Vairāk bildes šeit: http://sapnumedniece.lv/?p=695

Ja kādreiz gadās brīva diena Maiami apkārtnē, ir kāda fantastiska vieta, kur noteikti ir vērts aizbraukt, Florida Keys jeb Floridakīzas salas, līdz pat pašai pēdējai pilsētai Kīvestai (Key West).

Tikko nobraucot nost no Lielceļa Nr. 1 (US Highway 1) un uzbraucot uz Pārjūras lielceļa (Oversees Highway) acis apžilbst no balto mākoņu un tirkīzzilā ūdens kontrasta. Mākoņu krāvumi, kuros saskatu gan vulkānus, gan kodolsēnes, gan dīvainas sejas.  Tā vien šķiet, ka šeit ir visdziļākās debesis pasaulē. Ar katru nākošo tiltu, kas savieno vienu salu ar otru, mana vēlme apstāties pie katra staba, izkāpt katrā atļautajā vietā un uz brīdi ieelpot pēc jūras sāļiem smaržojošo gaisu, nemazinās. Šķiet neticami, ka par šo vietu uzzinu vien dažas dienas pirms plānotā ceļojuma uz Maiami un nokļūstu šeit tāpat kā vairums Maiami atpūtnieku - dienā, kad lielpilsētā ir par karstu, bet šeit valda mierīgi jūras vēji, pa brīdim strauji uzlīst un tad atkal tālumā ir pasakaini baltu mākoņu torņi. Floridakīzas salas ir tālākais dienvidu kontinentālais ASV punkts un šeit valda tropiskais klimats.

Skatoties uz košajām zivīm, kas peld tepat, teju ar roku aizsniedzamas, man paliek žēl, ka esmu atstājusi viesnīcā savu snorkelēšanas ekipējumu un neesmu ieplānojusi šeit palikt vismaz dažas dienas, lai pilnvērtīgi ienirtu un tuvumā aplūkotu košās zivis. Zivis, tāpat kā ziedošie krūmi un cilvēki, šeit ir košas. Floridakīzām piestāv mana koši rozā kleita, taču vēl īstākiem dabas bērniem galvā ir no palmu lapām pītas platmales un matos ziedi.

Tā kā man patiesi gribas apskatīt pa ceļam visu un  vēl mazliet vēl, paredzēto trīs stundu vietā līdz galamērķim – Kīvestai – nokļūstu tikai piecās stundās. Pa ceļam dabas parkā redzēti miniatūrie Floridas brieži, tukšās pludmalēs mazi krabīši un arī odu bari. Ko ķert, ko grābt? Jāatceras par laika ierobežojumiem, jo, kā īstām dienvidu zemēm pienākas, šeit apskates vietām nav nekādi garie darbalaiki un gandrīz viss tiek slēgts četros. Īpašniekiem taču arī gribas baudīt laiskos, atspirdzinošos vakarus pēc svelmes!

Vispirms dodos turp, kur jūtu zināmu bijību. Henrija S.Trūmana vasaras rezidence jeb Mazais Baltais Nams un Hemingveja māja. Dodoties no viena muzeja uz otru, nepamet sajūta, ka esmu kādas filmas uzņemšanas laukumā. Plata iela, kādas ir tikai Amerikā, un nevienas mašīnas, kas pa to brauktu, bezgalīgi garas palmas un ... vistas brīvsolī. Tā kā garāmgājēju arī gandrīz nav, tās brīvi pastaigājas, dažas aplūko mani ar aizdomīgu skatu no tuvējo žogu virsotnēm, citas turpina knābāt nezāles. Tās ir arī pie pasta nodaļas, kurā, kā izrādās, nevar nopirkt pastkartes ar salu skatiem. Dzimšanas dienas un citu nozīmīgu dienu – lūdzu, plašā izvēlē!

Nākošā apskates sarakstā  ir Ernesta Hemingveja māja. Patiesībā Hemingvejs nav starp maniem mīļākajiem autoriem un visvairāk es viņa mājā gribu redzēt polidaktilus kaķus, kuriem uz katras ķepas ir vairāk pirkstu nekā parastiem kaķiem. Kā izrādās, dažiem ir pat septiņi, bet pasaules rekordistam, kurš gan šeit nedzīvo, saskaitot visus pirkstus, to ir divdesmit deviņi. Šeit es pilnīgi izkūstu, kad man piedāvā kaķus pabarot no rokas, parāda mazos kaķēnus, un tad es klusām stāvu un vēroju pasakaini zilo baseinu, kuram blakus zem soliņa ir paslēpies vēl viens kaķis. Tā vien šķiet, ka šajā karstumā saasinās visas maņas un es jūtu katru smaržu, katru gaisa vēsmu un viss apkārt ir desmitiem reižu krāsaināks nekā ikdienā.

Man ceļojumos bieži aizmirstas paēst. Iespaidu ir tik daudz, redzamo vietu saraksts tik plašs, ka ēšanai neatliek laika. Līdz brīdim, kad sāk reibt galva un atpūtnieki apkārt vairs nešķiet par tuviem draugiem, bet kaitinošiem kadrā-līdējiem un uzmanības novērsējiem.  Izrādās, Divāla ielas (Duval Street) galā ir plaša kafejnīca, kurā atspirdzināties ar mohito. Šķiet, ka tajā ir trīs saņurcītas laima šķēlītes, viena aizpagājušā gada piparmētra un dažas citas sastāvdaļas. Saules nomocītam atpūtniekam pietiek vien ar ledu un cukuru, lai dzēriens garšotu burvīgi un izskats vairs nav svarīgs. Blakus man pie letes kāds vīrietis tik apetītelīgi ēd lielu burgera porciju ar kraukšķīgiem, smaržīgiem frī kartupeļiem, ka mēles galā jūtu sāļo, silto kartupeļu garšu. Citi atpūtnieki malko kafiju (kas noteikti arī ir kubiešu), bet vairumam blakus tiešam ir izslavētais mohito, jo kur tad citur Amerikā, ja ne šeit, kad Kuba vien 90 km attālumā? Ielas malās mana cigāru bārus, un vietējo dzīslās rit liela daļa kubiešu asiņu.

Tuvojas negaiss, un es steidzos tālāk izpētīt Divāla ielu līdz pat ostai. Mājas ir košas, logiem ir slēģi, un mana pa kādai cēlai kolonnai, kas norāda uz mājas īpašnieka pārticību. Tā vien liekas, ka laiks ir apstājies un tūlīt no kādas mājas iznāks sieviete ģērbusies kā 30.gadu reklāmās, un aicinās pie sevis uz pusdienām. Viens no maniem mērķiem ir pagaršot izlavēto Kī laima pīrāgu jeb tarti, jo esmu saklausījusies, ka, izmantojot mazos, aromātiskos laimus, kas aug tikai šeit, garša ir nesalīdzināmi labāka nekā Persijas laimiem. Pirmo reizi šo kūku, starp citu, pagaršoju Ceļakājas seminārā, "Plostos", divus gadus atpakaļ, kad to gatavoja šarmantā Roger sieva Vanesa!

Izrādās, šeit no mazajiem laimiem gatavo gan pussintētiskas limonādes, gan konfektes, gan mērces, gan saldējumu un dažādas kūkas. Ar glutēnu, bez glutēna, ar cukuru, bez, ar mango garšu, diētisko un tomēr arī klasisko Kī laima pīrāgu, izmantojot mazos Kī laimus un iebiezināto pienu. Nogaršoju pirmo gabaliņu un uz mēles patīkami kūst skābais pildījums. Patiesībā tas ir tik skābs, ka saldajam ēdienam tādam nepienākas būt, bet tad garšas kārpiņas sajūt iebiezinātā piena saldumu un viss nostājas savās vietās. Kā tādas sacensības - ko sajutīsi vairāk, skābo vai saldo?

Mājās šo tarti gatavoju izlīdzoties ar mūsu veikalos nopērkamajiem Persijas laimiem.  Esmu arī vedusi no ASV mazos Kī laimus, dziļi paslēptus koferī, taču nešķita, ka no tiem gatavota tarte ļoti atšķirtos no parastās.

Sastāvdaļas

Pamatnei:

1 paciņa (ap 200g) cepumu (amerikāņi izmanto Graham crackers)

½  glāze cukura

4 ēdamkarotes kausēta sviesta

Pildījumam:

½ glāze svaigi spiestas laima sulas(ap 4 laimiem)

2 tējkarotes smalki sarīvētas laima miziņas, tikai zaļā daļa

4 lieli olas dzeltenumi

2 bundžas iebiezināta piena

Dekorēšanai:

Saldais krējums, no kura pagatavo putukrējumu vai arī izmanto pāri palikušos olbaltumus

Pagatavošana

Pamatnei sajauc visas izejvielas un iespiež tās ~20 cm diametra traukā, cep krāsnī 180°C ap 10 minūtēm, līdz pamatne paliek viegli brūna.

Pildījumam saputo olu dzeltenumus līdz viendabīgai, biezai masai. Pēc tam pievieno iebiezināto pienu, lēni puto, pievieno pusi no laimu sulas, turpina putot, tad pievieno otru pusi sulas un sarīvētās miziņas. Tiklīdz masai ir viendabīga konsistence, to ielej pamatnes traukā un apcep 10-12 minūtes. Pēc tam dekorē ar putukrējumu. Oriģinālajā receptē pildījums netiek cepts, jo tas izveido stingru masu skābajai sulai sajaucoties ar iebiezināto pienu, tomēr mūsdienās šī recepte ir pamainīta atbilstoši higiēnas standartiem.

Tuvojoties saulrietam, rāmās ielas atdzīvojas, cilvēku pūļi plūst Malorija laukuma (Mallory Square) virzienā. Tur uzstājoties Malorijas laukuma trakais kaķu vīrs. Taču ne mūsu apmeklējuma dienā. Ir akrobāti, ir kokosriekstu pārdevējs un no restorānu terasēm skan dzīvā mūzika.  Dzīves svinēšana turpinās arī uz ūdens – jahtas un kuģīši, košu gaismiņu izgaismoti, atstāj košas svītras fotogrāfu nakts bildēs, skan smiekli, džinkst glāzes un kaut kur tālumā rībina pērkons.  Drīz pēc saulrieta cilvēki lēnā garā nozūd no pilsētas ielām. Daži dodas tālāk uz naktsklubiem, tie, kas paliek vismaz nakti, ieturēt vakariņas vai gulēt, bet tie, kas atbraukuši vien iepazīties ar pilsētu vienā dienā, dodas atpakaļ uz Maiami.

Pēdējā vieta, kur iegriezties, pirms pamest Floridakīzas salas ir vienīgā kafejnīca šosejas malā, kas vēl vaļā – Cracked Conch Cafe. Pa radio skan blūzs un stūrī pie griestiem TV rāda amerikāņu futbolu. Visi logi ir plaši vaļā, un dzird katru garām braucošo mašīnu. Ir tuvu pusnaktij, tādēļ to nav pārāk daudz. Dūc ventilatori, dūc tik ļoti, ka šķiet – tūlīt celšos gaisā vecajā, labajā Fokker.  Katram otrajam no tiem ir spuldzīte, bet nedeg neviena. Vienīgā gaisma nāk no Tiffany sienas lampas un neona alus reklāmām - Corona, Bud Light, Amstel light un Heineken. Šķiet, šī nav vieta, kur bieži iemaldās ārzemnieki, jo nav ne reklāmu par viesnīcām, ne citu tūristu atribūtu. Vien dažas vietējās avīzes un pakalpojumu reklāmas lapiņas.

Galds, pie kura apsēžos, ir apklāts ar zilu vaskadrānu, uz kuras attēloti gliemežvāki un zivis. Katra dakšiņa, nazis un karote ir ietīti vienkāršā, baltā salvetē. Avīzes uz blakus galdiņa ir piespiestas ar akmeņiem. Gaiss ir karsts, mitrs, un mana ar sauļošanās krēmu noziestā, bet tomēr nedaudz apdegusī āda līp pie vaskadrānas. Viesmīle ir nenosakāmas rases, tumši, rūsgani mati, lielas, mandeļveida acis, izteikti vasarasraibumi. Ļoti laipna, bet ne sintētiski smaidīga, kā pierasts daudzās citās vietās. Viņā jūtama pārliecība un lepnums. Viņa man izskaidro nesaprotamos ēdienu nosaukumus, iesaka, kuras piedevas labāk izvēlēties.Izvēlos dubulti cepto kartupeli (Double Backed Potato), kas izvārīts ar mizu, tam izgrebts mīkstums, kas sajaukts ar garšvielām, ielikts atpakaļ mizā un pārlikts ar sieru un ielikts krāsnī sakarsēties.

Šķiet, visā šajā mājā nav nekā jauna, bet viss ir ļoti labi kopts un uzturēts. Visa ēka stāsta par mitrumu, kas šeit jūtams ar katru ieelpu. Labierīcībās furnitūra ir tik ļoti aprūsējusi, ka kuru katru brīdi skrūves sabirzīs mazās plēksnītēs. Bet viss ir tīrs, ļoti tīrs. Un rozā. Rozā pudele, kas izskatās tieši tāda pati kā sinepēm, tikai ar šķidrajām ziepēm pildīta. Kabīnēs ir rozā tualetes papīrs. Pie izlietnes flīzītes ar kūkām, rozā.

Pēc dažām minūtēm kafejnīcu slēgs ciet, tādēļ visiem galdiņiem, izņemot manējo, krēsli jau ir salikti kājām gaisā. Kad dodos prom, aiziet arī bārmenis un viesmīle. Logi paliek plaši vaļā un ventilatori turpina sacensties ar cikādēm, kurš skaļāk. Šī pēdējā vieta, pēc kuras atvados no Floridakīzas salām, ļauj pilnībā izprast to sajūtu buķeti, ko piedāvā salas un īpaši Kīvesta. Tā ir kā valsts valstī, ne velti – Conch republika, par kādu tā sevi protesta akcijā uz vienu minūti pasuldināja 1982.gadā. Lai arī visi runā angļu valodā, apkārt ir amerikāņi un citi tūristi no visiem iespējamajiem štatiem, nepamet sajūta, ka Kuba šeit ir ne tikai ģeogrāfiski, bet arī sirdij tuvāka.

Praktiska informācija

Lidojums

Tuvākā lielā lidosta ir Maiami, tā vien šķiet, ka uz to ir vienas no lētākajām biļetēm no Eiropas uz ASV. Biļetes pirku FTB Latvija akcijas laikā, apvienojot ar Karību salu apmeklējumu. Bija stopovers Maiami, tad Kirasao apmeklējums un tad vēl viens stopovers Ņujorkā. Tolaik maksāja ap 600 eiro, izlidošana bija no Tallinas. 

Auto noma un maksas ceļi

Rezervēšanai izmantoju http://www.netflights.com/, vislētākā, kā jau parasti manos braucienos, sanāca Alamo, ap 30$ dienā. Apdrošināšana jau bija iekļauta. Izvēlējāmies palielāku sedanu – Ford Fusion, un labi, ka tā, jo piedāvātās Corollas un Passati dzīvajā šķita ārkārtīgi mazi. Izmantoju Toll Assistant par 2.95$ dienā, man radās sajūta, ka bez tā nav iespējams iztikt, jo maksas ceļi bija visur, cash/credit joslas vairumā vietu nebija vispār, vienīgais veids ar toll pass. Pēc tam visi maksas ceļu rēķini tika noņemti no kredītkartes. Katrreiz drusku satraukums braucot cauri gan bija, jo mašīna tika nobildēta. Pēdējoreiz ņemot mašīnu ASV jau Virdžīnijas štatā, Alamo iedeva speciālu kastīti, kas saskaita maksas ceļus, tad gan vairs nebildēja. Varbūt tagad tādas ir arī Floridā.

Iepirkšanās

Novēroju, ka Maiami apkārtē veikalos bija ļoti laba izvēle un Florida ir ļoti piemērots štats, lai tur brauktu iepirkties. Par iepirkšanos jau rakstīju. Vienīgais, ko piefiksēju, kas atšķīrās no citiem šatiem, ka Floridā bija ļoti daudz liela izmēra apavu.

Nakšņošana

Tā kā man vēl bija iekrāti vairāk Expedia Best Price Guarantee kuponi, izmantoju tos un rezervēju viesnīcu caur Expedia, paņēmu Maiami Daddy O Hotel, katra nakts bija atsevišķa rezervācija. Rādot robežsargam rezervāciju, viņš drusku pasmējās, bet blakus sēdošā kolēģe apstiprināja, ka jā, viņa par tādu viesnīcu esot dzirdējusi un esot īsta. Kad atpakaļceļā no Karību salām atkal lidojām caur Maiami, robežsargi noprasīja vai zinām, ka Maiami apkārtnē ir latvieša veidotā koraļļu pils, mums gan nesanāca laika to apskatīt.

Vienā dienā no Maiami un atpakaļ ir iespējams apskatīt Floridakīzas salas, taču man noteikti būtu gribējies palikt vēl vismaz vienu nakti Kīvestā. Floridakīzas ir arī ļoti piemērotas pludmales brīvdienām un daivingam, tādēļ tajās ir vērts palikt vairākas dienas un noteikti būs ko apskatīt. Mums aiz borta palika tauriņu māja, kas bija jau ciet. Jārēķinās, ka klimats ir karsts un ļoti daudz vienā dienā nemaz nebūs spēka apskatīties. Braucām septembrī un dienā noteikti bija ap trīsdesmit grādiem. Ja tomēr brauc vienā dienā turpatpakaļ no Maiami, es ieteiktu izbraukt ne vēlāk kā septiņos no rīta, un no Kīvestas būt prom līdz ar tumsas iestāšanos. Mums atpakaļceļš jau bija ļoti mokošs un, atgriežoties Maiami pēc diviem naktī, nākošās dienas apskates plāni cieš.