Sveiciens Indijas ne-mīļotājiem!

Jūs esat mana stāsta mērķauditorija, jo tie, kuri uz Indiju raujas, tur aizbrauks tāpat, bet ceru, ka spēšu uzrunāt arī kādu no „nemūžam-uz-turieni-nebraukšu” sirdīm.

                Te jāsāk ar atkāpi, ka ne es pati, ne vēl jo 100x vairāk mani ģimenes locekļi uz Indiju nerāvās, taču 150 Eur biļetes cena lika pārdomāt. Tā kā par Indiju daudz ir dzirdēts un skatīts, tad mans mērķis (lai max izvairītos no mēsliem un smakām) bija „nē” lielpilsētām. Tādejādi no tām mūsu plānā palika tikai Agra (jo Tadžu redzēt gribējās) un Delhi, jo tīri tehniski no tās izvairīties nevarēja, bet Delhi kopā pavadītais laiks bija zem 1 diennakts. Pārējais – prom dabā. Kopumā mūsu ceļojums sadalījās uz pusēm – Himalaji un Kerala.

                Pateicoties šim plānam, mums visiem ir ļoti, ļoti pozitīvi iespaidi. Ok, ok, mūsu lielākais skeptiķis turpina saukt Indiju par pilnīgu miskasti, tomēr, paskatoties ceļojuma laikā uzņemtos video, ik pa brīdim skeptiķa komentāri ir: „nu baigi smuki!”. Domāju, ka vienkārši, uz turieni braucot, nav jācer ieraudzīt Austrijas sakopto vidi. Ja esi gatavs tam, ka būs tāds šmulīgs bardaciņš, tad apkārt notiekošo sāc uztvert ar vieglu smaidu un nebesies par lietām, kas Indijā vienkārši nav iespējamas.

                Ok, atgriežos pie tehniski informatīvās daļas - ja nerēķina ceļu, tad Indijā pavadījām 15 dienas. 16.sep-30.sep.

                Vispirms par Indijas ziemeļu daļu.

                1.diena. Agra

                Mūsu Indijas ceļojums sākas ar Agru. Lēmums par to, kā braukt uz Agru, jāpieskaņo gan tam, vai vēlaties saullēktu-saulrietu vai tikai arhitektūru. Ja pēdējais variants, tad labākā opcija ir Taj Express, kurš startē no Hazrat Nizamudin stacijas. Šī stacija nav centrā, bet riktīgā gabalā no tā. Biļetes visērtāk nopirkt ww.cleartrip.com. Bet reģistrēšanās nav elementāra. Te apraksts: http://www.celakaja.lv/forumi/ka-registreties-cleartripcom-lai-pirktu-indijas-vilcienu-biletes

                Taj Express atiet ap 7 no rīta uz Agrā ierodas ap 10. Atpakaļ – ap 7 vakarā. Tīri statistiski Taj Express nekavē baisi ilgi (Netā ir atrodama info par vidējo kavēšanās laiku), bet tomēr ik pa laikam gadoties. Pa dienu ir arī citi vilcieni, kuri iet relatīvi ilgāk, ar vairāk pieturām. Ja plānā ir tikai Taj Mahal un Agras forts, tad principā jau ap 2-3 dienā misija ir izpildīta un var pirkt biļeti uz agrāku vilcienu nekā Taj Express.

                Nokļūšana no stacijas uz Taj ir ... crazy, jo stacijas laukums ir stāvgrūdām pilns ar rikšām un takšiem, kuri metās virsu katram atbraucējam. Mēs paņēmām rikšu uz visu dienu, bet principā tas nav īsti vajadzīgs, jo rikšas ir visriņķi un nebūs pievešanas pie veikaliem (kuros atteicāmies iet, kas savukārt lika rikšistam uzmest lūpu). Jārēķinās, ka Taj Mahalā neko, izņemot ūdeni, dokumentus, fotoaparātu un kādus mikro sīkumus ienest neļaus. Blakus nav nekādu mantu glabātuvju. Jārisina šis jautājums vai nu ar rikšas šoferi vai suvenīrveikaliņu pārdevējiem.

                Par Taj Mahalu komentāri lieki.

Agras fortu iesakām – gan skaisti, gan ir koki, kuru paēnā var pagulēt un atpūsties no baisā karstuma.

Pilsēta ar daili neizceļas. Atliek tusēt vai nu restorānos vai stacijā vērot mērkaķus un cilvēkus.

Izmaksas cilvēkam:
                Taj Express turp-atpakaļ         11 Eur
                Taj Mahal                            10 Eur
                Agras forts                          3,5 Eur (Taj Mahala biļete dod atlaidi un otrādi)
                No Delhi lidostas uz centru pre-paid taxi 600Rs uz auto.

                2.diena Delhi

                Kā jau sacīju, Delhi mūsu plānā bija minimizēts. Piecos vakarā bija vilciens uz Himalaju virzienu, tādēļ daudz laika pilsētai neatlika. Te, protams, troksnis, kņada un šmaukļi uz katra stūra ar neiedomājākajām versijām par to, kur jāmaksā vai kur mums noteikti ar viņiem jābrauc. Principā šīs ½ dienas laikā es zaudēju ticību jebkuram no indieša mutes nākušam apgalvojumam un sāku apšaubīt 100% viņu teikto.

                Mēs apmeklējām 2 „objektus” – Jantar Mantar, kas ir sena observatorija

un Jama Masjid, kas ir Indijas lielākā mošeja (tur var arī uzkāpt vienā minaretā un paskatīties uz Delhi no augšas). Bija interesanti. Iesaku.

Meita ar savu kompāniju apmeklēja pāris mākslas muzejus un arī bija apmierināti. Vēl mums ieteica apskatīt arī Qutub Minar, kas atrodas gabalu nost no centra, bet esot iespaidīgs tornis. Meitas kompānija izmēģināja arī velo tūri pa Old Delhi. Esot bijis crazy, bet forši. Ap 20 Eur/cilv.

Braukājām gan ar rikšām, gan izmēģinājām metro. Lai gan nekad nav bijis problēmu orientēties ar metro shēmām un saprast, uz kuru vilcienu jādodās, Delhi biju biškuc apjukusi – kaut kā norādes tur nejēdzīgas.
                Tālāk uz Centrālo staciju, no kuras atiet vilciens uz Kalka (Shatabdi Express), 4h ceļā.

 Izmaksas cilvēkam:
           Jantar Mantar 100 Rs
           Mošeja 400 Rs (iesk, kāpšanu minaretā)
           Vilciens (Shatabdi Express) 9 Eur

                3-4.diena Kalka-Shimla-Manali

Lai tiktu uz Shimlu, no Delhi jābrauc ap 5h uz Kalka, kas ir mazs miestiņš, no kura tālāk iet vecais čukbānītis uz Shimlu (UNESCO mantojuma sarakstā). Kalkā nekā ievērības cienīga nav – tā ir vienkārša pārnakšņošanas vieta, tomēr ceļā uz turieni pa logu paveras lūk, tā trakā Indija, kurā negribas nonākt. Nu, no vilciena loga uz to var paskatīties un pašausmināties.

                Kalkas stacijā (uz ceturto mūsu ceļojuma vilcienu) izbaudām 2h vilciena kavēšanos. Tā kā Shivalk Express atiet 5:30, tad gaidīšanai nolemjam izmantot Special Comfort telpu, kur uzturēšanās izmaksā 0,27 Eur/h. Sakrauju krēslu matracīšus uz grīdas un guļu nost, bet pēc laika nāk uzraudze un baksta augšā sakot: Madam-džī, uz grīdas nevar. Un laipni palīdz salikt matracīšus uz galda - tur, izrādās, Indijas dzelzceļš laipni atļauj snaust. Beidzot vilciens gatavs startēt, pie katra vagona piestiprināts pasažieru saraksts. Brauciens, kaut arī 5h garš, nav garlaicīgs. Apkārt feini skati, ceļā ir pāris pieturas, kur izstaipīt kājas un apēst kādu kartupeļu plāceni. Vilcienā pasniedz pusdienas, tēju – ir, ar ko nodarboties.

                Ierodoties Shimlā, ir sajūta, ka esam nonākuši citā valstī. Rikšas un takši stacijā ir, bet neviens nekliedz, aiz rokas nerauj, reāli nepievērš uzmanību tam, ka „biezie” baltie iet garām. Arī stacijas apkārtne tīra. Principā, lūk te mums sākas kultūršoks – kur pazudusi šmucīgā Indija??? :Shimla kā britu kalnu kūrortpilsēta ir saglabājusi savu šarmu. Smuka arhitektūra galvenās ielas The Mall malās. Trāpām Ganeša svinībās, kad visur skan indiešu dziesmas, tauta uzdejo un svin. Te var pastaigāt un pabaudīt. Ir visādi veikaliņi – gan brendi, gan indiešu, cilvēki pieklājīgi, tirgotāji vispār neuzbāžas, pat mazās bodītēs daudz kur ir cenu zīmes un beidzot ir sajūta, ka netiekam nonstop šmaukti.

                Par Shimlas ģeogrāfiju jāsaprot tas, ka tai apkārt ir cik-tur-tie-kalni un dažādu apskates vietu apmeklēšana ir reāli daudz laika prasoša, jo mašīnu daudz, ceļi pašauri un viņķeļaini, tādēļ apmeklējām tikai pāris vietas:

Viceregal Lodge ir britu celta muiža, kurā tagad atrodas augstskola. Tur esot, piemirstas, ka te ir Indija. Satriecoša britu arhitektūra, perfekts zālājs un apkārt puķu dobes ar dālijām, cīnijām, samtenēm – kā manā dārzā! Iekšā var tikt tikai ar gidu, kurš pieejams noteiktās stundās. Negribam gaidīt, tādēļ apmierinamies ar ārieni. Tripadvisor rakstīts, ka pieejamas esot vien pāris telpas.

Jakhu Temple ir templis mežainā kalnā, kura galvenā rota ir nevis pats templis, bet oranža mega-giga pērtiķa statuja. Esot viņu teiksmu tēls. Mūsdienu attieksme pret pērtiķiem gan stipri mainījusies - pie tempļa var iznomāt nūjas priekš „Protection against monkeys” 0,14 €. Mērkaķu te tiešām spriņģo daudz, bet mūsu vizītes laikā neviens necieš – ne ļaudis, ne mērkaķi. Arī templis te ir ar „satriecošām” gleznām.

Mūsu mērķis ir nokļūt Manali, kur no Shimlas ir jābrauc ap 8h. Tā kā negribās tik garu ceļu braukt vienā dienā, sadalām to uz pusēm. Auto iepriekš rezervējam, jo esam 6 braucēji un nezinu, vai mikroautobusu viegli būtu sarunāt uz vietas. Ceļā līdz Manali ir n-tās vietas ar dabas bildēm

Bet te ir arī dažādi tempļi, baznīcas un mošejas – visām gaumēm un vajadzībām. Man sirdī iekrita, manuprāt, Disnejlendas dieva templis ar satriecošiem tēliem tam riņķī un arī iekšā. Pie tempļa bija bērnu spēļu laukums,kur, piemēram, vienlaicīgi varētu šūpoties 25 bērni (katrs savās šūpolēs).

Ciematā Naggar ir skaista vietēja mēroga pils, turpat netālu – Rēriha muzejs, kur gan zili zilo debesi neredzējām, jo viss tinās mākoņos, taču to pilnīgā miera noskaņu tur reāli var noķert. Ja sarunā ar šoferi, var braukt arī dažādās ielejās, kuras iet uz sāniem no lielā ceļa uz Manali, bet iepriekš jāsaprot, vai tās ielejas ir izbraucamas, jo ir patraki pēc lietiem. Vēl, protams, kā nu ir ar laiku paveicies – mums ap 20.septembri diez ko nepaveicās – lietus bija vairāk kā gribētos (kaut gan septembris skaitoties viens no labākajiem Himalaju apmeklēšanas mēnešiem). Neskatoties uz lietu, mums brauciens itin labi patika.

Izmaksas:
Delhi-Kalka vilciens          9 Eur
Kalka-Shimla vilciens       6 Eur
Mikroautobuss 6 cilv ar šoferi uz 2 dienām - 7000 Rs
vēl Naggar, Rērihs, tempļi kko maksāja, bet nepiefiksēju

                5-7.diena Manali-Himalaji-Delhi

Manali ir ciemats, no kurienes plānojam doties 3 dienu pārgājienā Himalajos, bet arī pats Manali ir apmeklējuma vērts. Tur, Old Manali, ir tāds feins, hipijisks noskaņojums – feinas bodītes, kur neviens neuzmācās (neticami!!! Tā ir Indija!!!), var brīvi dabūt marihuānu, krodziņi, atmosfēra

Par mūsu pārgājiena gidiem izvēlamies Himalayarntrails, jo par viņiem TripAdvisor labas atsauksmes http://www.tripadvisor.com/Attraction_Review-g297618-d3342867-Reviews-Hi... jogimanali [at] yahoo [dot] com . Arī mans viedoklis par šo kompāniju ir ļoti pozitīvs – gan sākotnējā komunikācija bija raita un saprotama, gan viņu attieksme, gan organizācija principā. Ļoti labas teltis un guļammaisi, gids un pārējie palīgi bija atsaucīgi, interesanti bija ar viņiem papļāpāt. Vienīgā problēma – no mājām vērojot laika apstākļus ap Manali, bijām priecīgi, jo visapkārt saule-saule-vien. Diemžēl tieši pirms izbraukšanas situācija strauji nomainījās un piedāvājumā bija tikai lietus.

Pārgājiena sākums ir cerīgs – riktīgi saulains. Ar mums – 6 cilvēkiem kopā dodas 5 pavadoņi (gids, 2 pavāri un 2 palīgi) un 5 zirgi, kuri stiepj visas mantas. Kāpjam tik uz augšu caur mazu ciematiņu, tālāk mežu, tālāk pa klasiskiem kalniem. Interesanti, ka mežā varēju nosaukt kādus 90% no redzamās floras – neticami, ka tur, tik tālu no Latvijas, ir mums visiem pazīstamie augi. Koki gan super iespaidīgos izmēros.

Pēc kāda laika sākas migla, kura kļūst tik bieza, ka gids iesaka turēties tuvāk, lai nenoklīstam

Un tad jau sāk līt.

Kopumā pa dienu uzkāpjam no 2200m līdz 3200m. Augšā paliek jau riktīgi vēss, bet kāpjot ir karsti, zem plēvēm (kuras nu galīgi mums nebija nekādas profiņu lietas) veidojas kondensāts un kļūstam pilnīgi slapji. Sasniedzam kalna kori, kur būšot nometne (zirgi gāja pa citu ceļu) bet tad izrādās, ka puiši kaut ko ne tā ir sarunājuši un zirgi ir citur. Nācās ap 1h lietū un vējā gaidīt, kad atnāks zirgi ar mantām un mūsu sausajām drēbēm. Jāsaka, ka nekad savā ziemeļu iedzīvotāja dzīvē neesmu tik drausmīgi nosalusi kā šajā 1 stundā Himalajos. Tas nu tad ir vienīgais fēleris tūrisma kompānijas organizatoriskajā lauciņā. Bet nu beidzot teltis uzslietas, drēbes nomainītas, ielienam guļammaisos sasildīties un ierodas „room service” ar kūpošām Masala čai tasēm. Ir neiespējami aprakstīt to labsajūtu, kas ir pēc nosalšanas guļot siltā un ļoti komfortablā teltī, klausoties, kā ārā gāž lietus, dzert karstu tēju ar cepumiem, kuru tev pienesuši klāt. Lūk, šīs ir tās sajūtas, kuru dēļ bija vērts arī biškuc pasalt.

Nākamais rīts uzaust saulains, pabrokastojam savā restorānteltī

Gids nočeko laikapstākļus un redzam, ka pēcpusdienā un visu nākamo dienu atkal sola mega lietusgāzes. Diemžēl mums līdzi ir tikai viena sauso drēbju kārta, tādēļ nolemjam doties atpakaļ. Ejam kā pa pilnīgi citiem kalniem, jo iepriekšējā dienā lietū un miglā viss izskatījās galīgi citādāk.

Interesanti, ka pa kalniem un mežiem blandās govis savā vaļā, jo tās kādus 3 mēnešus nedodot pienu – nu tad tiek palaistas brīvē. Nezinu, kā pēc tam tās dabū rokā. Visu dienu ir burvīgs laiks (škrobējamies ne pa jokam, ka nolēmām kāpt lejā). Lejā, Manali aizbraucam uz netāli esošo kalnu pacēlāju, no kura paveras skats uz apkārtni (pēc Himalaju pārgājiena galīgi nav iespaidīgi), pastaigājam gar Beas upi, pablandāmies pa Old Manali, jauno šopinga ielu. Nākamā diena aust slapja un gāž visu dienu, tādēļ apmeklējam tikai tibetiešu templi un iegriežot visas lūgšanu dzirnaviņas. Atlikušo laiku baudām satriecoši gardu foreli viesnīcas Johnson restorānā.

Pēcpusdienā – nakts autobuss uz Delhi. Aiutobusu ir daudz, komfortablākie ir Volvo busi, kas startē 16:00 vai 17:00, ierodoties Delhi ap 7-8 no rīta. Nu nav jau nekāds dižais komforts, bet kaut kā to nakti pārlaist var.

Izmaksas cilvēkam:
3 dienu pārgājiens (all included) – 80Eur
Autobuss uz Delhi – 16-18 Eur
Pacēlājs – 500 Rs
Tuk-tuk no Ols Manali uz New Manali – 100 Rs

Nu re, tā mums gāja Himalajos, kur gribētu vēlreiz atgriezties, jo pārgājienu nācās daļēji noraut. Jā, par pārgājiena drēbēm un apaviem – paņēmām no mājām vecos džemperus, vecās botas (sev nopirku botas par 1 Eur Rīgas second hand) un, nokāpjot no kalniem, to visu izmetām, tādejādi somas patukšojās tālākajam braucienam pēc Keralas tējas.

Par Keralu – nedaudz vēlāk atsevišķi.