja nu otrā diena būs saulaino.

No rīta, kā par brīnumu – atkal silts un saulains. Pie brokastu galda mums paziņo, ka saimnieka laiva ir salūzusi, bet lai neuztraucamies, ja nesalabos, tad sarunās kādu citu, kas mūs aizvedīs. Tā nu sēžam un gaidām, līdz atbrauc kāds puisis ar motorlaivu. Brauciens ilgst aptuveni 30 minūtes, laiva ik pa laikam lēkā pa ūdeni, bet paciest var. Apstājamies ļoti skaistā lagūnā, kur gids mums uzreiz norāda uz delfīnu baru. Urā, pirmo reizi ieraugu brīvā dabā delfīnus, un tad sākas delfīnu šovs. Viņi peld mums bariem apkārt, lec gaisā, met kūleņus, peld gar laivu, skats vienkārši fantastisks. Bijām cerējuši, ka redzēsim vismaz dažus, bet tur bija simtiem...Skaisti un neaizmirstami, spēj tikai galvu grozīt un visus saskatīt. Jūtos pārlaimīga, jo kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Gids saka, ka tā esot mūsu laimīgā diena, jo šādu skatu reti kad varot redzēt. Atgriežamies atpakaļ pacilāti un priecīgi.

Tuvojas laiks, kad mums jāpamet šī sala – laiks paskrējis nemanot. Pēdējo dienu mēs pavadām uz tūristu bikini salas, jo uz vietas nav ko citu darīt, kā tikai peldēties un snorkelēt. Par cik laiks ir labs, cilvēki ir diezgan daudz. Guļam ēnā un lasām grāmatas,vīrs kā parasti stundām ilgi pēta zemūdens pasauli. Šodien man paveicās redzēt nedaudz citu bildi zem ūdens, ne tik iespaidīgu kā lielajā koraļļu rifā, bet samērā krāšņu. Ik pa laikam garām aizpeld pa kādam haizivju mazuļu baram, vietām var redzēt arī ziedošus koraļļus. Pēcpusdienā ūdens līmenis atkal krītas, nu jau ar kājām var aiziet uz otrā krastā esošo salu. Sāk arī nedaudz līt. Laikam debesis skums līdzi, ka mūsu ceļojums drīz beigsies. Mūs izbraukšanas rītā pavada hoteļa personāls, līdzi iedod sataisītas brokastis. Šoreiz publiskais kuģis ir pilns ar cilvēkiem, labi, ka laicīgi atnācām, un dabūjām, kur apsēsties. Sākas atkal 2 stundu brauciens uz Mali. Tuvojoties Malei no kuģa vidusdaļas sāk parādīties dūmi, paliek neomulīgi, jo Eiropā diez vai būtu atļaut ar tik nolietotai tehniku pārvadāt cilvēkus. Laimīgi tomēr nonākam Malē. Vēl pa ceļam ieejam pastā un nosūtam sev pastkartīti par piemiņu no skaistā ceļojumu. Tālāk pārceļamies uz blakus esošo salu – Hulhumale. Tā ir mākslīgi veidota sala, kura ar dambi savieno lidostas salu – Hulhule. 188 ha lielo salu sāka uzbērt 1997. gadā un pabeidz 2002. gadā. Šajā salā mieru un klusumu var nemeklēt, jo visapkārt notiek aktīva būvniecība. Uz katra stūra kaut ko ceļ. Mājas un viesnīcas te tiek būvētas modernas. Tūrisms attīstās ļoti strauji, un mēs nesaprotam, kas te tūristiem varētu patikt, jo visapkārt ir daudz cilvēku, diezgan netīrs un īsti nav ko apskatīties. Tūristu pludmali – nevar salīdzināt ar mazo salu pludmalēm. Palmu ēnā noslēpties nevar, jo pāris soļus tālāk ir miskastu kalni. Bet mēs izbaudām vēl pēdējo dienu šajās salās. Ar kājām apstaigājam lielāko salas daļu, saprotot, ka drīz būsim atpakaļ ziemā. Pārsteidz daži tūristi, kas neciena vietējo likumus, jo sievietes ar peldkostīmiem drīkst peldēties tikai atļautās vietās. Dažas ignorē visus noteikumus, un atļaujās arī peldēties vietējās pludmalēs, kur pat nezinot valodu ir zīmes, ko nedrīkst darīt publiskās vietās. Prieks, ka pabijām šajā skaistajā zemē un emociju pārpilni varam atgriezties atpakaļ mājās.