Aquarela do Brasil - vienas no populārākās dziesmas par Brazīliju nosaukums.    https://www.youtube.com/watch?v=vttDFRJsCFA 

Domāju, ka ļoti precīzs salīdzinājums. Manuprāt Brazīlija ir viena no krāsainākajām valstīm pasaulē, kura ir tik daudzveidīga, ka katru reizi tajā nākas piedzīvot kaut ko pavisam jaunu.

Man pašam simpātiska šķiet brazīliešu mūzika, tāpēc  iestarpināšu pa kādai dziesmas norādei.

Jau iepriekš atvainojos par izmaksu informācijas neesamību. Šis apraksts top pēc vairākiem citiem braucieniem un nekādus precīzus datus par tēriņiem parasti nesaglabāju. Nolēmu šo ievietot ar nolūku, pastāstīt par vietām, kuras varbūt kādam būs kaut kas jauns par Brazīliju.

Lidojums

RIX-ARN-MUC-GRU-MAO lidojums no MUC uz GRU ar Lufhansu, kura bija piepildīta labi, ja 30%. Tā, ka gulēt varēja uz četriem sēdekļiem. Stjuartes teica, ka neesot redzējušas tik tukšus reisus. Lidmašīna jauna, sajūta, kā testa lidojumā. Tā kā garais lidojums bija samērā ērts, tad iekšējais MUC-GRU arī īpašas grūtības neradīja, galā nokļuvām pietiekoši mundri. Pārējiem iekšējiem lidojumiem MAO - IGU - SSA un IOS-SDU pirkām Brazil AirPass.

Pirmā daļa                                                                          https://www.youtube.com/watch?v=PtEXbFhvG28

Manausā mūs sagaida šoferis , kuram uzdevums mūs nogādāt iepriekš apmaksātā Tariri Lodge. Kāpēc Tariri? Tāpēc, ka sākotnējo plānu nācās koriģēt, jo plānotajā rezervātā, kurš atrodas ap tūkstots km tālāk uz Peru pusi, neatļāva ievest jauniešus jaunākus par 12 gadiem. Tā kā Amazone bija plānos, tad nekas cits neatlika, kā meklēt variantus tuvāk Manaus.

Ar šoferi sarunāties neizdodas, bet viņš sazvana saimnieku un viss notiek pa tiešo. Jau iepriekš tikām brīdināti, ka Lodge atrodas vietā, kur neko nevar nopirkt. Tā nu braucam līdz mūsu ceļš izbeidzas ūdens malā. Izrādas, ka sausajā periodā ceļš turpinās, bet šobrīd ir slapjā sezona un viss ir applūdis.

Tālāk mēs visi pieci ar koferiem tiekam iekrauti mazā laiviņā un ne šoferim, ne laiviniekam saprotot angliski, sākām laivot uz Tariri. Tariri atrodas Negro upes baseina daļā, kuras ūdens ir tumšāks, nedaudz skābāks, tāpēc mazāk insektu. Odus vispār nemanījām. Ja brauc uz Solimoes ūdens baseinu, tad to tur ir pārpilnam, ūdens duļķaināks, bet esot arī vairāk dzīvās radības. Kaut gan manuprāt, apmēram 200-300km attālumā no Manaus, pilsētas ietekme ir jūtama un diezin vai būs lemts ieraudzīt kādu anakondu. Pie Manaus, kur abas upes satek, ūdens nesajaucas un kādus 6km upe ir divkrāsaina, puse ir tumša un otra puse gaiša. Uz vietas neaizbraucām, bet no lidmašīnas redzējām. Efekts veidojas dažādo ūdens temperatūru un straumju ātrumu dēļ.

Tariri – no visiem izskatītajiem variantiem, liekas, ka trāpījām desmitniekā. Lai arī šis nav lētais variants, tomēr viens no lētākajiem, kādi apkārtnē pieejami. Mums visiem tik ļoti šeit patika, ka bija grūti šķirties. Saimnieki Fabiola un Germano  (brazīliete un peruānis) ļoti sirsnīgi un sajūta tāda, it kā mēs būtu pieņemti  viņu ģimenē. Ļoti personiska attieksme, viņi pat bija atraduši Latvijas karodziņu. Lieliska iespēja uzzināt gan par Amazoni, gan Brazīliju.

 

Germano

Vēl viens moments, kas šo vietu padara īpašu – kapučini un papagaiļi. Kapučinmērkaķīši dievīgi!

Par aktivitātēm uz vietas – liekas, ka tās ir reģionā visiem līdzīgas: piranju makšķerēšana, pārliecinājāmies, ka peldēties tur pat, kur dzīvo piranjas, nav nekādu problēmu. 

džungļu pastaigas, Manioc audzēšana, pārsdtrāde, Brazīlijas rieksti

vietējās komūnas apmeklējums,

amazones delfīni un Pirarucu,

ikdienas tropiskais lietus

pēc lietus

Vērtīgs ieguvums un  atklājums mums bija açai, kas ir tipisks Amazones dzēriens, pagatavots no açai palmas augļiem, bagātiem ar dzelzi. Šis esot sens vietējo cilšu  enerģijas dzēriens, gluži kā mūsdienu Red Bull. Açai mums iegaršojās un taisnība bija Germano, ka nekur citur Brazīlijā tīru Açai nelieto. Visur kaut ko jauc klāt un garša pavisam cita.

Pēc brīnišķīgajāmm trīs dienām Tariri, tiekam aizvesti uz Manaus, lai nakošajā rītā lidotu uz Foz do Iguaçu. Pa ceļam iebraucam ģimenes uzņēmumā, kuru galvenais iztikas veids ir Açai.

galvenā sulspiede

Manaus – pilsēta garlaicīga ar  vienu galveno apskates objektu -  Teatro Amazonas.

Otrā daļa            

Foz  do Iguaçu.  https://www.youtube.com/watch?v=BrZBiqK0p9E

Tā kā daudzi  šeit ir bijuši, daudz nekomentēšu. Neskatoties uz to, ka bijām šeit otro reizi, šī vieta spēj pārsteigt. Domāju, ka šie ir skaistākie pasaulē no lielajiem ūdenskritumiem. Tiem, kuri vēl tikai plāno doties uz Brazīliju, iesaku šo vietu obligāti iekļaut maršrutā.

Argentīnas puse.

 

Brazīlijas puse

skats no augšas bildēts 2002. gadā

Netālu no ūdenskritumiem ir putnu dārzs Parque das Aves

Foz do Iguaçu pabijām divas pilnas dienas. Manuprāt optimālais laiks. Ir iespēja paviesoties Paragvajā, bet mums tas nelikās vilinoši, tāpēc atlika vēl tikai iestumt lidmašīnu un lidojums uz ceļojuma trešo daļu varēja sākties.

Pa ceļam uz Salvador (Bahia) skats uz Sao Paulo tumsā.

Trešā daļa                                                                           https://www.youtube.com/watch?v=b5TVzlymwAU

Pēc pavadītām divām dienām  Foz do Iguaçu seko vēls pārlidojums uz Salvador (Bahia), lai nākošajā rītā ar īrētu auto dotos Brazīlijas iekšienē Chapada Diamantina, kas ir galvenais iemesls šim aprakstam.

Salvador  ir vēsturiska Brazīlijas pilsēta ar portugāļu koloniālisma stila vecpilsētu. Tā kā neesam lieli pilsētu fani, nolēmām šo izlaist, lai dotos dziļāk Brazīlijas laukos. Tiem, kuri interesējas par naksnīgām pastaigām  pilsētas nomalēs, varētu būt interesanti uzzināt, ka šobrīd Salvadora ir īpaši iecienīta asu izjūtu cienītājiem. Šī nav tikai informācija no http://www.insightcrime.org/news-analysis/what-makes-salvador-brazil-most-violent-city, bet arī no pašiem brazīļiem. Negribu atrunāt kādu no skaistās pilsēta apmeklējuma, drīzāk, gribu teikt, ka noziedzības centrs Brazīlijā ir mainījis vietu. Ja kādreiz par bīstamām tika uzskatītas Rio un Sao Paulo, tad šobrīd tā ir Salvador. Rio un Sao Paulo tiek uzskatītas par daudz drošākām nekā agrāk, kaut gan, vai vispār pilsēta var tikt uzskatīta par drošu.

 

Nakšnojam tuvu lidostai, lai pēc iespējas agrāk lidostā saņemtu auto. Auto īrējam no Avis frančīzes kompānijas. Diemžēl AVIS personāls nerunā angliski, tikai dažus vārdus un parunāties neizdodas, turklāt nav arī vēlēšanās tērēt laiku sarunām lidostas nomas punktā. Izdodas piepirkt klāt pilnu apdrošināšanu, bet kāpēc tiek rezervēta pieklājīga summiņa, to neizdodas saprast. Tā nu saņemam auto un dodamies ceļā.

Brauciens līdz Lençóis pilsētiņai ir bez pārsteigumiem un kādreizējā dimantu raktuvju centrā nokļūstam pēcpusdienā. Pilsētiņa krāsaina. Visas tūristu aktivitātes pamatā domātas tūristiem no Brazīlijas. Ārzemnieki šur tur ir, bet maz. Cilvēki laipni, sirsnīgi, atšķirīgi no Manaus, Rio vai Salvador.

Lai atrastu interesējošās vietas parkā, kura platība ir lielāka kā puse no Latvijas, nākas noalgot vietējo gidu, kurš angliski var pateikt teikumus, ne garākus par 3 vārdiem, jo nekādu norāžu nav un kartes arī tādas ļoti aptuvenas. Dažus punktus iespējams atrast pašiem, citus diezgan bezcerīgi.  Gida pakalpojuma izmaksas neatceros, bet nekas dārgs tas nebija.

Dažas vietas. 

Poço do Diabo (Rio Mugugesinho)

Gruta e Lagoa Pratinha

Gruta Azul

Gruta Lapa Doce

Morro do Pai Inácio

Vietājā fauna

Pēc Lençóis dodamies savā gaitā pa mazajiem sarkanmāla ceļiem uz Mucugê. Ceļš mālains, lēns, bet interesants. Tā kā kādu laiku šajā parka daļā nav lijis, problēmas ar braukšanu nerodas. Pa ceļam daudz mazu krāsainu miestu, bez cilvēkiem.

Vakara pusē nokļūstam Mucugê, iekārtojamies kādā vācietim piederošā viesu mājā. Vīrs pieklājīgā vecumā, esot ieradies vēl mazs būdams Brazīlijā. Pēdējo reizi Vāciju esot apmeklējis 70-to gadu beigās. Atceroties, kas ieradās Brazīlijā četrdesmitajos, pieņemu, ka tas varētu būt iemesls, kāpēc cilvēks visu mūžu dzīvo dziļi dziļi Brazīlijas iekšienē. Bet, kā cilvēks, sirsnīgs, pastāsta, kur un kā nokļūt. Bija žēl, ka šai vietai nebija ieplānots vairāk laika, šeit bija ko redzēt un kur pabūt.

Mucuge vēl ir pazīstama ar kapsētu, kura izveidota kalna pakājē, viss baltā un pa nakti izgaismota. Ļoti nepierasti, sireāli.

Vakara pusē sāk līt un līst visu nakti. Mums nākošajā dienā jāizpilda galvenā Chapada Diamantina misija – Cachoeira Buracão. 

Vadamies pēc vācieša ieteikuma, sameklēt tuvākajā miestā Ibicoara gidu, diemžēl nokļūstot ieteiktajā vietā, saprotam, ka angliski vispār nekas netiks saprasts. Tā nu izvēlamies vienu no diviem kantoriem un nepilnu 50 minūšu laikā ar Google translator esam sarunājuši, ka meitene uzzvana gidam, kurš palīdzēs nokļūt vajadzīgā vietā. Laimīgi tikuši pie gida sākam braukt pa visu nakti pielijušajiem māla ceļiem. Jo tālāk braucam, jo vairāk saprotam, ka uz šo vietu bez gida nokļūt nebūtu bijis iespējams. Pēc apmēram stundas brauciena, kaut kādu vārtu šķērsošanas un nelielas upītes pārbraukšanas, esam nokļuvuši vietā, kur tālāk pabraukt vairs nav iespējams. No šīs vietas mums jādodas kādi 3, varbūt 5km kājām.

Pēc lietainās nakts upe pilna ar ūdeni. Salīdzinoši Lençóis pusē visās upēs bija zems ūdens līmenis un daži no ūdenskritumiem nebija savā krāšņumā. Cachoeira Buracão mums sanāca ražens, kaut gan pie zema ūdens līmeņa tas arī  varētu būt skaists, turklāt iespējams kanjonā tikt ar kameru, kas mūsu gadījumā nebija iespējams, atlika tikai GoPro.

Nokļūstam samērā raiti pie ūdenskrituma un tikai pateicoties tam, ka ieturēts ātrs temps, lai mēs varētu otrās dienas daļas laikā nokļūt pie okeāna, daži no mums nepaspēj aptvert – kāpēc jāuzvelk peldvestes.

Šis ir upes izgrauztais kanjons, gar kura malu mums jānokļūst līdz vietai, kur upe no augšas iekrīt. Dziļumu nesanāca nomērīt, jo straumes ātrums iespaidīgs. Interesanti, ka par atrakciju neko nezinājām, gids prata divus vārdus angliski (Yes un No), pie tam man likās, ka No viņš saka portugāliski, bet vispār foršs puika.

Tā nu mēs aizkāpelējām līdz vietai, kur īsti nevarēja saprast vai gaisā ir ūdens vai ūdenī gaiss, lieki piebilst, ka kaut ko vairāk par miglu un ūdeni redzēt bija pagrūti. Dažiem jau bija stāvoklis tuvs tam, lai iestātos kāda no fobijām (nezinu, kura tieši attiecas uz minēto situāciju), bet visumā neviens no jauniešiem pat neiespringa nobīties. Bijām diezgan pārliecināti, ka atpakaļ kāpelēsim tāpat kā šurp, bet tad gids dod mājienu jauniešiem, lai tie lec ūdenī. Mūsējiem tas divreiz nav jāsaka, ka šie jau ūdenī, tā nu steigšus salecām visiem pakaļ, lai paspētu atgādināt, ka vēlāk jāpieķerās pie striķa, kas sākuma punktā mūs sagaida. Straume mūs ar paātrinājumu šaurākajās vietās aiznesa cauri visam kanjonam. Kolosāls pasākums. Domāju, ka mūsu gadījumā papildus emocijas sanāca noķert, īsti nezinot, kas sekos nākošajā mirklī. Jaunieši, saprotams, gribēja atrakciju atkārtot, bet saspringtā laika grafika dēļ, aprobežojāmies ar palēkāšanu no klints.

Skats no augšas

Cachoeira Buracão – tā noteikti ir ceļojuma nagla, tas noteikti ir kaut kas, ko ieteiktu katram redzēt un piedzīvot. Viss pasākums uz desmit ballēm. Lēciens, peldēšana pa straumi, savdabīgās sienas, ūdens spēks un akustika, kolosālas sajūtas.

Nezinu vai kāds šeit jau ir bijis, bet, ja dodaties – tad iesaku  ieplānot šim apvidum vairāk laika. Šis nav vienīgais skaistais ūdenskritums reģionā. Jāpievērš uzmanība sezonai, jo otrā parka galā bija pasauss un citi ūdenskritumi bija patukši. Vispār Chapada Diamantina grūti nosaukt par parku, drīzāk par aizsargājamu teritoriju vai apgabalu. Manuprāt īsti pat norādes par Chapada Diamantina uz ceļiem neredzēju.

Tālāk dodamies uz ceļojuma ceturto daļu – Taipu de Fora. Ceļš virs 500km, taču ņemot vērā, ka kaut kāda iemesla dēļ mūsu navigācija sāka mūs vest pa maziem celiņiem, iespējams ceļš pat bija garāks. Vispār vācietis uzzinot par mūsu plāniem apmeklēt Cachoeira Buracão un tajā pat dienā nokļūt pie Atlantijas okeāna teica, ka tas nav iespējams, jo ceļi mazi, līkumaini, lēni utt. Saprotams, laiks ieplānots bija par īsu, tomēr, neskatoties uz visu to, ka kartes nebija un navigācija mūs ieveda kaut kādā nekurienē un pēc tam pateica, ka tālāk ceļa nav, mēs veiksmīgi ar neiespējamo misiju tikām galā. Patīkami iespaidi par satiktiem cilvēkiem absolūtā nekurienē. Ne vārda nesaprototies, viņi ir tik laipni, ka gatavi vai pusstundu stāstīt kaut ko, kā kaut kur nokļūt. Mēs tikai nesapratām, vai mums tiešām tur jānokļūst. Sirsnīgi cilvēki.

Ceturtā daļa       https://www.youtube.com/watch?v=-YzDsDMYqdw&list=PLWtut962nIwR8f1lo2eXnmrL9V-qKMOh2

Pavadam  četras dienas labākajā pludmalē, kādā līdz šim nācies būt. Taipu de Fora izvēlējāmies tādēļ, ka pie krasta ir koraļi, tādēļ, ka grūti nokļūt, līdz ar to maz cilvēku, bet mums bija auto, tādēļ, ka šo pludmali apmeklē pamatā tikai brazīlieši un daudz cilvēku šeit ir tad, kad viņiem ir atvaļinājumu sezona. Martā tādas nav un pludmale ir gandrīz tukša. Ēdiens vietējo cenās un super garšīgs, varētu teikt - autentiska mājas virtuve.

Sulas,sulas,sulas. Sulu izvēle no 10-15 dažādiem veidiem bija pieejama visās vietās, kur ceļojuma laikā bijām. Visus tos augļus, no kā viņi tās taisa, nav iespējams atcerēties, bet tādas, kura man īsti negaršotu, nebija. 

Tā pati pludmale agrā rītā.

Ceļš uz Ilhéus, no kurienes lidojums uz pēdējo ceļojuma punktu- Rio.

Piektā daļa                                                                                         https://www.youtube.com/watch?v=09gJX0Cc6p0

Rio.

Iepriekšējo reizi (2002.)  Rio bijām uz karnevālu. Toreiz sanāca palikt centrā un dienu pirms karnevāla likās, ka visi gatavojas karam,  jo visu galveno ielu skatlogi tika aiznagloti, marķīzes un citi aksesuāri noņemti utt. Tajā tālajā 2002.gadā Rio bija interesantas izjūtas, jo, pašiem nezinot, bijām pasūtījuši viesnīcu centrā, nevis kādā no pludmalēm. Ipanemas pludmale skaitās visdrošākā, bet, neskatoties uz to, tajā gadā šaudīšanās notika tieši tur, savukārt centrā, staigājot ar kameru, tiku vairākas reizes brīdināts no garāmgājējiem, ka kamera jāpaslēpj, lai neizaicinātu vietējos censoņus.

Šoreiz palikām Ipanemā. Šoreiz par kaut kādiem drošības aspektiem nekādu jautājumu vispār neradās.

Açai saldējuma izpildījumā. Ar īsto Açai sulu nav salīdzināms.

Pão de Açúcar

un pēdējā pārdomu vakara skati uz Rio. Lielisks noslēgums pasēdēt cukurkalnā, pavērot kā atlido, aizlido lidmašīnas no SDU, paskatīties uz Rio no augšas, ieklausīties pilsētas ņurdoņā, vienkārši saprast, ka dzīve ir skaista!

Ieteikums                                                                                              https://www.youtube.com/watch?v=FSVNidD-wdU

Ja braucat Brazīlijas vidienē pa mazākiem ceļiem, ieteicams nodrošināties ar labām kartēm. Mums to nebija un navigācija parūpējās par pārsteiguma momentiem.

Ja īrējat auto un jums gadās kāda sadursme vai tmldz.. - obligāti jāiegūst papīrs no policijas. Mums tas izmaksāja ap 800,- EUR, neskatoties uz to, ka tika nopirkta 100% apdrošināšana. Par vienu iesistu pagrieziena lampiņu, bez policijas akta auto iznomātājs ietur visu rezervēto summu. Variantu nav. Protams, jārēķinās ar laiku un iespējams kādām naudiņām, lai no policijas dabūtu šo papīrīti. Šie ir Brazīlijas specifiskie auto nomas noteikumi.