Turpinājums mūsu Indijas braucienam. Sākums te: http://www.celakaja.lv/forumi/indija-himalaju-virziens

8.diena Kochi- Thattekkad

Tā kā ielidojam Kochi ap puspieciem vakarā, tad negribējās uz galamērķi Munnar (ap 3h) braukt pa tumsu, tādēļ skatījos, kur varam nakšņot pa ceļam. Izvēlējāmies viesu namu Birds Song homestay iekš Dr. Salim Ali Bird Sanctuary (thattekkadhomestay [at] gmail [dot] com). Īpašnieks Vinods ir ornitologs, kurš vada arī putnu vērošanas tūres. Šeit izveidots putnu rezervāts, jo vienkopus te esot daudz sugu pārstāvju. Ja šis interesē, tad tūre liksies forša. Ja par putniem nav intereses, nu – kā jau mežā – nav jau putnu bari, ir pa vienam, otram. Bet mežs viss trokšņains no putnu ņemšanās un Vinods stāsta ne tikai par putniem, bet arī par augiem, dzīvniekiem un vispār – interesanti ar viņu parunāt. Vakarā arī feini sēdēt viesu mājas terasē meža vidū, klausīties meža skaņas un ēst Vinorda sievas gatavoto maltīti (garšīgi).

Attiecībā par transportu – te nu ir dažādas opcijas – var īrēt auto ar šoferi (ap 1500-2000 Rs dienā, bet virs 100km dienā ieslēdzas papildus tarifs), gan izmantot sabiedrisko (neizmantojām).

Izmaksas:
auto  no lidostas līdz Thattekkad       1500 Rs
2-viet istaba+dinner&breakfest         2000 Rs
3h putnu tūre visiem                       1000 Rs
Ieeja rezervātā                               175 Rs

9-11 diena Munnar

Ceļā uz Munnar ir apskatāmi pāries lieli ūdenskritumi. Kopā ar jums tos gribēs apskatīt vēl kādi 50 indieši – ceļš uz Munnar ir populārs maršruts. Attiecībā par apmešanās vietas izvēli – vislabākā izvēle ir tējas lauku vidū, lai izbaudītu Indijai netipisko mieru un klusumu. Tas gan nav lēti. Pašā Munnar pilsētelē gan nekādā gadījumā nevajadzētu palikt – tur ir diezgan pabriesmīgi. Vēl ir virkne hoteļu un viesu māju galvenā ceļa malās.

Bet nu – pie galvenā reģiona apmeklējuma iemesla – pie tējas!

Un te nu jāsaka, ka tējas lauku ainavas realitātē pārspēja manas ekspektācijas. Tas vienkārši ir neaprakstāmi skaisti. Lūk, tieši tik vienkārši. Tā, ka katrā ceļa pagriezienā gribas kāpt no rikšas ārā un baudīt skatu, iemūžinot to neskaitāmās bildēs.

Tējas lauki ir frotogēniski gan vakaros (ja nelīst, bet Munnārā līst diezgan bieži)

Gan jo sevišķi agros rītos. Kaut kā no rītiem nenāca miegs un līdz ar to saullēkta iemūžināšana nav grūta. Un arī tai tiek iztērēti kadru desmiti vai pat simti

Tējas lauku dziļākai apskatei var pirkt gan tūres, kur ir gan tēja, gan Spice gardens, gan privāti sarunāt džipu stāvāko lauku apskatei.

Ja spējat atrauties no tējas vērošanas, tad apkārt Munnarai ir virkne vietu, ko apmeklēt:

Eravikulam National Park

Skati parkā brīžiem atgādina Skotijas ainavas. Diemžēl te nav Skotijas brīvo pastaigu iespējas – asfaltēts celiņš ved ;īdz kalna augšai (no kiura paveras skaists skats uz riņķi), bet tālāk ne soli. Parkā dzīvo special kazas, ar ko parks īpaši lepojas, kā arī reizi 18 gados sazied kkaut kādas lillā vietējās puķes. Nākamreiz, laikam, 2027.gadā.
Parks ir ļoti populārs indiešu vidū, to vēlas apmeklēt simtu simti, bet biļetes tirgo vienā būdiņā 2 cilvēki. Tādēļ Tripadvisor iesaka tur būt uz 8:00. (kad arī bija pagara rinda, bet baltā āda un blondie mati sniedz zināmas priekšrocības, kuras var izmantot). Bet kad pēc kādām 2-3 stundām nokāpām lejā, tad rinda jau bija pārsimt metru gara.
Tējas muzejs. Tas galīgi nav liels un ekspozīcija nav uber iespaidīga, tomēr mēs saņemam īpašu apkalpošanu un tiek iedarbinātas smalcināšanas un citas iekārtas, lai nodemonstrētu tehnoloģisko procesu. Tā kā ieeja nav dārga, tad kāpēc gan to neapmeklēt.
Apkārtē ir virkne skatu punktu – gan rietiem, gan lēktiem, gan foto, gan vēl visvisādi. Ceļā uz Top Station (ap 40 km no Munnar, kur mēs neaizbraucām) ir Echo point, kas vizuāli galīgi nav nekas iespaidīgs, toties tur veidojas interesanta atbalss – ir vērts paūjināt.

Šajā ceļa gabalā dzīvojas arī pāris ziloņu bari un, ja palaimējas, tos var arī ieraudzīt netālu no ceļa.

Vakaros piedāvājumā ir masāžas, tradiconālais Kathakali šovs. Nu, pēdējais ir „na ļubitjeļa” – pirmā šova daļa ir izkrāsotas būtnes (vecis, kas pārtaisījies par sievieti) mīmikas un roku kustības. Ja izdodas saprast, ko pieteicējs saka – kāda emocija vai norise tiks atspoguļota, tad ir tīri interesanti paskatīties, kā tas tiek parādīts. Lielākoties saprast neizdodas. Otrā šova daļa ir šīs pašas būtnes sapēle ar vēl pāris izkrāsotiem ķēmiem, kas jau pēc 5 minūtēm kļūst baisi garlaicīga. Pēc šī šova ir vietējo nac. cīņas šovs. Paskatoties pirmās 5 min, likās, ka tas ir daudz interesantāks par Kathakali.

Cik ilgu laiku plānot Munnar? Es teiktu, ka 2 dienas noteikti. Trešās dienas pēcpusdienā pārbraucam uz Alleppey. Par tējas iegādi - jāsaka, ka piedāvājums ir minimāls. Lētāk, protams, kā visur citur ir, bet pārdošanā ir pāris tējas šķirņu, pie kam lielākā daļa tā sauktā dust tee.

Izmaksas:
Eravikulam nac.parks                    350 Rs
Tējas muzejs                              995 Rs
Šovs                                         250 Rs
1 h masāža                            ap 800 Rs
Rikša uz visu dienu visiem            1000 Rs

12-13 diena Alleppey-Marari beach

Alleppey apmeklējumam ir tikai viens vienīgs mērķis – backwaters. Tā ir kanālu sistēma, kas stiepjas gar Keralas krastiem nez-cik-tur km garumā. Kuģošanai pa backwaters ir virkne opciju – ir houseboats, kas sevī apvieno viesnīcu un laivu. Mums tas šķiet par garlaicīgu. Tālāk nāk dažāda komforta motorizētās laivas – gan atvērtā tipa, gan ar  nojumi, zem kuras ir gan krēsli, gan dīvānveida zviļņi. Un ir arī kanoe opcija. No sākuma izlemjam par kanoe, bet karstums ir baisi liels, 6 no rīta uz agro (vēso) tūri celties negribās, tādēļ nobalsojam par 4h motorizēto nojumveida laivu. Braucienam pa vidu ir pietura pie kādas no kanāla ēstuvēm, kur pēc jūsu izvēles pagatavos kādu no samakšķerētajām zivīm vai tīģergarnelēm.

Meitas kompānija backwaters bauda pie Kollam Munroe island – mazā laiviņā, iroties pa mazajiem kanāliņiem un vērojot vietējās laivu sacencības (kur gan viņi paši – local white celebrities - kļūst par galveno notikumu cieminieku dzīvē). Saliņa ir maz apdzīvota un feina.

Braukājot pa kanāliem, var vērot cieminieku sadzīvi – kā tiek mazgāta veļa, dauzot pret akmeni, kā paši mazgājas, ar visām drēbēm ielienot ūdenī, kā makšķerē, kā pieved gāzi, transportē lopiņus utt. Itin interesanti, tādēļ jāprasa, lai vizina pa mazajiem kanāliem – tur tas viss tuvāk un iespaidīgāk.

Par pludmalēm. Labākā skaitās Varkala beach.

Meitas kompānija to iemēģina un atzīst par labu. Mums negribās tās n stundas braukt, tādēļ paliekam Alleppey. Bet Alleppey beach nav tas, ko jūs domājat – te diemžēl nepeldas. Pludmale ir samērā netīra un pilsētas ļaudis sanāk uz saulrietu pabradāt gar ūdeni un pavērot saulrieta krāsas. Pludmalē var labi paēst eiropeiskā vidē Harbour restaurant.

Patiesībā, ja ir izbraukti kanāli, tad palikt Alleppey nav gudri – te reāli nav, ko darīt. Ievērtējām Royale Park hotel restorānu (cenas ļoti ok), Apstaigājam vietējos tempļus un baznīcas. Tās gan mūs reāli iespaido – tik krāsainu katoļu dzīvi nekur nebiju redzējusi . Un, ja pievilksiet tuvāk tos dzeltenos pleķus uz griestiem, tad redzēsiet, ka tās ir piepūstas pīlītes

Bet pati pilsēta ir netīrākā, ko redzam Keralā. Nu galīgi nav smuki. Pilsētā pilns ar motorolleriem, bet mūsu meklējumi noīrēt kādu uz pāris stundām beidzas ar pilnīgu nulli. Te pārliecināmies par indiešu dabu dot ieteikumus arī tad, kad absolūti nav ne jausmas par jautājumu – tā pilnīgā bezjēgā izvazājamies pie „rolleru izīrētājiem”, kuri pirmo reizi uzzina, ka viņiem esot rolleri izīrēšanai...

Pēc Alleppey dodamies Kochi virzienā un uz dienu piestājam Marari beach pludmales resort – pabaudīt luksusa dzīvi ar privāto pludmali. Pludmale ir vai nu skaista un tīra vai galīgi garām – atkarībā  no paisuma un bēguma. Lai cik tas neliktos neticami, restorāna cenas neko īpaši neatšķiras no iepriekšējā vakara Alleppey kroga cenām. Tad nu baudām.

Par izmaksām – diemžēl neesmu pierakstījusi, bet nebija nekas traks.

14-16 diena Kochi (Cochin)

Kochi viennozīmīgi ir smukākā Keralas pilsēta. Tās vizītkarte ir ķīniešu zvejas tīkli, kas Fort Cochin izvietoti gar krastmalu un tūristi tiek aicināti izmēģināt, kā ir ar tiem ko nozvejot. Samaksa – cik nu esiet gatavi iedot

Fort Cochin (kas ir tā daiļā Kochi daļa) ir tāds miksējums no eiropeiskām un vietējām mājām. Beidzot ir patīkami tā mierīgi pastaigāt pa pilsētu un baudīt arhitektūru

Bez pilsētas dailes Kochi ir arī virkne citu vietu, ko apskatīt:
Mattancherry pils, kur gan iekšā nav daudz, ko redzēt, bet pils ir itin smuka, gleznas, fotogrāfijas. Nu, ir vērts apmeklēt, jo maksā mikro naudiņu.
Ebreju rajons are senu sinagogu.
Te ir arī sena 300 gadu veca holandiešu kapsēta (nav oficiāli atvērta, bet var paklapēties gar vārtiem un gan jau kāds atvērs)

Pārvietošanās pa Kochi ar rikšām ir pilnīgi bez maksas. Surprise! Ja.... piekritīsiet ieiet nu, vismaz 2-3 veikaliņos. Veikali mēdz būt arī blakus fotogēniskām noliktavām

Bet tas, kas man Kochi patika visvairāk – te beidzot!!!!! ir arī māksla! Ārprāc, bet pat tādu sīkumu kā atklātni nebija iespējams līdz šim atrast, nemaz nerunājot par suvenīriem vai jebkādu citu mākslas izpausmi. Šeit pēkšņi mākslu var nopirkt, pie tam lielos daudzumos – te ir pilns ar lieliem noliktav-veikaliem, kur savākts viss iespējamais un neiespējamais antikvariāts. Ir reāli interesanti staigāt pa šiem gaiteņu gaiteņiem.

Bet Kochi ir arī ielu māksla – pilns ar sienu gleznojumiem, arī pa kādai galerijai.

Atrodas arī pa kafejnīcai, kurās ir reāli patīkami pasēdēt. Noteikti iesaku Kashi Art Cafe

Nu re, un tad ar busu uz lidostu (kādi pāris Eur, 1,5-2h), tad uz Delhi un uz mājām. Te jāpiezīmē, ka Delhi lidostas 3.termināls un 1.termināls (starptautiskais un vietējais) neatrodas vienā ēkā, bet gan ap 15min brauciena attālumā. Vietējie reisi mēdz diezgan bieži kavēt. Mums starp reisiem bija 3h laika, bet tikai ar nenormālu skriešanu knapi, knapi paspējām.

Nu re, tas arī viss. Ārpus stāsta palika visas tās lietas, kas piedod ceļojumam garšu - pasēdēšanas vietējos restorānos, sarunas ar vietējiem, visas tās krāsas visriņķī utt.

Vienīgais, kas sagādāja problēmas Keralā, bija tas, ka izrādījās – tur ir praktiski sausais likums. Alkoholu var nopirkt tikai „točkās” un tur ir baisās rindas. Tā ka ieteicams iepirkt Delhi lidostā pirms reisa. Alu arī veikalos nepārdod – tikai restorānos, kas tur ir stiprākais alkoholiskais dzēriens piedāvājumā.

Par naktsmītnēm. Zemāk par *** zvaigznēm nepirkām, bet arī krutās viesnicās daudz nepalikām. Tādejādi cena cilvēkam par nakti bija ap 6-8 Eur. Pirku galvenokārt ar visādām atlaidēm Cleartrip un MakeMyTrip.

Par ēdienu. Pirms Indijas biju pārliecībā, ka neko tur neēdīšu, jo Indiešu virtuve man galīgi nepatīk, bet realitātē, piesakot, ka gribam non-spicy, mums garšoja ap 80% no visa, ko ēdām. No Keralas Spicy chicken mūs brīdināja paši Indijas ziemeļu iedzīvotāji, tādēļ to nemēģinājām, bet visu citu baudījām lielos daudzumos. Nu, kur citur varētu divas reizes dienā pusdienot restorānos un pat īpaši nepievērst uzmanību cenu sadaļai... Un vēl – par tēju. Ja garšo tēja ar pienu – tad esat ieradušies īstajā valstī! Tikai noteikti piesakiet, lai nepieliek uzreiz cukuru. Un vēl pabrīdiniet, lai neliek cukuru arī pienam! Ir vērts iepirkt Masala čai garšvielu. Un arī vietējās šalles (tās gan nopirkām Himalaju štatā), kas izskatās tik latviskas!