Pirms nedēļas šo aprakstu īsajā versijā varēja izlasīt "Sestdienā", te būs viss raksts:

Ja pirms brauciena man kāds jautātu, ar ko man asociējas Indijas galvaspilsēta Deli, es teiktu - karsts asfalts, saulainas ielas un krāsaini saģērbti cilvēku tūkstoši. Šī pilsēta bija mūsu Indijas brauciena priekšpēdējais pieturas punkts un jau bijām puslīdz sapratuši, kas slēpjas aiz vārda “Indija”. Deli apmeklējums vēlreiz lika saprast, ka šī valsts ir tik liela un tik dažāda, ka katra pilsēta tajā pārsteidz. Patiesību sakot, laiks apskatīt Deli radās tikai tāpēc, ka aviokompānija mainīja mūsu lidojuma grafiku un, uzstājīgi zvanot vairākas reizes, izdevās vienoties par atšķirīgu maršrutu. Šādi iegūtās divas papildu dienas ļāva apskatīt mazliet vairāk no krāšņās Indijas. Neatlaidība atmaksājas!

Tagad šķiet mazliet neticami, ka sākumā uz Deli nemaz nebija plānots braukt, jo iespaids par Indiju noteikti būtu palicis pavisam citādāks. Vienu nakti pavadījām Deli, pirms lidot uz Dārdžilingu, kas bija brauciena galvenais galamērķis, bet toreiz neko citu kā tikai to, ko redz pa taksometra logu, neredzējām. Iespaids gan uzreiz bija grandiozs – Deli itin visa ir daudz – cilvēku, trokšņu un aromātu. Pēc Indijā citās pilsētās pavadītām teju divām nedēļām, jau jutāmies daudz drošāk, stāvot lidostā pie “Arrivals” zīmes, automašīnu tauru skaņas no ārpuses vairs nebaidīja, nabadzība un atkritumi ne tik. Pirmais pirkums lidostā ir ūdens pudele un sari ģērbta Indijas Bārbiju, dāvana māsīcai. Braucieni uz ārzemēm vienmēr ļauj piemeklēt ko interesantu svētkos!

Deli lidostā jau atkal izmantojam priekšapmaksas taksometra pakalpojumu, kur gan tāpat jābūt uzmanīgam – vispirms, skaitot atlikumu, otrkārt, neļaujot spraukties bez rindas citiem. Manā mīļākajā seriālā Outsourced par grūstīšanos Indijā gan ir teikts, ka grūžot pretī tevi cienīs vairāk. To es arī daru, uz galvas sev kāpt neļauju, stumju pretī un līdēji tiešām atkāpjas. Te vis nebūs tas gadījums, kad pieklājīgie eiropieši laidīs pa priekšu!

Indijā pavadītais laiks, un īpaši divas dienas Kalkātā, uztveri par Deli noteikti ir mīkstinājuši. Pilsēta liekas teju smaržīga! Protams, jūta, ka te tomēr ir ļoti daudz iedzīvotāju un dzīves ritms ir straujāks. Atkarībā no tā, cik piepilsētas tiek pieskaitītas, Deli iedzīvotāju skaits mērāms no 16 līdz 25 miljoniem, padarot šo par trešo apdzīvotāko reģionu pasaulē.

Deli apskatei mums ir viena diena. Saprotam, ka saviem spēkiem to apskatīt nebūs tik viegli, tādēļ vēl Kalkātā internetā sameklēju kādu tūrisma aģentūru, kas piedāvā automašīnu ar šoferi, kurš izvadā pa visām nozīmīgākajām vietām. Tas ir tieši tas, kas mums nepieciešams! Šoferis gan nav gids, viņš mūs tikai aizved uz apskates vietām, bet esam bruņojušies ar ceļvežiem un šo to jau tāpat viņš pastāsta. Puisis mūs vadā apkārt visu dienu, pilnīgi jaunā, baltā un perfekti tīrā automašīnā ar kondicionieri, bet mēs par to samaksājam vien kādus 35 eiro. Maršruts šādām tūrēm ir diezgan standarta, taču var vienoties par kādu apskates vietu izlaišanu un piestāšanu citās, galvenais, nepārsniegtu iepriekš sarunāto kilometrāžu un laiku, noteikti piepalīdzēs arī dzeramnauda. Mūsu apmeklējuma dienā Deli ir Tūrisma diena un visos objektos ieeja ir bezmaksas. No vienas puses, ietaupam laiku nestāvot rindā pēc biļetēm un, protams, naudu. No otras, apmeklētāju ir ārkārtīgi daudz, jo indieši aktīvi izmanto iespēju apskatīt savas valsts skaistākās vietas. Īpaši daudz redzam jaunas indiešu meitenes formas tērpos, kas mācās militārajās skolās. Ieraugot mūs, viņas ir stāvā sajūsmā, un nelaiž garām iespēju nofotografēties kopā. Tāpat arī tieši šajā dienā ir Ganesh festivāla noslēgums, un redzam daudzus cilvēkus, kas grasās palaist upē dievības māla skulptūras. Cilvēki brauc kravas automašīnu aizmugurē, skan mūzika, viņi dejo un, protams, goda vietā ir zilonim līdzīgā dievība.

Kas tad ir tās vietas, kas būtu jāapskata Deli? Atkarībā no dienu skaita, interesēm un vēlmēm, iespējas ir plašas. Dzirdēju iedvesmojošus stāstus par velotūrēm, pastaigām ar kājām, kā arī tuvāku un tālāku objektu apskates iespējām pie Deli un jau diezgan ārpus Deli. Mūsu vienas dienas maršrutā bija 9 vietas, kuras noteikti ir vērts apmeklēt un desmitā ir tiem, kas Deli ir vismaz divas dienas. Daudzas eksursijas piedāvā arī apskates vietas, kas saistītas ar Indijas atbrīvošanu no britiem, arī dažādus militāra rakstura pieminekļus un objektus, taču pirms tam tad ir rūpīgi jāpalasa par Indijas vēsturi. Manā lasīšanas programmā pirms Indijas bija romāni un rietumu cilvēku pieredze tajā dzīvojot. Gregorija Deivida Robertsa “Šāntarāms”, Sāras Makdonaldas “Svētā govs” un Aravinda Adigas “Baltais tīģeris”, kas vairāk deva ieskatu tajā kā Indijā ir būt par balto cilvēku, dzīvi nabadzīgajos rajonos un arī ļāva labāk izprast kastu sistēmu. Mēdz teikt, ka “Šāntarāms” ir obligāta lasāmviela, pirms pirkt biļetes uz Indiju, lai saprastu, vai šo valsti varēs izturēt. Man šī grāmata lika vēlēties nonākt Indijā vēl vairāk, biļetes gan jau tobrīd sen bija kabatā un atlika skaitīt dienas līdz braucienam.

Jama Masjid

Jama Masjid ir viena no lielākajām mošejām Indijā, kuras celtniecība 17.gadsimtā izmaksājusi miljonu rūpiju (mūsdienās viens eiro ir aptuveni spetiņdesmit sešas rūpijas) un to iesvētījis Bukhāras imāms. Mogolu imperators Shah Jahan, kurš pasūtīja šīs mošejas celtniecību, ir tas pats imperators, kas pasūtīja arī Sarkanā Forta (atrodas pretim mošejai) un Tadžmahāla celtniecību. Mošeja ir grandioza, un, iegādājoties atsevišķu biļeti, var uzkāpt tornī, no kura paveras skats uz tuvāko apkārtni, mazajiem namiņiem un tirdziņiem blakus. Interesanti, ka turpat pie mošejas redzam arī tirgu vīriešiem - rindās simtiem vīriešu skriešanas apavu, vīriešu kreklu un bikšu.

Šī ir pirmā mošeja, kurā ieejam iekšā Indijas brauciena laikā un, lai arī man ir gari svārki līdz zemei un apsegti pleci, tomēr arī man tiek piešķirts zils halāts (halāts ir bezmaksas, ja kāds par to prasa naudu, tad tā ir krāpšana). Lasīju, ka mošejās šorti nav pieļaujami arī vīriešiem, un ceļiem būtu jābūt apsegtiem jebkurā gadījumā, tādam mērķim tiek iedots auduma gabals, kas izskatās pēc dvieļa vai šalles. Jānovelk arī apavi, par samaksu iespējams iegādāties čības. Dezinficējošās mitrās salvetes noteikti noderēs, jo mošejās ir daudz baložu! Tā kā mošejas grīda pat agrajā rīta saulē ir sakarsusi, vēlams pārvietoties pa auduma celiņiem, kas izlikti zemē. Interesanti, ka iznākot no mošejas, apavu “sargs” mums pasniedz mūsu apavus, protams, par to pieprasot samaksu. Kā viņš spēj atcerēties kuram ārzemniekam kuri apavi? Šeit sastopam arī pirmo bērnu Deli, kas ļoti vēlas nofotografēties ar mums, protams, arī viņš uzreiz grib samaksu. Jau pirmā pusstunda Deli mums parāda, ka šeit uzbāzības līmenis ir nedaudz lielāks nekā Kalkātā, un nauda tiek prasīta par pilnīgi visu. Naudas prasīšana gan nekādā ziņā nenozīmē, ka tā jādod.

Sarkanais forts

Sarkanais forts jeb nocietinājums ir pils komplekss, kas simbolizē Mogolu impērijas radošuma virsotni. Līdz pat 1857.gadam, 200 gadus visa impērija tika pārvaldīta tieši no šī kompleksa. Mūsdienās šis arhitektūras meistardarbs ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā. Imperatora iecienītais arhitekts, kurš strādājis pie šīm celtnēm, ir radījis arī Tadžmahālu. Sarkanā forta celtniecībā tika izmantoti imperatora mīļāko krāsu akmeņi – sarkani un balti. Diemžēl britu laikā ēku komplekss ļoti cieta, visas vērtīgās lietas tika izvestas, mēbeles iznīcinātas un divas trešdaļas būvju nojauktas. 20.gadsimta sākumā ēkas tomēr tika atjaunotas un šī vieta noteikti ir apmeklējuma vērta.

Karstajā sezonā vajadzētu censties te nokļūt pēc iespējas agrāk no rīta, jo plašajos dārzos nav iespējas patverties no saules. Apmeklējumam vajadzētu ieplānot vismaz divas stundas, jo Sarkanais forts ir lielākais piemineklis Deli, un to apmeklē tūkstošiem cilvēku katru dienu. Liela daļa būvju šeit ir nožogotas un tajās iet nedrīkst, taču dažas ir atvērtas apmeklētājiem, un vienā no tām ir interesanta ekspozīcija ar seniem planētu modeļiem, tā laika mēbelēm un apģērbu.

Swaminarayan Akshardham

Iespējams, tas neizklausās cienīgi, tomēr visvienkāršākais veids, kā raksturot Swaminarayan Akshardham templi ir tempļa un Disnejlendas krustojums. Kāpēc tā? Vispirms jau, lai arī templis izskatās grandiozs un senatnīgs, patiesībā tas ir celts ļoti nesen – atvērts sabiedrībai 2005.gada novembrī un rodas sajūta, ka tas ir ārkārtīgi komercializēts. Lai iekļūtu templī, jāiziet ļoti nopietna drošības pārbaude, kas ir stingrāka nekā lidostā. Šeit kategoriski aizliegts filmēt un fotografēt, nedrīkst ienest ne fotoaparātus, ne pat telefonus! Ja vien tev nav pulkstenis, ar kuru var fotografēt, par bildēm no šejienes jāaizmirst.

Kāpēc komercializēts? Ticīgie var ne tikai lūgties, bet arī vērot dažādus gaismas un strūklaku šovus, noskatīties IMAX filmu par Swaminarayan (galvenā dievība vienā no hinduisma paveidiem) tīņa gadiem un papusdienot food court jeb ēdināšanas zonā. Interesanti, ka aptuveni 70% no visiem tūristiem, kas apmeklē Deli, iegriežas arī šeit, tādēļ jārēķinās ar pamatīgām rindām un pūļiem. Templis gan ir skaists, bet nepamet sajūta, ka tas viss nav īsts.

Lotosa templis

Lotosa templis, kas pēc izskata tiešām atgādina ziedu, ir templis, kurā cilvēki neatkarīgi no savas reliģiskās piederības, var doties skaitīt lūgšanas. Templī drīkst dziedāt, taču aizliegts vadīt dievkalpojumus vai spēlēt muzikālos instrumentus. Atklāts 1986.gadā un kopš tā laika kļuvis par vienu no apmeklētākajiem objektiem pasaulē, atsevišķos gados apmeklētāju skaita ziņā apsteidzot Tadžmahalu un Eifeļtorni.

Jārēķinās, ka šeit var pavadīt ļoti ilgu laiku, lai tiktu iekšā. Tempļa tuvumā ir teju neiespējami atstāt automašīnu, jo iela ir pārblīvēta. Mūsu šoferis mūs beidzot izlaiž laukā vairākus simtus metrus pirms ieejas, mēs ieraugam milzīgo rindu un nolemjam tomēr iekšā neiet, lai netērētu laiku.

Indijas vārti

Indijas vārti ir kara memoriāls, kas veltīts 82 000 indiešu karavīriem, kas gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā. Lai arī tas ir kara memoriāls, tomēr ēkas stils ir ļoti līdzīgs Parīzes Triumfa arkai un citām triumfa arkām Eiropā. 13218 bojā gājušo cilvēku vārdi ir arī iegravēti vārtos, taču, drošības apsvēru dēļ, to apskate nav atļauta.

Ap Indijas vārtiem atrodas liels parks, kurā vietējie spēlē kriketu, pastaigājas ģimenes ar bērniem, un var manīt ne tikai pa kādai žurkai, bet arī lielākam dzīvniekam, kas mums, dabas zinātnes vien skolā mācījušamies, izskatījās pēc mangusta.

Parlaments un Sekretariāts

Divas lielākās Indijas valdības mājas arī atrodas Deli, Indijas Parlaments un Sekretariāts. Apskatot šīs mājas vēlreiz nopriecājāmies, ka mums ir šoferis, kurš mūs izlaida pie ēkām un tikmēr braukāja apkārt, jo automašīnu stāvēšana šeit aizliegta.

Sekretariāta priekšpusē ir četras kolonnas, kas simbolizē Austrāliju, Jaunzēlandi, Dienvidāfriku un Kanādu un to jūras ceļu saiknes ar Indiju un citām britu domīnijām.

Qutb komplekss

Visaugstākais ķieģeļu minarets pasaulē atrodas Deli, Qutb kompleksā, un Qutb Minar ar līdzās esošajām struktūrām kopš 1993.gada ir UNESCO mantojumu sarakstā. Komplekss apvieno vairākas senas ēkas - mošejas celtniecība pasūtīta 1193.gadā, bet minarets - 1199.gadā.

Taču īpaša uzmanība jāpievērš dzelzs pilāram, kas uz kompleksu tika pārvests 1233.gadā. Tas ir īpašs indiešu kalēju meistarības apliecinājums, jo izveidots 402.gadā, no speciāla nerūsējoša sakausējuma. Komplekss ir ļoti plaši apmeklēts, piemēram, 2006.gadā šeit bija vairāk apmeklētāju nekā Tadžmahalā (3 miljoni salīdzinot ar 2.5 miljoniem).

Connaught Place jeb Konotpleisa

Connaught Place ir viens no lielākajiem tirdzniecības un uzņēmējdarbības rajoniem Deli. Tas atpazīstams kā apļveida laukums, kurā satiekas vairākas ielas, un šeit arī plīvo viens no lielākajiem karogiem Indijā. Apkārt ir daudzi veikali, kafejnīcas un restorāni, tāpat arī liels daudzums ielu tirgotāju, kuri ir diezgan uzbāzīgi. Ieraugot mūs, viņi uzreiz pāriet uz krievu valodu un piedāvā dažādas šalles, rotaslietas un grāmatas. Kamēr nofotografējam ielas no mūs interesējošajiem skatu punktiem, dažs labs pienāk pie mums pat piecas un vairāk reizes, vai vispār velkas nopakaļ. Tad gan paliekam dusmīgi un skaļi sakām, lai taču beidzot liek mūs mierā, tas nostrādā, un mūs vairs netraucē.

Tāpat šajā rajonā ir dažādi tirdziņi, kur arī paši indieši iegādājas drēbes un suvenīrus. Protams, kā jau Indijā, tirgū ir jākaulējas. Apģērbu kvalitāte diemžēl ir ārkārtīgi zema, gan izmantoto krāsvielu, gan arī audumu un šuvju ziņā. Pārdevēji centīsies pārliecināt pircējus, ka visi apģērbi ir vai nu no zīda vai kokvilnas, lai gan ne uz viena apģērba tā nav rakstīts. Arī rotaslietas ir “sudraba”, protams, provju nav. Tirgū var novērot to, ka indieši daudz lasa. Te ir neskaitāmi grāmatu veikali, kas pārpildīti ar grāmatām par uzņēmējdarbību.

Humājūna kapenes

Viena no skaistākajām apskates vietām Deli ir Humājūna kapenes, kas kopš 1993.gada ir UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Pēc imperatora Humājūna nāves viņa sieva imperatore Bega Beguma par savas dzīves misiju uzņēmās uzbūvēt viskrāšņākās kapenes impērijā. Kapeņu celtniecība tika pabeigta 1570.gadā un izmaksāja 1.5 miljonus rūpiju, kas tajā laikā bija prātam neaptverama summa. To pilnībā finansēja imperatore. Kapeņu arhitekts bija persietis Mirak Mirza Ghiyas, kurš tika atvests uz Deli no Afganistānas un pirms tam tika strādājis arī pie dažādām būvēm Uzbekistānā.

Turpat blakus ir arī nedaudz agrāk celtās kapenes galma augstdzimušajam Isa Khan Niazi, pabeigtas 1548.gadā. Zīmīgi, ka šis vīrs nodzīvoja 95 gadus un kapenes tika celtas viņam vēl dzīvam esot. Šķiet, Humājūna kapenes bija vienīgā vieta Indijas ceļojuma laikā, kur redzēju čūsku dīdītājus. Mūsdienās tā ir aizliegta profesija stingrāku dabas aizardzības noteikumu ievešanas dēļ deviņdesmito gadu sākumā.

Āgra

Ja Deli esi vairāk nekā vienu dienu,aizbrauc vienas dienas ekskursijā uz Āgru! Šī pilsēta atrodas atrodas 220 kilometru attālumā no Deli, un tajā ir arī daudzi citi ievērības cienīgi objekti izņemot Tadžmahālu. Paliekot divas dienas, var apmeklēt Āgras fortu, Fatehpur Sikri pamesto pilsētu un mošeju, un, protams, Itimad-ud-Daulah kapenes jeb Baby Taj. Tadžmahālu noteikti ir vērts apskatīties dažādos diennakts laikos, pieejamas tūres saullēktā, saulrietā un pilnmēness laikā. Tad ēkas krāsa mainās no dzeltenīgas līdz rozā un visbeidzot spilgti baltai.

Visērtāk Āgra aizsniedzama ar vilcienu, ir pat speciāls vilciens, kas tā arī saucas Taj Express, kas katru dienu izbrauc agri no rīta un Deli atgriežas vakarā. Ar to braucot var pagūt apskatīt Tadžmahalu, taču nez vai daudz ko citu. Diemžēl šajā laikā garantēti vislielākie pūļi un karstums, īpaši braucot no maija līdz septembrim. Lai arī daudzas tūrfirmas piedāvā braukt uz Āgru ar automašīnu, jārēķinās, ka ceļi Indijā ir neprognozējami, un, lai arī attālums kartē var būt neliels, laika ziņā tas var prasīt krietni ilgāku laiku, nekā sākumā varētu likties.

Vilcieni gan arī mēdz kavēt, un tad laiks būs jāīsina uz sačurātā perona, pērtiķu un bezpajumtnieku kompānijā. Uz perona gan arī ir interesanti, no piestājošajiem vilcieniem kāpj laukā cilvēki, pērk uzkodas un pēc tam skrien pakaļ vilcieniem, jo atiešanas brīdinājuma signāls netiek dots. Pa brīdim pazūd elektrība – ne brīdi nav garlaicīgi, jo arī tas pieder pie Indijas eksotikas!

Tā kā Āgrā ir vairāki ievērības cienīgi objekti, par to būs atsevišķs ceļojumu apraksts!

Visas bildes: jeecha vēl bildes www.sapnumedniece.lv