Ir nācies pabūt Bunjol: sajūtas divējādas Sākumā ierodoties mazajā pilsētelē pavada eiforija par tuliņ tuliņ sekojošo tomātu cīņu, tomēr drīz vien nākas piedzīvot "īstos" pārbaudījumus.

1. Visa lielā cilvēku masa plūst pa vienu ielu un ātri vien sāk stopēties, līdz ar to, drīz vien esi nekontrolēta pūļa vidū, kas spiež no Tevis visu sulu ārā un nekontrolēti nes Tevi tālāk

2. Kad esi "atnests" puslīdz drošā vietā vari sākt gaidīt pirmo kravas auto ar sašķīdušiem, puspuvušiem tomātiem. Čaļi  mētā tos pa tiešo no auto visiem virsū. Tālāk pūlī nokļuvusī masa tiek svaidīta pa labi, pa kresi. "Kečupā" tiek mērcēti krekli, čības, šorti un mesti tālāk - tā ka iespējas dabūt ir reālas . Jāatzīst, ka no tās smakas, kas virmo gaisā jāaprod (sākumā ir kā ir). Kopumā sagaidījām kādus 10 lielos kraviniekus ar tomāiem.

3. Pēc cīņas iespējas nomazgāties ir diezgan minimālas, jo rindas pie šļūtenes ir nebeidzamas, tāpēc jau iepriekš bijām nodrošinājušies ar pāris 5L iepakojumiem ūdens. Toties netālu no mūsu busiņa iepazināmies ar pāris itāļiem, kas labprāt pacienāja ar uzō un beigās pasākums likās izdevies. Vismaz ķeksis ievilkts.

Secinājums: Visu redzēt, just un būt tur 1x ir vērts. Otreiz labāk paskatītos no malas

 Paldies -dainito- par izsmeļošo La Tomatinas info!

 Jau ilgstoši ir doma apmeklēt tradicionālās, ikgadējās zirgu skriešanas sacīkstes tepat pie kaimiņiem, Sartai. Sākotnēji notikušas uz ezera ledus, bet neprognozējamo ziemu (dritvai, nu jau arī vasaru nevar ieprognozēt! pārceltas sauszemē.