Ir piepildīts sens sapnis par braucienu uz Kostariku. Tā kā uzdodot jautājumus par šo valsti “ceļakājā”, man bija maz atbilžu, nolēmu uzrakstīt aprakstu par šo brīnišķigo valsti. Nemāku tik skaisti rakstīt kā citi, bet te ir manas pārdomas, varbūt kādam noder. Aprakstā nebūs grāmatā izlasāmi fakti, bet vairāk sajūtas un arī cenas, kas daudziem braucējiem ir būtiski. Varu piebilst, ka šajā viesmīlīgajā zemē jutāmies droši, neredzējām nevienu burkās, parandžās u.t.t.

Darbojošās personas

Es, mans vīrs Andris, mūsu aizvietotāja ome, mopsis Erkils, taksis Kruksis. Inga - brīnišķiga meitene, kas ir ieprecējusies un dzīvo Kostarikā un man palīdzēja, viņas ļoti jaukais vīrs Braiens, kas runā latviski, krieviski, portugāliski. 

Paldie par atsaucību Diana, kas man atsūtīja ziņas privāti par šo valsti. 

Vēl pēdējie priekšdarbi, lai ceļojums uz tālo Kostariku varētu sākties. Andris apstaigā saimniecību, apskatās, lai viss kārtībā, man jāsavāra Erkilam un Kruksim - mūsu galvenie mājas iemītnieki - ēdamais pusotrai nedēļai. Erkils stāv un uzrauga vārīšanas procesu, bet Kruksis ir nemierīgs, saprot, ka būs jāpaliek ar omi un jāklausa viņai, kas viņam ne sevišķi patīk, jo tad ir disciplīna dzelžaina. 

21. maijā sabučojam visus mājiniekus un izskaidrojam saviem suņiem, lai gaida mājās. To viņi pa gadiem ir sapratuši, lai gan tas viņiem ne sevišķi patīk.

Kruksis apvainojies palien zem segas, bet Erkils paver vienu aci un noskatās, vai tad vēl neesat pazuduši no šejienes. 

Air Baltics kā vienmēr ir pārcēlis reisu uz Barselonu no vakara izlidošanas uz plkst 12:45. Mums tikai iznāk agrāk izbraukt, bet tad vēl paspēsim aizskriet līdz Barselonas centram. Lidojam kopā ar ar savu novadnieku slaveno Porziņģi, kas īstenība ir man skolas biedrs, jo daudzi pazīstami cilvēki ir skoloti Liepājas 1. Ģimnāzijā. 

Vakarā apskatām Barselonas centru, kas ir pilns ar tūristiem un ap plkst 21:00 dodamies gulēt, jo rīt garš ceļš. Biļetes uz Kostariku nopirku caur e-dreams, bet pa maršrutu BCN-FRA-PTY-SJO un atpakaļ par 864 eur. Biļetes tika pirktas oktobrī, lai visu ģimeni var saorganizēt uz aizvietošanu. Plus bija tas, ka nebija jālido caur ASV un gaidīšanas starplaiki īsi. Lidojumu izpildīja Lufthansa - kā mans vīrs saka - vācu kārtība un precizitāte. Atpakaļceļā ir plāns izlaist pēdējo posmu un pa taisno doties uz mājām, bet Boltiks atkal pārcēlis laikus un iznāks nīkt FRA lidostā, jo jāizlido bija 15, bet pārcēla uz 18:45. 

Pēķšni vakarā pienāk īsziņa no jaunākā dēla, ka Kostarikā ir vaļā vulkāns Turialba, cilvēki slimnīcās, apdeguši un transports nekursē. Tas esot rakstīts Delfi portālā un pat vietējā Liepājas avīzē. Omai esot sacēlies asinspiediens un viņi mūs gaidot mājās. Esmu panikā, jo iznāk, ja jādodas mājas. Zvanu apdrošinātājam, bet tas saka, ka lai aviokompānija nosaka ir bīstami braukt vai nav. Es arī tai satraukumā piekrītu, bet vēlāk aptveru, ka tas taču ir muļķīgi, ka aviokonpānija var noteikt cik daudz vulkānu putekļu var cilvēks elpot. Rakstu ziņu Ingai, bet viņa man neatbild, domāju, arī jau hospitalizēta. Pēc brīža pienāk ziņa no Ingas, ka San Hosē viss ir kārtībā un nekas nenotiek, taču, ja es neticu, lai eju prasīt aviokompānijai un, ka viņi mūs gaida.

No rīta eju uz Lufthansas ofisu un šie rausta plecus, ka mazs izvirdums ir bijis ceturtdien, bet nekas, viss esot kārtībā un tad es prasu, vai no Panamas arī lidos uz San Hosē, šie saka, ka jā, bez problēmām. 

Nemierīgu prātu lidojam. Vakarā ap 18 esam San Hosē. Pēdējo posmu lidojam ar Coppa, kas ir Kolumbijas lidsabiedrība un tālāk lido uz Nikaragvu, līdzīgi kā Indijā. 

Pirmās naktsmājas mums ir pie Paulas Sančesas. Viņa man atraksta, ka lai es stāvu pie restorāna Delhi un tur būs kaut kādi “guys”, kas viņai piezvanīs un viņa mūs savāks. Aizejam pie restorāna, bet neviena nav izņemot daiļu senjoritu, kas ne vārda nesaprot angliski, bet viņa ātri aizskrien pēc sava boyfrienda, kas esot viņas vīrs ap gadiem 17 un tas sazvana Paulu. Viņš prasa, no kurienes esam - es saku, ka no Latvijas. Ok, viņš zinot daudzas valodas, bet tādu nezinot, tāpēc būšot jārunā angliski. Kamēs mēs skaidrojamies Paula ir klāt. Ved mūs pa mazām ieliņām uz savu māju, kas visas ir aiz lieliem žogiem. Es prasu kāpēc tā, tā esot drošāk. Vispār jau nezogot, bet varot izsist stiklus un paņemt mantas. Lielie vārti aizveras un esam mazā omulīgā pagalmiņā ar vairākiem suņiem sākot no čivavas un beidzot ar street dog, kā viņi tur sauc nekam nepiederīgus suņus, bet viņi ir apaļi un paēduši, nevis kaulaini kā Indijā. 

Paulas pagalms

Brokastīs Pinto, kas ir neatņemama Kostarikas ēdienkartes sastāvdaļa

Paula ir nokreņķējusies, jo viņa strādā patversmē un čivavas kuce nevar apbērnoties un kļūst ļoti priecīga uzzinot, ka esmu veterinārāsts, jo te par vizīti prasot 90 usd. Es saku, ka ar plikām rokām čivavai kucēnus izvilkt nevar un ka jātaisa ķēizars. Rūpju ēna pārslīd pār Paulas vaigu. Pārlaižam nakti mazā namiņā un no rīta mums ir pirmā brokastis.

Paulas brālis prasa, ko mēs ēdīsim, vai ēdīsim Pinto. Viņš saka, ka garšīga un mēs piekrītam. Tiešām ļoti garšīgi, tas ir Kostarikas nacionālais ēdiens — melnas pupiņas ar zirņiem un klāt ola vai bekons, bet visbrīnišķigākie ir augļi - kūst mutē. Sakam Paulai čau, un viņas tētis mūs aizved uz SIXT nomas punktu. Tā kā man pieredze maza, izlasīju visu ceļakāja par nomu un paklausot ceļotāju ieteikumiem ņemu kompāniju kas ir daudzās valstīs un carhire apdrošināšanu. Izrādās tas neder un jāpērk Kostarikas apdrošināšana, kas maksā 120 usd, citādi man novilks 4000 usd. Man nemaz tik daudz uz kartes nav, un es piekrītu. Man rezervē 800 usd plus 317 usd ar visu apdrošināšanu par mašīnu. Esam paņēmuši vidējas klases mašinīti, jo pa upēm nebrauksim. 
Lai satiktu Ingu un Braienu vakarā, jo viņi pa dienu strādā, nolemjam, ka šodien brauksim uz zelta muzeju, kafijas audzētavu. Paņemam savu GPS ieliekam adresi un kuļamies cauri San Hosē. Satiksme drausmīga, pa pilsētas centru vēl grabēdams starp mašīnām brauc vilciens…

Beigās GPS rāda, ka būsim klāt, bet… Izrādās, ka Kostarikā nav adreses vai ir vairākas vienādas, esam aizbraukuši greizi, pusdiena pagājusi. Uzliekam vulkānu Paos un braucam. To viņš atrod, bet ak nē, viņš atrod mazu ēstuvīti ar vārdu Poas, nevis krāteri, bet tas turpat vien ir. Ceļš ir brīnišķīgs, kalnā augšā un lejā gar kafijas plantācijām un zemeņu laukiem, kas tur aug, jo tur ir vēsāks un zemenes labāk aug. Uzbraucam uz Paos - ieeja 15 usd katram un senjorita saka, ka viņu nevar redzēt šodien, sakam, ka iesim, citādi visi plāni izgāžas. Tiešām redzēt nevar, tikai just bezdibeni, kas ietīts dūmakā. 

Poas varēja redzēt tikai uz kartes

Braucam lejā, saēdamies zemenes un mums jābūt laikā, lai tiktos ar Ingu. GPS atkal nerāda mūsu viesnīcu, kuļamies pa pilsētu, līdz kamēr pēc rajona kaut kā atrodam. Vakarā atnāk Inga un saka, ka mums jādabū internets, tas esot vienkārši, tikai jābūt dokumentam, lai dabūtu numuru. Inga man palīdzēja sastādīt maršrutu pa dzīvnieku vietām, lai nav lieki jākuļas. Kā ciemakukuli aizvedam lielu pan - rupju maizi no lauku krāsns un žurnālus palasīt latviski, Braiens priecājas kā mazs bērns. Viņam ļoti garšo rupjmaize, bet maize tur ir nekāda. Ingas vīrs ir brīnišķigs smaidīgs kostarikānis, nācis no Turialbas. Viņš tūlīt uzsien priekšautu un uzbur brīnīšķīgas vakariņas ar 3 ēdieniem, vēl piedevām viņš runā latviski. Viņi visi ir futbola fani, un mēs arī pēc pēdējā pasaules čempionāta esam Kostarikas komandas fani, jo tāds vārtsargs kā viņiem nav nevienai citai komandai. Viņš ir nācis no nabadzīgas ģimenes un ar savu darbu izcīnijis vietu Madrides Real. Tas ir neviens cits kā NAVAS. Inga mums dod vēl pēdējos norādījumus, un rīt mums ceļš uz Manuel Antonio Nacionālo parku. 

No rīta agri dodamies ceļā. GPS parāda parku, bet nerāda viesnīcu. Ceļš ir kādi 156 km, taču to veicam 4 stundās, jo satiksme ir blīva, ceļi šauri un ātrums ierobežots. Tur ir ļoti lieli sodi par ātruma pārkāpšanu, vidēji var braukt ar 50 - 60 km stundā. Ap plkst 13 nonākam pie parka, tur par 3 usd noliekam mašīnu un ejam uz parku. Pie parka piedāvājas gidi, bet mēs neņemam un pareizi darām, jo neko vairāk viņi jums neparādīs un, ja kāds tur kaut ko ierauga, tad visi citi arī ir klāt un skatās. Gidu ņem zinātnieki un pētnieki un augu valsts fotogrāfi, kas tur ir ne mazums. Esam ļoti priecīgi, jo ieraugam sliņķu mazuli kokā un bullfrog, kas ir ļoti liela varde, un vairākus putnus.

Sliņķu mazulis 

Baltā varde

Ļoti reta varde, nozīmīga indiāņiem - nosaukumu aizmirsu

Ķirzakas ir visur un ir viens no Kostarikas simboliem

Ņemot vērā, ka tā ir pēcpusdiena, tas ir ļoti daudz. Izstaigājam parku, bet sliņķu mazulis pa šo laiku ir paspējis uzkāpt 1 solīti augstāk un pagriezt galvu uz otru pusi.

Tā kā esam ietaupījuši, paēdam restorāna gardas pusdienas un dzeram smūtiju, ko gatavo no visādiem augļiem, kas ir ļoti garšīgi. Izpeldamies okeānā un braucam meklēt viesnīciņu. 

Pirmā pelde okeānā

Pret kalnu ir mūsu Didis sharming guest house. Tās īpašnieks ir sirms kungs ar vēl sirmāku labradoru, kam ir displāzija, bet kas uzticīgi seko saimniekam. Mums tiek ierādīta istabiņa ar šarmanti čīkstošu dēļu grīdu, zilu izlietni un balkoniņu, kam nemitīgi skaļi bļaudami garām brāžas lielo papagaiļu bari visās varavīksnes krāsās - aras. Onkulis ieslēdz savam baseiniņam burbuļus un mēs atkal kāpjam ūdenī. Jūtamies kā paradīzes stūrītī. Vakarā sākas tropiskais lietus un papagaiļi apklust, bet, tikko nelīst, tā sākas ķīviņi atkal. Pa pretējās mājas jumtu lēkā mērķaķītis. 

No rīta nākošais punkts ir Carara nacionālais parks, kur arī esot dažādi dzīvnieki un krokodili pie Jaco. 

Ceļakājas karte Carara nacionālajā pakā

Krokodili pie Jaco - vietējie saka, ka tūristi dažreiz šiem metot vistas

Pārbrauciens netāls. Parkā ieejas maksa 10 usd katram. Dzīvnieku mazāk, bet visapkārt džungļi, ejam pa takām un apmaldamies, līdz beidzot saku vīram, ka dzirdu latviešu valodu. Un tik tiešām satiekam džungļos tautiešus no Ventspils, uzreiz prasu, vai viņi ir no ceļakājas, bet, tā kā viņi nesaprot, ko es prasu, tad vairāk nejautāju neko. Šie arī prieciīgi un taisa bildes pie katra koka. Noguruši meklējam naktsmājas Jaco, kas ir sērfotāju paradīze. GPS atkal nekā nerāda. Man apnīk un ieeju veikalā nopirkt SIM karti. Viens pārdevējs ļoti laipni man viņu aktivizē, bet neiet iekšā iPad, ko nu. Beidzot viena meitene man parāda kantori ICE, kur arī vajadzēja iet. Es šiem iedodu karti un saku ko darīt. Darbinieks ar šķērēm nogriež mazāku ar vienu vārdu sakot sačakarē un pasaka ka tā esot neaktīva lai pērk jaunu. Tā kā man internets vajadzīgs, saku, ka labi. Notiek ilga un gara darīšana ar pasu rādīšanu un gaidīšanu, beidzot, pēc 2 h tiekam pie interneta. Līdz ar mūsu iziešanu iestādi slēdz. Atrodam savu viesnīcu, bet īpašnieks saka, ka expedia neredz rezervāciju un viņam esot tikai lukss numurs par ko būs jāpiemaksā, esam tā pārguruši, ka esam uz mieru, lai gan vajadzēja rīkoties citādi, jo nekāds lukss numurs tas nebija. Andrim skudras apēda bulciņas, izrādās, ka tas ir dabīgi, jo tagad esot skudru laiks.

Esam laimīgi, ka tiekam no Jaco prom un braucam uz vulkan Arenal. Tagad mums ir internets un ar 2 ierīcēm visu atrodam. 

Iebraucot tūrisma centrā prasam karti. Viņai neesot, bet ja iesim uz karstajiem avotiem, tad būs tūrisma karte un vēl atlaide no 56 usd uz 46 usd ar pusdienām. Piekrītam, jo gribējām tikt uz karstajiem avotiem. Mums ir atlikusi vakara daļa un nolemjam braukt uz Arenal ūdenskritumu. Maksa 15 usd no cilvēka. Trepes kādi 1000 pakāpieni, bet tas bija to vērts. Ūdenskritums brīnišķigs, tīrs un atsvaidzinošs. Plunčājamies visu atlikušo dienas daļu. 

Nākošajā dienā plāns - no rīta karājošie tilti – Park Mistico, vakarā karstie avoti. Tilti brīnišķigi ar skaistiem skatiem. 

Skats no karājošiem tiltiem

Vulkāns Arenal ar miglas cepuri

Un visā savā krāšņumā

Profesionāli fotogrāfi tur varētu uzņemt tāāādas bildes, lejā ūdenskritums. Redzam blue jeans vardi, kas ir ļoti reta, tukānus un kolibri. Esam tik ļoti priecīgi. Nu braucam uz karstajiem avotiem. Domāju, ka tas būs mazs baseiniņš kā Īslandē un sviestmaizes uzkodai, bet mums priekšā 5* viesnīca Baldi, kas ir pasaulē lielākā dabīgo pazemes ūdeņu vieta.

TaPort Viejo ir mazs karību stila ciematņš, kur vietējie atpūšas - danco, peldas, ēd, iedzer un neko nedara, regeja stilā 

Karību pludmale

Šeit neviens nezin, kas ir Latvija, Krievija un vēl daudzkas cits. Apmetamies centrā vienīgajā viesnīcā Maritza. 

Centra viesnica Maritza

Mums iedod istabiņu otrajā stāvā, lai klusāk un 3 atslēgas vieniem vārtiem un vēl 2 durvīm. Vakaros viss tiek ieslēgts, lai gan pa šīm dienām nevienu zagšanas mēģinājumu nepiedzīvojām. 

Nākošajā dienā braucam uz nacionālo parku un tur satiekam visādus pērtiķus. Viens pozē un pārējie aptīra somas, tāpēc mantas atstāt nedrīkst. Vēl uzbraucam pie BRI BRI indiāniem. Viņi strādā pie plantatoriem banānu audzētavās, jo visi Chicuita banāni nāk no turienes un tas ir milzu darbs, jo katram kokam atstāj vienu ķekaru ko ietin maisā, lai nedabū slimības un nogatavojas vienmērīgi. Tur ir arī Dole, kas ražo ananasus. Stiepjam gumiju, ko mēs nemākam darīt, taču visu laiku peldamies. Smiltis ir tik karstas, ka deg pēdas un ūdens siltāks kā vannā. 

Pienāk 31. maijs, un mums jāsāk doties uz māju pusi. Nolemjam, ka brauksim lēnām, baudot dabu, un vēl ieiesim sloth sanctury, kas mums ir pa ceļam. Tur ieejas biļete 30 usd, taču ar šo naudu uztur šo iestādi un mēs esam ar mieru atbalstīt šos mīlīgos dzīvniekus, nevis slaistus, kas negrib strādāt. 

Šī nav lelle, bet gan dzīvs trīspirkstu sliņķis, kas prezentē sloth sanctury

Lai cik šie dzīvnieki ir lēni, ja viņiem nokrīt zemē mazulis, māte kāpj lejā viņu savākt, kaut vai vairāks reizes, lai gan vispār šie dzīvnieki nokāpj tikai izdarīt savas dabiskās vajadzības 1 reizi nedēļā. Pārējo laiku viņi pavada kokos, tur ēd, guļ un pārojas. Tā kā viņi ir lēni, tad viņiem ir daudz ienaidnieku, bet cilvēki viņus ļoti mīl un sargā, un, ja kas atgadās, tad atgādā viņus šeit, kur tos ārstē. Tur dzīvo sliņķīši ar amputētām kājiņām, bet visvecākā ir 2 pirkstu sliņķe Lily, kam ļoti garšo burkāni. Ir 2 pirkstu un 3 pirkstu sliņķi. Uzzinam daudz ko jaunu un dodamies jau ceļā uz San Jose. Esam galvaspilsētā ap 5 iem. Sāk jau satumst un sākas šausmīgs tropu lietus, internets beidzas, un GPS atkal nerāda neko. Braucam 12 km 4 h cauri sastrēgumiem. Pie lidostas noķeru vienu taksistu, kas par 20 usd aizved mūs līdz viesnīcai. Rīt jau ceļš mājās. Atvados no Ingas un pasaku viņai paldies par mūsu ceļojuma kūrēšanu. Inga piesaka, ka vispirms mums jāsamaksā 29 usd nodoklis izbraucot no valsts. Izstāvam garu rindu, taču darbiniece nosūta mūs pie Coppa, tur pasaka, ka mums nav jāmaksā, jo Coppai viss ir iekļauts biļetē. Ietaupam, taču pie kontroles man atņem Crema Rossa, ko es nopirku vismazākās bundžiņas, kas esot brīnumkrēms ādai, ko ražo Kostarikā. Inga sola, lai nebēdāju, varbūt kādreiz tikšu pie tāda. Ja mums būtu bijusi lielā bagāža, tad būtu to atvedusi. 

Papildinājums:

• Vietējā nauda – koloni – 500 apmēram 1 usd, vispār viena no skaistākajām papīra naudas zīmēm pasaulē – ar zvēriem, protams
• Viesnīcas – vidēji 60-70 usd no 2 cilvēkiem
• Ūdens - 780 koloni, taču nacionālajos parkos ir dzeramais ūdens par brīvu, vajag tikai pudeli
• Smootie - 1200 koloni
• Pusdienas no 7-20 usd, bet par 7 usd ceļmalās krodziņos var ļoti garšīgi paēst
• Gids nacionālajos parkos - 20 usd no cilvēka - mēs neņēmām
• Autostāvvieta 3 usd, pie viesnīcām bez maksas
• Degviela - 1 usd par litru - kopā nobraucām 80 litrus
• Aizbraukt iesaku tiem, kam interesē daba, zvēri, fotografēšana. Jums būs sajūta, ka nepārtraukti esat botāniskajā dārzā
• Mīnuss. Kostarikā nav adreses - viņi raksta 200m no tā stūra un 500 m no parka, tāpēc uz GPS nevar paļauties. Vistrakāk ir San Jose, lai gan tur īsti nav ko darīt

PURA VIDA – COSTA RICA