Paldies vakardienas runātājiem. Vienu no retajām reizēm uz pasākumu ierados tieši tāpēc, lai dzirdētu par valstīm, uz kurām visticamāk pati nebraukšu. Pēc stāstiem par Indiju viedoklis nostiprinājās vēl vairāk, ka laikam nav mans interešu lauciņš. Bet prieks, ka ir cilvēki, kuriem šī valsts patīk pat tik ļoti, lai brauktu uz to vairākas reizes.

Paldies visiem par stāstījumu! 

Pēc dzirdētā, šķiet, ka uz Indiju arī vēl nebraukšu. Bet stāstījums bija ļoti izsmeļošs un interesants, un šķiet, ka Viesturs brauks vēl. Vai pareizi sapratu? 

Pievienojos viedoklim par Indiju. Šajā gadījumā labāk 10 reiz dzirdēt, nekā 1 reizi redzēt Gan jau kādreiz aizbraukšu, bet pagaidām vēl neesmu tam gatavs. Īpaši pēc stāstiem par pludmali un čībiņām/zandelēm

 Reiz lidoju pāri Varanasi. Naktī. Visticamāk būs jābrauc arī dienā. Dziedāt diez vai iemācīšos. Mož dzīvot?

 Ehhh! Vēl postiņš un jāsagumst klusam... Vakar iemācījos, ka dzīves puzle jālīmē droši! Vēl drošāk, nekā līdz šim! Un jāskatās apkārt! Vai tiem, kuri tavā tuvumā, kaut kas netrūkst!

nebija kas salej?

 Uiii, pie Tevis reiz aizbrauks melno jostu īpašnieki, 10th Judan experti! Sasies, atvedīs, uzstāsies publiski! Es ar danos un jostots, full blacks!

Bija jauki, paldies Jurim un stāstītājiem! Viesturamp1 par skaistām bildēm! Indija arī nav mana sapņu zeme, bet tomēr Viestura bildes un stāsts tieši uzlaboja viedokli, nevis pasliktināja.

Pēc Viestura stāsta atcerējos, ka indieši pat bija uztaisījuši speciālu dziesmu, lai popularizētu tualetes lietošanu:

Šis ir Ģeniāli Mēs Indijā redzējām plakātus, kur bija rakstīts "lūdzu nekakājiet uz sliedēm, bet podā".

Runajot ar pasiem indiesiem vini gaida ka labaka valdiba liks visiem iet uz podu bet esot Tadzmahala kur vesels bars plava zali un tirija un kur 3 m attaluma ir tualete viens virins norava blakus krumos bikses un nolika kluci visi noskatijas un tad viens armijnieks lika iet uz tualeti bet viss jau bija izdarits - vecais steigsus aizgaja gan tai virziena, bet klucis palika…

Nevar īsumā atreferēt, kas stāstījumā bija tik šausminošs?

Man Dienvidindija tik ļoti patīk, ka nevaru pat iedomāties kapēc lai uz turieni nebrauktu atkārtoti un par vienu reizi pat nerunājot. Pēc Munnaras ciematu idilles un pusdzungļu trekingiem liekas ilgošos jebkurā pārdomu brīdī, pat atgriežoties jau otreiz no turienes.

 Kad tikko aizsākās Latvijas brīvība, nokļuvu darbā vislabākajā, prestižākajā kantorī, kurš pārvaldīja tā laika izcilu modes preču veikalu Rīgas tuvajā centrā. Mans uzdevums bija iedarbināt viņu pārtikas virzienu. Tā tur sēdēju gudru feisu, aizbraucu pa komandējumam, svētdien savā miestā staigāju modīgā mētelī, pletkreklā un šlipsains. Līdz sapratu, ka labāk ar abām kājām pie Zemes. Abas kājas un Zeme nekad nepievils!