3. Diena

Šodienas plānotais pasākums COEX akvārijs un sakuras Joido parkā.

Pēc saimnieka norādījumiem, pareizi pārsēžoties metro stacijas operatīvi aizbraucu līdz vajadzīgajai , un kaut kā atkal atrodos milzīga iepirkšanās centra pirmajā stāvā , bet tā kā visur ir norādes uz akvāriju, tad priecājos ka nav jāiet pa ielu , jo rīts tā kā pavēss, tā kā taisās uz lietu. Izrādās esmu nedaudz par ātru, tāpēc pafotografēju zivtiņas kas apdzīvo akvārija ieeju. Cilvēku vēl pamaz , bariņš jauniešu un tētis ar divām mazām meitiņām, tā ka varu netraucēti izbaudīt. Haizivju barošana gan notiek krietni vēlāk, tāpēc nolemju negaidīt. Nesteidzīgi izstaigāju. Nokļūstu līdz slavenajam tunelim , ko bieži rāda Korejiešu filmās un sāku šaubīties. Vai tas ir šis akvārijs. Zinu ka Busānā ir vēl viens. Kaut kā tas tunelis liekas par lai te ko sabildētu. Pēkšņi man rodas sajūta , ka zeme pazūd zem kājām. Izrādās gar vienu malu ir tāda kā lēni slīdoša lente uz kuras nejauši esmu uzkāpusi. Beigās vēl paskatos kā pingvīni uzjautrinās par apkopēju darbu un nolemju meklēt izeju uz metro. Nolemju pa ceļam vienā no daudzajām kimbabu ēstuvēm pagaršot pirmo reii īstu kimbabu. Pasūtu samaksāju un apsēžos pie galda. Saimniece atnes bļodiņu ar siltu šķidrumu kurā peld pāris zaļi lakstiņi, atvelk galdā lādīti, un tur ir salvetes , karotes un irbulīši. Man kaut kā muļķīgi ienāk prātā doma, par cik kimbabus ēd sausus un nekur nemērcē , tad tas šķidrums ir domāts mitro salvešu vietā roku nomazgāšanai. Iegrūžu pirkstu galus ... Ai , karsts, laikam tomēr tā bija domāta zupiņa bonusā. Kāds kauns. Paņemu salveti. Noslauku rokas. Protams varonīgi izliekos ka tam tā ir jābūt. Man atnes kimbabus, liekas tādi pasausi, bet es jau vairs nevaru ēst klāt zupiņu kurā rokas mazgāju. Nedzirdēju nevienu skaļi smejamies. Acis kauns celt uz augšu. Kam negadās?

Cenšos pēc iespējas ātrāk tikt prom. Atrodu metro un aizbraucu līdz Joido. Un kaut arī atkal nokļūstu lielveikalā un visur ir norādes ka ir Cherry blossom festival , izrādās tā ir iepirkšanās buma reklāma. Ilgi maldos pa halli starp daudziem veikaliem , kamēr man info centrā paskaidro, ka ar liftu jāuzbrauc 3 stāvā un tikai tad es tikšu pie reālā parka ar dzīviem kociņiem. Kad tieku ārā izstaigāju parku. Rīta šaubīgais laiks ir pilnīgi nomainījies. Spīd karsta saule. Daudzie pusdienas laiku baudošie biroju darbinieki tagad žaketītes nes pie rokas vai tie kas sēž ir nolikuši blakus uz soliņa. Šeit atšķirībā no centra ir arī daudz sportiski tērpti atpūtnieki, kas apvieno parka izbaudīšanu ar sportiskām pastaigām. Par cik man jau no tiem iepirkšanās monstriem sāk rasties klaustrofobiskas sajūtas , nolemju Mapo tiltam pāŗiet ar kājām un pameklēt kādu metro pieturu otrā krastā. Un tīri sentimentāli – vajadzētu taču slaveno Hānas upi vienreiz šķērsot ar kājām. No upes gan pūš stiprs vējš un vairs neliekas tik silti, bet daudzi kājāmgājēji un velosipēdisti arī šeit redzami, neraugoties uz vēju. Kad esmu jau gandrīz pieveikusi visu tiltu pretī nāk bariņš jauniešu, apstādina , atvainojas un jautā vai drīkst studiju darbam nofilmēt ar mani video interviju. Labi, kādi jautājumi. Jautājumi pavisam vienkārši – no kurienes , kāpēc , kas patīk? Atvadoties uztaisām kopbildi – vismaz palika patīkams iespaids ka tomēr ir jaunieši kas labi prot angļu valodu.

Pie mājas durvīm no sieviņas kas tirgojas ar augļiem nopērku par 2000 wonām kaut ko līdzīgu maziem mandarīniem , kas izrādās kumkvati. Ēdami ar visu mizu, garšīgi un atsvaidzinoši.

Vēl viena diena beigusies. Visas bildes galerijās

 

 

 

3. Diena

 

 

4. Diena

Šodienas plānā Namsan kalns un vietējā arhitektūra. To ka san ir kalns zināju jau pirms brauciena , to ka nam ir dienvidi uzzināju šī kalna dēļ. Nu jau esmu iegājusi tādā autopilotā, ka saimniekus neredzu vispār – savā ierastajā ritmā labā herkulesa auzu putra, kafija un es jau nedaudz pāri 7 klusi pazūdu no dzīvokļa. Atkal ar pārsēšanos nokļūstu līdz vajadzīgajai metro stacijai un mēģinu iet vēlamajā virzienā orientējoties un kuru pusi vairāk izskatās pēc kalna uz kura redz televīzijas torni. Sāku iet pa gājēju taku aizvien augstāk un augstāk. Burvīgs rīts. Burvīgi ziedošie koki. Daži sportiski noskaņoti gājēji nāk pretī. Eju jau labu laiku, un viss tik skaists , tad taka tā kā sāk iet atpakaļ uz leju, bet cita ceļa nav un es turpinu. Un tad izrādās ka šī taka neved kalnā bet apkārt kalnam. Kalnā var uzbraukt ar trošu vagonu, kurš tik agri vel nestrādā. Nu lai nestrādā, es vienalga biju noskaņojusies uzkāpt ar kājām. Un tad ieraugu, ka ir kāpnes, kāpnes, un kāpnes. Nu ko lai saka, kāpu , kāpu kamēr uzkāpu. Ik pa laikam apstājos atpūsties bet uzkāpu. Skats jau skaists. Lejā var redzēt pilsētas varenību. Bet par cik ir nedaudz tā kā dūmaka, tā kā migla, nolemju tornī lieki augšā nebraukt. Tāpat neko tālāk neieraudzīšu. Apskatos materiālos mīlestības apliecinājumus. Tie kas pusceļā nebija nocietušies , savus mīlas apliecinājumus uzrakstījuši uz kāpņu margām. Tie kas veiksmīgi pārvarējuši visas grūtības to apliecinājuši uz sirsniņu atslēdziņām , kas te ir neiedomājamos vairumos. Nobildējos uz pāru soliņa kopā ar savu iekšējo es un dodos lejā pa otru pusi kalnam. Izrādās pavisam netālu ir speciāls autobuss kas kursē augšā un lejā no kalna. Pajautāju šoferim vai mana T money karte der? Jā der arī šim autobusam un es novizinos uz metro ar busu.

Par cik laiks man vēl daudz nolemju aizbraukt līdz Galvenajai stacijai, sameklēt tūrisma info centru un noskaidrot šādu tādu informāciju tālākajiem plāniem.

Dabūju karti un norādes savam tik ļoti kārotajam apgleznoto ielu un kāpņu rajonam. Ihwa – dong Mural Willage.

Šoreiz nolemju nevis apiet kalnam pa otru pusi uz savu dzīvošanas vietu , bet pa taisno no stacijas pāriet kalnam pāri. Daudzas šauras ieliņas līku loču ar kāpnēm un atkal ieliņas līku loču ar senāku apbūvi. Cenšos neapjukt un kaut kā pēc saules ieturēt vismaz pareizo virzienu. Izdodas – izeju uz savas ielas pavisam netālu no mājām. Atkal nopērku augļus no tās pašas sieviņas un viņa jau mani sveicina.

Saimnieks ir mājās – padalos ar augļiem un izjautāju viņu par to kur samainīt Latviešu naudu uz wonām, vai atlikt to uz tālākajām pilsētām , vai izdarīt Seulā. Saimnieks iesaka izdarīt to Seulā , jo kurss viennozīmīgi būs labāks. Esmu jau izpētījusi ka Ķīniešu kvartālā ir labākie maiņas kursi.

Nākošais jautājums Bampo tilta nakts apskate – priekšnesums sākas 20 , tā ka man jāpaspēj.

Nākošais jautājums – autobusa biļete ekonomiskajā klasē ar ekspresbusu uz Gyeongju.

Saimnieks sazvana autoostu, noskaidro cenu, un saraksta man veselu grafiku. No mājas durvīm ar autobusu līdz ķīniešu kvartālam, tur samainīt naudu, tad ar citu busu 5 pieturas, tad tajā pašā pieturā pārsēsties un es nokļūšu tieši uz tilta. Ja būs vēlēšanās tad pēc tam var doties pirkt autobusa biļeti, ja nē tad braukt ar busu mājās.

Viss notiek kā pēc plāna – samainu naudu. Man jātiek ielas otrā puse, taču ejot caur tuneli, tavu neražu – atkal esmu iekūlusies kaut kādā iepirkšanās centrā zem bankas. Drusku maldos, kamēr tieku uz ielas un atrodu vajadzīgo autobusu. Veiksmīgi pārsēžos un pēc nepilnas pusstundas esmu uz Bampo tilta. Pūš auksts vējš. Man vēl ir laiks, un nolemju tur pat tilta galā esošajās kafeinīcās atrast vietu, kut noķert WI-FI, iedzert kafiju un apēst kādu kūku. Diemžēl puisis kas apkalpo mani pārprot un kūkas vietā ko es rādiju iedod desertu kas sastāv no biezas tostermaizes šķēles , kas kā latviešu ,,bruņinieki'' apgrauzdēta sviestā , nedaudz salda kurai virsū liela putu krējuma pika ar mandeļu skaidiņām. Nu bija jau garšīgi , bet maize paliek maize, tā vienalga nebija kūka.

Tikmēr jau ir laiks doties apskatīt tiltu. Sāk spēlēt mūzika. Par cik liels sānvējš izgaismotās strūklakas tiek laistas tikai no vienas tilta puses – pa vējam. Secinu, ka mans fotoaparāts tumsā atsakās šo skaistumu iemūžināt , tāpēc cenšos vismaz ar telefonu ko nobildēt. Krastmala pilna ar skatītājiem , vietējiem un tūristiem. Atskan sajūsmas saucieni. Paskatos, pabildēju, skaisti, bet auksti. Nolemju doties meklēt autobusam atpakaļ virziena pieturu. Tikai pietura kā nav tā nav , eju tālāk un tālāk, kamēr ieraugu ielas malā taksi. Domāju palūgšu lai aizved līdz Ekspress busu terminālam un tad jau mājās ar metro. Bet izrādās , ka meklējot savu pilsētas autobusu esmu jau praktiski līdz busu terminālam atnākusi. Taksists man parāda virzienu un es turpinu mazo atlikušo gabaliņu. Cenšoties atrast ekspress bus termināla kases atkal iemaldos tādā kā nakts tirgū - drēbes apavi, rūpniecības preces Beidzot man izdodas tikt līdz kasēm. Nopērku biļeti un dodos uz metro. Iznākot no metro tumsā samulstu un kaut kā sāku iet uz pretējo pusi. Redzu ka nav pareizi , bet nespēju saprast kas nav pareizi. Nekas neliekas atpazīstams. Paķeru taksi un par cik viņš nesaprot adresi saku lai ved uz staciju. Domāju, no stacijas vismaz saprastu, kā jāiet. Taksists mani paved mazu gabaliņu uz saka ka stacija ir uz otru pusi, un lai es kāpju ārā. Naudu ar neprasa. Es jau gandrīz sadusmojos, kas tie par taksistiem , bet izrādās – viņš mani ir izlaidis tieši pie tā ielas gala , par kuru es parasti eju uz mājām. Man atkal viss ir skaidrs un aši varu doties mājās. Diena beigusies

 

 

 

 

 

 

4. Diena

 

 

4. Diena

5 diena - teātra diena

Beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā teātra diena, bet par cik īrējot dzīvokli esmu nedaudz maldināta un nekur neredzu veļas mašīnas simbolam atbilstošu ierīci, un saimniece man paskaidro, ka lūk tur pa tu šķērsieliņu kas sākas pretējā ielas pusē jāpaiet mazs gabaliņš ir maksas veļas mazgātuve. Nu ko , pirms teātra no rīta iztaisīšu veļas dienu. Es jau šo vietu ietestēju kaut kādā trešajā dienā. Tagad zinu kur jāiet. Aizeju bet izrādās , adžosi , kas man pirmajā reizē lieliski palīdzēja un man par lielu brīnumu zināja labi angļu valodu šorīt ir atstājis uz sava ofisa durvīm zīmīti , un man jāmēģina pašai kaut kā tikt galā. Salieku drēbes. Pie mazgājamo līdzekļu automāta par 200 wonām saņemu pulvera paciņu. Tik tālu viss iet kā pa sviestu. Saberu pulveri , aizveru durvis un tagad būtu jāiemet 2500 wonas lai sāktos process. Iemetu 4 x 500 wonas un izrādās ka vairāk man nav. Sametu 5 x 100 wonu monētas bet process tā arī nesākas, un tās 100 wonu monētas aparāts laipni apēd. Samainu automātā 1000 wonu banknoti 2 x 500 wonu monētās, bet izrādās gudrais aparāts manu pēdējo 500 wonu monētu vairs neņem par pilnu. Pirmās 4 x 500 ir aizgājušas tur pat kur 5 = 100 wonas. Nu neko , gribas skaļi lamāties , bet samainu vēl 2000 wonas un pievienoju tai vienai , kura tur vismaz ir palikusi. Mazgāšana var sākties, beidzot arī onkuliņš parādās.

Vismaz susināšanas process veicas nedaudz labāk. Ar pirmo piegājienu vidējā temperatūrā drēbes sausas netiek, metu naudu atkal un lieku uz viskarstāko. Beidzot ir vēlamais rezultāts. Te tev nu bija dzīvoklis ar veļas mašīnu.

Atgriežos dzīvoklī , sakārtoju drēbes un par cik vēl ir laiks līdz teātrim pačatojos Facebook ar savu paziņu – kolēģi – vienīgo man zināmo gobelēnu audēju no Korejas Boa Jangu. Sarunājam , par cik viņas studijas Zviedrijā ir beigušās un arī viņa šobrīd ir Seulā , vajadzētu satikties. Norunājam Svētdienā kopā aiziet uz Luterāņu dievkalpojumu un papusdienot.

Pamazām gatavojos , izbraucu jau savlaicīgi. Uzmeklēju Tūrisma informācijas centru, kur ir informācija ne tikai par Seulu, bet visu valsti – Galvenais birojs. Sameklēju individuālo ceļotāju informācijas galdu angļu valodā runājošajiem un izstāstu ka man ir 3 nesaplānotas dienas. Ko man ieteiks. Izvēlos Gwangjo – pilsētu Dienvidrietumos – 3,5 h braucienā no Gyeongju uz rietumiem. Noskaidroju cik maksās pārbrauciens no viens uz otru. Cik pārbrauciens atpakaļ uz Seulu. Man vēl iedod reģiona kartes un ceļvežus un es varu doties uz teātri.

Joprojām esmu par agru – kase veras vaļā 15.00 un man ir 15 minūtes rezervē. Virs teātra kafejnīcā paņemu kafiju, apskatos ka ēdiens dārgs un palieku pie kafijas ar WI-FI. Izmantoju to, ka Latvijā ir diena, sazinos ar radiem un draugiem un dodos nopirkt biļeti.

Par cik tagad man ir gandrīz stunda laika līdz izrādei , vai pareizāk sakot 40 minūtes līdz brīdim kad ielaiž zāle , nolemju tomēr pameklēt kaut ko lētāku ēdamu. Kā parasti – jo tālāk no galvenās ielas , jo pieņemamākas cenas. Atrodu sendviču ēstuvi. Pasūtu sendvičus ar vistu. Pēc pusdienām vēl nedaudz pastaigāju pa apkārtni un dodos uz izrādi.

Reizē ar mani ierodas liela grupa ar ķīniešu pensionāriem. Aiz manis gaidot izrādi raiti čalo vjetnamieši. Rodas sajūta ka Korejieši paši nemaz šo izrādi neapmeklē. Sākoties izrādei abās skatuves pusēs uz lieliem ekrāniem teicēja stāstītā teika ir iztulkota ķīniešu un angļu valodā, tā ka varu izbaudīt ne tikai intuitīvi cenšoties saprast par ko stāsts. Izrādē daudz dziesmu un deju. Nedaudz stilizēti senie tērpi. Cīņas mākslas. Baudījums sirdij un dvēselei. Vienkārši ļauties visam kas notiek uz skatuves. Izrāde beidzas, aktieri paklanās un kad jau liekās ka viss ir beidzies , kā svinot gaišā uzvaru pār tumšo tautas prieka deja ,,pungmul''. Nebiju neko tādu redzējusi pirms tam , un tas mani patīkami pārsteidza – puiši ar lentām pie cepurēm tikai nedaudz kustoties veidoja rakstus gluži kā mākslas vingrotājas, un centrā dejotājam pie cepures bija no strausu spalvām pušķis , kas kā peonijas zieds dejojot vērās vaļā un ciet. Žēl ka izrādes laikā nedrīkstēja ne filmēt ne fotografēt.

Pēc izrādes īpaši pacilātā garastāvoklī lēni un nesteidzoties dodos uz metro. Vēl viena lieliska diena ir beigusies!

 

 

 

PS. SKAISTĀS BILDES NO TEĀTRA MĀJAS LAPAS, JO KĀ LAI CITĀDI NODODU SAVAS IZJŪTAS , JA IZRĀDĒ BILDĒT NEDRĪKSTĒJA

6. Diena – baznīcas diena

Kaut mēs viena otru atradām jau pirms gada – personiski ar Boa Jangu nebiju tikusies, tāpēc esmu ļoti satraukusies – viena radniecīga dvēsele otrā pasaules malā. Esmu ieradusies par ātru tāpēc izstaigājos pa apkārtni. Šķērsielā netālu no metro redzu kā vējā skaisti birst sakuru ziediņi. Diemžēl fotogrāfijās šo mirkļa burvību neizdodas noķert.

Kad ir pienācis satikšanās laiks Boa mani protams uzreiz atpazīst, man viņu būtu grūtāk jo daudz jaunas un skaistas meitenes tur gan nāca gan gāja. Izrādās dievkalpojums ir 16 vakarā. Tāpēc nolemjam sākt ar pusdienām. Pirmo reizi testēju Korejiešu Bibimbabu – krāsaini dārzenīši ar olu vidū, ko samaisa ar bļodiņu karstu rīsu. Runājamies un nesteidzīgi ēdam. Pēc Korejiešu paraduma kafiju ejam dzert citur – netālu kopā ar viņas draugiem kas jau ir kafejnīcā, Par cik Boa uzstāja , ka viņa maksā par pusdienām , tad kafiju ar našķiem es piedāvājos apmaksāt no savas puses. Boa draugs angliski nerunā nemaz – viņš ir grāmatu redaktors. Viņa  kolēģe – jauna rakstniece runā angliski nedaudz. Bet tas mums visiem netraucē komunicēt. Un tad jau lēnām tuvojas dievkalpojuma laiks. Tā ir ārzemju misionāru baznīca – apkārt baznīcai pirmo misionāru kapi. Boa mani izvadā par baznīcas teritoriju un izrāda kapus. Baznīcas ēka ir salīdzinoši jauna un moderna. Daudz jauniešu. Baznīcas foajē ir saklāti kafijas un tējas galdi ar našķiem. Paziņas priecīgi satiekas. Izrādās pati dievkalpojuma telpa ir jau zem zemes , mēs nokāpjam zemāk par 2 stāviem. Cilvēku daudz. Koris arī pārsvarā no jauniešiem. Maz saprotu no tā , ko mācītājs stāsta , bet saprotu ka sprediķis ir aizraujošs. Klātesošie ik pa laikam pasmejas.

Pēc dievkalpojuma Boa ar draudzeni mani pavada uz metro un dodas uz kaut kādiem garīgajiem kursiem , kas notiek citā ēkā netālu no baznīcas. Norunājam turpmāk uzturēt saziņu. Lieliska meitene un vēl viena jauka diena pavadīta. Nolemju vienu metro pieturu noiet ar kājām , vakars tik patīkams.

 

 

7 diena Bildes & puķes.

 

 

 

 

 

 

 

 

Par cik apgleznotās kāpnes man jau no korejiešu seriāliem iekrita acīs, un kopš TIC apmeklējuma man ir karte – dodos skatīt ielu mākslu. Rūpīgi izpētu ar kuriem metro jābrauc, kā jāpārsēžas un dodos atkal agri no rīta ceļā. Ejot no rīta uz Stacijas metro no šāda rakursa ieraugu ielu mākslu, kuru biju palaidusi garām ejot pretējā virzienā. Šis darbs grezno aizsarg sētu ap jaunbūvi. Nez kas ar to notiks , kad māja būs uzcelta?

Ejot pa garajiem stacijas metro tuneļiem ieraugu vienā klasisku Korejiešu glezniecības izstādi. Kā man jau vēlāk draugi iztulkoja - šie ir darbi, kas ir uzvarējuši konkursā, ko sponsorējis Korejas metro. Tagad saprotu, kāpēc izstādīti metro pārejā.

Izejot no metro virzienu pēc kartes atrodu viegli. Beidzot esmu Seulas rajonā , ko varētu salīdzināt ar Parīzes Monmartru. Ihwa-dong - mūru/sienu ciems, saukts arī par debess ciemu jo atrodas kalnā, tā ka kāpt sanāks ne pa jokam.

Turoties stingri pie kartes ieraugu jau pirmās apgleznotās sienas. Šeit 2006 gadā Namsan publiskās mākslas projekta laikā tika apgleznotas daudzas sienas, kāpnes un izvietotas skulptūras. Šis ir ciems / rajons Seulā , ko ļoti iemīļojuši tūristi. Eju , piefiksēju visu, ko pēc kartes atrodu, un tad ieraugu zivtiņas. Šis bija viens no objektiem , kas bija iekļauts manā sapņu ceļojuma sarakstā Pinterestā. Cilvēku vēl pamaz , tāpēc izdodas nofotografēt bez visur klātesošajiem tūristiem. Visur ir brīdinājuma zīmes uzvesties klusu, jo šeit dzīvo cilvēki. Tikai nedaudz vēlāk, kad te jau klejo bariem skaļu tūristu – izprotu šīs zīmes svarīgumu. Kad sasniedzu ciemata augšējo punktu – atduros pret seno pilsētas aizsargmūri. Kaut kā esmu ,,izgājusi ārā no kartes'' un nevaru atrast otras paralēlās kāpnes ar margrietiņām. Uzjautāju vienam vietējam rādot karti , un viņš man parāda pareizo virzienu. Pamazām atkal parādās dažādi mākslas darbi. Beidzot atrodu kāpnes, bet tur ir cilvēku jūra. Bariņš skaļu Ķīnas tūristu. Nu ko, man nav nekāda steiga, pagaidu kamēr viņas aiziet un ķeru mirkli bildei. Nedaudz tālāk ieraugu eņģeļa spārnus, kur arī cilvēki fotografējas ar paceltām rokām. Es izvēlos citu veidu, kā sevi šai bildē iekļaut. .. Ja es labi saņemos, arī varu būt kā eņģelis...

Liekās, ka viss jau ir apskatīts un tad es ieraugu vienu vientuļu makšķernieku sēžam virs durvju dzegas. Un pretējā pusē šim vientuļajam makšķerniekam ļoti koša un dzīvespriecīga apgleznota siena.

Vēl apsēžos vietējā kafejnīcā – kafē latte , pāris cepumiņi un saldajā nedaudz wi-fi. Apskatos kas jauns un mierīgi izpētu metro karti. Vajadzētu atrast botānisko dārzu , kas atrodas tajā pašā Namsan kalnā, ko nebiju piefiksējusi, apskatot televīzijas torni.

Pārejot metro stacijā un nākošo līniju , atkal ieraugu apzīmētās kāpnes. Tad jau arī sasniegta vajadzīgā metro stacija, taču izrādās līdz botāniskajam dārzam labs gabaliņš jāiet. Man kārtējo reizi virzienu palīdz saprast no biroja pusdienas kafiju padzert iznākušās ofisa darbinieces kostīmos ar īsajiem svārciņiem. Nu ir ir šī valsts , kur etiķete atļauj rādīt kājas un nerādīt dekoltē.

Kad beidzot esmu sasniegusi vietu kur vajadzētu būt botāniskajam dārzam – tas manā izpratnē ir vairāk , kā skaisti izkopts parks – pastaigu vieta , nevis botāniskais dārzs manā izpratnē , kur vajadzētu būt redzamai maksimālai augu valsts daudzveidībai. Taču parks ir skaists, tā nu es staigāju un izbaudu to, kas jau zied. Un iztēlojos cik skaisti būs kad arī lotosu dīķi būs pilnziedā. Tagad tikai košas zivtiņas saulē sildās. Izejot no parka , kaut kā nepareizi noorientējos un nevaru atrast metro. Turpinu iet un iet gar kalna piekāji cerībā atrast metro. Beidzot man tas izdodas – un atkal ieraugu vēl neredzētas apgleznotās kāpnes. Kaut diena vēl nav tuvu vakaram , pēc maldīšanās esmu nogurusi. Šis ir pēdējais vakars Seulā, tāpēc mierīgu garu sapakoju mantas, un gatavojos aizbraukšanai. Vakarā vēl pasaku paldies saimniekiem , ko satieku un dodos pie miera.

9. diena Bulguksa templis un Seoukguram grota

Kaut arī diena solās būt lietaina, esmu apņēmības pilna doties uz Bulguksa templi un Seoukguram grotu. Par cik šajā viesu mājā ir B&B tad eju testēt, kas ir brokastīs. Ir kafija – klasiski korejiešu stilā – vājš kafijūdens. Ir tostermaizes un džems. Nu labi. Ēdīšu tostermaizes un pataupīšu atlikušās auzu putru paciņas citām vietām, kur kas zin brokastis nebūs. Pie brokastu galda satieku vēl vienu ceļotāju – Vācieti, kas apceļo pasauli jau 2 ar pusi gadus. Visnotaļ interesants sarunu biedrs. Drusku parunājamies un es dodos uz pilsētas autobusu, kas mani aizvedīs 45 minūšu braucienā no pilsētas uz Bulguksa templi. Te man atkal leiliski noder Seulā iegādātā Tmoney karte. Iekāpjot autobusā pie šofera nopīkstinu – man parādās cipari atlikušais un iztērētais. Ārā kāpjot nopīktinu pie vidējām durvīm. Atkal redzu – cik izmaksāja šis brauciens un cik man kartē atlikums. Lieliska sistēma – maksājot ar T money ir lētāk kā ar skaidru naudu. Der visās pilsētās pilsētu autobusos un metro viena un tā pati karte. Vienīgi Seulā pirkto karti es varēju papildināt tikai atgriežoties Seulā. Maksa tiek rēķināta ņemot vērā gan nobraukto attālumu, gan laiku.

Kad esam sasnieguši Bulguksa templi, kas atrodas uz Toham kalna nogāzes, laiks aizvien vairāk nomācas un sāk smidzināt sīks lietus. Augstāk kalnu galotnes sasegušās ar mākoņu pēļiem un paslēptas cilvēku acīm. Bulguksu templis iekļauts pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Celts 8 gs vidū, laikā kad bija Sillas dinastijas ,,zelta'' laiki. Šajā templī ir apvienotas labākās tā laika arhitektūras un amatniecības prasmes. Šis ir galvenais Korejas Budisma templis kurā atrodas 7 nacionālie tautas dārgumi - Dabotap un Seokgatap akmens pagodas, Cheongun-Gyo (Blue Cloud Bridge), un divas zeltainās bronzas statujas Budas.

Par cik neesmu pazīstama ar budistu lūgšanu tradīcijam, tad apskatos šo skaisto arhitektūras mākslas darbu un pamazām dodos tālāk. Izlemju apskatīt arī 4 km uz austrumiem atrodošo Seoukguram grotu. Izrādās ir divas iespējas doties pa kājnieku taku, kas pamatā sastāv no kāpnēm, vai braukt vienu pieturu ar autobusu kas kursē starp šiem abiem apskates objektiem. Par cik līņā , nolemju braukt ar autobusu. Kalnā dodamies pa serpentīna ceļu. Šajā brīdī es tiešām nožēloju, ka nav skaidrs laiks , tas skats no kalna lejā uz šo ceļu varēja būt fantastisks. Kad esam augšā , izrādās ka ne tikai līst, bet esam iebraukuši tieši mākoņos. Knapi ko var redzēt , tāpēc sekoju plūsmai. Izrādās labu gabalu jādodas pa dubļainu taku, līdz nonākam pie kalnā piebūvēta tempļa , kurā atrodas Budas statuja. Tur fotografēt nedrīkst, bet bilžu galerijai pieliku bildes no interneta, lai būtu priekšstats.

Atgriežos stāvlaukumā. Gaidu autobusu atpakaļ un Bulguksa templi, kur jāpārsēžas. Pienāk divas Korejietes, kuras ievēroju jau pieturā, kad braucām šurp. Viņas cienājas ar karstu saldu kafiju un piedāvā arī man. Tā kā atrasties mākonī ir ne tikai jautri, bet arī slapjums ir palīdis gan zem lietussarga gan lietus mēteļa, gaidot piemetas nepatīkams drebulis. Esmu priecīga un pateicīga par karsto kafiju. Atkal paldies Korejiešu valodā. Noskaidrojam no kurienes esmu. Tad pienāk pārītis franču tūristu. Kur te varot dabūt kafiju. Kad uzzina ka Korejietes man atdeva savu pēdējo, jūtas nedaudz vīlušies. Viņi man jautā kā patika. Gājiens pa dubļaino taku un sliktā redzamība likusi viņiem vilties. Kā krievi dziedāja senajos laikos - dabai nav sliktu laika apstākļu– Atrasties mākonī jau vien ir ko vērts. Kaut nedaudz vēsi, man viss joprojām patīk, ak es laimīgā!

Te jau ir autobuss, un tik pat ātri nāk nākošais atpakaļ uz Kjendžo centru. Ieeju autoostas kafejnīcā un varonīgi nolemju – šodien ir īstā diena testēt tokpoki – vienu no man zināmajiem asākajiem Korejiešu ēdieniem. Rīsu mīklas veltnīši, un jūras veltes- zivju cepumi asā , nu ļoti asā mērcītē. Lai pilnīgi nesabojātu savus priekšstatus par melnu kafiju paņemu karstu latte. Pēc tam ātri uz viesu māju, karsta , karsta duša , sausas drēbes , matracim karstumu uz vislielāko un operatīvi sasildos zem siltas sedziņas. Rīt arī vēl būs diena, veselība jātaupa.

 

 

 

10. diena Kjendžo – senā Sillas valsts galvaspilsēta 992 gadus.

Diena iesākas ļoti skaista un saulaina. Laiks solās būt ļoti karsts tāpēc jau no rīta eju topiņā un mētelīti atstāju mājās , lai nav lieki jāstaipās. Ir ap 7 no rīta , uz ielām cilvēkus vēl neredz, mašīnas arī pamaz. Es savā nodabā sāku apskatīt Sillas galvaspilsētas atstātās pēdas (57 BC – 935 AD) , kas saglabājušās līdz mūsdienām.

Pirmā apskates vieta – senā observatorija. Pa ceļam redzu skaisto tradicionālo apbūvi viena ceļa pusē, pa labi , otrā ceļa pusē seno karaļu un viņu tuvinieku atdusas vietas – kapenes, kā lieli pauguri. Gabaliņu tālāk jau redzu Cheomseongdae observatoriju. No korejiešu valodas nosaukums tulko kā- zvaigzne-lūkojās tornis . Cheomseongdae ir senākā pārdzīvojusī observatorija pasaulē. Tā veidota 7 gadsimtā Sillas valdīšanas laikā , kuras galvaspilsēt bija Seorabeol, vai mūsdienu Kvandžu. Cheomseongdae tika atzīmēta par valsts nacionālo dārgumu nr 31. -1962. gada 20. decembrī.

Tālāk dodos meklēt vienīgās kapenes kuras ir atvertas apmeklētājiem. No sākuma nedaudz novirzos no kursa un tad jau ieraugu mūra sētu aiz kuras paceaļs mani interesējošo Tombu virsotnes. Tikai kaut kā esmu uzņēmusi nepareizo virzienu un eju un eju gar sētu un vārtu kā nav tā nav. Beidzot sasniedzu vārtus. Nopērku ieejas biļeti un nu jau pa teritorijas iekšpusi dodos atkal visu to pašu ceļu atpakaļ , jo kapenes ir pretējā parka malā. Kopā pa visu Kjendžo ir 23 lielie apbedījumi karaliskajam personām.

Slavenākais ir Cheonmachong Tomb , kurā 1970 gadā tika veikti izrakumi, kas atklāja tā laika grezno un labklājīgo dzīves līmeni. Šajās kapenēs tika atrasts zirga gleznojums uz seglu pārklāja, kas ir vienīgais gelezniecības paraugs kas saglabājies no Sillas valsts laikiem. Šajos izrakumos atrasti vairāki tūkstoši priekšmetu, kas rāda tā laika dzīves līmeni un ir saglabājušies 1500 gadus, līdz mūsdienām.

Pēc kapeņu apmeklējuma vēlos apskatīties tradicionālo ciemu. Te ir divi – viens pie pilsētas robežas , atjaunots, restaurēts ar ēkām kas no jauna uzceltas senajā manierē. Un otrs kas ir autentiskāks , bet atrodas aiz pilsētas robežām , kur atkal vajadzētu braukt ar autobusu, un aizietu daudz laika. Izlemju apskatīt tuvējo, jo vēl man plānā vēstures muzejs.

Pa ceļam uz tradicionālo ciemu ceļa labajā pusē vecs mežs kurā Kā leģenda vēsta Karalis Talhae atradis bērnu zelta lādē - Ko nosaucis par Gim Al – ji, kas vēlāk bijis ietekmīgs vīrs Sillas karaļvalstī.

Ceļa kreisajā pusē joprojām turpinās arheoloģiskie izrakumi, un lai garāmgājējiem nebūtu neinteresanti – uz sētas izvietoti attēli, kas ataino arheologu darba procesus. Nokļūstu līdz ciemam. Daudz tūristu. Ciems ir apdzīvots un notiek dažādas aktivitātes. Pie tradicionālās ēstuves garas rindas, bet tas mani šobrīd neinteresē. Kādā sētā demonstrē suņus būros. Par cik mana attieksme pret suņiem arī ir rezervēta, arī tur nobildēju tikai izkārtni. Ieraugu stikla pūšanas darbnīcu – Vārti ir vaļā , bet pēc uzraksta pie ieejas saprotu, ka darba laiks nav sācies. Puisis kas pagalmā veic apzaļumošanas darbus rāda, ka es varu ienākt un paskatīties. Pie darbnīcas ir veikaliņš ar suvenīriem. Skaisti, bet es labprātāk būtu redzējusi procesu. Saprotu, ka stikla priekšmetus es nevarēšu atvest savā bagāžā. Pasaku paldies , un dodos tālāk.

Pa platu zemes ceļu dodos kalnup, jo liekas ka muzejs varētu būt šajā virzienā. Taču kā izrādās – te ir tikai parks gar kura augšējo malu turpinās izrakumi. Paeju garām senajam ledus pagrabam un saprotu, ka ceļa tālāk nav, bet pa mežu kalna kores virsotnē ir akmeņaina , bet ēnaina taka. Par cik gaisa temperatūra ir ap 26 grādiem , izvēlos iet pa ēnaino taku. Kad esmu paralēli ielai dziļi lejā nogājusi pa kalna kori līdz galam, tā izbeidzās. Priekšā stāva taciņa uz leju, ielu krustojums un tur jau arī muzejs.

Nopērku biļeti un dodos skatīties. Muzejs sastāv no vairākām ēkām un daudziem eksponātiem , kas izvietoti apkārt muzejam. Vispirms lēnām un nesteidzoties izstaigāju muzeju – no sākuma šo to fotogrāfēju bez zibspuldzes, bet par cik uzraugi tā nervozi grozās , novācu savu kameru. Kad beidzu apskati – izrādās - es esmu izgājusi uz terases ar skatu pret blakus ēku. Kā uzraksts vēsta tad tur būs izstāde , kurā eksponēs vēstures mantojumu, ko kara laikā Japāna no Korejas izvedusi un tagad atgriezusi Korejai. Diemžēl šī izstāde vēl nav iekārtota un pagaidām nav atvērta skatītājiem. Izeju no ēkas – saule cepina, ēst arī sāk gribēties, bet vēl viena ēka nav izskatīta. Kamēr es ārpusē fotografēju no tempļiem atvestos eksponātus pie manis pienāk jauna simpātiska sieviete – spriežot pēc beidža – viņa ir muzeja darbiniece. Piefiksējusi , ka es esmu viena jautā , vai nevar man palīdzēt. Cik patīkami. Pastāstu ko es te daru un ka labprāt apskatītos pēdējo ekspozīciju ēku, bet gribas ēst un nedaudz atpūsties. Viņa man pastāsta ka muzeja teritorijā ir mazs veikaliņš kur var nopirkt dzērienus, našķus pasēdēt , atpūsties un tad turpināt apskati. Pavada mani, pasaku paldies uz atvadāmies.

Pēc kārtējās aukstās kafijas, ko šeit Korejā esmu iecienījusi, un vafelītēm , jo citus našķus īsti neatpazīstu – dodos atpakaļ uz pēdējo ekspozīciju zāli. Un liels ir mans pārsteigums, kad šī pati muzeja darbiniece mani sagaida uz celiņa ar dāvanu maisiņu – tajā muzeja bukleti un kartona kārbiņa. Iedod savu vizītkarti. Paskaidro, kas kastītē, es gan īsti nesaprotu, bet paldies un atvadāmies vēlreiz. Eju apskatīties pēdējo ekspozīciju , un šī man patīk vislabāk. Te ir viss no A līdz Z par to kā ir attīstījies jumtu dizains un izgatavošanas tehnoloģijas. Ar ko atšķiras Korejiešu jumtu rotājumu elementi no Ķīniešu un Japānu jumtiem. Patiešām interesanti. Izrādās ka tie ,,spārni'' ko redzēju Kjendžo tilta galos kad iebraucu pilsētā , ir Jumtu kores galu elementi. Cik varu saprast, tad nozīmīgākā informācija iegūta veicot izrakumus Donggung pils un Wolji dīķu atrašanās vietā. Pils tikusi celta 14 gadus karaļa Munmu (r. 661-681 AD) no Silla Karalistes (57 BC-935 AD) laikā. Bet pils tika iznīcināta un  slēpās drupās.

1974. gadā veikti arheoloģiskie izrakumi un mūsdienās Wolji Dīķis ir atjaunots gandrīz kā savos slavas laikos. Donggung Pils ēkas pa daļai atjaunotas, pa daļai redzami vecie stūrakmeņi. Atjaunotajā ēkā redzams pils makets, kāds tas bijis savos ziedu laikos.

Par cik ir jau vēla pēcpusdiena nolemju sevi apbalvot ar siltām pusdienām. Pa ceļam uz mājām ieeju kafejnīcā, kuras reklāmas vēlāk redzu arī pārbraucot no vienas pilsētas uz otru. Acīm redzot populāra ēdināšanas ķēde.

Jau mājās apskatos, kas tad ir kastītē – Kuratora asistente Kim kaut ko teica – seja , seja. Izrādās kastītē ir māla kopija no jumta malas noslēdzošā elementa ar cilvēka seju , kāds ir atrasts izrakumos. Šis ir viens no Kjendžo simboliem. Šādus attēlus redzēju arī uz ceļa stabiņu zīmējumiem. Šāds , tikai kā plāna metāla ripiņa ir arī manai viesu mājas istabas atslēgai kā piekariņš. Tā ka faktiski man ir gabaliņš no Korejiešu tradicionālā jumta. Ļoti saudzīgi sasaiņoju drēbēs lai izdodas atvest veselu mājās.

Nu ko. Rīt uz Kwandžo , tātad sapakoju mantas un rīt agri jādodas ceļā. Vēl viena diena beigusies.

 

 

 

 

 

 

 

11. diena  - ierašanās Kwandžo

Naktsmājas Kwandžo atradu caur airbnb.com jau atrodoties Seulā. 3 naktis - 54 euro. Par ik iepriekšējās vietās diezgan malījos meklējot naktsmāju adreses, tad šoreiz ir sarunāts ka Kwandžo mani sagaidīs autoostā. Tā ka ar mierīgu sirdi atvados no saimnieces un dodos uz autoostu. Pa ceļam eju garam skolai. Skolotājs stāv pretī skolas vārtiem un daudzi vienādās formās tērpti jaunieši vidusskolnieku vecumā straumē plūst uz skolu. Kad esmu tikusi skolai blakus – nedaudz samulstu. Filmās ir redzēts, bet kaut kā iedomājos ka tas ir nedaudz pārspīlēts. Bet reāli redzu kā viens puisis smuki pirkstgali uz trotuāra apmales un smuki ar plaukstām pret skolas pagalma asfaltu taisa atspiešanos. Daži skolasbiedri stāv un vēro. Skolotāju ātrumā nepiefiksēju, bet skaidrs , ka kaut ko viņš ieraudzīja par ko sodīt. Nu jā ...paskarbi. Bet katrai tautai savas audzināšanas metodes. Varbūt labāk disciplīna jaunībā nevis visatļautība visu dzīvi.

Dodos tālāk. Uzmeklēju savu iekāpšanas platformu un dodos ceļā. Ceļa gabals Līdz Degu – tas pats kas šurp braucot, bet aiz Degu pagriežamies rietumu virzienā. Gar ceļa kreiso malu slejas kalnu masīvs, ko braucam daļēji pa līkumotu autostrādi, pa daļai caur tuneļiem. Labajā pusē te augstāk , te zemāk paliek plaši lauki ar daudzām segtajām platībām.

Brauciens ilgst nedaudz vairāk par 3 stundām. Autobuss ir vēl komfortablāks par iepriekšējo, un atkal pustukšs.

Autoostā mani sagaida mana nākošā naktsmāju saimniece Inhā. Zinu , ka viņa nerunā angliski, bet mēģinu viņai paskaidrot, ka man vispirms jānopērk biļete uz Seulu, un tikai tad būšu gatava pamest autoostu. Viņa mani pavada līdz kasei. Es uzrakstu datumu, galamērķi, un izbraukšanas laiku. Pie kases Inhā pārbauda ko esmu uzrakstījusi un kaut ko paskaidro kasierei. Operatīvi saņemu biļeti , un varam doties uz pilsētas autobusu. Pilsētas autobusā viņa uzrunā jaunu meiteni, kas savukārt uzsāk sarunu ar mani skaistā angļu valodā. Šo to noskaidrojam , par manu maršrutu. Viņa pajautā no kurienes es , un vai man ir Facebook konts. Iedodu viņai savu vizītkarti. Viņa stādās priekšā – Diāna , kā princese. Vēlāk viņa jau ir mani uzaicinājusi draudzēties un izrādās viņa ir angļu valodas skolotāja. Tā arī vēl neesmu noskaidrojusi vai viņa manu saimnieci pazina pirms tam. Toties man Facebook ir atzīmētas dažas vietas, ko viņa rekomendē Kwandžo apmeklēt.

Kad izkāpjam no autobusa savā pieturā pie Malbo tirgus, un dodamies uz savu šķērsielu, Inhā manu uzmanību pievērš lielam veikala reklāmas uzrakstam uz ielas stūra – Beauty Shop – te mums jānogriežas, Man šīs uzraksts jāatceras. Izrādās pēc pavisam neliela gabaliņa ir vajadzīgā māja. Ieeja atkal ir nevis no ielas bet no tāda kā iekšpagalma. Vienai būtu atkal grūti atrast. Paldies , ka mani sagaidīja. Man tiek ierādīts ēkas otrais stāvs. Te ir 3 guļamistabas – kopēja virtuve, viesistaba ar televizoru un tualetes dušas apvienotā telpa. Bet par cik es esmu viena un citu viesu nav – varu justies pavisam netraucēti. Ir nolikti pārtikas krājumi – tostermaizes ar smēriem, olas , eļļa, ramjons, kafija, un pat slavenās sejas maskas. Arī dušas telpā ir viss nepieciešamais. Par cik iepriekšējā vietā nebija skaidrs , vai laukā drēbes izžūs , nemazgāju. Tagad ,,sarunājam'' ka vispirms jāizmazgā drēbes. Un šī sarunāšana arī notiek stilīgi – viņa piezvana savai meitai kas studē Seulā. Es izstāstu savu vajadzību angliski un meita mātei pārtulko. Visi laimīgi!

Vēl pajautāju kur tuvākā aptieka, un rādu savu iepriekšējā dienā sāpīgi saulē apdegušo kaklu. Inhā tur pat viesistabā no plauktiņa paņem pudelīti un sniedz man. Izrādās pret apdegumu krēms ar jauku atvēsinošu efektu. Iespējams ka iepriekšējās karstajās dienās vēl kāds viesis bijis apdedzis. Nevarēja taču viņa zināt , ka es atbraukšu tāda apdegusi.

Kamēr drēbes mazgājās pie mums operatīvi tiek atsaukta Inhā dēla draudzene , kas tepat blakus universitātē mācās. Ar viņas palīdzību tiek saplānots ko skatīties nākošajās 2 dienās. Un kā līdz šīm vietām aizbraukt. Izstāstu arī savu vēlmi patestēt Korejiešu ēdienu ar kādu, kas kaut ko saprot no vietējās virtuves. Vēl man acīs iekrīt uz virtuves krāna uzmaukta ,,dušiņa'' ko viegli var pārveidot no strūklas par skalojamo dušu. Jautāju , kur tādu var iegādāties. Izrādās tepat pie Malbo tirgus ir saimniecības preču veikals.

Kad viss norunāts , dodos apskatīt vietējo apkārtni, lēni, bez steigas piefiksējot orientierus mājupceļam uz un no autobusa pieturas.

Par cik mana hroniski slimā potīte no visām šīm aktivitātēm pat ar elastīgo saiti cieš, nolemju tomēr ieiet pa ceļam ieraudzītajā aptiekā. Tur vecāks vīrs aiz letes un pie kases sieviete vidējos gados. Pirmais kas ienāk prātā pajautāt vai viņi runā angliski. Tā kā nekādas atbildes nav – Rādu savu nosaitēto potīti un saku – apajo – sāp. Te arī bez angļu valodas sirmajam vīram skaidrs ko man vajag. Dod man plāksterus pret sāpēm un saka – tas jau nebija angliski. Nu jā. Saku korejiski paldies samaksāju un atvados.

Netālu no mājas atrodu skaistu skvēru, kur zied daudz rododendru, un izklaidējas vecie ļaudis. Nepareizi būtu teikt – sildās saulītē, jo viņi ir satupušies ēnā vairākās skvērā izvietotās nojumītēs , lapenītēs.

Izeju vēl caur Malbo tirgu. Nopērku gurķus un ābolus. Atrodu virtuves dušiņu veikalā – tikai 2.600 wonas par dārgumu, ko es Latvijā tā arī savai virtuvei nevarēju atrast. Izrādās šis brīnums ražots Austrālijā.

Dodos mājās , piezvanu pie vārtiem un kad Inhā mani ielaiž , parādu , kā man veicies tirgū un uzcienāju viņu ar āboliem. Kamēr esmu dušā, dzirdu, kā durvju kods nopīkst kādam ienākot un izejot. Vēlāk redzu – mana jaukā saimniece man nolikusi dārzeņu mizojamo nazīti – cik mīļi!

Tā nu cīnoties ar ļoti lēno internetu mēģinu salikt bildes datorā. Esmu brīdināta ka rīt ap 15 sāks līt lietus , tāpēc Bambusu parka apskate jāsāk agri , lai pirms lietus atgrieztos. Vēl viena diena beigusies.

 

 

 

12 diena.

Pareizāk būtu teikt ka šī diena iesākās pēc pusnakts, Ap vieniem naktī saņemu ziņas no draudzenes Latvijā – kur vēl vakars – drusku pačatojam , jo miegs kaut kā nenāk. Arī pēc sarunas nevaru aizmigt. Tad ap 2 naktī sajūtu tādu kā vieglu šūpošanu. It kā lielas plaukstas mani turētu un tā viegli šūpotu no vienas puses uz otru. Kaut kā iedomājos vai šādi varētu just zemestrīci. Nodomāju uz aizmiegu. No rīta pie kafijas tases atveru datoru un redzu – otra draudzene atsūtījusi vēstuli – tāda satraukusies – zemestrīci juti?! Japānā bija stipra. Nu jā – ja tai brīdī būtu aizmigusi pat nejustu. Tātad tā tomēr bija vāja atblāzma no Japānas zemestrīces. Drusku neomulīgi.

Bet šodienas plānā man ir Bambusu parks, jāpaspēj atgriezties pirms lietus ko sola ap 15 un vakarā 18 ar saimnieci uz nakts tirgu ēdienus testēt.

Aizeju līdz autobusa pieturai – man rokā ir papīra lapiņa ar pieturu nosaukumiem maršruta abiem galiem. Izloku redzamu Bambusa parka pieturu un rādu šoferim. Jā , šeit es atkal varu norēķināties ar T money, kaut vieta atrodas blakus pilsētiņā. Braucam aptuveni 45 minūtes. Uzreiz aiz pilsētas robežas atkal esam uz tās pašas ātrgaitas šosejas pa kuru vakar atbraucu. Autobusā ir jāpiesprādzējas. Tā nu ātri vien esmu galā. Parka ieeja tieši pretī pieturai, bet esmu pusotru stundu par agru. Cauri pilsētai tek upe ar skaistiem , izkoptiem krastiem. Nolemju pastaigāties un pamedīt ar kameru kaut ko interesantu. Ieraugu tiltu pār upi no akmeņiem. Šeit nav kā spēlē ,,takeši pils'' akmeņi negrimst un es droši varu pāriet upi. Tālumā ieraugu zaļu gājēju tiltu, kas lokā paceļas pār upi. Kad sasniedzu tiltu, saprotu, ka vēl ir par agru griezties atpakaļ, un turpinu iet pa pretējo krastu tālāk. Sākas velo celiņš bet par cik tik agri te neviens nebraukā turpinu iet un ieraugu ielas pretējā pusē kapus. Lieli grezni ar pieminekļiem un kādu krūšu tēlu. Domāju kādas slavenības apglabātas, kā vēlāk noskaidroju – privātie vienas ģimenes senču kapi – Korejā tā esot tradīcija – veidot senčiem lielas un greznas kapu vietas, ja vien iespējams.

Tālāk sākas atkal lauki, un es greižos atpakaļ.

Ir jau laiks Bambusu parka apskatei. Pirmais pieturas punkts – muzeja ēka ar skatu platformu otrajā stāvā. Tur pat izsmeļoša fotoizstāde par bambusu izmantošanu sadzīves priekšmetu izgatavošanā kopš sešdesmitajiem gadiem.

Tālāk pēc kartes ir iespēja izvēlēties vairākas takas. Es izvēlos garāko apkārt parkam. Pēc neilga laika ieraugu pilnīgi negaidīti - bambusu meža vidū moderna mākslas galerija. Galerijas nosaukums Lee Lee. Bildes nebildēju - bet efektīgi - multimēdiju ,,gleznas'' - kustīgas un ar mūziku. Augšējā stāvā bambusi, taureņi, ziedi, ūdenskritums... Apakšējā stāvā klasiķu gleznu kopijas, kas pārveidotas – Mona Liza grūstošā pasaulē, Meitene ar pērļu auskaru, kas raud...Jā šis pārsteidza nesagatavotu. Tālāk dodoties pa taku ieraugu informāciju – te uzņemta filma – R-Point. Filma par Vjetnamas karu. Noskatīties krieviski var te http://doramatv.ru/r_point. Tālāk skatu laukums kur var pafotografēties ar ,,pandām''. Ir vairākas izejas uz blakus esošo tradicionālo ciemu ar kafejnīcām, bet es turpinu staigāt pa bambusu parku. Ceļā satieku vietējo bronzas filozofu. Mums pa ceļam...Un jau ejot laukā pretī nāk grupa vietējo. Kāda sieviete mani apstādina ar kārtējo jautājumu, no kurienes un kā patīk? Vai es zinot, ko Korejiešiem nozīmē bambusi – nu ja godīgi, nezinu gan. Korejieši sevi salīdzinot ar bambusiem – tik pat nelokāmi. Tagad es zinu. Ar to mana pastaiga šeit beidzas un varu atgriezties Kwandžo.

Kad esmu jau pilsētā saprotu, ka vajadzētu paēst ko siltu, jo līdz vakaram vēl tālu.

Tur pat blakus manam orientierim – Beauty Shop – nākošās durvis, maza ēstuve – ārpusē bildes ar cenām no 6000 līdz 70000 wonām. Eju iekšā ar cerību, ka man vismaz ēdienkarti iedos ar bildēm. Adžuma uz mani skatās, un es jau saprotu, ka angliski te neviens nerunās. Bildes arī vairs nav , ir tikai nosaukumi un cenas  – saku mogojo čusejo. No šī vajadzētu saprast – ēst lūdzu, jo ko ēst nemāku paprasīt. Tai vietā lai dotu kādu ēdienkarti viņa man norāda vietu pie galda – telpa gan ir sadalīta uz pusēm – lielākā daļa zemie galdiņi ar sēdēšanu uz grīdas bez apaviem, vai gar malu rinda ar eiropiešu stila galdiem un krēsliem , kur apavi nav jānovelk. Ātri tiek nodotas komandas uz virtuvi pavārei, un kaut kas tiek cepts un gatavots. Atnes ūdeni, salvetes, irbulīši un karotes kārbiņā uz galda, man vēl speciāli atnes dakšiņu, bet es atmāju , ka nav nepieciešams. Un tad uz galda sāk rindoties daudzie mazie trauciņi ar piedevām, Metāla bļodiņa ar karstiem rīsiem , zivju šķīvis ar karstu ceptu zivi, un visbeidzot zupa, kas keramikas bļodiņā un paliktņa vēl turpina vārīties uz galda. Redzot šo ēdienu pārpilnību mani pārņem panika. Atceros pirms brauciena amerikāņu blogos lasīto , kā ārzemju tūristiem piestāda lielos rēķinus. Sāku kalkulēt galvā kādā cenu kategorijā viss šis iekļausies – tuvāk pie 6000 vai pie 70000? Palūdzu saimniecei vai rīsi jāliek zupā un vai nevar palīdzēt ar zivi? Jā rīsi zupiņā un kamēr samaisu, viņa ar apbrīnojami precīzām roku kustībā operatīvi izņem asakas un sadala zivi. Ar karoti tiek ņemts zupas rīsu maisijums un ar irbulīšiem virsū liktas piedevas. Tiku galā lieliski arī bez dakšiņas.  Maltīte bija ļoti garda. Ēdiens viennozīmīgi nebija ass. Un rēķins par šo visu 6000 wonas. Biju pat vairāk kā patīkami pārsteigta.

Atgriezos mājās ap 15 , lietus sāka līt 16 un pieņēmās aizvien vairāk spēkā. Es jau domāju – kāda te vairs iešana uz nakts tirgu? Bet ap pussešiem Inhā uznāca pie manis augšā un vedināja iet – vīrs aizvedīšot ar mašīnu. Izrādījās , tas nav tas pats Malbo tirgus, kas blakus mājai , bet cits – tālāk. Pa ceļam autoostā savācam vēl 2 saimnieces draudzenes , kas atbraukušas no citām pilsētām, un vakara izklaides var sākties. Staigājam un vērojam, kas tiek tirgots. Gan ārstniecības augi, gan pārtika, gan amatniecības un rūpniecības preces. Tad saimnieki par kaut ko vienojas ar kādu Adžumu un mēs dodamies iekšā kafejnīcā kas kā izrādās ir starp divām tirgotāju rindām norobežota ar sienām, un tādu kafejnīcu te daudz. Aiziet pirmais aplis. Rīsu vīns makoli, kas ir balts kā piens , pirms lietošanas tiek kārtīgi sakratīts. Uzkodās tradicionālie ,,ielu '' ēdieni – Nosaukumus nezinu, bet tādas kā pankūku mīklas strēmeles uz iesma salocīts un sālsūdenī vārītas, saldo kartupeļu ripiņas mīklā un jauktu dārzeņu rullīši arī pannēti mīklā. Tālāk seko slavenās vistu kājas asā sarkanā mērcē. Kad visu esam notestējuši, saimniece saka ejam tālāk. Vēl brītiņu pastaigājam pa tirgu, nedaudz paskatāmies tā vakara mākslinieku priekšnesumu. Katru sestdienu kāds uzstājas, bet par cik šoreiz kāds mākslinieks taisa dīvainas performances ar krāsām , dubļiem un galā ar lauzni, uz liela zemē nolikta auduma gabala. Šis nešķiet saistoši. Mēs ejam tālāk, un sākas otrais aplis. Ieejam kādā citā ēstuvē. Te ir galdi ar elektrisko grilu. Vispirms tiek atnests kaut kas līdzīgs rīsu tumei. Pie sevis nodomāju, kad ar šādu izoderē kunģi, asie ēdienu tā nededzina. Tālāk galds tiek noklāts ar ļoti daudziem piedevu trauciņiem. Tad seko zuši, ko kafejnīcas darbiniece novieto uz grila un opeartīvi tur pat ar šķērēm sadala gabaliņos. Tur pat apcepam arī gliemežus , ko atnesa reizē ar piedevām. Ēšana ļoti vienkārša – paņem kādu no zaļajām lapiņām salātu vai kādu citu, un ar irbulīšiem krāmē – gabaliņu zivs vai gliemeža, tad visādas citādas piedevas pēc savas izvēles un tad mutē iekšā.

Kad esam paēduši, saimnieki samaksā un dodamies mājās vēl pa ceļam aizvedot Inhā draudzenes uz autoostu.

Vakarā vēl Inhā uznāk pie manis augšā saplānot nākošos dienu. Par cik internets ir ļoti lēns esmu ieslēgusi televizoru – uz tur rāda ziņās par iepriekšējā dienā notikušo zemestrīci Japānā un Ekvadorā. Redzot kartē sarkano līniju, ar kuru tiek attēlota zemes lūzuma līnija uz kuras notiek zemestrīces , saprotu, ka Koreju tas neskar, bet ir ļoti tuvu. Nav brīnums ka naktī to šūpošanos varēja just. Diena ir beigusies, dzirdu ka laukā plosās vējš un mēģinu iemigt.