Atradu datorā Ķīnas aprakstu, ko biju uzrakstījis pirms 3 gadiem. Varbūt kādam noder, varbūt kādam interesanti palasīt. Lūdzu bargi nekritizēt, ja kādas lietas liekas novecojušas vai rakstīšanas stils nepatīk. Neko nelaboju. Ir arī diezgan daudz bilžu, bet šeit laikam bija pagrūti ielikt. 

Tā kā parasti iztiekam bez tūrisma aģentūru palīdzības, jau pāris mēnešus iepriekš sēdos pie viesnīcu rezervēšanas un ceļojuma maršruta sastādīšanas. Neatsveramu palīdzību man sniedza ļoti jauka meitene, kas dzīvo Ķīnā. 

Tad nu 18. septembrī 15 cilvēku kompānijā devāmies ceļā, lai divas nedēļas skatītos Ķīnu. Plāns par Ķīnas ceļojumu. Kad pavasarī parādījās brieda jau pāris gadus neticami zema akcijas cena, apzvanīju visus interesentus un nopirkām biļetes Rīga — Brisele — Pekina — Brisele — Rīga. Vienam cilvēkam biļete izmaksāja 265 latus. Protams, ja tagad man būtu jāpērk biļete, es mēģinātu atrast variantus, lai atpakaļ varētu lidot no kādas citas Ķīnas pilsētas, piem. Šanhajas, vai pat no kādas vēl tālākas. Bet tajā brīdī priekšstats par Ķīnas apmēriem bija diezgan miglains. Kaut arī biļete būs nedaudz dārgāka, ietaupīsiet naudu, ko maksā vilciens Šanhaja — Pekina un tas ir apm. 50 — 60 Ls. Vēl labāk būtu lidot caur Helsinkiem, tādā veidā krietni samazinot lidmašīnās pavadīto laiku, jo Hainan Airlines lidmašīna ceļā no Briseles uz Pekinu lidoja pāri Baltijas jūrai . 

Pekina (Beijing). Labi gan, ka lidostā mūs sagaida autobuss, jo lidmašīna ielido ļoti agri, īsti izgulējušies neesam un sameklēt ceļu uz viesnīcu būtu ļoti grūti. Protams, tikai autobuss arī neko neatrisinātu, jo nesatiku nevienu autobusa vai taksometra šoferi, kurš saprastu angliski . 

Ja grupā nav neviens ķīniešu valodas pratējs, noteikti iesaku ņemt vietējo gidu. Citādi būs ļoti ļoti grūti . 

Mūsu viesnīca bija vienā no vecajiem Hutong rajoniem. Hutongi ir tādi veco māju kvartāli ar ļoti šaurām ieliņām un iekšpagalmiņiem. Uzreiz, izejot no viesnīcas, sākas vietējo dzīvesvide:ēstuvītes, darbnīciņas, mazītiņi pārtikas veikaliņi. Un, protams, pilnīgi neviens nesaprot angļu valodu. 

Tjaņaņmiņas laukums, Aizliegtā pilsēta, Vasaras pils. Visur pilns ar vietējiem tūristiem, ļoti reti redzami baltie tūristi. Redzams, ka ekskursijā uz galvaspilsētu organizēti tiek vesti laucinieki, strādnieki ar ģimenēm. Kaut arī vasaras svelme jau garām, karstums dažbrīd liekas nomācošs. Tradicionālajam Pekinas smogam cauri izspraukusies spoža saule. 

Pekinā attālumi milzīgi, ielas ļoti plašas, laukumi vareni. 

Pirmais pārsteigums par taksometriem. Pekinā tie ir lēti un to ir ļoti daudz. Diemžēl viņi nelabprāt ņem ārzemniekus. Ja pareizi sapratu, tad viņi negrib problēmas. Svešvalodas šoferi nezin, izskaidroties un saprast ārzemniekus ļoti grūti. Jā, pie tūrisma objektiem dežūrē taksometri, kas par vismaz 5 reizes augstāku samaksu bez skaitītāja ir gatavi aizvest, bet tas vairs nav lēti. Tāpēc iesaku Pekinā uz taksometriem īpaši nepaļauties. Diezgan ātri apguvām ķīniešu valodā sakāmo: ieslēdz skaitītāju .

Naudas maiņa. Daži no mūsu kompānijas bija iepirkuši Ķīnas juaņas jau Rīgā. Bet šeit nav tas izdevīgākais kurss. Naudu ātri var samainīt Pekinas lidostā. Drusku labāks kurss būs bankās, bet tur jāpavada vismaz 15 minūtes, kamēr tiek aizpildīti vairāki dokumenti un vairākkārt pārbaudīta nauda(obligāti jāuzrāda pase). Naudu var samainīt arī viesnīcās, diemžēl pārsvarā tikai 100 $ naudaszīmes. Mazākas viņi negrib ņemt. Kurss visur diezgan līdzīgs, apm. 6, 23 — 6, 29 juaņas par ASV dolāru. 

Ēdiens. Mūsu bariņam iecienītākais un uzticamākais ēdiens bija pelmeņi, dažādi pēc izskata, dažādi pēc nosaukuma. Protams, ēdām arī dažādus citus ēdienus, bet gandrīz vai neviens no tiem nebija mums ierastie Ķīnas restorānu ēdieni. Tur tie bija daudz daudz asāki, parasti porcijā mazāk gaļas, vistas gaļa pārsvarā ar kauliem. Ļoti bieži sastopami dažādi subproduktu ēdieni:astes, zarnas, vistu nagi utt. Ļoti bieži ēdienu sastāvā ir rieksti. Ļoti daudzos ēdienos tiek izmantots tofu. Ļoti daudz dažādu zupu, ko pagatavo jūsu acu priekšā:pamatā ir buljons, kuram pievieno pelmeņus, nūdeles, zaļumus, dažādas sēnes, tofu un visādas citas nesaprotamas lietas. Lētākie ēdieni uz ielas vai strādnieku ēstuvēs maksāja 4 — 6 juaņas. Pekinas pankūka, ko ēd uz ielas, arī 6 juaņas. 

Pilnīgs pretstats — ļoti elegantā un stilīgā Pekinas pīles restorānā katrs samaksājām 160 — 200 juaņas. Daži gan likās nepaēduši, jo laikam cerēja, ka Pekinas pīle būs milzīgs cepts pīles gabals katram . 

Tā tas gluži nav un galdā tiek likta tikai šķēlītēs sagriezta pīles krūtiņa. To, kopā ar zaļumiem un īpašu mērcīti, ieritina pankūciņā un ēd. Mēs žēli noskatījāmies kā pārējās skaisti brūnās pīles daļas aizceļo atpakaļ uz virtuvi. 

Nakts tirgus – diezgan eksotiski ēdieni: skorpioni, vaboles, varžu kājiņas, sienāži, čūskas un visādi citādi mošķi. Pagaršojām gandrīz visu . 

Alus bundžiņa veikalā maksā 6 juaņas, ēstuvēs 10 — 12 juaņas. 

Lielais Ķīnas mūris. Biju salasījies forumos, ka ļoti lēti var aizbraukt uz mūri ar metro. No North Station, zilā līnija uz Badaling, cena 6 juaņas. Labi, ka mani atrunāja. Badalingā esot trakāk kā Disneilendā, tūristi viens otram kāpj uz galvas. Noīrējām autobusu un aizbraucām krietni tālāk no Pekinas. Mūris un apkārtnes skati nelika vilties. Kāpiens kalnā diezgan nopietns, slinkākie var braukt aukšā ar pacēlāju. Lejā var braukt ar rodeli, par maksu, protams. 

Kā jau visur Ķīnā, arī šeit jāpērk biļete. Cena laikam bija 45 juaņas. Vasaras pilī ieeja 30 juaņas, Aizliegtajā pilsētā 50 juaņas. Šur tur tūrisma objektu iekšpusē var būt vēl atsevišķa maksa par kādu objektu, piemēram templi vai muzeju. Gandrīz visur mums izdevās nopirkt arī studentu biļetes tiem, kam bija ISIC kartes. Apmēram 10 juaņas lētāk. 

Kaulēšanās. Jākaulējas ir visur, izņemot kafejnīcas un īstus veikalus. Bieži vien izdevās nokaulēt pat 10 kārtīgi. Piemēram, izšūtas glezniņas, par kurām pie mūra prasīja 250 juaņas, izdevās nokaulēt uz 35 — 25 juaņām. Liels bija mūsu izbrīns, kad citā pilsētiņā veikaliņos ieraudzījām tās pašas glezniņas ar sākumcenu 20 juaņas . 

Vilcieni. Mums pārbraucieni ar vilcienu bija četras reizes, visas guļamvagonos. Vislabākie vilcieni bija maršrutā Pekina — Šanhaja — četrvietīgas kupejas ar baltiem palagiem, baltu galdautu, termokrūze ar karstu ūdeni. Šiem vilcieniem apzīmējums ir D. Ar apzīmējumu T jau ir zemākas kategorijas vilcieni ar ne tik labām ērtībām. Gaidot vilcienu stacijā, atcerējāmies šausmu nakti kādā Vjetnamas vilcienā, kurš bija pilns ar prusakiem, netīrumiem un smakām. 

Saistībā ar vilcieniem ir viena problēma. Biļetes uz jebkuru reisu var nopirkt tikai vienā virzienā, tikai 10 dienas iepriekš, tikai uzrādot pases kopiju un vienlaicīgi tikai 5 cilvēkiem. Agrāk to varēja izdarīt tikai klātienē vai caur kādu vietējo tūrisma aģentūru. Nesen ieraudzīju arī piedāvājumu to darīt onlainā, bet neesmu pārliecināts vai tas darbojas. 

Smēķēšana. Paradīze smēķētājiem. To var darīt jebkur: viesnīcu istabās un vestibilos, vilcienu tamburos, restorānos, veikalos, praktiski jebkur. Un to viņi arī dara diezgan centīgi. Tāpat kā spļauj puņķus uz ielas. Centīgākie diezgan regulāri. 

Gribētu apgāzt dažus aplamus priekšstatus, ko bija nācies dzirdēt par ķīniešiem:

Ķinieši visur ejot pidžamās un nedomājot par savu izskatu. Pilnīgi noteikti nepiekrītu. Divu nedēļu laikā uz ielas redzēju divus cilvēkus pidžamās. Protams, daudziem apģērbs ir ļoti vienkāršs, lēts. Bet Šanhajā un Hangzhou cilvēki ģērbjas ļoti labi un eiropeiski. 

Par tūristiem vietējie brīnoties, nākot klāt un gribot aptausīt. Varbūt lauku apvidos arī drusku brīnās, vairāk skatās virsū. Bet nebija tādu gadījumu, kad gribētu aptaustīt. Bet kopā nofotografēties gan gribēja, pie tam diezgan bieži. Bet tas ir tāpēc, ka tas skaitās stilīgi. Kautrīgākie centās mūs neuzkrītoši nofotografēt, izliekoties, ka fotografē kādu ainavu. 

Suzhou. Ķīnas Venēcija, kanālu, dārzu un parku pilsēta. Pazemīgā pārvaldnieka dārzs ar ļoti lielu un apbrīnojamu banzai kociņu kolekciju. Ieeja 70 juaņas. 

Ļoti skaista vecpilsētas ieliņa gar kanālu. Kafejnīcas, suvenīru veikaliņi. Var izbraukt ar laivu pa kanāliem. 

Silk faktory Nr. 1 — zīda ražotne, kur var redzēt visu procesu no zīda tārpiņiem līdz gatavam audumam. Protams, viss uz tūristiem vērsts, plašs veikals, restorāns. Bet bez liekas uzbāzības. Pirmā vieta, kur neredzēju vietējos ķīniešu tūristus. 

Hangzhou. 

Viena no bagātākajām Ķīnas pilsētām. Tas redzams jau iebraucot pilsētā. Kilometriem gari, ļoti skaisti un sakopti apstādījumi, dzīvžogi. 

Pilsētas centrā Rietumu ezers, ap kuru notiek visa dzīve. Krāsainu strūklaku šovs ar mūziku, pastaigas gar ezeru, izbrauciens ar kuģīti, ļoti labi restorāni, pūķu laidēji. Vispār ļoti jauka pilsēta. Viesnīcu iesaku izvēlēties pašā centrā pie ezera. 

Budistu templis ar lielāko Budas statuju Ķīnā un ļoti daudziem klintīs izkaltiem tēliem. Ieeja 45? juaņas, bet vēlāk papildmaksa par ieeju pašā templī. 

Krizantēmu un jasmīnu tēja. Ezera promenādē diezgan dārgi, minimums 45 juaņas par tasīti. 

Wuzhen. 

Senā kanālu pilsēta. Ieejas maksa pilsētā 80 juaņas, un tas tikai vienā daļā. Ja grib apskatīt otru daļu, vēl 100 juaņas. Krāšņi, skaisti, efektīgi, bet drusku nedzīvi. Pilnībā atjaunotas vecās mājas un ielas, bet tur neviens nedzīvo. Tikai restorāni, veikali un viesu mājas. Nepārtraukta tūristu plūsma. 

Wuyishan

Gribējām dabu, kalnus, upi. No Hangzhou 7 stundu brauciens ar vilcienu uz dienvidiem. 

Ļoti skaists kalnu apvidus, oolong tējas plantācijas, tējas degustācijas, brauciens ar plostu pa upi, kāpiens kalnos, tikšanās ar mūku, brīnišķīgi dabas skati, karpu makšķerēšana, masāžas. 

Tēja, tēja un vēlreiz tēja. Plantācijas, degustācijas, simtiem tējas veikalu. Es neteikšu, ka ši tēja man ļoti garšotu. Priekšroku tomēr dodu melnajai tējai. 

Ieeja kalnu apvidū 150 juaņas, brauciens ar plostu 100 juaņas. 

Brīnišķīgs un neaizmirstams šovs naktī pie upes, kalna pakājē. Jau vairākus gadus katru vakaru apm. 2000 skatītāju, simtiem dalībnieku, skatītāju tribīne, kas griežas ap savu asi. Ieejas biļete 210 juaņas. 

Senais ciemats Xiamei Ancient Dwellings. Reāls ciemats ar reāliem cilvēkiem, aizraujoši personāži, neaprakstāma vide, atvērti dzīvokļi. Grūti vārdos aprakstīt, varbūt fotogrāfijas kaut ko izteiks. 

Šanhaja

Ļoti liela, moderna, eleganta pilsēta. Debesskrāpji, augstceltnes, jaunbūves. 

Bunds ar krastmalas promenādi, Franču koncesijas rajons ar restorāniem, parki ar vingrotājiem no rītiem, viltoto preču tirgi, tūristu kuģīši Huanpu upē, skats no debesskrāpja uz pilsētu, Šanhajas cirks ar pasaulslaveniem akrobātiem, Puduna ar saviem debesskrāpjiem. 

Daudz rietumnieciskāka par Pekinu, cilvēki turīgāki, ģērbjas elegantāk, brauc civilizētāk. 

Valsts svētki, pilna krastmala ar priecīgiem cilvēkiem, karogi, svētku noskaņa. 

Pādējā diena, atkal Pekina. 

Valsts svētki, pati galvenā brīvdiena gadā. Uz centru neriskājam braukt, jo daudzkur slēgtas ielas, varbūt arī sastrēgumi. Apskatam Pekinas olimpiādes stadionu — Putna ligzdu. 

Pēc tam mākslinieku rajons. Īsti nezinu nosaukumu, bet varētu būt 798 Art District. Bijušās militārās rūpnīcas teritorijā iekārtots mākslinieku, dizaineru rajons ar desmitiem galerijām, izstāžu zālēm mākslinieku veikaliņiem, kafejnīcām. Ļoti forša aura, patīkama vide, cilvēki. Laikam pirmā vieta Ķīnā, kur nav jāmaksā ieejas maksa . 

Vēl daži iespaidi:

Gandrīz uz visiem pilsētu (vismaz lielo) trotuāriem speciāli izbruģēti celiņi neredzīgajiem. 

Milzīgi, vienkārši neaprakstāmi lieli, jaunceltņu rajoni. 

Elektromopēdi — pilnīgi izkonkurējuši velosipēdus. 

Dejas uz ielām un laukumiem — gan pa pāriem, gan kaut kas līdzīgs līnijdejām. 

Dziedātāji uz ielām, vienkārši stāv un dzied, parasti daži klausās. 

Ķīnieši ne tuvu nav tik mazi augumā kā vjetnamieši vai srilankieši. 

Īstenībā jau iespaidu ir daudz daudz vairāk, tikai aprakstīt un nofotografēt tos ir ļoti grūti.