Taivāna, salīdzinājumā ar Latviju, ir teju divas reizes mazāka. Tāpēc, sākot plānot savu laikā ziņā ierobežoto ceļojumu, likās, ka kādu trešdaļu vai pusi no šīs zaļās salas mēs nedēļas laikā varēsim apskatīt. Bet nekā – jo vairāk sāku iedziļināties, jo vairāk saruka ceļojuma plāna mērogi. Galu galā nolēmām, ka apceļosim un skatīsim to Taivānas gabaliņu, kas atrodas salas ziemeļos/ziemeļaustrumos - Taipejas un Hualienas pilsētas un apkārtni.

Nedaudz par politiku, vēsturi un iedzīvotājiem

Taivānas oficiālais nosaukums ir Ķīnas Republika Taivānā. Tās politiskais statuss ir nenoteikts/ status quo, - vieni to uzskata par Ķīnas Tautas Republikas daļu, citi savu viedokli atturas paust, un tajā pašā laikā daudzas valstis ar Taivānu uztur diplomātiskos sakarus.

Vēsturiski Taivānas un tai pieguļošo salu teritorijās valdījuši te japāņi, te ķīnieši, arī eiropieši savulaik centušies virzīt savas intereses. Pagājušā gadsmita sākumā, kad Ķīnā bija beigusi pastāvēt monarhija un tika nodibināta Ķīnas Republika, par vienu no Ķīnas politiskajiem līderiem izvirzījās Čans Kaiši. Viņš vadīja Ķīnu karā pret japāņiem, bet otrs viņa pretinieks bija komunisti ar Mao Dzedunu priekšgalā. Galu galā japāņus pie vietas nolika amerikāņi, bet dažus gadus vēlāk komunistu izprovocētais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Čana Kaiši sakāvi, kurš kopā ar saviem atbalstītājiem 1949.gadā bēga uz Taivānas salu. Rezultātā izveidojās divas Ķīnas – kontinentālajā daļā komunisti nodibināja Ķīnas Tautas Republiku, bet Ķīnas Republikas piekritējiem palika Taivānas teritorija un tai apkārt esošās saliņas, saukta par Ķīnas Republiku Taivānā vai vienkārši par Taivānu. Komunistu pārvaldītā Ķīna vēl centās pierādīt, kurš ir stiprākais un galvenais, bet ASV iejaukšanās tos apturēja. Čans Kaiši bija Taivānas prezidents līdz pat 1975.gadam.

Taivāna ekonomikas ziņā skaitās attīstātākā Āzijas valsts līdztekus Honkongai, Singapūrai un Dienvidkorejai, tās tiek dēvētas par četriem Āzijas pūķiem. Paši taivānieši gan sūdzas, ka viņu attīstība sākusi buksēt un ka viņi šajā četriniekā šobrīd esot visatpalikušākie.

Taivāna ir apdzīvota galvenokārt pa perimetru, tur mīt ~ 23 miljoni iedzīvotāju. Tiesa, pēdējos desmit gados Taivānas demogrāfiskā izaugsme strauji samazinoties un iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums jau tuvojas nullei. Tas ļoti satraucot Taivānas valdību un tauta tiekot mudināta radīt vairāk bērnus.

Taivānas iedzīvotāji pēc etniskās izcelsmes lielākoties ir ķīnieši, bet apmēram pusmiljons oficiāli skaitās aborigēni jeb Taivānas pirmiedzīvotāji. Daļa iedzīvotāju ir sajaukušies aborigēnu-ķīniešu pēcteči. Taivānas aborigēni ir piederīgi austronēziešu tautām, katrai aborigēnu ciltij ir sava valoda, no kurām vairākas esot uz izzušanas robežas.

Senāk, kad Taivānā sāka ierasties ķīnieši un japāņi, kas pārstāvēja salīdzinoši augstu attīstītas kultūras, aborigēnus tie uzskatīja par primitīvu dzīvesveidu piekopjošiem mežoņiem, un mēģināja te ieviest savu kārtību. Piemēram, japāņi esot centušies izskaust tetovēšanos, tostarp seju tetovēšanu. Savukārt mūsdienās Taivānā cenšas saglabāt aborigēnu kultūras mantojumu, tiek atbalstīta un polularizēta aborigēnu māksla un amatniecība. Taivānas mūzikā mūsdienās dominē aborigēnu izcelsmes mākslinieki. Starp citu, kādreiz populārajā Enigma dziesmā Elders' Drinking Song dzied Taivānas aborigēnu Amis cilts zemnieki (vīrs un sieva) Difang un Igay Duana.

Iespaidi par taivāniešiem mums palika tikai tie labākie – laipni, pieklājīgi un patīkami ļaudis. Angliski runājošus cilvēkus Taivānā, jo īpaši ārpus Taipejas, daudz nesastapt. Bet tur ir normāli, ka jebkurš kaut cik angliski runājošs garāmgājējs iesaistās, lai palīdzētu veikala vai ēstuves darbiniekam saprasties ar tūristu.

Salu pārsvarā apmeklē tūristi no kontinentālās Ķīnas un arī tuvējām kaimiņvalstīm, bet “balto” tūristu tur ir ļoti maz. Ja satiec rietumnieku, tad ir sajūta, ka esi sastapis radinieku. Jā, un priekš vietējiem mēs laikam esam eksotiskas būtnes, - diezgan bieži kāds ar mums, bet jo īpaši ar bērniem gribēja nofotogrāfēties, dažbrīd likās, ka tas tika darīts slepus. Reiz gadījās šāds kuriozs: pastaigājoties pa Hualienas ielām, meita kāda zooveikala skatlogā pamanījā šķirnes kaķi, ko gribēja redzēt tuvāk. Iegājām veikalā, pārdevējs tūlīt atsteidzās un iedeva viņai to kaķi rokās. Un tad atskārtām, ka ap mums sapulcējušies kādi seši veikala darbinieki un fotografē ar telefoniem... tā lūk, pārspējām visus zooveikala radījumus eksotikā

Apskates vietas, aktivitātes

Mūsu Taivānas ceļojums sākās ar nelielu Taipejas iepazīšanu, pēc tam trīs dienas paviesojāmies Hualienā un tad atkal atgriezāmies Taipejā, lai apskatītu šo pilsētu un tās apkārtni vairāk. Kopumā pavadījām Taivānā vienu nedēļu. Parasti ceļojumos maršutus plānojam tā, lai nebūtu jāatgriežas uz jau iepriekš iemītām takām. Bet lai tā darītu Taivānā, ir jābrauc visai salai apkārt, citādi tas ir pārāk sarežģīts pasākums, – Taivānu pa vidu visā garumā šķērso kalni, kas ir mazapdzīvoti un ar visai vāji attīstītu infrastruktūra. Lielākoties Taivānas miljoni apdzīvo salu pa perimetru un attiecīgi visa infrastruktūra iet gar salas piekrasti. Tādēļ nokļūšana pa taisno, piemēram, no Hualienas salas austrumos uz Taichung salas rietumos ir ļoti komplicēta, kaut attālums ir bišķi virs 200 km. Ar auto vēl varētu, bet, ja ceļo ar sabiedrisko transportu, tad jākombinē vairāki autobusi un vienā dienā tas nav izdarāms. Līdz ar to mūsu maršruts bija: no Taipejas brauciens ar vilcienu uz Hualienu un tāpat atpakaļ.

Visjaukākās atmiņas no Taivānas ceļojuma palikušas par Hualienu. Hualiena ir reģions Taivānas salas ziemeļaustrumu piekrastē, kura centrs ir pilsēta ar tādu pašu nosaukumu.

Šeit atrodas ievērojamākais Taivānas dabas objekts – Taroko aiza. Taroko dabas parks patiešām ir iespaidīgs, te skatāmas varenas marmora klintis, ūdenskritumi, svētnīcas, tuneļi, tilti. Parkā ir vairākas tūristu takas un skatu punkti, taču jārēķinās, ka kāds posms kādā brīdī var tikt slēgts dabas radītu bīstamību dēļ. Taivānu periodiski plosa taifūni, bet zemestrīces ir gandrīz ikdiena, tiesa, lielākoties, tās ir vāji sajūtamas. Piemēram, ja, braucot ar auto, rodas sajūta, ka riepa kļuvusi mīksta, tas liecinot, ka notiek zemestrīce.

Iekļūšana Taroko ir bezmaksas, bet bez transporta tur neiztikt. Vislētāk ir ar Hualienas autoostā iegādātu vietējā autobusa dienas karti (maksā 250 TWD personai jeb ~7 EUR). Tikai jāņem vērā, ka autobuss parka ietvaros kursē pēc grafika apmēram ar pusstundas intervāliem un ir diezgan pilns. Mēs izmantojām šo iespēju, un jātzīst, ka uz dienas beigām jau bijām ļoti noguruši.

Taroko ir tā saucamais must see objekts, bet ir vēl viens jauks, bet mazāk zināms dabas objekts - Mukumugi aiza. Mukumugi aiza ir mazāka un iespējas to apmeklēt ir ierobežotas, jo tur var nokļūt tikai caur policijas posteni, saņemot atļauju. Oficiāli ik dienu tiekot ielaisti ne vairāk kā 600 apmeklētāji, atļaujas var pasūtīt arī iepriekš internetā, tikai aizpildāmā forma ir ķīniešu valodā. Nezinu, vai viņi tiešām ievēro šo ielaižamo apmeklētāju normu, - uz manām bažām, vai tiksiem iekšā Mukumugi, no mūsu nakstmītnes saimnieka saņēmu atbildi, ka eiropieši nevar nesaņemt atļaujas. Atšķirībā no Taroko šī aiza ir mežonīgāka, te ir vietas, kur nopeldēties (ko mēs arī darījām), un apmeklētāju ir krietni mazāk nekā Taroko. Mukumugi var redzēt arī pa kādai aborigēnu mājiņai un mazdārziņus. Diemžēl šajā vietā ar bildēm nekas nesanāca izlādējušos bateriju dēļ.

Mukumugi atrodas tuvāk Hualienas centram, bet tomēr ir salīdzinoši grūtāk sasniedzama nekā Taroko, - nokļūšanai turp jāņem taksis vai jāīrē auto ar šoferi. Mums bija pēdējais variants, pabraukājām arī vēl šur tur citur, cik nu vienā dienā varēja paspēt. Mums bija šoferīte, kas angliski runāja ļoti labi – iemācījusies valodu, skatoties televīziju; rakstīt un lasīt angliski gan nemākot, bet nepieciešamības gadījumā viņai izlīdzot bērni. Šī vienas dienas braukāšanās mums izmaksāja 4000 TWD. Būtu mēs bijuši vairāk personas, būtu bijis izdevīgāk, jo braucām ar minivenu un divas vietas palika brīvas. Šajā pašā dienā vēl arī nedaudz atpūtāmies karstajos avotos, pabijām pie Liyu ezera (smuks kalnu ieskauts ezeriņš, kur var izbraukt ar pūķveidīgiem ūdensvelosipēdiem) un iegriezāmies kādreizējās japāņiem piederējušās raktuvēs.

Mēs bijām izvēlējušies izbraukt vienas dienas maršrutu iekšzemē. Otrs variants būtu izbraukt maršrutu gar okeāna piekrasti - East Rift Valley Scenic National Area.

Tāpat kā visur Taivānā, arī Hualienā ik vakaru sarosās nakts tirgi. Mēs katru vakaru devāmies uz Nanbin nakts tirgu. Netālu no tā atrodas arī tirdziņš ar bodītēm, kur pārdod visādus niekus un bižutērijas. Piebildīšu, ka Taivānas nacionālais akmens ir nefrīts un izplatīti ir it kā no nefrīta darinātie suvenīri un rotas. Vismaz tā apgalvo pārdevēji, bet tas tomēr neesot tiesa, jo nefrīta izstrādājumi ir dārgi un īsta, kvalitatīva nefrīta izstrādājumi bez attiecīgiem sertifikātiem nepārdodoties. Gan vienā, gan otrā tirgū ir skatuves, kur ik vakaru ar priekšnesumiem uzstājas aborigēni – vienā tirgū mūziķi, otrā – dejotāji. Aborigēnu uzstāšanās var skatīties arī Hualienas Ami Cultural Village, bet par maksu.

Pieminēšu vēl vienu vietu, kurp mēģinātu aizbraukt, ja būtu Taivānā īstajā sezonā. Aptuveni 100km uz dienvidiem no Hualienas ir reģions kalnos – Sixty Stone Mountains, kur vairāku hektāru platībā tiek kultivētas dienziedes. Visintensīvākā ziedēšana ir augustā un septembrī. Protams, tūristu tad arī esot daudz. Dienziežu pumpuri (kaltēti) tiek lietoti uzturā, bet tā kā ziedošas dienziedes veicinot tūristu piesaisti reģionam, tad valdība zemniekiem maksājot, lai tie nenoplūktu visus pumpurus un atstātu kaut ko ziedēšanai un acu priecēšanai. Lai tur nokļūtu ar sabiedrisko transportu, jābrauc ar vilcienu līdz Yuli vai Fuli stacijai, bet tālāk jāņem taksis vai jāīrē motorollers (ja var dabūt bez starptautiskajām tiesībām). Šis reģions atrodas East Rift Valley National Scenic Area ietvaros.

Starp citu, lai arī Taivānu no visām pusēm apskalo ūdeņi, reti kurš taivānieties mākot peldēt, jo te ir pārāk bīstami, īpaši salas austrumu piekrastē, kas daudzviet ir visai stāva. Tā ka par peldēšanos atklātos ūdeņos te labāk aizmirst. Salas rietumu krastā un dienvidos gan esot arī pludmales. Toties Taivānā ir daudz termālo avotu.

Hualienā mūsu mājas bija viesu nams Ocean 106.B&B, maksāja ~150 EUR/ trīs naktis, iekļautas bija arī simboliskas brokastiņas. Šeit viesiem bez maksas bija pieejami velosipdēdi tuvākās apkārtnes iepazīšanai, ko mēs arī izmantojām. Lai arī ne perfektā stāvoklī, tomēr tie bija gana labi nelieliem attālumiem. Šādi mēs izbraukājām okeāna piekrasti un katru vakaru devāmies uz nakts tirgu. Jāuzteic arī nakstmītnes saimnieks (vai pārvaldnieks), kurš mūs ar auto izvadāja gan uz banku, gan uz autobusu, kad bija nepieciešams.

Ceļojot ar vilcienu no Taipejas uz Hualienu (un otrādi), vienā pusē redzi okeānu, otrā - kalnus, bet līdzenumos ir apdzīvotas vietas, kur izskatās, ka katru kvadrātmetru, kur nav ēka vai ceļš, aizņem rīsu lauki.

Taipeja un apkārtne

Lielu daļu pilsētas apbūves par skaistu nenosauksi, - ir ļoti daudz monstrīgu noplukušu augstceltņu, kas atsauc atmiņā padomju laikiem raksturīgās būves, tomēr jūtams, ka pilsētā ienāk arī modernā arhitektūra. Sava reljefa dēļ Taipeja nav viendabīga un izskatās izskaisīta starp zaļajiem kalniem. Tropiskais zaļums un arī košie tempļi piešķir akcentiņus, tāpēc, neskatoties uz daudzām neglītām būvēm, pilsēta ir gana jauka.

Pirmo reizi ierodoties Taipejā, apmetāmies viesnīcā Manka Hotel (toreiz vēl dēvēta par Banka Hotel) Wanhua rajonā, kas skaitās vecākais Taipejā. Viesnīca ir, varētu teikt, stilīga, brokastis labas; ģimenes numurs maksāja 76 EUR par nakti. Viesnīcas atrašanās vieta vispār jau laba, bet ... šajā rajonā/ielā ir arī ielenes un stendiņi, kur pārdodas visādi pornomateriāli. Baigi acīs šie visi nekrita, bet ģimenei ar bērniem tomēr nedaudz mulsinoši. Vispār, ja nebūtu jau iepriekš par to lasījusi, droši vien uzreiz nesaprastu, kas tās par madāmām pie bodītēm tusējas. Tieši līdzās viesnīcai atrodas Huaxi ielas nakts tirgus, varētu teikt, ka viss ap hoteli uz vakaru pārvēršas par lielu tirgu. Vienā ielas posmā ar saviem ratiem un stendiem sarodas ēdienu tirgotāji, bet blakus ir tā saucamā Snake Alley, un tur ir viss kas saistībā ar čūskām. Turpat ir izvietojušies arī mašāžas saloniņi, pārsvarā tiek piedāvātas pēdu masāžas (pamēģināju, bet nebiju gaidījusi, ka pēdu masāža būs tik drausmīgi sāpīgs pasākums).

Dažu minūšu gājienā no mūsu viesnīcas ir vēl viena Taipejā ievērojama vieta – Longshan budistu templis, kas skaitās vecākais, krāsainākais un populārākais pilsētā. Svētdienas rītā tur bija daudz apmeklētāju – cilvēki skaitīja pātarus, kārtoja uz galdiem no ziediem pagatavotos ziedojumus, kūpināja vīraku, daži zīlēja ar koka metamajiem kauliņiem. Visapkārt bija sasēdušies dažāda vecuma ļaudis, kas templi zīmēja.

Pāris metro pieturu attālumā no Longshan ir milzīgs parks, kur ir mauzolejs, uzcelts par godu bijušajam prezidentam Čanam Kaiši (Chiang Kai-shek). Mauzolejā ik stundu notiek goda sardzes maiņa – viņiem tur sava īpašā “horeogrāfija”, kas mums šķita bišķi smieklīga. Bez mauzoleja parkā vēl atrodas Nacionālā koncertzāle un Nacionālais teātris. Nu grandiozas un iespaidīgas visas šīs būves.

Otrajā reizē (pēc atgriešanās no Hualienas) Taipejā palikām trīs naktis. Mūsu naktsmītne bija T.O.Hotelis. Viss tur bija jauns, tīrs un kārtīgs, tikai numurs bija ārkārtīgi mazs – varētu teikt, ka atverot durvis, varēja pa taisno kāpt iekšā gultā. Vannas istaba arī šaura, un, neskaitot gultas, numurā vispār nebija neviena cita mēbele, pat neviens āķītis, kur drēbes uzkarināt. Paņēmu šo viesnīcu vietas/cenas dēļ (3 naktis /120 EUR), bet citiem tomēr ieteiktu pameklēt ko labāku (plašāku).

Par Taivānas naktsmītnēm vēl jāpiebilst – visur, kur mēs uzturējāmies, viesiem bija brīvi pieejami lietussargi! – jo lietus tur uzlīst ik pa laikam.

Taipejas simbols ir Taipei 101 – debesskrāpis, kas pēc formas atgādina bambusu, turklāt ēka esot projektēta, ievērojot feng shui principus. Kādu brīdi Taipei 101 skaitījās augstākā ēka pasaulē. Tās pirmajā stāvā ir suvenīru veikali un ēstuves (izvēle ir plaša un cenas saprātīgas), augstākos stāvos atrodas dārgo zīmolu veikali. Par 500 naudiņām var uzbraukt uz skatu laukumu 89.stāvā, savukārt 91.stāvā ir atvērta terase (sliktā laikā tiekot slēgta). Neesot jēga braukt augšā, ja ir samācies, migla vai nokrišņi.

Mēs augšā neuzbraucām, tāpēc nevaru komentēt, kā tur ir. Toties devāmies skatīt pilsētas panorāmu no cita rakursa – uz Maokong kalnu, kas atodas Taipejas nomalē. No centra līdz kalna pakājei var aizbraukt ar metro, bet tālāk augšup ved Maokong gondolas (gaisa tramvaji). Ir divu veidu gondolas – parastās un ar stikla grīdu. Brauciens gan ar vienām, gan otrām maksā vienādi, bet uz tām ir atsevišķas rindas: uz stikla grīdas gondolām jāstāv rindā apmēram 20 min, bet uz parastajām tikpat kā nemaz nav jāgaida. Kopējais attālums ir ~4 km un tas ir sadalīts trijos posmos, pieturās var izkāpt, izstaigāties un braukt tālāk vai atpakaļ. Iespaidi, protams, lieliski – skaties tik, kā zem kājām paslīd zaļās kalnu nogāzes, koku galotnes un tējas plantācijas, savukārt tālumā paveras skats uz Taipeju un arī Taipei 101 siluets ir saskatāms.

Mēs pa vidu nevienā pieturā neizkāpām, bet braucām līdz pašam galam, laika ziņā tās bija kādas 20-30 min. Tā kā izbraucām diezgan vēlā pēcpusdienā, nonākot augšā, jau sāka satumst. Vispār bija nedaudz žēl, ka skatus no kalna virsotnes nesanāca vērot dienas gaismā, bet arī novakarei ir savs skaistums, kad iedegas pilsētas ugunis.Par izmaksām jāteic, ka šis pasākums bija neticami lēts – viens virziens no paša sākuma līdz pašam galam maksāja 50NT$ (~1,50 eur), norēķinoties ar EsayCard (par EasyCard skat. info zemāk). Bet izskatās, ka tagad jau cenas ir kāpušas.

Maokong kalna pakājē (metro galapunktā) vēl viena vieta, kur var doties – Taipejas Zoo.

Ja gribas vairāk kultūru un vēsturi, tad jādodas uz National Palace Museum, kur glabājoties lielākā Ķīnas māklsas priekšmetu kolekcija. Tie savulaik esot atvesti uz Taivānu no kontinentālās Ķīnas, glābjot no komunistiem. Iespējams, slavenākie eksponāti skaitās no nefrīta izgatavotā salātgalviņa ar kukaiņiem un speķa gabals. Diemžēl pie šīs mākslas nevar ilgi stāvēt un skatīt tās daili, - līdz to apskatei ir nedaudz jāpstāv rindā un tad tiem aši jāsteidzas garām, uzmetot tiem skatu labi, ja 10 sekundes, jo muzeja personāls dzen tālāk. Muzejā īpaša vieta atvēlēta 18.gs. itāļu mkāslinieka Dž.Kastilljones darbiem, viņš savulaik bija ataicināts uz Ķīnu strādāt imperatora galmā. Vēlāk saistībā ar šo mums gadījās kuriozs – kādā veikalā pārdevēja pajautāja, no kuras valsts mēs esam, un pēc saņemtās atbildes priecīgi paziņoja, ka viņu valsts lielākajā muzejā glabājas mūsu valsts mākslinieka darbi. Sākumā samulsu, - kā tā mēs varējām palaist garām kāda sava tautieša mākslu, bet tad sapratām, ka laikam jau viņa to itāli mums piedēvējusi vai mūs par itāļiem noturējusi

Ne pārāk tālu no Taipejas uz ziemeļiem ir vairāki dabas objekti un citādi jaukas vietas, kurp var doties vienas dienas ekskursijās:

Yehliu ģeoloģiskajā dabas parkā skatāmi dažādu dīvainu formu veidojumi, ko radījis vējš un ūdens. No dažādiem rakursiem tajos var saskatīt visādus tēlus, tāpēc tiem doti vārdi, piemēram – Karalienes galva, Princese, Zilonis, Fejas kurpīte u.c.

Jāatzīmē, ka parkā ir ļoti daudz apmeklētāju un tādā burzmā šos dabas brīnumus brīžiem pat nevar kārtīgi apskatīt, kur nu vēl uztaisīt bildi bez cilvēkiem.

Klimatiskie apstākļi šajā parkā nav diez ko patīkami; Ir tik vējains, ka iespējams tikt pie līdzīgas “frizūras” kā dabas veidojumiem

Parkā ir izveidots piemineklis kādam vietējam iedzīvotājam, kurš centies izglābt slīkstošu bērnu. Abi tik un tā esot noslīkuši, tomēr glābējam par varonību tapis iespaidīgs piemineklis.

Pēc Yehliu apmeklējuma ar autobusu var aizbraukt uz Juifen - ciematu, kur kādreiz mitinājušies zeltrači. Visa lielā rosība te notiek divās galvenajās – Jishan un Shuchi ielās, kas faktiski sastāv no bodēm vien. Iesaku te iegādāties suvenīrus un taivāniešu našķus, – izvēle ir plaša un cenas identiskām lietām ir zemākas nekā Taipejā. Te ir arī vairāki tējas veikaliņi, kur var iegriezties uz tējas degustācijām. Starp citu, Taivānai raksturīgi, ka pārdevēji ir neuzbāzīgi, neviens necenšas pircēju pierunāt kaut ko nopirkt, arī nekāda kaulēšanās te nenotiek. Tā kā ciems atrodas augšā kalnā, no tā paveras smuki skati uz piekrasti. Netālu ir otrs ciems, kur var doties – Jinguashi. Turp var pat aiziet kājām, attālums starp abiem ciemiem ir ~2,2 km. Šajā apkaimē ir skatāmi Zelta ūdenskritumi (atrodas pie Gold Ecological Park).

Tad vēl šajā pusē ir tūristu iecienīta izklaide - Pingxi dzelzceļa līnija, kur var izbraukt ar retrovilcienu. Tā būvēta 1921.gadā ogļu raktuvju vajadzībām, kopējais līnijas garums ir 12,9 km, pavisam maršrutā ir 7 stacijas, vilciens atiet ik pēc stundas un visu maršrutu nobrauc vienā stundā. Tas piestāj stacijās, bet stāvēšana ir kādas 5 min. ilga un dažu mazu staciju apskatei ar to pietiek. Ceļojumu ar retrovilcienu var sākt no Ruifang, tālāk populārākās stacijas ir Houtong (“kaķu” stacija, kur viss ir saistībā ar kaķiem – bodēs nopērkami visādi suvenīri ar kaķu bildēm un laikam pat kaķu barība), Shifen (te atrodas ogļu muzejs un apskatāmas senāk japāņu ražotās lokomotīves), Pingxi (te tiek tirgotas papīra laternas, uz kurām cilvēki uzraksta savas vēlēšanās, aizdedzina un palaiž debesīs). Maršrutu noslēdz Jingtong, kas esot viena no pēdējām atlikušajām Taivānas koka stacijām un esot populāra jaunlaulāto fotogrāfēšanās vieta. Šeit ir iecienīts vēl viens veiksmes pievilināšanas veids – cilvēki uz bambusa “pagalēm” saraksta savas vēlēšanās un sakarina ap dzelzceļa sliedēm. Diemžēl jāatzīst, ka mana ģimene bija vīlusies par braucienu ar retrovilcienu, jo savāktā informācija liecināja par kaut ko skaistāku un baudāmāku, bet tā gluži nebija, – vietām apkārtējā vide bija pārāk nesakopta, stacijas noplukušas, savukārt pats retrovilciens bija neinteresants – bez “rozīnītes” tā teikt.

Piebildīšu par vietām, kurp bija plāns doties, bet nu nesanāca diemžēl laiks (domāju, ka būtu bijis daudz labāk nekā Pingxi dzelzceļa līnija) – Yangmingshan Nacionālais parks un Beitou karstie avoti.Yangmingshan ir vairākas pārgājienu takas, no kurām var izvēlēties sezonai un interesēm atbilstošāko; Tur ir izdzisuši vulkāni un karstie avoti, kuros var arī iemērkties. Pa parku var pārvietoties ar busu 108, dienas karte maksā 60NT$ - kāpj iekšā/ārā, cik grib; autobuss kursē visu dienu līdz 17:30, intervāli ~15-20 min. Domāju, ka Yangmingshan visskaistāk varētu būt pavasarī, kad viss zied.

Nakts tirgi un ēdiens

Laikam ikvienā pilsētā Taivānā uz vakaru sarosās tā saucamie nakts tirgi. Likās, ka Taipejā to ir bezgala daudz, katrs tirgus saucas tās ielas vārdā, kur tas izvietojies. Pa dienu tās ir parastas ielas, pa kurām pārvietojas transports un gājēji, bet uz vakaru tur sarodas n-tie tirgotāji ar saviem stendiņiem, letītēm un ratiņiem un pārdod, galvenokārt, dažādas ēdamietas, saspraustas uz iesmiņiem vai sabērtas turziņās.

Taivānā populāri ir pelmeņi (dumplings) - ēdām un mums garšoja, arī suši tur ir diezgan populāri.

Par visbriesmīgāko un nesaprotamāko atzinām smirdīgo tofu jeb stinky tofu – smird patiešām šausmīgi. Domāju – a ja nu garšo labāk nekā smaržo? Nopirku.... un pēc pirmā kumosa pagaršošanas izmetu miskastē.

Noteikti jāatzīmē augļu dažādība, turklāt Taivānā, pateicoties subropiskajam klimatam, tie ir ārkārtīgi sulīgi. Taivānā plaši tiekot kultivēti ananāsi, un viens no viņu nacionālajiem našķiem ir cepumiņi ar ananāsu pildījumu. Nav slikti, bet tomēr nav arī sajūsmas vērti. Tie visur tiek pārdoti un uzskatīti par galveno Taivānas ēdamo suvenīru. No saldumiem viņiem vēl ir arī tādi staipīgas masas saldeni izstrādājumi, kaut kas līdzīgs lukumam, bet recekļaināki, iekšā var būt dažādi pildījumi. Šie kā kurā vietā – vieni likās tīri labi, bet citi garšoja pārāk dīvaini. Par ļoti labām atzinām dažādas sukādes un kaltētas sēnes.

Un vēl par lauksamniecību – Taivānā esot fermas, kur audzējot govis un esot viņiem savs piens un pašu ražoti piena produkti (dabā gan govis neredzējām un arī veikalos piena produktu bija maz). Vienīgi, viņi paši nevarot saražot sieru, jo klimats neesot piemērots. Tāpēc siers tur tiek importēts un ir nežēlīgi dārgs. Veikalā ritulītis maksāja ap 90 EUR. Kā atzina mūsu Hualienas šoferīte, viņai siers ir delikatese.

Transports

Taivānā auto var īrēt tikai tad, ja ir starptautiskās tiesības (kuras mūsu CSDD neizsniedz). Toties šajā zemē ir ļoti labi attīstīts sabiedriskais transports, tikai, kā jau iepriekš minēju – pa salas perimetru. Taipejā pilsētas ietvaros vislabāk braukt ar metro – tas ir viegli saprotams, lēts un ērts. Bet tālākiem braucieniem jāizmanto autobuss vai vilciens. Autobusi/pārvadātāji ir dažādi – ir labi, ļoti komfortabli autobusi, un ir arī diezgan sagrabējuši, bet visiem vienojoša ir viena iezīme – visos ir kruzuļoti aizkariņi vai vismaz logi ir ar kuruzuļotu aizkariņu apdruku. Lielākiem attālumiem labākā izvēle ir vilciens, bet jo ātrāks – jo dārgāks. Dažādiem pārvadātājiem vienos un tajos pašos maršrutos var būt diezgan ievērojama cenu amplitūda, tāpēc, ja gribas ietaupīt, ir pamatīgi jāpiestrādā pie mājas darba, lai iepriekš zinātu, ar kuriem braukt un kā kombinēt.

Manuprāt, Taivānā ar braukšanas kultūru viss ir kārtībā, satiksme ir sakārtota, - visiem (auto, motorolleriem, gājējiem) ierādīta sava vieta/josla. Popolārākais transporta līdzeklis Taivānā laikam ir motorolleris. Šķiet, ka Taipejā katrā kvartālā ir vismaz viena motorolleru remonta darbnīca.

Taipejā, domāju, ka nebūtu prātīgi braukt ar auto, jo metro tur patiešām ir ļoti ērts un lēts. Bet doties tālāk uz dabas objektiem pašiem ar auto viennozīmīgi būtu bijis ērtāk un vairāk paspētu apsaktīt.

Sabiedriskajā transportā norēķiniem ērtāk un lētāk izmantot tā saucamo Easycard, to var izmanot visā valstī un ne tikai norēķiniem transportā, bet arī, piemēram, ēstuvēs un tūrisma objektos. Nedaudz mulsināja Easycard lietošana autobusos, - vietām karte jāpīkstina gan iekāpjopt, gan izkāpjot, bet vietām tikai pie iekāpšanas. Mēs vērojām, kā citi dara.

Te saite, kur ērti apskatīt cenas un laikus interesējošiem maršrutiem: http://web.metro.taipei/e/2stainfo_new.asp

Ielieku arī dažus virzienus, ar ko un kā izdevīgāk (lētāk) braukt:

• Nokļūšana no lidostas uz Taipejas centru (un otrādi): iespējas ir vairākas, bet viena no lētākājām ir autobuss #1819, maksā 125 TWD (bērniem 65 TWD), brauc līdz Taipei Railway Station/ Taipei Main station (abas ir blakus). Neuzņēmām laiku, cik ilgi braucām, bet likās – kāda stunda bija. Stacijā tālāk var pārsēsties metro.
• Nokļūšana no Taipejas Hualienā (un otrādi): var ar ātrvilcienu, bet tas ir dārgāk (virs 400 TWD) un it kā esot vēlams biļetes iegādāties savlaicīgi online. Lētāk ir kombinēt autobusu un parasto vilcienu. Taipei City Hall Station pirmajā stāvā kasēs jāpērk kombo biļete - buss uz Luodong station (piem., Capital Star buss Nr.1570 vai 1572) + vilciena biļete uz Hualien), kopā tie ir 209 TWD. Cilvēki tur ir atsaucīgi, stacijas ietvaros vajadzīgo virzienu, peronu un autobusu parādīs; Kad ierodas Luongdong, no pieturas jādodas uz vilcienu staciju (~5-10 min.gājienā, vienkārši jāseko citiem) un tur kasēs jāapmaina sava kombo biļete pret nākamā vilciena biļetēm uz Hualienu (nedaudz piemaksājot var ņemt labāku/ātrāku/drīzāk atejošu vilcienu). Te gan kasēs strādājošie angliski nerunāja, bet mums palīdzēja kāds vietējais gids, kurš pavadīja vācu tūristes.
• Nokļūšana no Taipejas uz Yehliu: ar Kuokuang busu Nr.1815 (ar norādi - Jin Shan Youth Activity Centre), brauciena ilgums ~1h20min.
• Nokļūšana no Yehliu uz Juifen: ar Keelung busu 862 vai 790 brauc līdz Keelung, tur pārsēžas Keelung busā 788 vai 1062.

Valūta Taivānā: Taivānas dolārs (TWD vai NT$), 1 EUR~35 TWD. Neatradu iespējas, kur Latvijā samainīt. Taivānā var mainīt lidostā vai bankās - visur kurss bija ļoti līdzīgs, lidostā simboliska komisija (ap 30 TWD), bankā komisija nebija. Valūtas maiņas punkti tur laikam kā tādi nepastāv, - nemanīju un tas arī saprotams no internetā atrodamās informācijas. Vairākkārt mēģinājām izņemt naudu no dažādu banku bankomātiem, bet nesekmīgi (ar Swedbank kartēm; pati banka jebkādas pretenzijas noraidīja). Ar karti var norēķināties, bet ne visur. Tāpēc ieteicams, uz Taivānu braucot, ņemt līdzi skaidru naudu, vēlams USD. Es pat ieteiktu uzreiz mainīt naudu lidostā, lai vēlāk nav galva jālauza un laiks jātērē banku meklēšanai.

Noslēgumā teikšu, ka par Taivānu un tās ļaudīm palika ļoti pozitīvi iespaidi un ceļojumam mazuma piegarša. Šī tiešām ir tāda zeme, kur es labprāt kādreiz vēl atgrieztos.