Izlēmu uzrakstīt nedaudz par mūsu pavisam neseno ceļojumu uz Namībiju. Šķiet kas par šo valsti ceļakājā vēl nekas nav rakstīts un iespējams kādam no jums ir plāni uz turieni doties. Uzreiz jau atvainojos ka man nesanāk tik raiti rakstīt un bildes nav tik fantastiskas kā dažiem izcilniekiem šeit. Sacerējumi nebija mans mīļākais priekšmets skolā

Daži pamatfakti: 3 ceļotāji (visi pieaugušie), 12 pilnas dienas, šā gada aprīlis/maijs

1.diena

Ielidojam agri no rīta no Frankfurtes ar AirNamibia. Tas ir vienīgais tiešais reiss no Eiropas, citādi nāktos lidot caur Dienvidāfriku kas ir milzīga ķēpa latviešiem jo nepieciešama vīza pat tranzītam uz pāris stundām. Savācam savu auto (Toyota Hilux, 4x4) un dodamies uz 40 km attālo Windhoek. Pirmo dienu pavadam tāpat atpūšoties un klaiņojot pa pilsētu. Ir ok, bet nu patiesībā nekā īpaša ko redzēt te nav. Papļāpājam drusku ar viesu mājas īpašniekiem (baltie namībieši), dabonam dažus vērtīgus padomus un dodamies vakariņās uz populāru krogu pilsētā. Laikam arī bija vislabākās vakariņas ceļojuma laikā, steiki bija tiešām izcili. 

2. diena

Braucam uz dienvidiem vispirms pa asfaltēto B1 ceļu kurš ved uz DAR, tad novirzamies pa parastiem zemes ceļiem Naukluft kalnu virzienā. Pirmā garākā pietura Nauras vīna darītava. Pats vīns nekas īpašs, bet ēdiens labs un apkārtne skaista. Tālāk dodam cauri arvien tuksnesīgākam apvidum uz mūsu nakstmājām kuras atrodas 5 km gara privātā ceļa galā pie "Petrified Dunes" apskates vietas. Pa gaismu īsti vairs nepaspējām toties brīnišķīgi skati uz saulrietu kalnos un ieraudzījām pirmos dzīvniekus (zebras un antelopes). Nakstmājas šoreiz izvēlētas ļoti veiksmīgi. 

3. diena

Sākam jau astoņos no rita ar pārgājienu uz jau iepriekš pieminētajām kāpām (petrified dunes). Pat tik agri no rīta jau ir karsts ēnā, be tikai ēnas jau nav. Pašas kāpas esot vienas no vecākajām pasaulē (apmēram 20 miljoni gadu). Skaisti skati uz ieleju... 

Ap desmitiem jau ir tik karsts ka gribas tikai sēdēt pie baseina, bet nu laiks tomēr braukt tālāk. Nākamās naktsmājas patiesība ir ļoti tuvu, nieka 10 km. Vispirms gan dodamies uz Solitair ciematu pēc degvielas jo lai gan auto mums labs par ekonomisku to nekādi nenosauksi plus degvielas stacijas te mēdz atrasties līdz pat 200 km viena no otras. Pie viena apēdam tur tīri vācisku ābolu kūku un noķeram bildēs mūsu pirmos surikatus. Esam klāt nākamajā viesu mājā jau diezgan agri. Šoreiz nav tik veiksmīgi kā vakar jo patiesībā ko darīt te nav nekā un dāmīte recepcijā ir kā miega zāles sadzērusies. Vēlāk gan satiekam arī administratori un šefpavāru. Pavārs dīvains vācietis kuram dzimtenē galīgi vairs nepatīk un šis pārcēlies uz šejieni uz palikšanu. Savu amatu gan ļoti labi prot - viss ēdiens tiek gatavots uz atklātas uguns. Vispār šeit vairums vietējo balto runā angliski, afrikāns un vāciski (it īpaši piekrastē). 

4. diena

Šodien ir brauciens uz Sossuvlei kāpām Namib-Naukluft nacionālajā parkā kas ir galvenais iemesls kāpēc vispār devāmies uz dienvidiem no Windhoek. Klausot padomam iepriekšējajās naktsmājās izbraucam jau piecos no rīta lai būtu pie parka vārtiem jau sešos kad tos ver vaļā. Iemesls tam ir milzīgais karstums dienas vidū. Ap pusdienlaiku jau esot +40 ēnā un kā jau tuksnesī nekādas ēnas jau nav. No vārtiem vēl apmēram 1 1/2 stundu ko braukt līdz pēdējai stāvvietai. Vienu brīdi apsvērām vai braukt pēdējo gabalu pa aizdomīgi dziļām smiltīm pašiem jeb nē. Pareizi vien bija ka labāk samaksājām pāris eiro par aizvešanu pēdējos 4 km. Pa ceļam redzējām pāris iestigušus auto kuri gan jau bija kā mēs  - piemērots auto ta ir bet reālas prasmes braukt bez ceļa ar 4x4 nav. Esam pie augstākajām kāpām ap astoņiem no rīta un vienā arī uzkāpjam augšā. Nu skati brīnišķīgi ko tur teikt. Pāris zemāk redzamie foto ir tikai neliels ieskats... Man šis rajons Namībijā patika vislabāk. 

Ap vienpadsmitiem sāk palikt nežēlīgi karsts, tad arī tinamies pamazām atpakaļ. Pa ceļam vēl piestājam Sesriem kanjonā, arī skaisti bet nu karstuma dēļ ilgāk par 20 min nav iespējams. Atkal jau diezgan laicīgi esam nākamajā viesu mājā. Man šķiet šī bija visdārgākā no tām kur palikām, bija ok bet pie tādas cenas varētu gaidīt arī vairāk. 

5. diena

Šodien garš pārbrauciens no Sossuvlei rajona uz okeāna piekrasti. Jo tuvāk braucam okeānam jo tuksnesīgāks paliek apvidus. Iemesls tam ir auksta jūras straume kas tek no Antarktīdas uz augšu gar Āfrikas rietumu krastu līdz pa Angolai un "atbaida" praktiski visus nokrišņus. Ir rajoni kur nav lijis jau 100 gadus un vairāk. Pa ceļam līdz piekrastei (230 km) nav nevienas apdzīvotas vietas toties piestājam nobildēties pie Āža tropika zīmes. Spriežot pēc grafiti pirmie latvieši tur neesam viss. Pie okeāna vispirms iebraucam Walvis Bay kura attšķirībā no pārējās Namībijas nekad nav bijusi vācu kolonija (angļu, pēc tam DAR). Galvenie apskates objekti te ir flamingo kolonijas un sāls ieguves vietas. Vēl arī iespaidīga izmēra smilšu kāpa (viena no augstākajām pasaulē) pāris kilometrus no pilsētas, šoreiz ierasti dzeltenajā krāsā nevis sarkana kā pirms tam. 

Interesanti ka tuvojoties pašai piekrastei strauji mainās arī klimats. Šeit jau var just dienvidu ziemas tuvošanos un flamingo apskatei vēja jaka jau ir pavisam noderīga. Nākamās divas naktis paliekam Swakopmund pilsētā. Šoreiz atkal ir paveicies ar nakstmājām - viss pavisam jauns, kompetenta un ieinteresēta darbiniece recepcijā un arī tikai puscena no iepriekšējās vietas. Vakarā pa pilsētu klaiņojot noder ne tikai jaka bet vēl džemperis arī (agri no rīta tikai +12).  

6. diena

Šodien visu dienu pa Swakopmundu. Speciāli tā izdomājām lai vismaz kādu dienu nebūtu nekur ar auto jābrauc. Izmantojām laiku lai pastaigātu pa krasta promenādi, iepirktu sīkumus pašiem un mājās palicējiem (daudz lielākā izvēle kā jebkur citur) un tāpat vien relaksētos. Šī pilsēta atstāja diezgan vācisku iespaidu, daudzi uzraksti bija šajā valodā un veikalos arī labprāt runā vāciski. Vēlāk noskaidroju ka turīgākais slānis savus bērnus sūtu privātās skolās un šeit tur visiem māca arī šo valodu plus ir vēl gana daudzi kam tā ir dzimtā. 

7. diena

Šodien dodamies gar krastu apmēram 120 km uz ziemeļiem lai apskatīti roņu koloniju. Nu skaisti jau ir šie dzīvnieciņi, es tikai nezināju ka viņi vismaz šādos daudzumos arī briesmīgi smird. Ilgi izturēt nav iespējams... 

Kad nu roņi apskatīti pabraucam drusku pa to pašu ceļu atpakaļ un tad nogriežamies iekšzemē Brandberg kalna (sens izdzisis vulkāns) virzienā. Šeit mums gadījušās interesantas nakstmājas. Īpašnieki ir vecāks vācu pāris kuri pārcēlušies uz Namībiju 11 gadus atpakaļ, nodarbojušies ar visādiem biznesiem bet tagad šiem ir viesu māja un vīrs nodarbojas ar tūristu vadāšanu ar gaisa baloniem. Pati pilsētiņa (Uis) arī savdabīga. Kādreiz vēl DAR okupācijas un aparteīda laikā tur bija pasaulē lielākās alvas raktuves. Pēc Namībijas neatkarības (1991) viss tas pasākums tika aizklapēts ciets kā nerentabls. Ilgu laiku pilsēta stāvēja tukša un tikai 90-to gadu beigās "melno" rajonu atdeva par velti dzīvošanai vietējai Damara ciltij bet "balto" rajonā pārdeva mājas par lētu cenu visiem interesentiem. Tagad tur dzīvo daudz Eiropiešu imigranti. Vakarā arī paņemam nelielu tūri pa pamestajām raktuvēm. Iespaidīgi...

8. diena

Jau agri no rīta izbraucam uz "white lady" alu zīmējumiem. Tur var nokļūt tikai pēc 40 min gājiena vietējā Damara gida pavadībā, kurš izrādās diezgan interesants un zinošs vīrs. Vispār laikam būt par gidu vietējiem skaitās labs amats. Nekāda "baltā lēdija" tā protams nav, tikai Eiropieši kas to pirmoreiz ieraudzīja iedomājās to par tādu nokrustīt. Neviens īsti nezina kuras ciltis to glezonojušas bet principā zīmējumi ir 2-5 tūkstošus gadu veci. 

Mūsu nakstmājas ir netālu no Outjo pilsētas, bet pirms tam vēl izmetam pamatīgu līkumu (apmēram 150 km) lai apskatīti pārakmeņojušos mežu (baļķus patiesībā) kuri tur jau 280 miljonus gadu. Izskatās interesanti, bet nu īpaši daudz tur nav ko redzēt. Vienīgi vēl arī atrodam Namībijas nacionālo augu welwitschia kurš spēj iztikt ar niecīgi ūdens daudzumu, aug ļoti lēnām un varot būt līdz pat 2000 gadus vecs. Pa ceļam uz Outjo parādās pirmās ceļa zīmes "uzmanību ziloņi". Jau minētais viesu nams izrādās ir pavisam nomaļā, bet ārkārtīgi skaistā vietā. Visticamāk kādreiz bijusi ferma, tagad vīrs vada tūristu uzņemšanas biznesu un sieva strāda pamatskolā par skolotāju (atkal Afrikāns ģimene). Vakariņas šoreiz izcilas un gatavotas tikai mums par cik šovakar esam vienīgie viesi. 

9-11. diena

Šīs trīs dienas pavadam ceļojuma galvenajā mērķī - Etosha nacionālajā parkā. Iebraucam pirmajā dienā pa Andersona vārtiem no parka dienvidiem. Viss parks kopā ir apmēram 23,000 km2, bet protams apskatei pieejams ir tikai niecīgs gabaliņš. Iebraukšanas maksa vienam auto un trim cilvēkiem uz trim dienām ir 750 Namībijas dolāri (apmēram 45 eiro). Maija sākums ir viens no labākajiem laikiem dzīvnieku apskatīšanai jo ir sākusies sausā sezona, ūdens ir pamatā izsīcis un dzīvnieki regulāri pulcējās pie nedaudzajiem palikušajiem patstāvīgajiem dīķiem un avotiem. Slapjajā sezonā (LV ziema) ne vien esot mežonīgi karsts bet arī dzīvnieki izklīst pa visu parku. Mēs parkā pavadījām 2 naktis austrumu daļā Namutoni fortā un vienu nakti centrālajā daļā Okaukuejo apmetnē. Abos gadījumos tas bija oficiālajās valsts viesu mājās. Kvalitāte ir pavisam laba, lai gan apkalpošana nav tik laipna kā privātajās vietās. Apmēram pusi no parkā pavadītā laika braukājām ar auto paši, bet paņēmām arī divas tūres ar gidu - vienu vakarā un vienu agri no rīta. Ir ieteicams to darīt jo pirmkārt viņi labāk zina kur tieši braukt lai redzētu maksimāli daudz, ortkaŗt viņu džipi ir augstāki un līdz ar to tālāk var redzēt, bet galvenais viņi izbrauc agri no rīta vēl pirms saullēkta savukārt privātos izlaiž apmēram stundu vēlāk. Bez gida mēs nebūtu redzējuši ne lauvas ne leopardus... Kopumā redzējām praktiski visus lielos dzīvniekus kuri tur atrodami (ziloņi, gepardi, degunradži, cūkas, žirafes, dažādu sugu antilopes un govjveidīgie, lauvas, hiēnas un štrausi). Dažas bildes no ļoti daudzajām (mana kamera gan nav īsti piemērota dzīvnieku bildēšanai...):

12. diena

Nu jau ceļojums ir beidzies, tikai jāpārvar pēdējie 480 km pa taisnu asfaltētu šoseju atpakaļ uz lidostu. Pa ceļam vēl piestājam krokodilu fermā apskatīt šos radījumus kuri gan dzīvo tikai galējos Ziemeļos kur šoreiz neiznāca un paēst pusdienas. Ap pieciem jau esam lidostā un tad tikai jāgaida ceļš atpakaļ uz Eiropu. 

Dažas praktiskas piezīmes:

- Braukt ar auto pa Namībiju ir vieglāk kā pa Latviju izņemot faktu ka pa otru ceļa pusi. 4x4 nav nepieciešams ja neplāno braukt nost no oficiālajiem ceļiem (mums tas bija "free upgrade"), bet iesakāms ir auto kurš stāv augstu virs zemes. Ar Ford Fiesta vienu otru ceļu ko braucām nebūtu tikuši cauri. Vietējie arī visi brauc ar lieliem auto. Salīdzinot ar Eiropu visur ir atļauts braukt daudz ātrāk - pilsētā 60 km/h, švaks zemes ceļs 80 km/h, labs zemes ceļš 100 km/h un praktiski jebkāds asfaltēts ceļš 120 km/h. Laikam vācu ietekme...

- Salīdzinot ar pārējo Āfriku ieskaitot DĀR drošības situāciju ir teju izcila. Protams drusku uzmanīties vajag un Windhoek pa nakti vienam apkārt labāk nestaigāt, bet principā viss ir ok. Swakopmundā vispār izskatās kā Eiropā nevis kā Āfrikā kur bagātie slēpjas aiz augstiem žogiem un kameras ir uz katra stūra. 

- Cenas par pārtiku kā nu kur. Vidēji laikam var teikt ka LV līmenis (par vakariņām lētākais bija 15 un dārgākais ap 50 eiro trijiem). Benzīns lapmēram 70 eiro centi litrā. 

- Viesnīcu cenas ļoti plašā diapazonā. Lētākā apmēram 60 eiro (uz trijiem, 2 istabas) un dārgākā ap 300 eiro (arī 2 istabas).

- Nospiedošs vairākums tūristu Namībijā ir no vāciski runājošām zemēm un DĀR, bet manīja arī ievērojamu skaitu francūžus. 

Kopējās izmaksas pagaidām vēl neesmu aprēķinājis... Var ievērojami lētāk nekā mēs ceļojām, bet nu Āzijas līmeņa cenās te niekļauties.