Вы знаете что, я могу только выразить сожаление, что на форуме, посвящённом такой прекрасной тематике, как путешествия, и который по определению должен быть вне всякой политики и даже наоборот сближать людей разных национальностей, всё в итоге свелось к каким-то непонятным националистическим высказываниям только потому, что я пишу на русском. Вон тут кто-то даже Аберне вплёл в эту тему- это он вообще о чём?
Я пишу на русском не потому, что я такой принципиальный. Так мне просто легче, удобнее и комфортнее излагать свои мысли. И у меня с этим нет проблем ни в работе, ни в повседневной жизни. И никто мне никогда в глаза не скажет: разговаривай по латышски, или уходи отсюда. Потому что это надуманная проблема. В реальном общении её не существует, за исключением каких-то отдельных исключительных случаев, которые я не считаю нормой. И Вы сами это знаете не хуже меня. Для меня не проблема, если я говорю по-русски, а человек отвечает мне по латышски, просто потому что ему комфортнее говорить на его родном языке. Если мы друг друга понимаем, да ради бога, то почему нет? Для меня так же не является проблемой перейти на латышский, если я вижу что мой собеседник меня не понимает.
Все, кто написал в этой теме, прекрасно понимают по-русски. Многие из Вас каждый день общаются с теми, кто говорит с Вами по-русски. Так зачем политизировать этот вопрос в интернете, особенно в вопросах путешествий, которые подразумевают собой многонациональные коммуникации? Неужели Вы станете культурно беднее, если кто-то будет писать здесь на русском языке? Разве это отберёт у Вашего сообщества право называться гордой фразой LATVIJAS celotaji? Вряд-ли..
Я не хочу никому ничего доказывать, с кем-то ссориться, или кого-то в чём-то убеждать. Если Вы предпочитаете на пустом месте проявлять национализм, это Ваше право и в конце концов Вы хозяин этого форума. Ну а я за Мир во всём Мире. Предпочту остаться при своём мнении, что язык, национальность и вероисповедание не является проблемой общения.
Всем удачи в путешествиях.
OK, pamēģināšu pielikt arī savus 2 centus. Iespējams, ka par vēlu, bet nu tomēr...
Ceļakājas komunikācijas valoda ir latviešu un tādu to arī cenšamies paturēt. Kāpēc? Tāpēc, ja kad forumā ienāk vēl kāda cita valoda, iesākumā no viena cilvēka, ar laiku tam pievienojas citi. Tā nu tajos internetos notiek. Rezultātā daļa cilvēku, kas ceļakājai pievienojušies arī dēļ tā iemesla, ka šeit var komunicēt latviski un šo otru valodu nepārvalda, vai arī nesaprot tik labi kā gribētos, konstatē ka daļu no forumā runātā īsti nesaprot. Nav labi.
Tas, ka šie cilvēki šo valodu nepārvalda, nepadara tos sliktākus, kā ar pilnīgi iespējams ka viņi pārvalda kādas citas valodas, kaut gan arī necenšās tajās komunicēt savā starpā, tādā veidā respektējot citus ši foruma dalībniekus.
Bez tam internetā ir diezgan daudz forumu visādās dažādās valodās, ar sakarīgiem forumiem latviešu valodā ir švakāk, līdz ar to gribētos tomēr to tā paturēt.
Vēl kas - Ceļakājā ir savākošies diezgan daudz cilvēku ar dažādiem uzskatiem par dzīvi, politiku un visu pārējo. Tas kas viņus vieno ir attieksme pret ceļošanu (nu vairāk vai mazāk ). Visās citās dzīves jomās viņu uzskati var diezgan principiāli atšķirties. Tātad apspriežam ceļošanu. Ja autors jūt, ka viņa izvēlētā valoda traucē mierīgai komunikācijai ar daļu no šī foruma iemītnieku, kā arī pārvalda forumā vispārpieņemto valodu un nav principiāls, bet vienkārši vēlas apspriest ceļošanu, tad vienkārši nomaina komunikācijas valodu un turpina runāt par sev interesējošo tēmu arī ar cilvēkiem kuriem citās dzīves jomās var būt atšķirīgi uzskati. Vienkāršs risinājums. Kur ir problēma?
Un vēl viena lieta. Tu šajā forumā tomēr esi jaunienācējs. Reālajā dzīvē arī dari tāpat - pienāc pie sev nepazīstamu cilvēku kompānijas, sāc kaut ko jautāt, dot padomus, tad jau mācīt visus dzīvot, beigās piekarini birkas un tad augstu paceltu galvu dodies tālāk? Nav diez ko patīkama aina tā no malas paskatoties.
Latvieši tomēr daudz ceļo, tikai latviešu skaitliski ir maz. Laikam vienīgi Ķīnas ceļojumā nesatikām latviešus, jo tur milzīgs ķīniešu īpatsvars un Austrālijā (bijām cilvēku mazapdzīvotās vietās). Maldivās pat mūsu mazajā BB, otrs dzīvojošais pāris izrādījās latvieši, ko konstatējām pie brokastgalda. Sen jau nevar uzskatīt, ka apkārtējie cilvēki nesapratīs, un var droši runāt to, ko negribētu, lai citi dzird.
Всем удачи в путешествиях.
Arī Tev veiksmi, un patiesi žēl (bez ironijas), ka nevēlies piedalīties forumā vispārpieņemtā veidā, no kā līdzšinējos 6 ceļakājas pastāvēšanas gados neviens nav iedomājies taisīt problēmu.
P. S. Cerams, ka neņemsi ļaunā, ka vērtīgāko Tevis rakstīto pārtulkošu.
Man ar jāsaka ka rets ceļojums, kur latvieši nav satikti. Atmiņā jau vairāk tādi kuriozi nāk. Piem. Azorās kāpām lejā krāterī. Protams vajag man glamūrīgo foto uz visa tā krāšņuma fona, tik es tāds pastīvs modelis vienmēr esmu. Tad nu cienītais mans fotogrāfs dresē tur mani, kā pagriezties, ko ievilkt, ko izgāzt Tikmēr kāpj augšup tāds pavecs pārītis un es pie sevis nodomāju cik labi ka viņi no tā neko nesaprot. Un tad atskan: "Laaaabdien!" Tie bija ASV latvieši, nedaudz valodu piemirsuši. Varbūt arī nesaprata
Biežāk gan ir bijis ka es tajā noklausītāja lomā esmu sanākusi. Reiz ar vienā kūrortā blakus sauļojas viena ģimene ar tādu diezgan patipisku pusmūža sievieti, kurai viss vienmēr slikti. Pukstēja viņa nepārtraukti, gan par apstākļie gan vīru gan bērnu. Es tik ūsās pie sevis smīnēju. Un tad kad mans vīrs pienāca un mēs sākām sarunāties, ehh, vajadzēja redzēt kā nu viņa sarka.
Madeirā dzīvojām tādā diezgan nomaļā B&B, ļoti noderēja pie baseina ko palasīt žurnālu "Ieva" kaudzīte kas stāvēja vestibilā.
Vienkārši ir satikt latviešus Londonas double-decker busa 2.stāvā, Briselē (kaut vai bērnu rotaļlaukumā) vai tipiskajos 'must-see' apskates objektos (kādā agrā novembra darba dienas rītā Portugālē Gimarešas 'Duke Castle' pie tikko atvērušās kases saskrējāmies ar kādu latviešu studenti, kura atbraukusi ciemos pie draudzenes un bijām vienīgās apmeklētājas) , bet te lasītie stāsti par 'nekurienē' satiktajiem latviešiem liek domāt, ka esam viena traka (pozitīvajā nozīmē) tauta. Par mums!
Ir gadījies Gvatemalas džungļos - Tikal parkā jau uz slēgšanās laiku, kad viss pustukšs, klusiņām rāpties piramīdā (kurā pēc zīmēm laikam nedrīkstēja) un sabīties no sievietes, kas pienāca un teica "A ņeznaiķe gģe tuaļet?". Nezinu vai dzirdēja mūsu valodu vai vienkārši uz laimi prasīja. Pēc 5dienām satikām to pašu sievieti lidostā un tad gan zinājām parādijām virzienu uz Tuaļet
Man smieklīgākais stāsts- Meksikā ar pēdējo autobusu ( ap 00.00 ) devos uz Playa del Carmen ciemu paballēties. Autobusā iekāpa 2 meitenes un 2 dienvidamerikāņu paskata kungi ar viņām. Mēs jau mazliet uz krūts paņēmuši, protams, sākam aprunāt, ka kungi noķēruši normālus Eiropas zaķus ar visām pārējām detaļām. Kāpjot no busa galapunktā ārā, dāmas skaidrā latviešu valodā pateica, ka viņas ir atbraukušas uz draudzenes kāzām, un tie ir tikai draugi. Mazliet aplauzāmies, bet viss kārtībā, neko sliktu nepateicām, dāmām nekāda vaina nebija. Jāpiemin, ka autobusā bijām tikai mūsu kompānija un viņi.
Taizemē, Railay salā, vēlā vakara stundā pastaigājāmes pa pludmali, kad pretī ne no kurienes iznira "Labvakar" un tikpat ātri pazuda.Mes ar vīru bijām pāris sekundes uz pauzes.
pēdējos pāris ceļojumos kopumā 4 mēnešos, ko pavadīju Centrāl/Dienvidamerikā ne reizi nesatiku nevienu latvieti, un ceļā satiktajiem ārzemniekiem lielākoties biju pirmā latviete, ko viņi satikuši, tai skaitā Eiropiešiem, kas mani ļoti pārsteidza. Nākamajam ceļojumam plānojas krekliņš ar "probably the first latvian you've ever met".
Kā paveicas - dažreiz nesatiec nevienu tur, kur sagaidi, ka satiksi (Kapri sala, Amalfi piekraste, pat Roma, Barselona), savukārt satiec, kur negaidi (lidosta Barbadosā).
Es 20 gadu vecumā (PSRS laikā) aizbraucu uz Bulgāriju. Kādā ballītē iepatikās puisis ar ko sāku aktīvi koķetēt, izrādījās no Latvijas.)))))
Reiz bija tā- lai arī cik netipiski izklausītos, esam atraduši slēpotavu Austrijā, kur nedēļas laikā, neiznāk dzirdēt ne vārdiņa krieviski un arī latviski tikai sava bara ietvaros. Tad nu nedēļas nogalē dodamies lejā uz pilsētu tuvumā, Alpu Itālijas pusē un pret vakarpusi atnākot uz sarunāto tikšanās vietu ar pārējām ceļabiedrēm, jūtu -nerunīgas tādas. Izrādās -pēc grūtas dienas gaitām, gaidot mani, gribējušas apsēsties uz soliņa. Bet uz soliņa sēž 2 kundzītes un viņu visi iepirkumu maisi. Tad nu vienai no manējām pasprucis teksts, ka ja nu šīs govis savāktu savus maisus, būtu citiem kur apsēsties. Atbilde bijusi ātra un skaidrā latviešu valodā. Un meitenēm mācība.
Savukārt mani neizteikt savas domas skaļi iemācīja ukraiņu bariņš ar kuriem reizē bijām viesnīcas pirtī. Lieki teikt, ko tik par sevi nedzirdējām . Un izstāstīt nevar kā viņi reaģēja, kad likām saprast, ka nav sveša mums viņu krievu valoda.
Es ceru, ka arī 2 kundzītēm mācība.
Īslandē - vietējās ekskursijas autobusa vadītajs - Latvietis.
Arī Īslandē - Restorānā pie kādā ūdenskrituma par kasieri strādāja Latvietis. Apspriedos kādu zupu ņemts, kad izdzirdēju pazīstamā valodā ieteikumu.
Nav, laikam, ceļotājs, bet visvairāk pārsteidza Brēmenes lidostas informators, kurš visu izstāstīja latviski
Portugālē pilsētiņā Aveiro kafejnīcas viesmīle turpināja apkalpošanu latviski, kad norēķinājāmies ar Swedbank karti
Arī Īslandē - Restorānā pie kādā ūdenskrituma par kasieri strādāja Latvietis. Apspriedos kādu zupu ņemts, kad izdzirdēju pazīstamā valodā ieteikumu.
Mums līdzīgi, Itālijas Dolomītos slēpojot, iegriezāmis kalnu krodziņā, bet tur aiz letes latviete strādā. Nevajadzēja mocīties svešvalodā, visu latviski pasūtījām.
Nu, ja reiz par strādājošajiem latviešiem, tad netālu no Bergenas Grīga muzejs, muzeja gide izrādījās ļoti simpātiska latviešu meitene, tā ka visu izstāstīja skaidrā latviešu valodā.
Mums līdzīgi bija Amsterdamā, kad ar draugiem staigājām gar restorāniem un pētījām ārā izliktās ēdienkartes, lai izvēlētos vakariņu vietu. Tad par mūsu komentāru, ka attiecīgais steiku restorāns izskatās tīri ok, pie durvīm pīpējošā oficiante atbildēja latviski, ka lai tik droši nākot iekšā Pēc tam uzzinājām, ka tajā restorānā strādā vēl viena latviete. Tā nu dabūjām privātu apkalpošanu vieniem pašiem restorāna otrajā stāvā.
Ļoti bieži. Nupat El Calafate satikām latviiešus kas izpirka mazo veikalīņu tukšu no dārgajām jakām. Domajams tie bija no tūkstošniekiem - kā mēs saucam tādus, kas naudu neskaita braucot ar tūrfirmām un pērkot visu pēc kārtas.
Nupat viesnīcā Pokharā (Nepālā) satikām latviešu meiteni, kura ar draugiem vāciešiem jau pusotru mēnesi ceļo pa pasauli, galvenokārt Āziju, un ceļā nebija satikusi nevienu latvieti. Viņai bija neviltots prieks, kad izdzirdēja mūs sarunājamies latviski. Ļoti priecīgi bija arī viņas draugi, jo droši vien vācu ceļotājiem savus tautiešus iznāk satikt biežāk.
Arī mums viņa bija vienīgā latviete visa ceļojuma laikā. Lai gan, kā stāsta vietējie, latvieši diezgan bieži brauc pakāpelēt pa kalniem.
Bet vispār cenšamies nevienu skaļi neaprunāt, jo kā jau šeit ceļakajieši raksta - situācija var izvērsties sarkšanas cienīga.
2006 gadā, Francijā Valthorens slēpošanas kūrortā.
Ar tēvu braucam augšā pa pacelāju, bez mums abiem ir vēl viens cilvēks. Tēvs no kabats izvelk blašķi ar stirpo dzērienu, abi iedzeram un viņš prasa vai trešajam arī piedāvāt, es saku, ka labāk nē pataupīsim sev. Braucot tālāk, tēvs izvelk no kabatas šokolādes konfektes ( vai cepumus, īsti neatceros) abi paņemam. tēvs saka, ka šokolādi jau nu gan varētu piedavāt, uz ko atbildu protams. tā nu viņš piedavā arī līdzbraucējam, kurš skaidrā latviešu valodā atbild paldies.
Ar smaidu izlasīju maikija24 rakstīto. Mums bija līdzīgi... Vairākus gadus atpakaļ, Lībekā pēkšņi paziņoja , ka mūsu prāmis uz Rīgu nekursēs tehnisku iemeslu dēļ. Pēc garām sarunām ar rēderejas pārstāvjiem izkarojām, ka mums trijiem norezervē viesnīcu "kaut kur otrā Lībekas galā"(izskatījās, ka visi pārējie uz prāmja bija tālbraucēji šoferi, kas palika nakšņot savās mašīnās). Viesnīcu atradām, vakariņās pat negājām, jo viss restorāniņš bija pilns ar vācu pensionāriem, kas kaut ko ļoti lustīgi svinēja. Nākamā rītā ierodoties uz brokastīm, visā ēdamzālē tikai pie viena galdiņa kafiju dzēra kāds vīrietis ar pusaugu zēnu. Pieklājīgi pasveicinājām viņus: "Guten morgen"! Viens no mums vēl nepareizā vācu valodā, izmeta dažas frāzes par lietaino laiku .... Svešaia arī kaut ko vāciski atbildēja. Tikai brokastis beidzot, pēkšņi sadzirdējām, ka svešie savā starpā runā skaidrā latviešu valodā. Noskaidrojās, ka arī viņi bija no tā paša nelaimīgā prāmja no kura mēs....
Taman Negara lietusmežos Malaizijā.. ejam vakarā garām smuki iekārtotām kempinga tipa mājiņām (paši tās bijām izbrāķējuši cenas dēļ) uz mūsu necilo viesnīciņu, kad pēkšņi dzirdam, ka no vienas mājiņas braši skan "Šalc zaļais mežs"... uzreiz radās džungļiem atbilstošs fīlings Nākamajā dienā satikām arī pārējo Impro grupu..
Marta beigās, Gvadelupas ZR stūrī, pie miesta, kurā nav ostas, uz takas, kas ved uz botānisko dārzu, satikām latviešu meiteni, kura ar 'nostopotu' jahtu bija atburājusi līdz Karībām un meklēja kādu bezmaksas veidu, kā nokļūt uz savu sapņu zemi Peru. No kā viņa tur pārtika un kā iztēlojās turpmāko maršrutu, no sarunas īsti skaidrs nekļuva. Tropu gaiss, karstums, vai zaļā zāle traucēja.
Vietējie melsa arī, ka kaut kur pilsētiņā dzīvojot latviešu basketbolists. Par Vili nesaucot, bet citas detaļas noskaidrot neizdevās.
Un atmiņā iespiedies gadījums no tālas jaunības. Sportistu bariņš bijām Krievijas vidienē sacensībās. Tramvajā piesējās kontrolieris. Tā kā biļetes nebija, mēģinājām viņam iemeslus ieskaidrot latviski, pusaudžu nekaunībā sacenšoties, kurš izpušķos runu ar rupjākiem latviešu vārdiem. Onkulis biki paklausījās, padomāja un izspēra: "Ej tu *irst". Izrādās, dienējis Rīgā un nu lepojās, ka vienu teikumu latviski iemācījies Aiz priekiem piedeva biļešu trūkumu.
Mēs tikko martā kāpām kalnā virs Matchu Pictcu un pēkšņi viena meitene mums jautāja, vai esam latvieši izrādījās pati meitene ir vāciete, kura gadu bija Latvijā apmaiņas programmā Mārupes viduskolā meitene apbrīnojami labi runāja latviski pusstundu vēlāk satikām latvieti no Bostonas - pasaule ir ļoti maza
Un atmiņā iespiedies gadījums no tālas jaunības. Sportistu bariņš bijām Krievijas vidienē sacensībās. Tramvajā piesējās kontrolieris. Tā kā biļetes nebija, mēģinājām viņam iemeslus ieskaidrot latviski, pusaudžu nekaunībā sacenšoties, kurš izpušķos runu ar rupjākiem latviešu vārdiem. Onkulis biki paklausījās, padomāja un izspēra: "Ej tu *irst". Izrādās, dienējis Rīgā un nu lepojās, ka vienu teikumu latviski iemācījies Aiz priekiem piedeva biļešu trūkumu.
Tas kontrolieris tagad laikam Ņižņijnovgorodā mežu cērt, jo man tāds pats nesen trāpījās, un lielījās ar šo frāzi.
pirms pāris gadiem līdzīgi te iepriekš minētajam, šķiet, Berlīnē sab.transportā iekāpa un apsēdās pa vidu mūsu meiteņu baram viens puisis, kas savam telefona biedram apt.2 pieturu garumā latviski aprakstīja, cik daiļas būtnes viņam apkārt. Mēs neko, lai tik runā..Mulsums un sārti vaigi puikam bij, kad, ārā kāpjot piemiedzām ar aci un ko tur novēlējām
vēl tai pat Vācijā vienreiz, diezgan vēlu vakarā nācās ieskriet lokālajā C&A ne ta pēc cimdiem, ne ta cepures. Viss jau pēc 5 minūtēm ciet, pircēju nav, apkopēji sāk vicināt birstes. Nu tāds rimts miers.. Meklēju sev to mici, pēkšņi no stūra iznesās pretī meiča un aiz viņas pāris soļu atpaliek sanīcis LV2x2 tēvainis ašpadsmit maisiem. Šamie skrien, skrien izejas virzienā gar mums un beibe nobrēcās pa puszāli- KĀ ES GRIBU ČURĀT UN PĪPĒT