Vai zini, kurš ir visvairāk apmeklētais nacionālais parks ASV? Vairums cilvēku domā, ka Lielais Kanjons, taču tā nav. Visvairāk apmeklētais nacionālais parks ir The Great Smoky Mountains, dibināts 1934.gadā, tas plešas 2115 kvadrātkilometru teritorijā. Katru gadu to apmeklē aptuveni 9 miljoni cilvēku. Kāpēc tā? Tas nav tikai tādēļ, ka parks ir ārkārtīgi skaists un tajā nav jāmaksā par ieeju, bet arī tāpēc, ka tas atrodas blīvi apdzīvotu teritoriju tuvumā. Vien dažu stundu brauciena attālumā no puses ASV iedzīvotāju, pavasarī tajā zied tūkstošiem savvaļas augu, tajā skaitā liels daudzums rododendru, rudenī ir krāsaino lapu sezona , bet vasarā tajā ir patīkama dabas oāze, kad pilsētas kļūst pārāk karstas. Visvairāk parks tiek apmeklēts rudens sezonā, kad divu mēnešu laikā parku apmeklē vairak cilvēku nekā visā pārējā gadā kopā. Tā kā parkā ir diezgan liela augstumu starpība, lapu sezona ir gara. Internetā atrodamas kartes ar aptuvenu sadalījumu pa nedēļām, kurās parka daļās ir krāsainās lapas. Mēs apmeklējām šo parku februārī, kas nebūt nav galvenā parka apmeklēšanas sezona, tādēļ mierīgā garā izbraucām visus atvērtos ceļus, izstaigājām ar kājām takas pie ūdenskritumiem un parka apmeklējumam veltījām divas dienas. Un labi, ka tā! Jo nakošajā dienā mūs gaidīja fantastiski skati, kādus negadās redzēt bieži.

Smoky Mountains apmeklējums bija daļa no teju trīs nedēļas garā brauciena ar auto Amerikas Austrumu krastā. Maršruta plānošanā izmantoju Lonely Planet grāmatas, forumus un Nacionālā parku servisa mājaslapās atrodamo informāciju. Ja doties uz parku no Shennandoah nacionālā parka puses, var izmantot izslavēto Blue Ridge Parkway, dēvētu par Amerikas iecienītāko ceļu. Mēs uz parku devamies no Džordžijas puses, apskatījuši Atlantu, devāmies uz Ešvilu (Asheville). Braucot pa 11.šoseju(Cherokee Foothills Scenic Highway), kas izslavēta kā ļoti skaista un ir iekļauta ceļvežos kā viens no apskates punktiem, izkāpām vien dažās vietās, jo nepārtraukti lija un bija ļoti auksti. Pavasarī, kad zied rododendri,šis ceļš noteikti ir krieti krāšņāks. Piestājām pie Keowee ezera un dabas parka, kur bija amerikāņiem tipiskā maksājuma sistēma. Speciālā kastītē jāpaņem aploksne, kur jāieliek skaidra nauda, no aploksnes jānoplēš taloniņš un jāuzliek pie priekšējā stikla. Aploksne jāiemet pastkastītei līdzīgā kastītē. Neviens nepārbaudīja, cik mēs iemetām tur naudu, vai mēs iemetām un cik ilgi bijām parkā. Parkā bija ļoti īpatnēja augsne – izteikti sarkana, un pie ezera pavērās ārkārtīgi skaists skats uz salām. Todien piestātnē bijām vienīgie, bet noteikti vasarā tā ir ļoti populāra vieta peldēm un izbraucieniem ar jahtām. Vēlāk, jau braucot uz parka pusi, redzējām krāšņas privātmājas, gandrīz pie katras bija pa jahtai. Turpat blakus atrodas Oconee atomelektrostacija, tādēļ daudzās vietās bija izlikti brīdinājumi par to, kā jārīkojas, ja notiek nelaime. Līdz ar tumsu sasniedzām studentu pilsētu Ešvilu, kur ieturējām ļoti garšīgas vakariņas Mellow Mushroom picērijā (vēlāk tādas manījām arī citos štatos). Noguruši pēc brauciena drīz devāmies pie miera.

Nākošā diena bija saulaina, taču mūs brīdināja, ka parkā var būt citi laikapstākļi. Vēl pirms iebraukšanas parka teritorijā, kad kalni jau bija redzami, sākām kāpt laukā un apskatīt, kas ir redzams. Kādā vietā bija zīme - The Most Photographed Spot in the Smokies. Uz to uzķērāmies arī mēs, apstājāmies, izkāpām laukā, pastaigājām gar ceļa malu, bet neko grandiozu netradām. Laikam tas bija tēmēts uz tādiem kā mēs, kas braucot pirmo reizi un vēl nezina, kad sākas īstie skati, kam jāizskatās drīzāk šādi:

Izbraucām cauri indiāņu rezervātam, un beidzot bijām parkā. Parka teritorija ir viena no daudzveidīgākajām ekosistēmām Ziemeļamerikā. Teritorijas pirmie iedzīvotāji bija čiroku indiāņi, kas šīs teritorijas apguva aptuveni 11 000 gadus atpakaļ. 18.gadsimtā uz šīm teritorijām sāka pārcelties britu, vācu un skotu-īru ieceļotāji. Čiroku indiāņi centās pielāgoties eiropiešu paradumiem, 1808.gadā Sekvoija izveidoja alfabētu (viņam apr godu nosaukti sekvoija koki), un divu gadu laikā gandrīz visi cilts indiāņi prata tajā runāt. Taču 1828.gadā Džordžijas ziemeļu daļā tika atrasts zelts un 1830.gadā prezidents Džeksons pasludināja, ka visiem indiāņiem ir jāpārceļas uz Oklahomu. Čiroki šo spriedumu pārsūdzēja Augstākajā tiesā, un tā lēma par labu viņiem, taču prezidents atteicās to ņemt vērā. Šis ir vienīgais gadījums ASV vēsturē, kad prezidents neņēma vērā Augstakās tiesas spriedumu. 1838.gadā 13 000 indiāņu bija spiesti iet ar kājām uz Oklahomu, trešā daļa no viņiem aizgāja bojā slimību un bada dēļ. Kopš tā laika šīs gājiens ir pazīstams kā The Trail of Tears jeb Asaru ceļš. Daļa no indiāņiem tomēr nepakļāvās prasībām un paslēpās kalnos. 1898.gadā viņiem izdevās vienoties par indiāņu rezervāta izveidošanu, kas tagad ir tieši blakus parkam un to iespējams apskatīt. Tur var iegādāties dažādus indiāņu suvenīrus. Daudzkārt esam braukuši cauri ASV indiāņu teritorijām, un diemžēl mūsdienās tās ir kļuvušas par vietu, kur lēti nopirkt šaujamieročus, alkoholu, tabaku un degvielu, kā arī spēlēt kazino, jo uz indiāņiem neattiecas daļa nodokļu.

Pēc indiāņu padzīšanas teritorijā tika izcirsts vairums koku, kas nodarīja lielu postījumu šai ekosistēmai. Sākotnēji koks izmantots celtniecībai, un tā laika būves kā mājas, skolas, baznīcas aizvien ir aplūkojamas parkā, taču ar laiku koks tika cirsts pārdošanai tālāk, līdz tika izcirsts viss, kam varēja viegli piekļūt un cirtēji pārcēlās uz citām teritorijām. Kopš tā laika koki ir atauguši un tagad atrodas aizsargājamā teritorijā, un aizvien ir saglabājušās vietas ar ļoti veciem kokiem, kas netika nocirsti. Diemžēl visas sekas no tā laika aktivitātēm nav pazudušas, piemēram, mežacūkas. 1912.gadā uz kādu privātā mednieku parku Ziemeļkarolīnā tika atvestas mežacūkas no Eiropas, kuras drīz no tā izbēga. Līdz 1940.gadam tās bija sasniegušas arī parka teritoriju, krustojoties ar mājas cūkām. Mūsdienās parku apdzīvo mežacūku un mājas cūku jaukteņi, kas lielākoties izskatās pēc parastajām mežacūkām. Tā kā tās ir visēdājas, to barība ir arī aizsargājamās salamandras, putnu olas, sēnes un augi, tādēļ to dzīvošana parkā apdraud bioloģisko daudzveidību. Tāpat arī tās bojā ūdens kvalitāti. Kopš 1977.gada mežacūkas tiek aktīvi apkarotas, bet aizvien parku apdzīvo vairāki simti.

Iebraucot parkā nolēmām vispirms izstaigājāt ekspozīciju. Tajā varēja apskatīt 19.gadsimta zemnieku un malkascirtēju mājas (ar brīdinājuma zīmēm, ka par iniciāļu ieskrāpēšanu var tikt cietumā). Tad turpinājām ar pārgājienu uz mazajiem ūdenskritumiem. Aptuveni 6 km garajā takā apskatījām vairākus lielus un mazus ūdenskritumus, dažās vietās nedaudz samulsām par to, uz kuru pusi tad īsti jāiet, jo norādes nebija, tomēr veiskmīgi tikām atpakaļ uz mašīnu. Pie ūdenskritumiem auga ļoti daudzi rododrendri. Manījām pa kādām skrējējam, vēl dažiem tūristiem, bet citādi parkā bija diezgan maz apmeklētāju. Beidzot nolēmām doties augšā kalnos, uzbraucot nedaudz augstāk viss bija ietīts lietus mākoņos. Daži saules stari tomēr izlauzās cauri, un varējām vērot izslavētos skatus. Nebija ne lapu, ne arī sniega, skats bija diezgan pelēks, taču arī tam bija zināms šarms.Smoky Mountains parks ir slavens ar skaistajām kalnu kārtām, saulainā dienā, kad no apkārtējiem štatiem nav daudz gaisa piesārņojuma, no Clingmans Dome kalna smailes iespējams redzēt septiņus štatus – Tenesī, Kentukī, Virdžīniju, Ziemeļkarolīnu, Dienvidkarolīnu, Alabamu un Misisipi. Tā kā ceļš uz Clingmans Dome autotransportam ziemas sezonā ir slēgts, šo ceļu neizbraucām un skatu torni neredzējām. Nākošajā dienā gan redzējām vīrieti ar lielu pārgājienu mugursomu, kurš izskatījās nakti pavadījis parkā, un, visdrīzākais, līdz Clingmans Dome bija aizgājis ar kājām. Kad beidzot tikām līdz Ziemeļkarolīnas un Tenesī robežai, jau krēsloja un gaisā bija jūtama tāda kā migla, kā putenis, taču uz zemes īsti nekāds sniegs nepalika, asfalta tīrāmā mašīna skrubināja mitro ceļu. Tūristu iecienīta bilde ir nofotografēties uz abu štatu robežas – vienlaicīgi atrodoties abos. Tādos laikapstākļos gan nebija lielas vēlēšanās kāpt laukā no mašīnas, tādēļ mēs sākām ceļu uz naktsmītni Pigeon Forge, kas atrodas kalniem otrajā pusē.

Pigeon Forge atrodas Tenesī štatā, un pirmais, kas iekrita acīs bija iespēja iegādāties šaujamos visneparastākajās kombinācijās. Pabraucot dziļāk pilsētā, izkārtnes vēstīja - Guns & Gas, Guns & Jewelry, Guns & Pawn Shop. Radās iespaids, ka pilsētā daudz vairāk vietās var nopirkt šaujamos nevis pienu. Pigeon Forge atrodas arī Dollywood, slavenās amerikāņu kantrī dziedātājas Dolijas Pārtones izklaides parks. Plānojot maršrutu tādu parku bijām palaiduši garām, tādēļ tā apmeklējumam nebija laika, bet tas esot ļoti populārs. Tajā var ne tikai izbraukt ar dažādiem karuseļiem, bet arī uzstājas dažādi mākslinieki un ir izstādes par tradicionālo dzīvi Smoky Mountains apkārtnē.

Mūsu izvēlētā viesnīca bija ļoti, ļoti vienkārša, motelis ar miniatūru istabu par $30 dienā. Šaja cenā iekļautas arī tipiskās amerikāņu brokastis - vārītas olas (tās nav visās viesnīcās – ja ļoti, ļoti paveicas, ir arī bekons un vafeles), tostermaize un kafiju. Viesnīcas teritorijā ir arī āra baseins, kas darbojas arī ziemā. Restorāns gan viesnīcai nebija, tāpēc devāmies uz pilsētas centru, braucot garām lampiņu skulptūrām – lūši, tītari un dažādi citi zvēri. Viesnīcā mums ieteica doties uz Old Mill Restaurant un mēs nebijām vīlušies – tiešām varējām ņemt porciju uz abiem, jo bija milzīgas. Ēdiens bija ārkārtīgi garšīgs, un mūs laipni apkalpoja poļu viesmīle.

Kārtīgi izgulējušies, nākošajā rītā devāmies atpakaļ uz parku, nolēmām vispirms iebraukt Sugarlands reindžeru punktā. Pirms iebraukšanas parkā izbraucām Gatlinburgas pilsētai, kas izskatas pēc Alpu pilsētiņas ar neskaitāmiem maziem namiņiem, viesnīcām, restorāniem un suvenīru veikaliem. Tā vien šķiet, ka Ziemassvētki šajā pilsētā nekad nebeidzas.

Pirms Sugarlands reidžeru stacijas izvietotais elektroniskais tablo vēstīja, ka viens no lielajiem ceļiem ir slēgts, satraucāmies vai vispār tiksim iekšā parkā un vai mašīnai nevajadzēs sniega ķēdes. Iebraucām reindžeru stacijā apskatīt suvenīrus un aprunāties ar reindžeriem. Kamēr pētījām magnētiņus un pastkartes, turpat blakus reindžeri sajūsmināti sasaucās – izrādās, ceļš atvērts apmeklētājiem! Labi vien, ka necentāmies mosties agrāk, citādāk tāpat nebūtu tikuši iekšā. Reindžeris mums uz atvadām noteica - it's going to be absolutely beautiful up there today! Devāmies parka teritorijā, beidzot manījām pa kādam savvaļas tītaram, taču citus lielos dzīvniekus vai putnus nē. Pabraucot vien dažus kilometrus, novērojām, ka koki paliek balti, un no parka brauc ārā sniega tīrāmās mašīnas. Taču tas nebūt nav sniegs, kas sedz kokus, bet sarma! Braucot arvien augstāk, skatam pavērās fantastiskie kalnu serpentīni, visapkārt zilganpelēki koki un bieza, balta migla ielejās. Redzējām tādus skatus, ka aizrāvās elpa un neticējām, ka tas viss ir īstenībā. Pilnīgā klusumā vērojām skaistākos ziemas dabas skatus, kādus vien varētu iedomāties.

Pašā augšā uz kokiem bija aptuveni 3 cm bieza sarma. Tā kā bijām vieni no pašiem pirmajiem parka apmeklētājiem, redzējām pilnīgi neskartus kokus ar milzīgiem sarmas veidojumiem.

Kad bijām aplūkojuši sarmu, devāmies uz Cades Cove ieleju, kur apļa ceļš ved pa plašu ieleju, kur atkal jau izvietotas mājas, baznīcas un arī kapi, tieši tādi, kādi tie bijuši. Daļa no objektiem ir pārvietoti no citām parka daļām, lai atrastos vienkopus, taču tie visi ir autentiski. Cades Cove ceļš esot vispopulārākais rudenī, forumos atsauksmes vēstī, ka rudenī izbraukt Cades Cove neesot labāk kā sēdēt sastrēgumā, jo ir tik daudz mašīnu. Mums paveicās, mašīnu gandrīz nebija, toties bija pa kādai stirnai. Tāpat kā citos nacionālajos parkos, arī Smoky Mountains ik pa brīdim ceļa malās ir apstāšanās punkti, kur novietot automašīnu. Pie lielākajiem un skaistākajiem parasti ir arī informatīvie plakāti par redzamajām kalnu smailēm, parka teritorijā ir arī vairākas tualetes.

Līdz ar saulrietu atgriezāmies pie Newfound Gap, vietas, kur satiekas abi štati, cerībā nofotografēt saulrietu. Tur mūs jau sagaidīja vairāki fotogrāfi ar nopietnu aparatūru. Diemžēl debesis nomācās un grandiozas oranžas debesis nesagaidījām, tomēr sarmas noklātie koki ļāva mums nofotografēt dažus no skaistākajiem kadriem visos mūsu ceļojumos.

Vēl dažas bildes te: http://sapnumedniece.lv/?p=474&preview=true