ANDALŪZIJA.

Brauciens uz Andalūziju sanāca neplānoti, jo palika pāri jau iepirktās biļetes pirms atceltā Jaunzēlandes brauciena biznesa klasē. Tā nu biznesa klases vietā lidinājāmies ar lētajām aviosabiedrībām un Jaunzēlandes vietā - Spānija. Lai nu kā, radās lieliska iespēja apceļot jau sen interesējošo reģionu. Protams, februāra sākums nav sezona Andalūzijā, bet tas pat ir vēl  labāk, jo viesnīcas ir lētākas, kā arī nekur nav rindu un tūristu pūļu.

Ierodoties Malagā,  pārsteigums sagaida jau auto nomā (Del Paso). Amex nepieņem, Revolut neuzskata par kredītkarti, skaidrā samaksāt nevar, pārskaitīt arī nevar. Attiecīgi tiek piedāvāta vienīgā iespēja - piepirkt automašīnai pilno apdrošināšanu (lai gan man jau ir apdrošināšana pret nomas nesegtajiem zaudējumiem). Tiesa, par lielu pārsteigumu to jau nevar uzskatīt, jo, pie auto rezervēšanas, jau redzēju, ka liela daļa spāņu auto nomu neņem pretī Amex, bet tās, kuras ņem, ir ļoti dārgas. Savukārt, tas, ka citās valstīs tiek ņemta pretī Revolut, tomēr nedeva pārliecību, ka šeit tas arī tā būs, jo kā nekā tā tomēr ir debetkarte.

Malaga.

Pilsētu izstaigājām vakarā, un tā patika. Vecpilsēta ir izteikti tīra un sakopta. Gar krastmalu stiepjas skaista, apzaļumota promenāde.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nekur vēlāk, reģionā, neredzēju tik daudz ielas no gludā marmora, tā, ka tajos gandrīz var redzēt māju atspulgus. Ļoti pārsteidza neskaitāmo krodziņu un restorānu skaits, kuru skaits droši vien mērāms daudzos simtos. Taču vēl vairāk pārsteidza, ka visos krodziņos bija daudz cilvēku, pat nesezonas laikā.

Nogaršojām dienvidu reģiona iecienītāko ēdienu - Pescado Frito, kurā ir daudz dažādas zivtiņas, kalmāri un astoņkāji. Garšīgi, bet porcija ir liela, jūras produkti sāļi, tā ka beigu beigās nespējam visu apēst.

 

 

 

 

Droši vien ievērojamākā Malagas celtne ir katedrāle, kas nepabeigtā otrā torņa dēl iesaukta par vienrocīti. Katedrāle pārliecinoši slejas virs pārējiem pilsētas namiem un ir samērā iespaidīga. Interesants ir arī Alcazaba cietoksnis, kas ir kalnā augšā virs pilsētas, un pa kalna kori nostiepjas vairākus simtus metrus lejā līdz pilsētai.

Gibraltārs.

Nākamajā dienā odamies uz Gibraltāru, pa ceļam apskatot ļoti skaistu, baltu pilsētiņu kalnos Casares.

Principā pilsētiņa ir izvietojusies tādā kā liela kalna ielokā, un ir redzama pat no 50km attālā Gibraltāra. Pilsētiņas viena mala ir uz klints kraujas, ar arābu pils torni vidū. Virs pils torņa un blakus kalna patstāvīgi riņķo daudz lieli putni – retie Baltgalvas grifi. Skats kā būtu maitu lijas virs medījuma. Pilsētiņā, kā jau arī pārējās kalnu pilsētiņās, valda absolūts miers un dienvidnieku “siesta”.

To nevar teikt par Gibraltāru, kur cilvēki un mašīnu straume plūst nepārtraukti. Smieklīgi, ka cenas norādītas mārciņās (kā jau “Anglijā”). Automašīnas gan pa ielas kreiso pusi nebrauc.

Pirms tam likās, ka Gibraltārs ir tikai viens liels kalns, bet tā tomēr tas gluži nav, jo tur pat atrodas vieta vietējai lidostai, kas gan daļēji uzcelta uz ūdens, kā arī pilsētas kvartāliem un lielai ostai.

Spāņi te galvenokārt dodas iepirkties uz tax-free veikaliem, lai gan man likās, ka lielākā daļa bija dzirdami angļu tūristi. Kara laikā kalnā esot sarakti 80km gari tuneļi, kurus gan neapmeklējām padārgi ieejas maksu dēļ.

 

 

 

 

Leģenda stāsta, ka angļi paturēšot klinti savā īpašumā tik ilgi, kamēr uz kalna dzīvošot makaki. Tie tur tiešām dzīvo daudz un diedelē no tūristiem kādu kārumu. Kalns beidzas ar stāvu klinti virs lidostas, no kuras paveras iespaidīgs skats uz tuvējo Spānijas piekrasti.

 

 

 

 

 

 

No kalna augšas bija iespēja novērot, kā lidojumu nesekmīgi mēģināja uzsākt armijas transporta lidmašīna. Šis mēģinājums (startēšana, atļaujas gaidīšana, braukšana pa skrejceļu) aizņēma aptuveni stundu.

Bet, tā, kā vienīgais ceļš no Spānijas uz Gibraltāru gan automašīnām, gan gājējiem šķērso lidostas skrejceļu, tad sastrēgumi un cilvēku pūļi abās pusēs izveidojās pamatīgi. Protams, kad atvēra barjeras, tad tikai varēja nojaust, kādas ir sajūtas bēgļiem, kas steidzas nokļūt otrā pusē pirmie. Daudzi pa tiešo steidzās uz Gibraltāra lidostu, un īsākais ceļš veda caur caurumu lidostas sētā, kur cilvēki uzvalkos un ar čemodāniem nācās līst cauri zosu gājienā.

Pa ceļam uz naktsmājām izbraucām gar Spānijas pašu dienvidu krastu. Sajūta pavisam jocīga - Āfrika ir tepat blakus, pāris km attālumā aiz šauruma, un tā vien liekas, ka tā ir viena “pārpeldama upe” pa vidu starp diviem kalniem.

Naktsmītne ir Vejer de la Frontera, kas ir maza balta, jo balta pilsētiņa augstā kalnā no kuras paveras tāls un plašs skats pāri līdzenumiem uz okeānu, bet otrā pusē uz kalniem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā jau tas bija gaidāms, spāņu saimniece nav mūs sapratusi (?), sagaidījusi un naktsmītnes durvis ir ciet. Neviens norādīto telefonu neceļ un tā nu izmisīgi staigājam šurpu turpu, vaicājot spāņiem pēc palīdzības, kuri gan mūs nesaprot bet mēs, savukārt, viņus. Veiksmīgi atrodam kaut kādus apartamentus, kur, vismaz pie durvīm ir izliktas vizītkartes ar telefona numuru. Zvanam uz to un tur vismaz atsaucas kāds angliski runājošs cilvēks. Saprotot par ko ir runa, viņš apsola atrast saimnieci vai arī izīrēt savus apartamentus. Tā nu viņš sazinās ar saimnieci, un pēc desmit minūtēm arī saimniece ir klāt. Pa to laiku mums uzradušies arī citi “bēdu brāļi”, kam līdzīgi ir gājis citur pilsētā. Tā nu saimniece izmitina pie reizes arī tos. Toties “mauru mājiņu” apartamenti ir ļoti mājīgi un var just, ka cilvēki ir īpaši pūlējušies, lai tie izskatītos skaisti.

No rīta izstaigājam Vejer de la Frontera.

Principā šī baltā pilsētiņa ar šauro ielu labirintiem patika visvairāk no visām vēlāk apmeklētajām baltajām pilsētiņām, jo pa lielam viss ir balts ar brūnām durvīm un zaļiem augiem, kā arī ir skaisti flīzīšu veidojumi. Citās pilsētelēs, tomēr jau parādās pa kādai reklāmai un nav ieturēts tik vienots "baltais stils".

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vēlāk aizdodamies uz Cadiz, kas ir ostas pilsēta un tā jau ir pavisam savādāka, krāsaina pilsētiņa. Taču arī skaista.  Iespaidīgākais objekts Cadizā noteikti  ir katedrāle, kas ir varena ar apzeltītu kupolu augšā.

Vērts ir arī iegriezties Arcos de La Frontera, kas ir kārtējā baltā pilsētiņa ar krāšņām gotiskām San Pedro un Santa Maria baznīcām pilsētas kalnā augšā, pašā aizas malā.

Pilsētā apelsīnu koki ir tik pārpilni ar apelsīniem, ka lapas jau liekas mazāk par pašiem augļiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pa ceļam uz Seviļu piebraucam pie El Palmar de Troja klostera ar daudziem zeltītiem tornīšiem.

Iekšā gan tikt nevar un tas ir aiz 3m augsta žoga, bet tas ir kaut kas pilnīgi netipisks atšķirīgs no visām citām reģiona Spānijas celtnēm.Dienvidspānijas reģionam vairāk ir raksturīgas ar mauru arhitektūras pilis, kas rotātas ar grezniem kokgriezumiem, krāšņiem dārziem un glazētām keramikas flīzēm.

 

 

 

 

 

Pirms Seviļas ir daudz daudzkrāsaini lauki, jo, acīmredzot iežu sastāvs ir daudzveidīgs un tas vietām iznāk ārā zemes virskārtā.

Seviļa.

Vakarpusē ierodamies Seviļā un esmu nepatīkami pārsteigts par lielajiem tūristu bariem.

Esam nesezonā, tāpēc pat nespēju iedomāties, kas te notiek sezonā. Izvēlamies apmeklēt flamenko oficiālo izrādi, kas maksāja diezgan dārgi. Dejoja un dziedāja labi, taču kaut kā likās, ka pietrūka emociju un nebija saiknes ar publiku. Uz ielām pilni veikali ar flamenko kleitām, kas skatlogos izskatās brīnišķīgi, taču skaidrs ir tas, ka lielākā daļa ir domāta kārnām modelēm. Pat tikko redzētās izrādes flamenko dejotāja ne tuvu nespētu ietilpt lielajā vairumā skatlogu kleitu. No rīta izejam 3 stundu tūri pa pilsētu gida pavadībā, kas skaitās pa brīvu. Protams, beigās var "ziedot" gidam atkarībā no vēlmēm, iespējām un tūres kvalitātes. Tūre tiešām ir interesanta un absolūti nav pārsātināta ar nevajadzīgiem gadu skaitļiem vai ātri aizmirstamiem vietu nosaukumiem. Principā tūres laikā tiek aptverti visi ievērojamākie objekti Seviļā - Real Alcazar pils, Torre del Oro “zelta aizsargtornis”, Seviļas katedrāle ar La Giralda zvanu torni (kurā agrāk jāja augšā ar zirgiem), Vestindijas arhīvu, Plaza de Toros, kas ir viena no vecākajām vēršu cīņas arēnām, Universitāti un Plaza de Espana. Visā visumā vecpilsētas šaurās ieliņas tik ir daudzkrāsainas un var pavadīt daudz laika vienkārši, klejojot pa tām un baudot skatus visapkārt.

 

 

 

 

 

 

Universitāte savulaik esot bijusi tabakas rūpnīca un tajā strādājusi Karmena ļoti īpaša strādniece, kas nākusi no otrpus upes nabadzīgā rajona, bet strādājusi daudz labāk par pārējiem strādniekiem un bijusi ar īpašu šarmu. Vēlāk Karmena ir ņemta kā prototips Bizē operai. Savukārt, Plaza de Espana – Spānijas Expo izstādes laukums, kuru grezno īpaši greznas keramikas flīžu ainas no dažādiem Spānijas reģioniem.

Seviļa savulaik bija lielākais tirdzniecības centrs ar Ameriku, bet vēlāk tā zaudēja savu ietekmi piejūras pilsētai Cadiz, un pilsēta sāka grimt dziļā recesijā. Izrādās, ka tieši ar Expo izstādi (1929.gadā), pilsēta sāka atkal atgūties un strauji attīstīties. Pie Plaza de Espana pieguļ pilsētas parks, kas arī ir gana skaists, lai to izstaigātu.

 

 

 

 

 

 

 

Tomēr vislielāko iespaidu Seviļā atstāj Alcazar pils. Tā ir īpaši grezna ar daudz kokgriezumiem, flīzēm un apzeltītiem dekorējumiem

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

bet pieguļoši dārzi ir vienkārši fantastiski savas sakoptības un skaistu veidojumu dēļ.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc viesnīcnieka ieteikuma, vakarā nolemjam aizdoties uz "krogu", kur spēlē un dejo flamenko. Krogu drīzāk varētu uzskatīt par tāda kā lielu garāžu  ar gariem galdiem, pie kuriem cilvēki sēž, iedzer un ēd uzkodas – “nachosus”, olīvas vai siera/desu plates. Atmosfēra ļoti brīva. Ja pasūti alu, tad glāze tiek izmazgāta "ala” padomju laiku gāzēto ūdens automātu tipa mazgātājā. Toties pats "koncerts", kas notiek ik pēc pus stundas pa 15 minūtēm ir vienkārši neaprakstāms. Vietējā meitene izpilda dejas tik asi, graciozi un ar tādām emocijām, ka iepriekšējās dienas maksas pasākums nestāv ne tuvu klāt. Protams, publika to novērtē un skaļi jūt līdzi ar "olē" izsaucieniem. Ar laiku krogs ir pārpildīts. Izrāde tik ļoti patika, ka sagaidām arī nākamo uzstāšanos. Uzkodas ar pašrocīgi saimnieces gatavotajām mērcēm tiek liktas pa tiešo no spainīšiem, siera plate pasniegta uz kartona lapas “šķīvīšiem” un olīvas iebērtas plastmasas glāzītēs.  Taču tāpat gastronomiskā bauda garantēta. Starp izrādēm pie klavierēm piesēžas kāds spāņu apmeklētājs un spēlē dažnedažādas populāras melodijas, izpelnīdamies publikas aplausus un uzturēdams īpaši mājīgu atmosfēru. Lieliskākais vakars Spānijā! 

Balto pilsētiņu reģions.

Dodamies tālāk kalnainajā reģionā, kuru nogāzēs atrodas daudzas baltās pilsētiņas. Viena no iespaidīgākajām baltajām pilsētiņām ir Zahara, kas slejas augstas klints pakājē virs dambja un ir ar tāliem skatiem uz visām pusēm. Pilsētiņa ir tik stāvā kalnā, ka pārvietoties ar auto nav ļoti omulīgi, jo skats caur vējstiklu ir vai nu pilnīgi stāvus lejā, vai augšā atkarībā no kustības virziena. Horizontālu vietu nav.

Izmetam līkumu uz Setenilu - pilsētele, kur daudzas mājas ir iebūvētas klintī, jeb precīzāk, dziļi apakšā zem klints pārkares. Sēžot restorāniņā, sajūta ir jocīga, jo liekas, klints var vienkārši sabrukt tev virsū.

 

 

 

 

 

 

 

 

Izejam Caminito del Ray taku, kas ir ap 8km gara taka cauri divām šaurām (vietām 10m), lielām un dziļām (ap 180m) aizām. Pārvietojoties pa laipiņām, kas uzbūvētas tieši uz klints sienām, skati ir elpu aizgrābjoši. Tagad taka ir pilnīgi droša, taču grūti iedomāties, kā cilvēki pārvietojās pa taku vēl gadus desmit atpakaļ. Uz Caminito del Ray biļetes brīvdienās ir jārezervē jau labu laiku iepriekš, jo tās visas tiek laicīgi izpirktas. Lai arī eksistē dažādi citi biļešu iegūšanas veidi, kā, piemēram,  gaidīšana pie ieejas, kad parādās kāda neizmantota biļete, vai nakšņošana tuvējās viesnīcās ar iekļautu biļeti, vai ēšana apkārtnes restorānos, tomēr puslīdz drošākā un nākamā lētākā iespēja ir, iet gida pavadībā (8EUR gida pakalpojums). Taču jāatzīst, ka nekā izcili interesanta gida stāstītajā, nav.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vakariņās noprovējam Andalūzijas nacionālo ēdienu – Gaspačo zupu. Lai arī zupu cienītājs neesmu, tā tiešām ir izcili garšīga.

Pēdējā dienā izstaigājam Rondu. Pilsētā ir slavena ar savu 18gs. inženierbūves šedevru - Puente Nuevo (Jaunais tilts), kas savieno pilsētas divas daļas pāri 100m dziļai Taho upes aizai. Principā šo skatu ar tiltu varētu kaut kādā mērā uzskatīt par Andalūzijas klasiskāko pastkartīšu skatu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Aizas akmens sienas ir apaugušas ar zaļiem vīteņaugiem un tas ir kārtējais baudījums acīm.

Rondā apskatāma arī viena no vecākajām vēršu cīņas arēnām, no kuras faktiski aizsākās korridas tradīcijas visā Spānijā.

Lai gan Dienvidspānija ir kaut kādā mērā slavena ar saviem vīniem, tomēr, izbraucot cauri reģionam, neredzējām nevienu (!) vīna dārzu. Toties olīvu birzis te klāj praktiski katru pakalnu un nav skaidrs, kā un kas visas olīvas te spēj novākt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atvadoties no reģiona izbraucam pa “balto ciematu ceļu”, cauri gleznainajiem kalniem, kas stiepjas mākoņos.

Zahara

Izmaksas (viss kopā diviem)

Lidojumi RIX-EIN-AGP-CPH-RIX 220EUR

Auto noma (6.dienas) 27EUR + 114EUR "nevajadzīgā apdrošināšana"

Degviela 50EUR (800km)

Dzīvošana 289EUR (6 dienas)