Āfrikas dienvidi

Nolēmu šo aprakstu uzrakstīt, neskatoties uz to, ka agrāk nebūtu iedomājies sevi, tādu rakstot. Iespējams, šis ir kā rezultāts slavenā ceļakājas traumotaloga ietekmei, kurš mani kādu laiciņu atpakaļ „pieslēdza”  šim portālam sakot, ka obligāti par Brazīliju kaut kas jāuzraksta. Par Brazīliju šis nav.

Lidojums

RIX-CPH-DOH-JNB-WDH ar Qatar Airways līdz JNB un  Namibian Air uz WDH. Pārsteidza Namibian Air – kolosāla kompānija, kaut kāda īpaša atmosfēra lidmašīnā. Labprāt palidotu vēl. Dohā starplaiki bija mazi 1,5h un 1h atpakaļ. Nedaudz nepatika sajūta, ja nu bagāža nepaspēj, jo tad 3 nedēļu ciklam daudz kas pietrūktu, bet strādā viņi nevainojami, pietiekot ar 40 min starp reisiem, lai bagāžu pārkrautu.

Auto

Windhoek mūs sagaida vīrs no Cape Town, kurš atvedis auto un atpakaļ brauks ar busu. Jāsaka, ka februārī meklējot auto jūlijam/augustam, varianti no visām internetā pieejamām kompānijām bija 3. Principā uz Āfrikas ziemu (peak-season) viss pa lielam ir norezervēts. Tas pats attiecas uz parkiem. Vēl jāpiezīmē, ka auto ar opciju saņemt vienā valstī un atdot citā, vislabāk meklēt kompānijās no DĀR. Namībijas un Botsvānas kompānijas šo praktizē visnotaļ maz. Es gan šeit runāju par safari auto, tas ir 4x4 pašpietiekams auto, dubultbāka degvielai (150l), divi akumulatori, ledusskapis, gāzes plīts, teltis, ūdens 40l un vēl vesels lērums ar piederumiem. Manuprāt, lai iegūtu reālu priekšstatu par Āfriku un varētu būt kaut nedaudz elastīgs maršrutā, šī ir vienīgā opcija. Protams, ideāli, ja var ceļot grupā, piemēram 2 vai 3 auto.

Ceļi

Namībijā pārsvarā zemes ceļi, vairāk tādi kā akmeņainie. Kaut arī pa tiem var braukt normāli 100km/h, tomēr bija daži ceļi, kur īpašu kaifu nenoķersi un jākratās uz 40km/h. Melnie asfalta ceļi ir tikai pa galvenajām maģistrālēm un kvalitāte, +/- kā pie mums. Botsvānā visi pamatceļi asfaltēti, bieži ar apdrupušām malām. DĀR ceļi pamatā asfaltēti, labākā stāvoklī, dažas jaunas šosejas, kaut gan var atrast arī ko līdzīgu agrākajam Vecpiebalgas ceļam (piem. ziemeļos). DĀR satiksme daudz intensīvāka.

Braukšana

Pārliecinājos, ka likums „nebrauc tumsā” darbojas. Mums gan paveicās, bet bija dažādas situācijas, tāpēc tumsā braukt izvairījāmies. Namībijā, Botsvānā tumsā braukt nav ieteicams dēļ dzīvniekiem, pārsvarā tomēr govīm, DĀR itkā dēļ cilvēkiem un arī govīm. Cilvēkiem, jo DĀR to ir daudz - 55miljoni, dažiem ne tik labi veicas un tad viņi uz mazākiem ceļiem gaidot kādu, kuru apstādināt un palīdzēt padalīties. Man gan nekas tāds nav gadījies, bet varbūt vienkārši netrāpīju tādās vietās. Par govīm runājot, netālu no Rundu (Namībija), redzējām avarējušos, kuri bija iebraukuši melnā govī, skats diezgan nelāgs. Domāju, ka ar 60km/h pietiktu, lai tādā melnā govī iebrauktu īpaši nenopūloties. Botsvānā pie Kasane, braucot tumsā, priekšā izskrēja ziloņu ģimenīte, pēc šī, gan vairs iekāriena braukt pa tumsu nebija. Vēl jāpiemin veterinārās sētas, kontroles. Dažviet jāapstājas, lai pastaigātu pa dezinfekcijas paklājiņu, uz Botsvānas robežas pat bija jāizņem visi citi apavi un jāpamērcē. Nedrīkst pārvest nekādu gaļu un dārzeņus no ziemeļiem uz dienvidiem, otrādi drīkst. Kontroles punkti daudz, bet ne visi darbojas, atkarīgs no foot-and-mouth slimības izplatības.

Laika apstākļi 

Laikam jāsaka, ka Āfrikas ziema ir ideāls laiks ceļošanai, dienā silts, naktī vēss (Namībijas tuksnešos ap 10∘C, Botsvānā siltāks) 3 nedēļu laikā neviena mākonīša, tikai pirmspēdējā dienā DĀR redzējām tādus kā spalvu mākoņus augstu debesīs.

Malārija 

Bijām nodrošinājušies, jo nebija iekāre riskēt ar jauniešiem, turklāt botsvānieši atrakstīja, ka vajagot par to padomāt. Iepirkām tabletes un nedaudz tās pat padzērām, tomēr fakts bija tāds, ka ziemā odu nav. Šiem esot pārāk vēsas naktis. Malārijas zonas ir Namībijas ziemeļi, Caprivi strip, Botsvānas visa augšdaļa, Zimbabve, un Austrumu daļa Kruger parkā (DĀR). Vienīgais labums, ka, dzerot Malarone, konstatējām, ka to var dzert, nav nekādu blakņu. Tā kā pieredze nākošai reizei.

Īsumā maršruts

1. dienas vakars. Saņemam auto, braucam gulēt uz Uzuri Questhouse Windhoekā. Maršruts ieplānots tā, ka nākošajā dienā jābūt kādus 450km uz dienvidiem
2. diena. Privātais parks Namib Rand Natur. Sarkanas smiltis, Oryx, tuksnesis, vēsa nakts, absolūts klusums, piena ceļš un zvaigznes. Kaut arī šeit bijām 2 dienas, likās, ka varējām padzīvot ilgāk. Kempingā tikai vēl viena ģimene. Katra kempinga vieta ar labierīcībām, tālu aiz kāpas viena no otras. Šis parks ieplānots tā, lai pabūtu pie dabas bez cilvēkiem, kas arī lieliski izdevās. Bez 4x4 auto šeit īsti nebūtu ko darīt.

3. diena. Pēcpusdienā pārbraucam uz Sesriem, kempings Sossus Oasis. Par cik šī ir liekas galvenā „must see” Namībijas vieta, tad cilvēku daudz, bet kempings labā līmenī, ar individuālām labierīcībām.

4.diena. Agrais rīts, 05:45am, rinda pie Namib-Naukluft National Park vārtiem, kādas automašīnas 35-40. Vārti atveras 06:00. Ieteikums rezervēt kempingu iekš parka, tad var tikt pusstundu pirms ārējo vārtu atvēršanas. Principā garā rinda neko neietekmē, biļetes tik agri vēl neviens netirgo. Tad nu skatamies un kāpelējam pa Dune 45, Sossusvlei, Big Daddy (augstākā kāpa 325m), Deadvlei (nokaltušie koki, kuri esto 900 gadus veci, bet sausuma dēļ, joprojām stāvot. Nez cik ilgi nostāvēs turisma ietekmē). Laika apstākļi - vēss rīts, saulains, stiprs vējš. Tas viss padarīja kāpelēšanu vieglāku. Vasarā esot +50 grādi. Auto ar 4x4 bija rekomendējams, kaut arī iespējams tikt nogādātam ar vietējiem rendžeriem. Lielākā daļā parka ir asfaltēts ceļš, kā nekā daudzie miljoni šeit gadā izbrauc,  bet, lai nokļūtu uz galvenajām vietām – jāšķērso smilšains ceļš, precīzāk neceļš.

Pēcpusdienā- vakarā pārbrauciens uz Walvis Bay. Ceļš diezgan briesmīgs, bet Kuiseb Pass pāreju paspējam izbraukt vēl gaismā.

5. diena Walvis Bay nebija plāns braukt okeānā, tur tas esot „must see”. Var redzēt pelikānus, roņus, delfīnus. Tā kā šis tas jau ir redzēts, iztikām ar pabūšanu un vietējā gaisa ieelpošanu pašā pilsēteles piekrastē. Gaiss pēc zivīm un putniem. Skaisti flamingo un delfīni turpat pie krasta.

Tālāk dodamies gar piekrasti Dune7, caur Swakopmund uz Spitzkoppe. Tā kā šī ir ceļojuma elastīgā daļa, bez rezervācijām, tad esam brīvi savā izvēlē un atmetam dažas citas vietas no vēlmju saraksta. Sptizkoppe kempings tāds nekopts, esot jauni īpašnieki, bet vietu izvietojums labs. Spitzkoppe, saukts par Namībijas Matterhornu ļoti patika maniem jauniešiem. Vieta skaista, ieteicams apmeklējums ar nakšņošanu.

6. diena. Pēc rīta seansa Spitzkoppe,

dodamies uz Erongo mountains, Ameib Gasthaus. Vieta ideāla nakšņošanai, mēs gan tur nepalikām, gribējām nobraukt kārtējo km devu, bet rekomendēju. Šajā vietā varēja redzēt melnos degunradžus un žirafes, kā arī galvenās vietas Philipp’s Cave un Bull’s Party.

Tad nu pēc skaistās, rekomendējamās vietas dodamies tālāk un nolemjam atcelt White Lady apmeklējumu, bet dodamies pa tiešo uz Twyfelfontein, World Heritage Site. Tā kā braukšana nebija īpaši gluda un iezagās doma par komfortu, nolēmām pamēģināt Lodge. Pēc neilgas kaulēšanās, sarunājām divvietīgu numuru ar vakariņām un brokastīm visiem trim. Vakariņas fantastiskas, labākā gaļa ceļojuma laikā – Oryx. Nevaru pateikt vai labāka vai tik pat laba kā Kudu, bet visiem ļoti garšoja. Vēl par gaļām runājot, esot ļoti garšīga Eland gaļa, bet to diemžēl nesanāca pagaršot.

7. diena. Organ Pipes – upes gultne ar stabulēm līdzīgiem akmeņiem,

Twyfelfontein – stunda gides pavadībā ar ieskatu seno bushmen dzīvesveidā, interesanti. Gide bija vietējā Darmalandiete, ļoti patika viņas runāšana vietējā Darmalandiešu valodā, kurai ir 5 dažādi klikšķi kā skaņas, burti, nezinu, kā tos pieraksta.

Pēc tam braucam uz Petrified Forests – 280 miljonus veci pārakmeņojušies koki, kuri savulaik atskaloti no Angolas. Interesanti, ka mūsdienās šajā Namībijas apgabalā (Darmaland) lietus nolīst vai nosmidzina reizi 5-6 gados. Totāls sausums, bet kaut kādi augi aug, šur tur govis un cilvēki dzīvo. Ūdeni iegūst no pazemes, tur tas ir sāļš. Esot šādā vietā, novērtē, ka Latvijas nacionālā bagātība ir saldūdens.

Pēc īsā kokakmeņu apmeklējuma dodamies uz Himbu cilvēku apmetni pie Kamanjab. Samaksājam naudiņas kaut kādā Kamanjab bārā un dodamies kādus 20km uz austrumiem, kur mūs sagaida vietējais, esot Himba, bet prot angliski. Iespaidi interesanti, tiek izrādīts un izstāstīts, kā Himba cilvēki dzīvo. Sievietes vispār nemazgājas, tikai kūpinās, tādējādi atbrīvojoties no parazītiem un baktērijām. Bērni priecīgi par konfektēm. Visumā interesanti, autentiski, bet var saprast, ka tas ir iztikas veids no tūristiem. Nebrīnītos, ja šie dodas uz ciematu uz maiņām, bet dzīvo normālos apstākļos. Bet izpratnei – lieliski.

Vakarā pa tumsu nokļūstam tuvu Etosha, paliekam kempingā ar vakariņām, ēdam Impala.

8. diena. Etosha National park. Iespējams par īsu, iespējams par sausu, iespējams vēl kaut kas, bet otrreiz uz šo parku nebrauktu. Protams, dzīvniekus var redzēt, bet salīdzinot ar parkiem, kaut vai DĀR, nerunājot par Botsvānu, mums Etosha likās pavāji. Nepretendēju uz galējo viedokli, bet arī infrastruktūra bija diezgan vājā līmenī, salīdzinoši.

Pēcpusdienā apskatām vēl vienu Namībijas National Site, Otjikoto ezers. Namībijā, katra vieta, kura iezīmēta kaut kādā kartē un kur gribas piestāt kaut ko apskatīt, ir noteikta kā National site un par tā apmeklējumu jāmaksā vidēji 40,- NAD/ 20,- NAD bērnam, papildus vēl paprasa par auto novietošanu. Naudas nav lielas, bet princips skaidrs – neko par brīvu.

Ezeriņš interesants, 100m diametrā, bet dziļums 58m. Aptaisīts ar dzelžiem ūdens ieguvei, peldēties nedrīkst. Pārējā diena - ceļš uz Caprivi Strip, aiz Rundu. Tumšs, govis. Rundu – otra lielākā pilsēta Namībijā, bet ar viszemāko balto cilvēku procentu. Šis ir kā migrācijas centrs, jo melnie no Angolas, Zambijas un Zimbabves esot lielā īpatsvarā. Ekonomiski DĀR ir visattīstītākā, Namībija un Botsvāna – attīstītas, Zambija – progresē, grib panākt, Angola – vāji vāji, Zimbabve – no comment. Līdz ar to Namībija – pietiekami iekārojama, galu galā tikai 2,4 miljoni iedzīvotāju. Var sajust, ka citi cilvēki, pēc to attieksmes. Ļoti patika namībieši un botsvānieši.

Nakšnojam vietā Mukuku Rest Camp. Sajūtas kā 18.vai 19. gadsimtā, bet ar mūsdienu ērtībām. Saimnieks, protams baltais, ar tā gadsimta attieksmi. Forša vieta.

9. diena. Kolosālas brokastis pie dabas, Cubango upes krastā. Saimnieks piedāva ar laivu iebraukt Angolā, pāris Holandieši gribot iespiest Angolas zīmogus pasē, bet mums tas nav tik aktuāli, dodamies uz Botsvānu.

Pirms robežas izbraucam caur ieteikto Mahango parku, nekas īpašs, daudz laika netērējam, bet var redzēt tālumā nīlzirgu baru, kā arī pāris ievērojamus baobabus. Iebraucam Botsvānā, par pārsteigumu vīza nav jāpērk, tikai jāsamaksā maksa par auto, turklāt to varēšot izmantot otrreiz iebraucot. Mums plānots šķērsot Botsvānas robežu 6 reizes. Apmetamies Drotsky kempingā. 

10. diena. Agrais rīts Okavango upē. Vietējais gids - super, rekomendēju (JAO TIGER FISHING SAFARI: sgabanne [at] yahoo [dot] com), nīlzirgi, krokodili, putni, govis, makšķerēšana. Neesmu ornitologs, bet putni kaut kā aizrāva, vajadzēs Latvijā arī pavērot.

Jaunietis noķēra Tiger Fish, skaista ar zobiņiem.

Okavango tik ļoti iepatikās, ka domāju, noteikti jāaizbrauc vēl. Tā kā šoreiz nesaplānojās delta, tad nākošreiz būs jālaiž uz Okavango Delta, Moremi, Savute (Chobe NP), Linyati (ChobeNP).

Drotsky kempings liels, upes krastā ar kopējām labierīcībām, malka tiek pienesta, nav jāpērk, apsēsts ar Vervet pērtiķiem, kuri ir pietiekami interesanti jauniešiem, bet to lielā skaita dēļ jābūt piesardzīgiem ar ēdamo. Jebkurā gadījumā daudz labāks variants nekā babūni. Drotsky ir vieta ar senu vēsturi, šobrīd tur var palikt arī Lodge, bet liekas, padārgi. Mēs izmantojām Lodge restorānu vakariņām. Apmēram 50km attalumā ir vieta Tsodillo Hills, kuru atstājām citām reizēm vai arī citiem ceļotājiem. Drotsky ļoti patika, redzējām dažus odus. Naktīs teltī guļot varēja dzirdēt nilzīrgu tēviņu rūkšanu, ja to tā var saukt. Tas nu ir iespaidīgs pasākums. Kaut arī tie atradās otrā upes pusē, skaņas kā no liela tvaikoņa.

11. diena. Ceļš caur Caprivi Strip nokļūt Botsvanas austrumpusē, Chobe National Park. Caprivi Strip darīt nav ko, ceļš labs, asfaltēts, vairāki ugunsgrēki, visumā tāds sireāls koridors Namībijā starp Angolu un Botsvānu.

12. diena. Tā kā janvārī visi kempingi jūlijā/augustā Chobe parkā jau bija pilni, nesanāca pabūt ne Savute, ne Linyati, palikām ārpus parka Muchenje Campsites. Vieta patika, ērtības okay. Chobe ļoti patika. Redzējām leopardu ēdam impalu, lauvas, pilnu komplektu dzīvnieku, izņemot degunradžus.

Pēcpusdienā laivas brauciens pa Chobes upi. Liekas šī bija visa braucien nagla vai viena no naglām. Saulriets, ziloņu ģimenes peldējums pāri upei, uzbudinājies nīlzirgs. Brauciens ar laivu Chobē noteikti ir to vērts.

13. diena. Chobe. Vakarā pārbraucam uz Kasane, lai paliktu Kasane Self Catering.

14. diena. Agrs rīts, plānos – Victoria Falls. Pēc ieteikuma izlēmām auto atstātat Kasane un ar vietējā gida kantori, kurš mūs vadāja pa Chobe, braucam uz Victoria Falls, Zimbabve. Piebraucot pie robežas saprotu, ka lēmums pareizs. Rinda, ne nu gluži kā Lazdijai, bet stundiņa paiet. Par cik biju aizmirsis US zaļos, nācās maksāt EUR. Viņiem, protams kurss izdevīgais 1USD=1EUR. Vīza vienam maksāja 30,- EUR, pie blakus lodziņa angļu meitene pirka atļauju automašīnai un bija īpaši satraukta par summu ap 130,- EUR atļaujai iebraukt. Viņa, protams, vēl nezināja, ka 500m pēc robežas uz absolūti tukša ceļa ir policijas postenis, kur viņi tik centīgi kalpo savai valstij, ka nevienam ar ārzemju numuru zīmēm neizdodas pabraukt garām bez soda. Sodīt var par visu, nepareizi atstarotāji, nepareizas atstarojošās līnijas uz auto vai to neesamība utt. Atpakaļceļā ieskatījos robežpunkta atsauksmju grāmatā, tas bija to vērts.

Victoria ūdenskritums – „must see” vieta, kura mums īpašas emocijas neatstāja, otrreiz nebrauktu. Ja Foz do Iguazu pat otrreiz esot biju patīkami pārsteigts, tad šeit ne. Varbūt iespaidoja kopējā lietu kārtība, cilvēku attieksme, centība no tevis kaut ko dabūt, varbūt vajadzēja pabūt arī Zambijas pusē, nezinu, bet kaut kā ne visai.

Viena lieta, kas patika, bija restorāns kraujas malā. Iespējams būtu interesantāk, ja veiktu kaut kādas adrenalīna aktivitātes, to tur bija daudz.

15. diena. Agrs rīts. Kaut kā sajuka pulkstenis. Pats biju pirmoreiz mūžā pazaudējis iPhone, piemērojāmies pēc telefona. Izbraucām 5:00, domādami, ka jau ir 06:00, jo bija ieplānots garš brauciens, to skaitā pāri sāls pannām. Interesanti, ka mūsu LMT vēl līdz šai dienai nebija noslēdzis roamingu ar nevienu Botsvānas operatoru, kā rezultātā bijām bez sakariem. Paveicās, ka auto bija pasūtīts ar satelīt telefonu, jo tas noderēja.

Brauciens skaists, braukt pannā interesanti, teritorijas plašas. Dienu beidzām ātrāk nekā plānots, jo neilgi pirms pirmās apdzīvotās vietas (ap 40km), kaut kā nolikāmies uz sāniem. Garšs stāsts, bet savs pipariņš arī noder.

16. diena. Plāni pamainījušies. Visu dienu nodarbojamies ar auto lietām. Pusdienās tiekam veiksmīgi aizvilkti līdz tuvākajai apdzīvotai vietai, kur servisā bars melno vaigu sviedros mēģina mūsu auto dabūt pie dzīvības. Par papildus samaksu vaigu sviedri tek vairāk un auto atsāk rūkt tumsai iestājoties. Tā kā nevēlos koriģēt plānus un daudz kas jau iepriekš apmaksāts, nolemjam nokļūt nākošajā vietā: Khama Rhino Sanctuary.

Pieredze auto servisā, kurš piederēja Zimbabvietim, man bija ļoti interesanta. Skatoties uz viņu darba organizāciju un savstarpējām attiecībam, sanāca daudz labāk izprast lietu kārtību Āfrikā.

17. diena. Agrs rīts, vienīgie braucam skatīt degunradžus. Vienu milzīgu balto redzam, bet vispār naktis par aukstu un tie lien krūmos sildīties.

 Ziemā labākais degunradžu apskates laiks ir pēcpusdiena. Vieta patika, mūsēja zem milzīga baobaba, kempings labs. Dodamies uz DĀR. Šķērsojot robežu, izbeidzās mūsu navigācija. Jāpāriet uz kartēm, kuru nav. DĀR tankos kartes nepārdod. Kaut kā vēlu nokļūstam Magoebaskloof, kur nākošajā rītā mums trošu šļūkāšana pār aizām un upei.

18. diena. Troses patika, bijām iedomājušies uz lielāku adrenalīna devu. Tzaneen pilsēta un reģions skaists, ceļi jauni, gludi, tīrs, daudz balto cilvēku. No Tzaneen dodamies uz Kruger parka ziemeļu galu Punda Maria, lai nokļūtu Shingwedzi rest camp.

19. diena .Kruger. Shingwedzi. Labākā vieta mūsuprāt Kruger parkā dzīvnieku apskates un dzīvošanas ziņā.

20. diena. Kruger. Shingwedzi. Parkā WiFI tikai divās vietās: Skukuza un Mopanie.

21. diena. No Shingwedzi pārbraucam uz Olifant. Iespaidīga vieta kalna virsotnē, īpaši restorāns ar skatu uz upi, upē ziloņi, nīlzirgi. Ideāla vieta paviesoties restorānā, bet no dzīvnieku viedokļa maz ko redzēt, apkārtne pārāk sausa, maz ūdens, pat ziloņu nav.

22. diena. No Olifant pārbraucam uz dienvidiem, Lower Sabie. Vieta, kur pēc aprakstiem visvairāk dzīvnieku. Izrādījās, ka visvairāk cilvēku. Vietā, kur redzams kaut viens leoparda plankums, vismaz 10 auto un momentāls sastrēgums. Pats resorts nolaists, bez ērtībām. Vispār godīgi, Kruger parks neatstāja īpaši labu iespaidu, Addo Elephant parks no iepriekšējā brauciena patika labāk. Ja brauktu uz Kruger, tad tikai uz ziemeļdaļu. Vēl bija interesanti dzirdēt, ka nevarot nosargāt Kruger parka degunradžus, jo nevar nokontrolēt malu medniekus no Mozambikas, tādēl esot noslēguši visas robežas parka teritorijā.

23. diena. Blyde River canyon reģions ar palikšanu Panorama Challets. Vieta kolosāla, protams parāk maz laika ieplānots, brauktu vēl. Rekomendēju ieplānot vismaz divas pilnas dienas, apkārtnē ir daudz ko redzēt. Un Panorama Challets arī super, ar baseinu kalna galā, tikai mūsu gadījumā nedaudz par vēsu.

24. diena. Ceļš uz Joburgu, lidostu, mājām. Braucam par ieteikto kalnu ceļu ar skaistiem skatiem, lēnāks, bet interesantāks Graskop – Lydenburg. Apstājamies ieteiktajā Dullstrom, skaista vieta, zivis visos restorānos, daži kvalitatīvi veikaliņi. Vispār visā šajā lielajā apgabalā daudz balto un viss tīrs, sakopts. Joburgā nododam auto un ceļš mājup.

Izmaksas

Secinājumi

Āfrika - ir vieta, kura pievelk kā magnēts. Man pašam ne Āzija, ne ZA, nerada vēlmi tik ātri atgriezties.

Neticiet tiem, kuri saka, ka Āfrika ir netīra, pārapdzīvota, neattīstīta, utt.  Protams, lielākā daļā apdzīvoto vietu tā arī ir, BET

var atrast vietas , kur justies, kā 19.gs. ceļotājam, var atrast vietas, kur justies ne mazāk komfortabli kā US, var satikt cilvēkus, ar kuriem vieglāk saprasties, nekā ar dažiem Eiropā vai Latvijā. 

P.S. Tā kā sastapos ar grūtībām iegūt sakarīgas kartes plānošanas posmā, tad šādas tādas iepirku un, ja kāds gatavojas, varu iedot palietot.