papildināju ar izmaksām

Pateicoties Ceļakājas nopublicētajam variantam aizlidot uz Honkongu un Riharda pārliecinoši stāstītajam, nolēmām paceļot pa Filipīnām. 

Honkonga

Honkongā ierodamies ap 6iem vakarā, kamēr izkļūstam no lidostas ir jau gandrīz satumsis. Piektdienas darba dienas beigas ir arī tur un līdz centram nākas braukt sastrēgumos ap 2 stundām 40 minūšu vietā. Protams, cilvēku un transportlīdzekļu ir ka biezs, bet nevaru pat iedomāties, kas tur darītos, ja viss nebūtu sacelts vairākos līmeņos – gan ielas, gan gājēju tiltiņi no vienas ielas puses uz otru. Pa ceļam jau novērojam neskaitāmos guļamrajonus, kuros ir tikai un vienīgi mājas ar 20 un vairāk stāviem. Retu reizi izdodas ieraudzīt kādu “deviņeni”, kas, šķiet kā mazs stādiņš lielā mežā.

Garām jābrauc ostai ar konteineru laukiem, kas sacelti daudzos stāvos un aizņem vairāku desmitu kvadrātkilometru platību. Centrā, kā jau Āzijā, izkārtne pie izkārtnes, pilns ar reklāmām un ielu malas ar mini veikaliņiem, kā arī ar visdažādākajām ēstuvēm – ģimenes uzņēmumiem, kuros ir ne vairāk par 10 galdiņiem. Vienā no tādiem iegriežamies arī mēs – ēdienkartē gan vjetnamiešu, ķīniešu, singapūriešu, tajiešu ēdieni. Sāta sajūtai principā pietiek ar viņu zupu vien. Nolemjam, pirms gulētiešanas uzbraukt augšā Victoria Peak. Tā kā laika nav daudz, tad ņemam taksi no viesnīcas un izrādās uz četriem cilvēkiem tas ir ļoti labs variants – samaksājam 8EUR – tikpat, cik maksā funikulieris četriem cilvēkiem. Kad jābrauc lejā, ne mirkli nešaubāmies par labu taksim, jo rinda pie funikuliera ir ap pusstundu. Taksis brauc kā rallists pa līkumaino serpentīnu. No augšas paveras varens skats un Honkongas izgaismotajiem debesskrāpjiem un guļamrajonu augstceltnēm. Honkongā priecēja cilvēku apzinīgums - autobusa pieturās uz bruģa sazīmēti autobusu numuri un nodalījumi. Attiecīgi cilvēki kārtīgi stāv rindā pie sava autobusa numura. Laika zonas maiņa dara savu un aizmigt tā arī neizdodas, jo Latvijā taču vēl ir pēcpusdiena.

Bohol

Atlidojām uz Cebu, jau Filipīnās. Lai arī šeit ir pavasaris, ārā 31 grādu karsts. Pilsēta ļoti atgādināja Indonēzijas Džakartu. Visur netīrība, uz ielas cilvēki kaut gatavo un pārdod, piemēram, ceptas vistu filejas. Karstuma dēļ gan visur smaka paliela. Protams, pie tādas anti higiēnas, žurkas varam novērot arī gaišā dienas laikā. Vietējie dzīvo tādos noplukušos, nolaistos graustos, ko grūti vispār būtu nosaukt par mājām. Transporta kustībā pilnīgs haoss. Ceļazīmju nav un tad katrs vienkārši lēnā gaitā stumjas savā interesējošā virzienā, kamēr beidzot kāds cits apstājas un padod ceļu. Skaidrs, ka te negribas pavadīt vairāk par stundu, tāpēc dodamies ar ātrgaitas kuģīti Ocean Jet pāri uz Bohol. Pēc ieteikumiem nopērkam lētākās “open air” biļetes, kas maksā 400PHP un braucam uz klāja. Pilnīgi piekrītu, ka tas ir pareizākais variants – pūš liegs vējiņš kas noņem karstumu, pretstatā biznesa klasei (1000PHP) vai tūristu klasei (600PHP).

No rīta dodamies apskatīt Šokolādes kalnus, kam īstais vietējais nosaukums ir cits, bet tūristu piesaistei tie tiek dēvēti par šokolādes kalniem. Tie ir samērā spici kalni, kas izskatās kā daudzas lielas pus-olas bez kokiem vai krūmiem.

Lielāko daļu gada tie ir brūngani, jo zāle tur ir saulē izkaltusi un no to brūnās krāsas arī cēlies nosaukums “šokolādes”. Apkārt redzamie kalni ir gana daudz - 1200, bet vispār, ieskaitot tālākos, jau apaugušos kalnus, to skaits pāri par 1700. Pa ceļam uz kalniem apskatām arī mazos pūkainos dzīvnieciņus – tarsierus, kas ir plaukstas lielumā, bet ar neproporcionāli lielām apaļām acīm. Pārejam Lobokas upi pa iekārto bambusu šūpojošos tiltiņu. Tad pārbraucam vēlreiz pāri Lobokas upei ar “zipline”, kur mūs guļus iekarina trosēs un tad vizinies pāri gravai guļus pozīcijā kā putns.

Sajūtas fantastiskas un skats iespaidīgs, jo konkrētajā vietā Loobokas upes gravas dziļums daudz neatpaliek no Gaujas senlejas, bet lejā redzamā ūdenskritumu kaskāde upē ir ļoti skaista. Tiem, kam bail no augstuma, tas gan varētu būt ļoti izaicinošs pārdzīvojums.

Pēcāk paņemam arī tūri ar kuģīti (drīzāk gan to būtu jāsauc par baržu vai plostu) pa upi. Skati ir brīnišķīgi zaļajai upei lokoties starp palmu birzīm.

Tūrē tiek dots ēst (ne īpaši garšīgi un padzisis ēdiens) un vietējie filipīnieši dzied “dzīvajā”. Sajūta gan jocīga, jo vairākas dziesmas ir par Ziemassvētkiem, bet apkārt 30 grādu karsts. Tiesa, iespējams, labāk būtu pabaudīt upes braucienu pilnīgā klusumā. Protams, neizpaliek arī bez “obligātās programmas” – piestājam pie piestātnes, kur mūs sagaida ap 50 vietējo no maziem dejojošiem bērneļiem, līdz sirmiem večukiem, kas dzied un spēlē. Viņi uzstājas par ziedojumiem, un tam jau būtībā nav nekādas vainas. Pie upes vairākās vietās vietējiem bērneļiem ir sava izklaide – tie sarāpušies kokos un lec ūdenī, pēc tam pieķeras pie laivām, lai tās kādu laiku kļūtu par bezmaksas transportlīdzekli.

Dienas beigās nonākam gaiļu cīņu arēnā, kuras notiek svētdienās. Jā, tas nu ir vietējais kolorīts – vidū ir gaiļu cīņas rings, apkārt ringam ir vietējo pārpildītas tribīnes. Pie/zem tribīnēm ir boksi, kuros sēž vietējie ar saviem gaiļiem un vienojas par cīņas pretinieku, apskatot konkurentus. Kad puses ir vienojušās, tad gaiļi tiek sagatavoti – pie kājas tiek piesiets ass, līks nazis un piesiets numurs. Tad gaiļi tiek iznesti arēnā un sākas pats interesantākais – derības. Cilvēki no tribīnēm slēdz derības viens otram bļaujot un ar speciālām roku zīmēm rādot likmju summas par kādām tiek slēgtas derības.

Tā kā līdzēji neatrodas viens otram blakus, bet, piemēram, otrā tribīņu malā, tad lai sasauktu un vienotos par derībām, visi bļauj un mahājas ar rokām. Troksnis ir neiedomājams. Pa to laiku gaiļi ringā tiek “uzkacināti”, ļaujot vienam gailim nedaudz ieknābt otram. Kad sākas cīņa, derības norimst, zālē iestājas klusums un tikai reizi pa reizei pūlis noelšas, kad viens gailis stiprāk ieknābj otram. Diemžēl gaiļu cīņas ir nežēlīgas, jo vienam gailim tās parasti beidzas letāli. Tāpēc arī visā pasaulē, izņemot Filipīnas, gaiļu cīņas ir aizliegtas. 

Atkal vakara izklaides daļa Aļona Beach, kur satopam Rihardu 007 ar draugiem.

Negros

Pārceļamies uz Negros salu, kas nav izreklamēta kā tūristu galamērķis, bet tāpēc vēl jo interesantāk. Tur nolemjam izīrēt auto. Uhhh, neregulējamā satiksme māca braukt “uz drosmi” – kurš drošāks, tas brauc. Mēģinām aizbraukt uz Niludhan ūdenskritumu salas vidienē, kas kaut kur internetā ir minēts, kā viens no 1000 pasaules skatāmākajām vietām. Diemžēl netā precīza informācija par ūdenskrituma atrašanos vietu nav atrodama. Negros sala ir pavisam atšķirīga no Bohol – lieli kalni ar daudz palmām, banānkokiem un cukurniedru plantācijām. Pēc aprakstiem jau bija rakstīts, ka ceļš ūdenskrituma virzienā ir neizbraucams, bet nebiju gaidījis, ka tas ir tik daudz neizbraucams. Mašīnas apakša spēcīgi atsitas vairākas reizes pret “neredzamām kāpēm” uz ceļa. Kad ļoti lēnā ātrumā pietuvojamies ūdenskrituma vietai, tad laiks līdz tumsai ir palicis vairs tikai ap stundu. Tāpēc jautājam vietējiem kur te blakus ir ūdenskritums. Viņi norāda pa ceļu, kas pēc mūs domām, nav īsti pareizajā virzienā. Bet nu labi, braucam viņu norādītajā virzienā un vēl vairākiem vietējiem pārprasot ceļu, iegūstam apstiprinājumu par virziena pareizību. Ceļš kļūst aizvien neizbraucamāks, līdz beidzot saprotam, ka ar vieglo automašīnu vairs tālāk netiekam. Bēdīgi nolemjam griezties atpakaļ, bet vēl tomēr izmisīgi jautājam vietējiem. Viņi saka, ka, jā – ar auto izbraukt nevar, bet ar kājām pa bezceļu aiziet var – jāiet kāds 1 – 2 km. Esam braukuši vairākas stundas , tāpēc nolemjam iet. Kad viņi to saprot, tad saka, ka mēs to paši neatradīsim un viena vietējā uzņemas mūs turp aizvest. Tā nu ejam cauri cukurniedru laukiem gravā lejā pa taciņu, beigās mūs sāk vest caur vietējo mājiņām, kurām nav elektrības, bet toties ir divdesmit smaidīgi bērneļi. Jālec pa akmeņiem pāri upei. Līdz beidzot, vispār laižamies gandrīz bez taciņas pa gravu lejā apejot govis un cūkas, kas turpat ganās. Ik pa laikam parādās kāda vietējo mājiņa ar iemītniekiem (man tā arī nepalika skaidrs, kā viņi vispār normāli nokļūst pie būdiņām, jo taciņas principā nav un vēl jo vairāk, kā viņi tur dzīvo). Arī interesentu bērneļu bariņš jau aiz mums ir salasījies līdzi. Līdz beidzot, lāčojam pāri pēdējām ūdeņainajām rīsu terasēm un  – ir liels ūdenskritums ar baseinu apakšā.

Priecājamies par to un esam pateicīgi vietējai “gidei”, kas mūs šurp atveda. Diemžēl tumsa ir klāt un pelde vairs nesanāk. Jāgriežas atpakaļ un pa tumsu jākāpj atpakaļ kalnā. Cukurniedrēs visu laiku kāds čabinās, radot neomulīgu sajūtu, bet galu galā nonākam atpakaļ līdz mašīnai jau pilnīgā tumsā. Brauciens atpakaļ tumsā pa bezceļu ir īsts pārbaudījums un vairākās vietās lecam ārā no mašīnas, to koriģējam, lai tā vienkārši neuzsēstos uz kāda akmens. Tomēr mani māc šaubas, ka līdz ūdenskritumam vajadzēja būt tik sarežģītai nokļūšanai, tāpēc viesnīcā nolemjam salīdzināt fotogrāfijas. Ilgi diskutējam, jo ūdenskritumi tiešām ir līdzīgi kā divas ūdens lāses, bet beigās saprotam, ka tomēr mēs esam bijuši pie cita ūdenskrituma, jo Nilduhan ūdenskritumam izrādās ierīkotas kāpnes, tam ir ieejas maksa un tas ir labiekārtots…. Tā arī paliekam neizpratnē, kā vietējie visi kā viens norādīja uz pavisam citu ūdenskritumu, kas bija acīmredzot bija turpat pāris kilometru rādiusā.

Oslob

Nākamajā dienā dodamies vērot vaļhaizivis uz Cebu salu. No rīta aizkavējamies un tad nu sanāk “rallijs” starp neregulēto satiksmi, lai paspētu uz prāmi. Stundu nervi uzvilkti, bet uz prāmi paspējam pēdējā minūtē. Kā par brīnumu prāmis nekavējas un atiet laikā. Vaļu vērošana izrādās samērā liela komercija – laiviņas tiek vestas jūrā iekšā un ārā nepārtraukti. Turpat 100 metrus no krasta tiek piebarotas un tā pievilinātas vaļhaizivis. Protams, sajūtas peldēt blakus vaļhaizivij ir neaprakstāmas, jo haizivs mute ir pusaudža lielumā, bet cilvēks maziņš, salīdzinot ar zivi. Tomēr taisnība jau dabas draugiem vien būs, ka speciāli piebarot zivis nav īsti forši, lai iegūtu peļņu, vienlaicīgi neļaujot tām dabiski dzīvot savu dzīvi. Pēcāk izdomājam uzbraukt apskatīt kalnos ūdenskritumu. Skaists šaurs ceļš, kas stāvi vijas caur palmām kalnā atklāj brīnišķīgus skatus uz jūru. Kalna galā tūristus sagaida motociklisti, kas piedāvā pa superstāvu ceļu pašiem nobraukt, vai novest lejā tieši pie ūdenskrituma par nelielu naudiņu. Nolemjam kāpt paši. Ūdenskritums ir gana krāšņs ar lielu baseinu apakšā, kurā jau plunčājas korejiešu un filipīniešu tūristi.

Meitenēm rāpties atpakaļ kalnā vairs nav spēka, tāpēc nokaulējam cenu močiem, kuri uzved viņas atpakaļ uz mašīnu. Mēģinām tālāk līkumot pa kalna ceļu pāri salai, bet brauciens beidzas ar kārtējo ceļa pāriešanu pilnīgā bezceļā.

Palawan – Puerto Princess/Sabang

Pārceļamies uz Palawan salu, tur jau pie lidostas sākam kaulēšanos par iespējām nokļūt uz el Nido, bet pa ceļam gribam apmeklēt Sabang pazemes upi. Kaulēšanās ir sarežģīta un ilga, jo visi piedāvā vai nu pa taisno el Nido, vai nu tūri turp atpakaļ uz Sabang. Jūtam, ka mūsu interesējošo cenu nespējam panākt, jo laikam jau gribam pašizmaksas līmenī. Atgriežamies vēlāk un tad pēc kāda laika jau izdodas kaut ko sarunāt. Lidostā atkal nejauši satiekam Rihardu 007, bet laikam jau ceļojuma maršrutu variantu nav daudz un tāpēc trāpāmies ceļā. “Noorganizējam” viņam “welcome” deju turpat pie lidostas vietējo izpildījumā. Pie reizes ar citiem transporta piedāvātājiem sarunājam Firefly tūri. Mūs aizved pa nakti uz upi un tur ir izbrauciens ar kajaku. Pilnīgā klusumā, mēnesnīcā laiva slīd pa upi tik dzirdami vien viegli airu šļaksti. Mangrovju koki gar upes malu ir pilni ar jāņtārpiņveidīgām vabolītēm, kas mirgo un tā koki atgādina mirdzošas ziemassvētku eglītes. Iebāžot roku vai airi ūdenī ap to sāk mirdzēt planktons. Nu ļoooti romantisks brauciens. Vienīgais, ja nebūtu pilnmēness un būtu apmākušās debesis, tad planktonu varētu daudz vairāk saskatīt, bet tad atkal pazustu daļa no mēnesnīcas romantikas.

Nākamajā rītā gaidām transportu uz Sabang. Kad transports jau sāk kavēties vairāk kā 15 minūtes, zvanām. Nē, būšot, braucot. Nolemjam, ka gaidīsim vēl kādu laiku un tad meklēsim alternatīvas. Tomēr pēc 40 minūšu kavēšanās transports ir klāt, kas mūs nesteidzīgi ved uz ofisu, tad benzīntanku, tad pēc atļaujām u.t.t. Brīžiem jau sāk uznākt šaubas, vai vispār kaut kur brauksim, bet nu laimīgi pēc pusotras stundas sākam braukt Sabang virzienā, tiesa, šoferis atkal izrādās rallists. Pazemes upe Sabang ir atkal viens liels tūristu konveijers. Laivas strīpā kursē šurp turp pa līci uz pazemes upi. Pie pazemes alas nākas gaidīt kādu stundu, jo tur laivu kapacitāte jau ir daudz reiz mazāka. Lai arī esmu lasījis skeptiski noskaņoto atsauksmes par pazemes upi, mums gan tā patika.

Ala ir gana liela, vietām pat ļoti augsta (~60m) un ar parasto atļauju var iebraukt ap 2km dziļumā. Arī audio gids dod samērā daudz informāciju, ko vietējie gidi reizēm nespēj valodu grūtības dēļ. Alā dzīvo 4 sikspārņu sugas , kas lido krustu šķērsu, izdodot savas pīkstošās skaņas. Esmu apmeklējis daudz dažādas alas, bet nu šī bija atkal kaut kas savādāks un domāju, ka to noteikti ir vērts apmeklēt.

Palawan - El Nido

El Nido pirmajā dienā paņēmām kombinēto A un C laivu (banca) tūri, kur iekļautas pusdienas.

Sarunājām izbraukt pēc 8.30 un droši vien vajadzētu sarunāt izbraukt vēl agrāk, jo sākumā esam vispār  vieni paši Hidden Beach. Sajūtas sirreālas, kā Robinsoniem un vientuļas salas. Laiva izcili liela, jauna un uz tās esam tikai 4  cilvēki.

Protams, laiva iet divreiz ātrāk kā citas bancas un tāpēc arī spējam apmeklēt daudz vairāk apskates objektu. Principā tūres jau nevar aprakstīt, skaties kur gribi, priekšā atkal ir pastkartes cienīgs skats, tā, ka spēj tik fotografēt. Otrajā dienā Rihards007 bija nokaulējis kombinēto B un D tūri un braucām kopā. Atkal jāsaka – liekas, ko tad nu vēl vairāk, vai savādāku varētu ieraudzīt, bet tā nav. Apskates vietas tomēr ir ļoti dažādas un es pat nezinu vai kādu gribētos nepieminēt – A  tūrē Small Lagoon, kur iepeldēt tāpat vai izīrējot kajaku – mierīgs zaļš ūdens, kalnu ieskauts, izbraucot cauri klintīm, Shimizu Island ar ļoti daudz dažādiem koraļļiem un lielu zivju variāciju, B tūrē Entalula sala, kur agrākos laikos filipīnieši brauca medus mēnesī – skats izteikti kā pastkartēs, Cudugnon Cave – interesanta ala, kurā jāielien iekšā caur šauru spraugu,

Snake Island – ar garu baltu šēru pa kuru var pastaigāties starp jūru un lagūnu, C tūrē Hidden Beach, Secret Lagoon, kurā jāielien caur caurumu klintī, Secret Beach u.t.t. “Parastās pludmales” ar zaļo ūdeni, baltajām smiltīm un palmām jūras krastā, kas Latvijā liktos top vieta kur gribētos atrasties, šeit pat vairs neliekas nekas sevišķs. Bet, nu personīgi man patika arī kā tūrē gids ar kapteini un bocmani sagatavoja pusdienas pludmalē. Izcili skaisti noformēja ēdienu, un kas liekas neticami, ļoti tas bija ļoti garšīgi un daudzveidīgi – zivis, garneles, vista, cūka, vairāki salāti, augļi, rīsi. Nenožēloju nevienu peso, ko iespējams, pārmaksāju par pusdienām, pretstatā ja nepirktu organizētās pusdienas un ņemto ēdamo līdzi pats. Vakarā el Nido pludmalē ir vairāki restorāniņi, kur var nodoties gastronomiskajām izvirtībām. Noslēgumā vēl pludmales ballīte ar dzīvo mūziku un kad Rihards 007 uzdzied solo kopā ar muzikantiem tad tas vien ir ko vērts.

Laivu tūres visas tā kā izbrauktas, gribētos kaut ko savādāku. Izdomājam uzlīst kalnā pie el Nido. Vietējie neparko nesaka, kur ir takas sākums, bet visi kā viens piedāvā izmantot tikai gida pakalpojumus, jo bez gida esot aizliegts rāpties kalnā.

No sākuma kāpiens ir stāvs, bet laiku pa laikam tas kļūst pavisam stāvs un jāsāk pārvarēt vairāku metru vertikālas sienas. Tas jau kļūst ļoti bīstami, taču vienlaicīgi ļoti aizraujoši. Klintis ir tā kā no slāņiem ar ļoti asām malām, kāju, roku vai elkoni sagriezt var elementāri. Nekādas drošināšanas nav – paši rāpjamies kā zirņekļcilvēki ķeroties ar pirkstiem pie šķautnēm un vienlaicīgi atsperoties ar kājām. Daudzās vietās jāliek kāja no vienas šķautnes, kas ir pirksta platumā uz nākamo un tā tālāk. Starp asajām plātnēm lejā ir vairāku desmitu metru bezdibeņi. Pēc stundas cīņas esam augšā un skats no augšas ir fantastisks, tagad gan nav tikai skaidrs, kā tikt lejā pa vertikālajām sienām.

Grūti gāja, bet laimīgi tikām lejā. Kāpiens vienkārši superīgs, bet jebkura kļūda varētu beigties letāli, jo kritiens pat no 2m augstuma uz šķautņainajiem akmeņiem ir dzīvībai bīstams. Daudzi akmeņi ir tik pārpildīti ar metāla iežiem, ka pa tiem uzsitot ar citu akmeni skan metāliski. Pilnīgi neticami, ka tā var skanēt akmens! Blakus ir identiski akmeņi, kas pēc izskata ir pilnīgi vienādi, bet pa tiem uzsitot skaņa ir parasta – kā akmenim sasitoties ar akmeni. Kāpiens bija tieši tas kas vajadzīgs brauciena dažādošanai.

Palawan - Coron

Braucien no El Nido uz Coron paņem gandrīz 8 stundas. Kuģis ir paredzēts 70 cilvēkiem, esam kādi 20, bet labi ka tā. Ik pa brīdim uznāk lietus un viļņi atklātajā jūrā ir palieli, tāpēc lielu daļu durvju un logu aiztaisa ciet ar finieriem. Attiecīgi ventilācija iekšpusē ir pavāja, karsts un smacīgs, cilvēki guļ krustu šķērsu.  

Ir arī barošana, no kuras lielākā daļa pasažieru atsakās vai neapēd – banāns, negaršīgi rīsi, divas mazas garnelītes un sildīti salāti. Labi, ka par šo vājo ēdināšanu esam iepriekš brīdināti un līdzi ir nedaudz savas, ēdamākas pārtikas. Sajūtas tādas, kā varētu būt bēgļiem, kas mēģina kuģa tilpnēs nokļūt uz Eiropu. Labi, ka, iebraucot no atklātās jūras starp Busuangas salām, viļņi mazinās un ir iespēja iziet uz nosacītā klāja lai pavērot salas.

Daba šeit ir savādāka, nekā el Nido – kalni apaļi ar brūnu zāli, bet citi noauguši ar veģetāciju. Skaisti.

Ceļabiedri vēlas panirt un braucam kopā ar viņiem, jo tiek solīts braukt uz vietām, kur ir lieliskas vietas arī snurkelēšanai. Nenožēlojam nevienu brīdi, jo apskatījām divus nogrimušus kuģus – kādreiz bijuši lieli un vareni, tad japāņu uzlidojumu nogremdēti, tagad tie lēnām apaug ar koraļļiem un ir tūristu apskates objekti. Sajūtas stipri jocīgas peldēt virs nogrimušā kuģa priekšgala un iedomāties, kā tas kādreiz ir peldējis.

Tad pasnurkulējam Coral Garden - grūti iedomāties, ka pasaulē kaut kur varētu būt vēl kaut kāda skaistāka zemūdens pasaule par šo – tik daudzveidīgi koraļļi un zivis, ka tos vērojot stunda paiet kā pāris minūtes. Pasnurkelējam arī Twin Peaks. Arī tur ir koraļļu daudzveidība, bet vieta ir īpaša ar to, ka te ūdens ir daudz dzidrāks, redzēt var dziļāk un zem ūdens ļoti interesantas koraļļu klintis. Peldi virs “klints malas”, tālāk aiziet lejā dzelmes “bezdibenis”. Sajūta tāda, it kā mestos pāri klints malai brīvā kritienie no kraujas, bet sanāk “aizlidot” brīvajā lidojumā virs bezdibeņa. Aizbraucām arī uz Twin Lagoons, kur saldūdens sajaucas ar sālsūdeni. Tā, kā abu ūdeņu blīvums tomēr ir atšķirīgs, tad izskatās, ka zem virskārtas ūdens ir eļļains. Ja panirst zem ūdeņu saskarsmes vietas, tad redzam, ka ūdens ir tikpat dzidrs kā visur citur un var redzēt tālu lejā lagūnas gultni. Vietējais atkal prasa maksāt fee par lagūnu apmeklējumu, bet kad prasām pretim kvīti, tad to nevar iedot. To varot iedot tikai tad ja maksā fee Coronas pilsētā.

Labi, tad nemaksājam arī uz vietas, bet taisnības labad vēlāk fee samaksājam pilsētā. Vakarā pilsētā tiek iedegta lielā Ziemassvētku egle, skaļi tiek spēlētas Ziemassvētku dziesmas un apkārt ar vērienu teltīs pārdot dažādas drēbes, rotaļlietas, ātrās uzkodas. Ar vērienu darbojas improvizēti kazino.  Rīta pusē aizbraucam uz izslavētajiem Hot Springs.

Jāpiekrīt – nav nekādas vainas braukt dienā uz avotiem, jo tad tur nav pilnīgi neviena tūrista. Baseinos ir 38 -41 grādu silts un tiem kam patīk gulēt karstās vannās, tā ir īsta paradīze. Tai pat laikā arī šeit jūtams, ka filipīnieši ne īpaši māk organizēt infrastruktūru – līdz nest ēdienu nedrīkst, bet uz vietas pārdod tikai čipsus un žāvētus mango. Taisnības labad jāsaka, ka somas nepārbaudīja un var ienest līdzi savu ēdienu. Ģērbtuvju nav un arī apkārtne ir gana piemēslota. Citādi jau pilnīgs relax. Vakarpusē vēl paspējam uzskriet kalnā virs Coronas un noskatīties saulrietu pār kalniem un līci. Brīnišķīgi.

Manila

Lidojums no Coronas uz Manilu aizkavējas daudz ilgāk kā “parastā” 1 -1.5 stundu kavēšanās. Nosēžam Coronas lidostā ap 3 stundām. Tomēr kā kompensāciju lidsabiedrība uzsauc siltas pusdienas un ūdeni. Manilā nonākam ap 18tiem un braucam ar ieteikto dzelteno taksi, kas brauc pēc skaitītāja (skaitītājs kustas lēni un beigās nobraucam tikai 5EUR). Satiksme vienkārši ārprāts – 5 km braucam ap 1.5 stundu. Dzīvojam Makati rajonā un vakarā aizejam uz Geenbelt kvartālu vakariņās. Liekas, ka esam nonākuši pilnīgi citā pasaulē – uz ielas brauc tikai jaunas (tiesa vidējās klases un mazie parketa džipiņi) un tīras mašīnas, pilns ar takšiem. džipniji sastopami pa retam. Tricikli nav vispār. Ielas tīras, kvartāli izpušķoti Ziemassvētkiem, daudz zaļumu, debesskrāpji un biezās viesnīcas. Salīdzinot ar pārējām Filipīnām, vispār neticas, ka šī ir viena valsts. Ļoti daudz balto, kas mierīgi ietur vakariņass vai bauda vakaru neskaitāmajos restorāniņos un kafejnīcās.

Ņemot vērā iepriekšējās dienas pieredzi, nākamajā dienā nolemjam izmantot Manilas metro braucienam pa pilsētu. Jā, metro arī ir gana piebāzts, toties te jūtamies kā īsti milži – varam redzēt visiem vagoniem cauri, jo filipīniešu galvas ir zem mūsu zodiem.  Aizvizināmies līdz Manilas “vecpilsētai” – tur nu jau ir “ierastās Filipīnas” daudz teltis ielās ar tirgotājiem, var redzēt, ka cilvēki nabadzīgāki, pilns ar džipnijiem. Centra parks ar krāsainajām strūklakām ir daudzmaz sakopta vieta un te vakarā ir pilns ar vietējiem jauniešiem, kas vienkārši bauda vakaru un strūklakas. Vecpilsētas daļā ir saglabājušās pāris vecas baznīcas, bet nu nekas īpašs. Filipīnu vēstures muzejs arī stipri jocīgs – informācija kaut kāda tematiska un fragmentāra – piemēram, par izrakumu veikšanu, vai par Āfrikas ziloņkaulu ievešanu Filipīnās. Trūkst kaut kāda vienota koncepta. Aizdodamies uz China Town un te ir vēl krasāk izjūtama Manilas dažādība. Te galvenais transportlīdzeklis ir triceklis un džipniji.

Valda liela netīrība un nabadzība. Katrs vietējais noskatās, jo droši vien nesaprot, ko te dara nejauši iemaldījušies baltie. Izmetam loku apskatei, bet godīgi sakot, gribās ātrāk no turienes nozust. Aizejam atpakaļ uz centrālo daļu un nolemjam doties Makati virzienā ar taksi. Te nu bija… takši šajā rajonā laikam nav sastopami. Lēnām virzoties metro stacijas virzienā, tā arī neizdodas nevienu taksi noķert. Pulkstenis ir ap septiņiem un kad aizbraucam ar metro līdz metro līnu krustpunktam, tad varam izbaudīt metro pilnībā. Pie pārsēšanās dilemma stāvēt uz vajadzīgo metro stundu garā rindā, vai ņemt taksi un sēdēt sastrēgumā arī kādu stundu. Izvēlamies pirmo variantu stāvam metro rindā. Jāizlemj uzreiz, jo vēlāk nekur nav iespējams pārdomāt un aiziet – cilvēki stāv blīvi viens pie otra un lēnām kustas tikai metro virzienā. Brauciens “siļķe mucā” un esam Ayala rajonā. No metro stacijas līdz Greenbelta kvartālam, viens pie otra, ir trīs superlielveikli Alfas lielumā, vai pat lielāki. Cilvēku ka biezs, bet cenas nav īpaši zemākas kā Latvijā.

No rīta vienojamies ar viesnīcu, ka tiks izsaukts dzeltenais taksis (ar skaitītāju) uz lidostu pulksten 16tos. Ierodamies 15.50, viesnīcā saka, jā, taksis būs. Pāris minūtes pirms četriem sākas brīnumi – viesnīcas personāla cilvēki sāk uz ielas ķert taksi. Takši daudz, bet pārsvarā pilni. Kad 16.10 jautājam, kur tad mūsu pasūtītais taksis, tad atbilde ir “taksi nav iespējams izsaukt, taksis negaida, ja ir izsaukts un redz kur darbinieki mēģina to noķert”. Mjā… redzam, ka tādā veidā taksi var ķert arī 2 stundas bez panākumiem, tāpēc meitenes iet ārā uz lielās ielas pašas ķert taksi. Vēl pēc 10 minūtēm taksi izdodas noķert, taču, taksists lieliski zinot šādu situāciju prasa trīs reizes lielāku cenu 14EUR par vešanu uz lidostu. Drusku nokaulējam un lūdzam pasteigties. Taksists tiešām cīnās – daudz manevrē, kaut kur mēģina kaut kā apbraukt sastrēgumus, bet ko nu daudz var apbraukt, ja satiksme ir vienkārši nenormāla, pat neskatoties uz to, ka ir svētdienas vakars. Puskilometru no lidostas satiksme vienkārši apstājas. Pēc 20 minūšu sēdēšanas praktiski uz vietas, paņemam somas un lavierējam starp mašīnām uz lidostu ar kājām.

Kopumā varu tikai pabrīnīties, kur tik atšķirīgas var būt Filipīnas – salās ir pārsteidzoši skaisti un atsaucīgi vietējie cilvēki, lai arī ļoti nabadzīgi. Visi smaida un lielākā daļa draudzīgi sveicina. Neviens īpaši neuzbāžas kaut ko piedāvāt. Manilā, savukārt, kā jau lielpilsētā, cilvēkiem nav šī lauku cilvēku šarma – te jau visu laiku kāds kaut ko Tev mēģina kaut ko nopārdot. Lielveikalos uzreiz klāt ir pārdevējs, kas piedāvājas palīdzēt kaut ko nopirkt. Arī Manilā ir tik krasi atšķirīgi rajoni, it kā būtu pilnīgi citas valstis ar pavisam savādākiem uzskatu un dzīvesveida principiem. Brīžiem var tikai pabrīnīties par ārkārtīgi zemo darba organizāciju jebkurā jomā – visur tiek nodarbināti pieci cilvēki tur, kur Eiropā to darītu viens cilvēks (piemēram, vienss pārdod biļeti uz prāmi, otrs pie nākamālodziņa iedrukā biļetē vietu, trešais pārdod termināļa nodevas biļeti, ceturtais norāda kur iet, piektais iekasē maksu par somu uznešanu, tad ir birkas pielīmētājs somai, tad nesējs u.t.t.).  Lai nu kā, Filipīnas ir skaista un kontrastu pilna zeme, ko ir vērts apskatīt.

Atgriešanās Honkongā.

Honkongā aizlaižam apskatīt lielāko āra budas statuju pasaulē Tian Tan Buda. Iespējams, ka pareizākais variants ir ierasties pirms gondolu pacēlāja atvēršanas – pirms 10tiem no rīta, jo kad ierodamies ap 11tiem, tad nākas gaidīt uz pacēlāju 1.5 stundas nemīlīgi aukstā laikā. 

Tūristu ir ļoti daudz. Brauciens ar pacēlāju ir skaists, gondola brauc augšā ātri un drīz vien no blakus esošās lidostas lidmašīnas ceļas augšup kaut kur tālu lejā. Tomēr nākamreiz izvēlētos lejā kāpt ar kājām, jo taka izskatās arī gana feina pastaiga un uz pacēlāju lejā atkal ir jāstāv pusstundas rindā.Budas statuja ir iespaidīga, bet tas kas pārsteidza daudz vairāk ir blakus esošais Tian Tan Buddha templis , jo tik greznu templi nebija gadījies dzīvē redzēt. Fantastiski krāšņs un tas ir un paliek spilgtākais iespaids no Hongkongas.

Apmeklējam vecāko templi Hongkongā, kas ir pavisam maziņš templis daudzu debesskrāpju vidū. Centrā ir uzstādīta sešus mēnešus gatavota un divus mēnešus uzstādīta Ziemassvētku instalācija ar čūsku, kurā mirdz 50 000 led spuldzītes. Ar slaveno Star Ferry pārbraucam uz Slavas Aleju noskatīties ikvakara gaismas debesskrāpju šovu mūzikas pavadībā. Jāsaka, ka biju gaidījis kaut ko iespaidīgāku, lai gan arī šo saskaņot un uztaisīt laikam nav viegli, jo katram debesskrāpim ir savi gaismas efekti jāraida precīzi mūzikas ritmā. Pēdējā dienā apmeklējam Nan Lian Garden pie Diamond Hill station. Ļoti skaists un sakopts parks, kur valda klusums un miers. Faktiski, parks ir tik krāšņs, ka droši vien tas būtu ierindojams vienlīdz ar Budas templi TOP pirmajā vietā, kas būtu apmeklējams Honkongā.

Izmaksas 2 cilvēkiem