Interesanti, cik daudzi no jums pērk dārgāku OCTA, kad ir pieejam lētāka, un, cik daudzi vispār painteresējas, kāds ir konkrētās polises segums?
Man arī nepatīk Rīgas satiksme, bet vainot darba devēju ir vienkārši muļķīgi. Darba devējs var būt līdzvainīgs, ja iedevis auto cilvēkam bez tiesībām (bija nesen Vidzemē tāds gadījums), licis braukt ar mašīnu, kas nav tehniskā kārtībā, vai zinājis, ka braucējs ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un arī tad darba devēja vainas daļa ir jāpierāda caur tiesu. Visādi citāti par avāriju atbildīgs ir transporta līdzekļa vadītājs, kura materiālo atbildību, savukārt sedz OCTA.
Šodien Delfos parādījies jau krietni cienījamāka apdrošinātāja skaidrojums, tiesa gan, bez īpašas konkrētības:
http://www.delfi.lv/bizness/bankas_un_finanses/300-eiro-par-divam-dzivib...
Baigi smieklīgs teikums. "Mēs jau lapbrāt samaksātu vairāk, bet likums mums neļauj" ))
Un šitais arī ir pērle. Izrādās, Satversmes tiesas spriedumi uz privātpersonām neattiecās ))
Nekādu pērļu. Es tieši par šo dažus komentārus atpakaļ jautāju, pagaidām klusums. Kas notiek ar "labticīgo ieguvēju", ja Satversmes tiesa (vai jebkura cita tiesa) atceļ kaut ko (likumu, noteikumus, rījojumu ut.) no tā stāšanās spēkā brīža, bet starplaikā notikuši n-tūkstoši civiltiesisku darījumu saskaņā ar atcelto likumu (utt.)?
jtt: Satversmes tiesa šo līdzsvaru starp dažādu pušu aizskārumiem arī izvērtē, un izejot no tā arī pieņem lēmumu - vai atcelt normu no tās pieņemšanas brīža (ko viņi nedara bieži), vai arī no sprieduma brīža. Acīmredzot, šajā gadījumā tā ir izvērtējusi, ka taisnīga kompensācija cietušajiem ir svarīgāka par apdrošinātāju tiesisko paļāvību, kam es personīgi pilnībā piekrītu. Es nezinu, vai ja lēmums par kompensāciju tiktu pieņemts pirms ST lēmuma, tad kompensācijas pieprasītājam rastos pamats šo lēmumu apstrīdēt (domāju, ka jā, līdzīgi kā notiktu, ja izrādītos, ka lēmums nebūtu pamatots ar likumu, tikai šajā gadījumā apdrošinātājs tajā nebūtu vainojams). Bet lēmumam, kas tiek pieņemts pēc ST sprieduma par to vispār nav nekādu jautājumu.
Tieši tā! RS, slēdzot līgumu ar apdrošinātāju, pieprasīja lētāko polises variantu, nevis ar cilvēka cienīgu morālo kompensāciju. Gjensidige tādu piedāvāja. RD vadošā partija saeimā varēs plēst kreklu uz krūtīm un bļaut, ka valdība nav laicīgi mainījusi morālas kompensācijas minimālo likmi un Straujumai ir jāatkāpjās. Piebalsos visa pārējā opozīcija un zaļie cilvēciņi Ventspilī veidos jaunu MK modeli. Līdzīgi kā Maxima gadījumā...
Domāju ja, slēdzot līgumu ar RS, būtu iespējams apdrošināt dārgāk, Gjensidige labprāt to darītu. Tas taču ir tīrs peļņas jautājums privātkompānijai.
OCTA gadījumā polises cena var būt jebkāda, bet limitus nosaka likums un tie ir visiem vienādi. Ja kāds nopirks dārgāku OCTA polisi, tad tam automātiksi nebūs lielāki limiti un lielākas izmaksas. OCTA polišu dažādās cenas atspoguļo tikai un vienīgi dažādas apdrošinātāju kalkulācijas (un, iespējams, dārgāku polišu gadījumā, lielāku cerību ka apdrošinātājs maksās, nevis mēģināt atšūt).
Kāda šeit cerība. Tiek slēgts juridisks līgums, kurā paredzēta cilvēciska kompensācija.
Polises cenu un citus nosacījumus, pērkot polises vairumā, nosaka pircējam vienojoties ar pārdevēju. RS juristi varēja prasīt iekļaut polisē lielāku morālo kompemsāciju. OCTA būtu dārgāka, bet par negadījumu apdrošinātājs maksātu vairāk. Pie liela RS polišu apjoma vēl pienāktos vairuma atlaides un apdrošinātājs, lai nezaudētu lielu klientu labprāt piekristu klienta piedāvājumiem.
Limits negadījumiem pēc OCTA ar likumu ir noteikts 5,000,000EUR, un mazāks būt nevar. Te nav runa par polises nosacījumiem un limitu, bet par kompensācijas aprēķina metodiku.
Šajā sakarā jautājums vietējiem juridisko jautājumu speciem - kā tur ir ar to atcelšanu no pieņemšanas/spēkā stāšanās dienas, ja starplaikā starp pieņemšanu un tiesas spriedumu (var būt arī daži gadi) ir notikuši daži desmiti/simti/tūkstoši/utt. civiltiesisku darījumu, kas balstīti uz atceltā lēmuma/noteikumu/likuma pamata?
Ja ir likums vai kāda tiesību norma, uz kuras pamata civiltiesa ir izspriedusi strīdu, bet vēlāk šo attiecīgo likumu vai tiesību normu Satversmes tiesa atzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu, tad, piemēram, var tikt lūgts, lai civiltiesa atkārtoti izspriež to pašu strīdu, bet šoreiz uz cita likuma pamata. Ja uz šāda likuma pamata ir bijis darījums, bet nav bijis izskatīts tiesā, tad persona varētu lūgt otrai pusei pārskatīt viņu abpusējā darījuma izpildījumu, ņemot vērā, ka likums ir atzīts par spēkā neesošu. Ja otra persona nepiekrīt pārskatīt izpildīto darījumu, tad varētu vērsties tiesā un lūgt, lai tiesa izlemj, kāda būtu taisnīga situācija, ja reiz attiecīgais likums ir atcelts.
Tomēr par to likumu (runāšu plašākajā nozīmē, tādējādi domājot arī MK noteikumus un jebkuras tiesību normas) atzīšanu par spēkā neesošu vēlos piebilst būtiskus aspektus. Proti, Satversmes tiesa reti atzīst likumus par spēkā neesošiem ar atpkaļejošu datumu, jo šāda rīcība varētu radīt haosu sabiedrībā, ievērojot (kā jau tika minēts), ka pa likuma spēkā esamības laiku varētu būt tikt noslēgti simti un tūkstoši darījumu un nodibinātas daudz citu dažādu attiecību. Tādos gadījumos personas iespējams pat vērstos pret valsti, ja šāds prettiesisks likums būtu viņus nelabvēlīgi ietekmējis. Pastāvētu nenoteiktība, kas tad turpmāk valstī (un ārvalstu personām, kas ir saistītas ar valsti) notiktu. Tādējādi Satversmes tiesa izvērtē, pamatojoties uz sociālajiem, taisnīguma, stabilitātes u.c. aspektiem, vai tik tiešām vajag likumu atzīt par spēkā neesošu ar atpkaļejošu datumu. Ja vajag, tad izlemj, ar kuru brīdi - no likuma spēkā stāšanās brīža vai vēlāka brīža.
Pats būtiskākais ir tas, ka gadījumā, ja Satversmes tiesa izlemj likumu atzīt par spēkā neesošu ar atpkaļejošu datumu, tiesa (ja nemaldos) visos gadījumos ir lēmusi par likuma spēkā neesamību uz konkrētu personu loku. Proti, likums ir atzīts par spēkā neesošu nevis uz visām personām, kurām iespējams ir bijuši darījumi vai citu tiesisko attiecību nodibināšana uz attiecīgā likuma pamata, bet gan nosakāmu, konkrētu personu loku. Līdz ar to tikai šis konkrētais personu loks ir tiesīgs atsaukties, vēršoties tiesā vai pret otru pusi, uz likuma spēkā neesamību.
Šo visu stāstu, jo mūsu prese to ir palaidusi garām un nekur nav izskaidrojusi tiesas spriedumu. No konkrētā Satversmes tiesas sprieduma, kurā tad tiesa ir atzinusi par spēkā neesošiem šos MK noteikumus (uz kuriem atsaucas Gjensidige) ar atpakaļejošu datumu, nolēmuma daļas izriet, ka šie MK noteikumi ir atzīti par spēkā neesošiem uz konkrētu personu loku ar dažādiem datumiem. Turklāt, kā esmu sapratis no publiskajā telpā izskanējušajiem Gjensidige lietas apstākļiem, šo konkrēto personu lokā neietilpst tā persona (un viņa prasījumi), kurai Gjensidige ir izmaksājusi šos EUR 150. Tādējādi sanāk tā, ka šīs personas un Gjensidige attiecībās vēl aizvien ir piemērojami tie paši vecie (it kā) prettiesiskie MK noteikumi un Gjensidige rīcība šoreiz pat nav bijusi neadekvāta.
Centos būt saprotams, bet nezinu, vai tas izdevās
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šodien no apdrošinātāja «Gjensidige Baltic» piedzina 100 000 eiro morālā kaitējuma atlīdzību par labu Ansim Priedem par 2014.gadā Rīgā, Aleksandra Čaka ielā, avārijā zaudēto ģimeni - sievu un meitu.
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/611258-no_apdrosinataja_piedzen_100_00...
Es nesaprotu Gjensidiges argumentus.
OCTA apdrošināšanas limiti un atbildības priekšmets ir atrunāti OCTA likumdošanā, līgumu ar mazāku atbildību nekā tur ir atrunāts noslēgt nevar, jebkuram līgumam šie limiti ir obligāti, pat ja tas bija noslēgts iepriekš (likums gan ļauj apdrošinātājam vienmēr paprasīt papildus prēmiju, ja ir mainījies apdrošināšanas apjoms). OCTA apdrošināšanas mērķis ir lai kaitējuma nodarītājam neiestātos civiltiesiskā atbildība par kaitējumu, t.i. kā reiz lai kaitējuma kompensāciju izmaksā apdrošinātājs un tās izmaksa nebūtu atkarīga no kaitējuma nodarītāja maksātspējas. Par ko viņi runā vispār?
Vienkārši negrib maksāt!
OCTA apdrošināšanas limiti un atbildības priekšmets ir atrunāti OCTA likumdošanā,
Par ko viņi runā vispār?
Izglītošanās nolūkos palasījos attiecīgo likumu un MK noteikumus. Tā kā neesmu jurists, pieļauju, ka es vienkārši neprotu lasīt juridiskus dokumentus, bet likumā vispār nepamanīju, ka konkrētajā gadījumā palicējam likums paredzētu kompensāciju, kamēr MK noteikumos parādās 30 minimālās mēnešalgas. Bet tad no aritmētikas viedokļa man nekādi nesanāk tiesas piespriestie 100k.
Tie MK noteikumi, ko tu lasīji, ir izdoti 2014.gada 17. jūnijā, kas ir pēc negadījuma. Negadījuma brīdī spēkā esoši bija citi noteikumi, Ministru kabineta 2005. gada 17. maija noteikumi Nr. 331, kas noteica kompensācijas apmēru 150 eiro. Satversmes tiesa šo noteikumu daļu par šo kompensācijas veidu atcēla no to pieņemšanas brīža 2014. gada 29. decembrī:
http://likumi.lv/ta/id/271347-par-ministru-kabineta-2005-gada-17-maija-n...
Tādejādi attiecībā uz šo negadījumu nepastāv spēkā esošas likumdošanas, kas noteiktu apdrošināšanas atlīdzības apmēru. Apdrošināšanas atlīdzībai jābūt saprātīgai, ko var izvērtēt tiesa un piespriest jebko līdz 5M limitam.
50 000 man arī neliekas daudz, bet vismaz ne izsmiekla 150 EUR.
Kas ir 50 000? Ja negadījums noteiktu šodien, kompensācijas apjoms pēc MK noteikumiem būtu 30 minimālās algas, jeb 10 800 EUR par katru, vai 21 600 EUR par abiem.
kompensācija ir forši - bet tikai, ja kaut kāds nebūt dokuments to paredz, nevis vienkārši tāpēc, ka tas izskatās godīgi, ka tāda pienāktos.
Forši ir tad, kad dokumenti atbilst cilvēku izpratnei par to, kas ir taisnīgi.
kompensācija ir forši - bet tikai, ja kaut kāds nebūt dokuments to paredz, nevis vienkārši tāpēc, ka tas izskatās godīgi, ka tāda pienāktos.
Gribētos te piekrist. Satiksmes negadījumi ar bojāgājušiem Latvijā nav nekas neparasts, un te bojāgājušo piederīgie tiek iesaistīti tādā kā loterijā - kam ''paveicies'' iet bojā zem Rīgas Satiksmes trolejbusa riteņiem, to piederīgie var cerēt uz krietni brangāku kompensāciju, jo gadījums ieguvis plašu rezonansi, sabiedrība ''šūmējas'', tiesai jāpieņem ''pareizs'' spriedums, lai nomierinātu sakarsušos prātus. Kam piederīgos nobraucis kaimiņdzērājs Janka vai Peķka - tam pēc MK noteikumiem paredzētā kompensācija (konkrētajā laika periodā 150 EUR tātad).
Tiesa nelemj lai izdabātu sakarsušajiem prātiem, bet gan pēc likuma un cerams tā, lai nav pēc tam kauns par pieņemtu lēmumu. Problēma kā reiz ir ar tiem gadījumiem, kad tiesa pieņem pašas apkaunojošus (kaut gan formāli, iespējams, pieļaujamus) lēmumus rēķinoties ar to, ka tāpat neviens par to nezinās.
Ja likumā nav noteikts kompensācijas apmērs, tiesai tas ir jānosaka izejot no pašu pārliecības, nevis no vienaldzības pret lietas iznākumu.
C`est la vie ... ir mums "vienlīdzīgāki" bojāgājušie par pārējiem (katru gadu noslīkst krietni vairāk cilvēku kā palika zem veikala jumta, bet par viņiem vairāk par uzskaiti ekseļa tabulā nekas nenotiek), attiecīgi runāt par taisnīgumu ir vismaz liekulīgi.
Bet katrs taisnīgs lēmums ir pluss, nevis mīnuss. Ja tas vēl pie tam ir iemesls sākt plaši runāt par visiem netaisnības gadījumiem, tas ir vēl labāk. Ja tas ir iemesls kaut ko lemt, tad vēl labāk.
Tiesa nelemj lai izdabātu sakarsušajiem prātiem, bet gan pēc likuma un cerams tā, lai nav pēc tam kauns par pieņemtu lēmumu. Problēma kā reiz ir ar tiem gadījumiem, kad tiesa pieņem pašas apkaunojošus (kaut gan formāli, iespējams, pieļaujamus) lēmumus rēķinoties ar to, ka tāpat neviens par to nezinās.
Ja likumā nav noteikts kompensācijas apmērs, tiesai tas ir jānosaka izejot no pašu pārliecības, nevis no vienaldzības pret lietas iznākumu.
Es jau to pašu pateicu, tikai mazliet no otra gala. Jebkurā gadījumā, ja vienreiz tiesa var lemt par 50 000 EUR kompensāciju, bet citreiz, līdzīgā gadījumā, par 150 EUR, tad atliek tikai secināt, ka kaut kas ar mūsu tieslietu sistēmu nav kārtībā.
C`est la vie ... ir mums "vienlīdzīgāki" bojāgājušie par pārējiem (katru gadu noslīkst krietni vairāk cilvēku kā palika zem veikala jumta, bet par viņiem vairāk par uzskaiti ekseļa tabulā nekas nenotiek), attiecīgi runāt par taisnīgumu ir vismaz liekulīgi.
Nezinu, kādā sakarā te runāt par noslīkušajiem, ja tie 99% gadījumu paši ir vainīgi, un, attiecīgi, kompensāciju nav no kā prasīt. Ir gan bijuši vairāki mēģinājumi par vainīgajiem padarīt glābējus, bet tas ir tikpat muļķīgi, kā vainot glābējus Zolitūdes traģēdijā vai satiksmes negadījumos cietušo neizglābšanā.
Es jau to pašu pateicu, tikai mazliet no otra gala. Jebkurā gadījumā, ja vienreiz tiesa var lemt par 50 000 EUR kompensāciju, bet citreiz, līdzīgā gadījumā, par 150 EUR, tad atliek tikai secināt, ka kaut kas ar mūsu tieslietu sistēmu nav kārtībā.
Piekrītu. Man gan nav dati, vai kāda tiesa kaut kur ir lēmusi par 150 eiro kompensāciju. Bet gan jau, ka ir bijis arī tā.
Es arī nesapratu, kādēļ tiek piesaukti noslīkušie, kas pārsvarā to izdara savas neapdomības un pargalvības dēļ.
Tieši tā! Tas nav daudz, jo no tiem 2x50 000 vēl nāksies nogriezt krietnu kumosu advokātu kantorim.
Es arī nesapratu, kādēļ tiek piesaukti noslīkušie
Nu redz, arī šeit sākas bojāgājušo klasifikācija, šis ir labais, jo pats nav vainīgs, bet jumts vai trolejbuss, bet šis pats bija neuzmanīgs (kaut tā var aizrunāties arī līdz līmenim, ko līda veikalā ...). Vari slīkušo vietā ielikt CSNg bojāgājušos, arī stipri vairāk gadā par veikalu un tos tāpat parasti nekur nepiemin izņemot statistikas tabulas.
Tieši par CSNg bojāgājušajiem jau arī būtu jāsatraucas - pirmkārt, tas cipars ir baiss, un otrkārt, liela daļa gājuši bojā ne savas vainas dēļ, tāpēc tuvinieki būtu pelnījuši vismaz kādu kompensāciju. Par to, kāpēc kompensācijas apmērs var atšķirties vismaz 300 un vairāk reižu, mēs te arī diskutējam.
Tuviniekiem, protams, sāpēs arī par noslīkušajiem, no infarkta vai insulta mirušajiem, elektrības nosistajiem, no balkona nokritušajiem u.t.t., tomēr te tikai retos gadījumos būs pie vainas cita cilvēka nevērība, paviršība vai pat ļaunprātīga rīcība. Ja tā tomēr ir pierādāma - jā, būtu jāpieprasa kompensācija. Citos gadījumos - es nesaprotu, kāds šiem bojāgājušajiem sakars ar diskutējamo jautājumu.
Man likās, ka šeit arī gāja runa par CSNg bojāgājušiem. Laikam kaut ko palaidu garām