Jau izsenis esmu gribējis aizbraukt uz Komo ezera apkārtni. Tomēr katru gadu, pienākot atvaļinājuma ceļojuma izvēlei, izvēlējāmies ko citu. Jo no vienas puses Komo ezera apkārtne ir debešķīgi skaista, bet ir arī savi mīnusi – daudz tūristu un ceļot pa apkārti ir arī padārgi, jo apgabals mudž no slavenajiem&bagātajiem. Tomēr šogad, plānojot atvaļinājumus, saskārāmies ar laika ierobežojumiem, tādēļ izvēlējāmies beidzot veikt jau sen izstrādātu maršrutu (šķiet, ka 2-3 gadus atpakaļ diezgan detalizēti jau biju uztaisījis šo maršrutu).

 

 

Izlidošanas dienā jutos mazliet dīvaini. Vēl iepriekšējās dienas rītā modos Parīzē, tagad mājās, bet jau bija jādodas tālāk. Faktiski mājās tik vien kā paspēju kā nomainīt "komandējuma komplektu" uz "atvaļinājuma komplektu" un aiziet. Tomēr jāatzīst, ka vēl pirmās dienas Itālijā jutos ne savā ādā – tā kā vēl domās Parīzē, tā kā mājās, bet nē – jau Itālijā.

 

 

Komo ezers atrodas Itālijas ziemeļos, pie robežas ar Šveici, vien nepilnas stundas braucienā no Milānas. Tādēļ varētu teikt, ka no Rīgas centra ar sabiedrisko transportu līdz turienei var nokļūt gandrīz tikpat viegli kā dažreiz uz kādu vietu tepat LV pie Krievijas robežas. J AirBalticlidojums, ja neskaita nelielu aizkavēšanos Rīgas lidostā, bija ļoti ok. Lidmašīnā bija arī dažas brīvas vietas, kas nozīmē, ka varējām ar Polundru sasēsties kopā (joprojām neceļas roka maksāt par vietu izvēli).

 

Izkāpjot no lidmašīnas jau uzreiz sajutām karstumu. Rīgā tajās dienās bija drēgns (Līgo/Jāņi), bet Milānā ap 30°C. Man pēc nedēļas Parīzē tas vairs nešķita nekas neierasts, bet Polundrs gan izskatījās, ka izbauda siltumu. Uz Milānas centru (jeb staciju Milano Centrale) var viegli nokļūt ar Malpensa Express vilcienu, kas kursē 2x stundā un maksā aptuveni 10 Eur par personu. Brauciena ilgums – ap stundu. Un jau braucienā sajutu patīkamo kontrastu – es vismaz mazliet saprotu ko apkārt runā. Francijā tas man bija milzu diskomforts, ka gandrīz vispār nesaprotu (pat ne kontekstu), kas notiek. Tagad varēja uzspicēt ausis un klausīties, kāvietējie itāļi apspriež ko ēdīs vakariņās un kas nāks ciemos. JVilcienā braucot domāju par to, ka nejūtu ierasto ceļojumu kultūršoku – to sajūtu, kad viss apkārt savādāks un citādāks. Spriedu – diez tas tādēļ, ka jau nedēļu pa Parīzi dzīvojos, vai tādēļ, ka ir jau būts Itālijā (lai arī Sicīlijā, kas ir pavisam cits stāsts), vai arī vienkārši tādēļ, ka Eiropa jau izceļota krustušķērsu un kultūršoks mazinās. Tā arī nepabeidzu par šo tēmu domāt, kad jau bijām klāt Milano Centrale –galvenajā Milānas dzelzceļa stacijā.

 

 

Nepagāja ne 10 minūtes, kad jau satikām "īstos itāļus" – informācijas centrā gāja kā vistu kūtī –itālis ar kaut ko neapmierināts, raksta sūdzību, staffneapmierināts, cilvēki rindā neapmierināti, rokas vicina, lamuvārdi gaisā! JMēs ar Polundru tik pasmaidām un nospriežam, ka atvaļinājums beidzot ir sācies un tiešām esam Itālijā! Uzzinām, ka mūsu vilciens attiet pēc 10 minūtēm. Paspējam nopirkt automātā biļetes (biļešu automāti ļoti ērti, vienkārši, saprotami, un ērti; vienīgi uzmanieties, Milānas centrālajā stacijā dažreiz aplaupa tūristus pie šiem automātiem), un devāmies meklēt savu peronu. Par pārsteigumu mums mūsu vilciena perons nav nozīmēts, izrādās vilciens kavē par 10 minūtēm. Tad vēl par 10 un tad vēl par 10 un arvien vairāk un vairāk. Atiešanas laiku pārbīdīja vairākkārtīgi. Man jau mērens nogurums mācas virsū,jo jau otro diennakti atrodos režīmā "kustība kaut kur ar koferiem". Ir savas plus – atradām stacijā ļoti, ļoti labu ēstuvi – vietējais Bistrot, kas gan vairāk līdzinās mūsu Gastronome. Dabūjām fantastiski garšīgu picu ar bifeļpiena mocarellu. Šajā vietā ceļojuma laikā atgriezāmies vēl vairākas reizes, jo Milano Centrale mūsu ceļojuma gaitā mums pa ceļam gadījās vairākas reizes. Parasti dzelzceļa stacijās tu nesagaidi, ka atradīsi labu ēstuvi, bet šī pārspēja visas mūsu ekspektācijas (vēlāk pārbaudīju TripAdvisor - ne mēs vienīgie sajūsmā). Turklāt jāatzīst, ka šīir viena no skaistākajām dzelzceļa stacijām (apskatiet bildes, īpaši eksterjeru), kādā es jebkad esmu bijis (un kā Jūs ziniet, esmu bijis daudzās). Varētu teikt, ka šī noteikti ir manā Top 3 (kopā ar Porto un Antverpenes stacijām). Ļoti grezna stacija gan no iekšas, gan no ārpuses (par ko pārliecinājos vien tad, kad ceļojuma beigās atgriezāmies Milānā). Interesanti, ka pirmo reizi, kad ieraudzīju staciju no ārpuses, pie sevis nodomāju – atgādina Union Station noVašingtonas DC. Un paršo domu aizmirsu, vien atgriežoties atpakaļ LV, izlasīju, ka Milano Centrale arhitekts smēlās iedvesmu tieši no šīs stacijas. Laikam kaut ko sāku saprast no dzelzceļa staciju arhitektūras J

 

 

Pēc stundas brauciena ar vilcienu nokļuvām Komo stacijā. Iepriekš aptuveni biju izpētījis kā nokļūt līdz viesnīcai. Aptuveni 20 minūtes un bijām klāt mūsu noskatītajā Hotel Engadina – nekas šiks, bet priekš Komo pilsētas salīdzinoši lēta cena un laba atrašanās vieta + pati viesnīca ļoti kārtīga, viss tīrs un apkalpojošais personāls ļoti draudzīgs. Brokastis priekš Itālijas ļoti bagātības un kvalitatīvas (lasīt - kruasāns ar aprikožu marmelādi liels un garšīgs). Šajāvakarā vairs neko arī nedarījām, jo pretēji plānotajam viesnīcā ieradāmies, kad jau bija satumsis.

 

 

 

Nākamajā dienā, mūsu pirmajāpilnajā dienā pie Komo, uzreiz ķērāmies vērsim pie ragiem. T.i. atradām kuģu piestātni un devāmies 2h izbraucienā uz Bellagio– ciematiņu, kas atrodas gandrīz paša Komo ezera vidienē. Mērķis bija nevis pats Bellagio, bet gan pats brauciens, jo pats labākais, ko var darīt Komo ezerā, ir atrasties kustībā un redzēt visas brīnišķīgās ainavas. Īpaši neaizrāvos ar fotografēšanu, jo skatus pilnībā tāpat nevar nodot, turklāt bez platleņķa objektīva to nav pat vērts mēģināt darīt. Ezers un apkārtne ļoti skaists – faktiski ezers visu laiku ir maksimums 500m plats, starp divām kalnu grēdām. Braucienā no Komo uz Bellagio ir neskaitāmi skaisti mazi ciematiņi, ekskluzīvas villas ūdens krastā, skaisti izrotāti dārzi utt. Brauciena beigu daļā jau kļuva mēreni karsti, pēdējās 30 brauciena minūtes pat nokāpām no klāja, un ielīdām kuģa iekštelpās. Iesaku braucienu visiem, kas atbrauc līdz Komo ezeram. Izmaksas – ap 8 Eur vienā virzienā, bet šķiet, ka varēja pirkt arīdienas kartes ceļojumiem visai dienai.
Pašā Bellagioieturējām pusdienas – pirmo itāļu picu šajā ceļojumā. Atradām krodziņu mazlietiņ nostāk no galvenajām tūristu ielām (pareizāk – ielas). Bija gardi, mana tunča pica varētu teikt bija lieliska, Polundras sēņu pica laikam gan nebija izcila – mazliet par sāļu. Bellagiobez pilsētas izstaigāšanas var ieteikt aiziešanu līdz ragam – vietai, kur saplūst visas trīs Komo ezera "kājas" – ļoti skaista vieta. Atpakaļceļāno Bellagio braucām ar "ātro kuģi", kurš aizvizināja mūs atpakaļ uz Komo vien 45 minūtēs. Pa ceļam uz viesnīcu vēl nopirkām vietējos gardumus – prosciutto,formaggio, vino un melone. VietējaisBarbera vīns gan mūsu vēderiem likās nedzerams – ļoti, ļoti skābs, turklāt nedaudz burbuļots, pārējais gan garšoja lieliski. Vakarā aizgājām uz restorānu, kur gan dabūjām nepārāk labusēdienus un dzērienus (Komo pilsētā pagrūti neuzrauties uz tourist trap). Bet apskatījām pašu Komo pilsētu – maza kompakta pilsēta, salīdzinoši daudz tūristu, bet pašā pilsētā vairāk par pusdienu darīt arī nav ko. Šajā vakarā gan pagaršoju meloņu gelato, no kura atlikušajā ceļojumā tā arī nešķīros. Lai arī neesmu liels saldējuma cienītājs, tomēr meloņu gelato man var piedāvāt. J Polundrs savukārt turpināja savu Itālijas trendu - pistāciju saldējums.

 

 

Otrajā dienā devāmies izbraucienāuz Lugano. Šo dienas maršrutu Komo-Lugano-Menaggio-Komo biju laicīgi izplānojis, manuprāt, tas ir skatu ziņā skaistākais daytrip kādā es jebkad esmu bijis Eiropā. Lieliski skati visu braucienu garumā. Jā, jā – uz to pašu Lugano, kas Šveicē. Komo atrodas vien pāris minūšu braucienā no Šveices robežas. Ja nekļūdos brauciens ar vilcienu no Komo līdz Chiasso (kas ir robežpilsēta) aizņēma nepilnas 6 minūtes un maksāja mazāk par 2 Eur par personu. Chiasso stacijā bija jāpārkāpjŠveices vilcienā, kura precizitāte bija lieliska – izbraukšana kavējās vien pāris sekundes. JSmieklīgi šķērsojām robežu. Robeža faktiski ir stacijas iekšienē, kur vienīgāpārbaude ir facecontrol. Patumšasādas nokrāsas robežsargs ieraugot mani un Polundru paspēja vien pajautāt: „Together?”. Pamājām ar galvu unšķērsojām robežu. Tā arī nesapratu, vai robežsargs gribēja iepazīties ar gaišmataino un garkājaino meiteni īsajos šortiņos (Polundrs) vai vienkārši pārliecinājās, ka tam bārdainajam onkulim, kurš ievieš uzticību ar savu izskatu (es J), somā patiesībā ir visi nepieciešami dokumenti (lasi – ES valstu pases). Vēl pēc aptuveni 20 minūšu brauciena pa Šveici bijām jau Lugano, kur 20.gs. sākumādzīvoja Rainis un Aspazija (ok, viņi dzīvoja Lugano piepilsētā, bet pa lielam skati tie paši J). Vien atgriežoties atpakaļ Rīgā, uzzināju, ka Kasteņolā ir muzejs un piemineklis abiem rakstniekiem. Būtu zinājis laicīgi – būtu noteikti apmeklējuši.

 

Lugano – izteikta Šveices pilsēta – viss sakārtots un pragmatisks, bet tajā pašā laikā skati apkārt ļoti skaisti – Lugano ezers un kalni. Šī bija viena no mūsu ceļojuma karstākajām dienām, tāpēc pārvietošanās pa pilsētu bija visai mokoša (turklāt bez neviena Šveices franka kabatā). Vieta, kas mums ļoti patika ir pilsētas parks ar lielisku skatu uz ezeru – lieliska vieta, kur vasaras dienās veldzēties. Apēdām vietējos paniniun galato. Ne velti minu terminu itāliski – Lugano izteikti itāliska pilsēta – uz ielām skan vācu un itāļu valoda, veikalos turklāt pieņem Eur, izdod gan tikai Chf. Faktiski nav tādas pārliecinošas sajūtas, ka esam šķērsojuši robežu un atrodamies citā valstī. Dienas otrajā pusē ar autobusu devāmies no Lugano uz Menaggio, pilsētu atpakaļ Itālijā, pie Komo ezera. Brauciens ar autobusu no Lugano uz Menaggio ir laikam mana mūža labāk pavadītā stunda autobusā J... diemžēl fotogrāfijās to nevar attēlot. Iesaku katram, kas ir šajā apgabalā. Menaggio mums bija vien 10 minūtes, lai atrastu informācijas centru, tabacchi, kur nopirkt biļeti, un pašu autobusa pieturu. Paspējām. Mirkli vēl šaubījāmies vai nepalikt pilsētā vēl 2h (nākamais autobuss uz Komo), bet tajā mirklī pāri grēdai sāka velties tumši negaisa mākoņi... Brauciens no Menaggio uz Komo ir lielisks papildinājums iepriekšējā dienā veiktajiem braucieniem ar kuģīšiem – var apskatīt no iekšas tos pašus ciematus, ko iepriekšējā dienā apbrīnojām no kuģiem. Turklāt autobusa vadītājs nodemonstrēja Itālijas rallija braucēju spējas un pieredzi. Dienas beigās vietējā bārā ieēdām bruschetta,Polundrs iedzēra vīnu, bet es rabarberu tēju (kaut kas ļoti dīvains; tā ir, kad domā, ka itāliski visu saprot J). Noskatījāmies kāizsalkušais Suarez nokož Itāli Chiellini, un kā Itālija vietējiem par sašutumu izstājas no Pasaules kausa izcīņas.

 

 

Pēdējā dienā pie Komo ezera apmeklējām Villa Olmo, piestājām pie Volta muzeja (A.Volts izrādās dzimis un dzīvojis Komo), kā arī devāmies uz pilsētiņu Brunate, kas atrodas kalna galā virs Komo. Dažu minūšu brauciens ar funikulieri un esam augšā. Skaists skats uz Komo pilsētu un apkārt esošajām kalnu grēdām. Iedzērām tēju un kafiju kādā kafejnīcā ar brīnišķīgu skatu pāri Komo ezeram. Skaidrās dienās no Brunate var redzēt pat Turīnu, kas atrodas ļoti labu gabalu prom. Dienas otrajā pusē uzsākām savu ceļojumu uz Boloņu, kur vismaz es daudz vairāk gaidīju pašu braucienu, nevis Boloņu, jo jābrauc bija ar Frecciarossa. Bet par to – nākamajā bloga daļā... J

 

* Starp citu - tējas dzērājiem. Ziemeļitālijā ar to visa ceļojuma ietvaros bija pagrūti. Kad bāros, kafejnīcās vai viesnīcās prasi tēju, tad uz tevi labākajā gadījumā skatās dīvaini. Turklāt, kad atsakies no citrona un piena, tad esi nokristīts - tu noteikti esi anglis (tas nekas, ka iededzis un bārdains izskatos vairāk pēc turka). J
* Ceļojot pa Itāliju, neaizmirstiet par coperta, kas daudzos restorānos vai pat bāros tiek piemērots Jūsu rēķinam. Coperta, jeb tulkojumā - galdauts, ir maksa par galdauta klāšanu vai arī "maizes nauda". Atkarībā no iestādes šikuma saskārāmies ar maksu no 1.00 līdz 3.00 Eur (par personu). Tāpēc bieži, ja vien vēlaties iedzert espresso vai apēst kādu brioche (radziņu/kruasānu), bāros un kafejnīcās ir iespēja to nobaudīt arī turpat pie letes, vai pie stāvgaldiem (metiet nost latvisko kautrību J).
* Vietējā transporta biļetes (galvenokārt autobusa) tiek tirgotas tuvākajos Tabacchi, jeb tabakas veikaliņos/kioskiņos, kas ir daudz foršāka mūsu Narvessen versija.

Pārējās bildes no ceļojuma var apskatīt šeit:

 

Boloņa – ceļojuma pārsteigums