Lūk arī mūsu stāsts par pavadīto laiku Japānā. Man tas bija jau sen lolots sapnis un, patiesībā, pat nedaudz negaidīti izlēmām par braukšanu uz Japānu. Sākotnējais plāns bija par Taizemi vai Ķīnu, turklāt vairāk skatījāmies uz tūrisma aģentūru piedāvājumiem. Jāsaka, ka par laimi iesāku uzturēties celakaja.lv. Foruma dalībnieki iedrošināja uz ceļojuma patstāvīgu plānošanu. Un tad arī nāca Stockamnn Trako dienu piedāvājumi no Finnair. Un protams, kad sarakstā ieraudzīju Japānas galamērķus, tad bija izlemts – nekur citur braukt negribu Un pat paveicās, ka vīrs negaidīti ātri piekrita uz pašu plānotu ceļojumu uz Japānu

Liels paldies jāsaka celakaja.lv forumiešiem par daudziem vērtīgiem padomiem.

Tokija

Mūsu ceļojums sākās 9. martā. Tokijā ieradāmies 10.martā no rīta. Kā vēlāk uzzinājām, tad jau tajā rītā Japānu bija satricinājušas pirmās zemestrīces, tomēr tās nebija tik spēcīgas.

Pirmajām 5 dienām izvēlējāmies izmantot Seishun 18 Kippu pass, kuru var izmantot JR vilcieniem izņemot eksprešus un ātrvilcienus.  Pozitīvais šai kartei ir arī tas, ka nav obligāti jāizmanto 5as secīgas dienas, bet var arī pauzīti uztaisīt, ja vēlas kaut kur piestāt. Šo karti izmantojām arī braukājot pa Tokiju, jo JR vilcienu tīkls tur ir pietiekami plašs, lai nokļūtu visur kur sirds vēlējās

Viesnīcu biju izvēlējusies netālu no Ueno stacijas, kura atrodas 4 pieturu attālumā no Tokijas centrālās stacijas. Vieta samērā ērta atrašanās ziņā, tomēr iešanai ar kājām attālums līdz centram nav īsti piemērots.

Viesnīca Hotel Sardonyx Ueno laba, tas drīzāk tāds ekonomiskais variants, bet mums attiecībā uz viesnīcām nav pārmērīgas prasības, tāpēc šī viesnīca pilnībā apmierināja, jo tur bija visas nepieciešamās ērtības.

1. diena – 10. marts

Tā kā šajā dienā ielidojām un aiz muguras bija samērā nogurdinošs 10 stundu lidojums, tad nolēmām pirmo dienu aizvadīt  tā mierīgāk, jo miega trūkums tomēr darīja savu.

Sākumā devāmies apskatīt tuvējo Ueno parku. Biju gan atradusi šo to, kas tur būtu bijis tuvākas apskates vērts, tomēr beigās tā izvērtās par mierīgu pastaigu.

Pēc pastaigas nolēmām doties uz tuvāko no tempļiem – Sensoji  budistu templi Asakusa rajonā. Šeit pirmoreiz pārliecinājāmies, ka attālumi kartē izskatās krietni mazāki nekā dabā. Vēl pirms nokļuvām līdz templim, mūs apturēja kāds atraktīvs, gandrīz vai nindzjam līdzīgs japānis. Kā izrādījās, viņš ir viens no tūristu vadātājiem ar rikšu. Ļāvāmies pierunāties uz mazu izbraucienu pa tempļa tuvējo apkārtni. Un protams nenožēlojām. Rikšas vadītājs izrādījās arī liels runātājs, un stāstīja mums daudz interesanta par apkārtesošo. Ieteica mums arī labu suši bāru, kuru aiznākamajā dienā izmēģinājām.

Pie tempļa mums pirmoreiz bija iespēja redzēt tos rituālus, ko japāņi veic pirms iešanas templī. Pārsteidza arī tas, ka tempļa simbolos plaši izmantots pērkonkrusts. Un, protams, kā pie visiem tempļiem, kurus turpmāk redzēsim, arī pie šī ir skaisti iekopta apkārtne.

2. diena – 11. marts

Sākotnēji plāns bija cits, tomēr vīrs pierunāja, ka šajā dienā mums noteikti jāiet uz Disnejlendu. Dienas sākums burvīgs – saulīte spīd, patīkami silts. Mierīgi staigājam pa Disnejlendu, piedalamies atrakcijās. Uz pēcpusdienu sāk rasties mākoņi un paliek mazliet vēsāks. Ejot pa apli pa visām zonām, nolemjam iestāties rindā uz Spoku māju. Kamēr stāvam tajā, sākas viena no daudzajām parādēm. Mēģinu vēl kādu kadru noķert no parādes, bet sāku justies mazliet nestabili, tomēr nepievēršu tam uzmanību. Kad sāku just, ka zeme sāk tā kā vairāk šūpoties, nolemju, ka interesantus specefektus pie Spoku mājas sataisījuši, tomēr domas mainu pēc tam, kad dažas japāņu meitenes iespiedzas un pēc brīža visi japānīši ir satupušies pie zemes un mēs protams tūliņpat sekojam viņu piemēram. Un tad jau arī tā pa īstam sāk kratīt. Sajūtas tiešām baisas. Pēc kāda brīža zemestrīce beidzas, bet ik pa laikam atkārtojas vājāki pēcgrūdieni. Un katru reizi Disnejlendas darbinieki liek visiem tupties pie zemes. Viņi tiešām paliek ļoti organizēti un savaldīgi pat šādās situācijās, jo tomēr jau no mazotnes tiek gatavoti tam, kā jāizturas un kas jādara zemestrīces laikā.

Pēcgrūdieni turpinās vēl apmēram 2 stundas, tomēr, arī pēc to beigšanās, nav nekādas skaidrības vai varam tikt prom. Mēģinam izjautāt parka darbiniekus, tomēr gadās trāpīt tieši uz tiem, kuri angļu valodu ne visai saprot. Beigās skaidrs ir tas, ka visdrošāk esot palikt Disnejlendas teritorijā un ka vilcieni nekursē. Pēc 3 stundu nīkšanas nolemjam, ka dosimies prom, jo pazemes grūdieni nav jūtami jau ilgāk kā stundu. Tuvējā policijas iecirknī mēģinam noskaidrot, kā varam tikt atpakaļ uz centru. Atkal saskaramies ar to, ka mums pretī ir japānis, kurš angļu valodu ne visai saprot. It kā izstāsta, kur tikt pie takša, tomēr kā izrādās tā ir vieta, kur taksisti atstāj takšus, kad nestrādā. Nu neko – nolēmām iesim kājām.  Pa ceļam redzam, ka no takša būtu maza jēga, jo visas mašīnas stāv korķos. Pa ceļam saņemam īsziņu no vīra tēva, kur viņš prasa vai ar mums viss kārtībā. Tajā brīdī sāk rasties aizdomas, ka viss iespējams ir nopietnāk nekā mums šķita, jo bija grūti saprast no japāņiem cik nopietni ir. Šķita, ka tā tāda ikdienas zemestrīce vien ir.

 Kopumā mums sanāk apmēram 4 stundu gara pastaiga. Tokijas ielas ir pilnas cilvēkiem, jo vilcieni un metro tā arī tajā vakarā nesāk strādāt. Bet pie autobusu pieturām cilvēki stāv garās rindās ar cerību tikt ātrāk mājās. Tikai pie Disnejlendas un divās vietās pa ceļam redzam kādus postījumus, bet kopumā situācija Tokijas ielās nerosina domāt, ka varētu būt kaut kas tik nopietns kā bija. Kad beidzot tiekam viesnīcā, pa japāņu tv redzam, kas īsti ir noticis. Un tas, ko redzam, ir tiešām šokējoši. Sazvanamies skaipā ar savējiem, sasūtam draugos vēstules, ka ar mums viss kārtībā. Sākas arī jauni pēcgrūdieni. Ģimene protams mēģina pierunāt, lai braucam mājās, bet mēs tomēr nolemjam, ka paliksim.

3. diena – 12. marts

Protams, pirmā lieta, ko no rīta izdaram, ir ieslēdzam tv un lasam ziņas internetā. Kad pie viesnīcas administratoriem noskaidrojam, ka atsevišķi vilcieni tomēr sākuši kursēt, dodamies uz Tokijas centru. Bija doma doties uz Imperatora pils dārziem, tomēr tur iekšā mūs neielaida neko nepaskaidrojot, tādēļ lēnā garā apstaigājam tuvāko apkārtni novērtējot, kāda izskatās modernā Tokija – debesskrāpju jūra, un top aizvien jauni. Pēc tam nolemjam doties uz Akihabara – Electric city. Jā par elektronikas preču veikalu trūkumu tur tiešām nevar sūdzēties.

Pusdienās dodamies uz mūsu rikšas gida ieteikto suši bāru. Tiešām laba vieta. Pa slīdošo lenti garām pārvietojas šķīvīši ar suši un citiem samērā interesantiem apēdamiem objektiem. Kas sakārojas, to paņem. Cena atkarīga no šķīvīša krāsas. Šeit nomēģinājām arī īsto zaļo tēju. Pirms tam citos ceļojumu aprakstos biju lasījusi, ka neesot dzerama, bet man tīri labi garšoja.

Dienas noslēgumā nolemjam apbraukt riņķī apkārt Tokijai ar JR Yamanote line vilcienu, pa ceļam piestājot Meiji Jingu šintoistu templī, kas veltīts imperatoram Meiji un imperatorei Shoken. Neskatoties uz to, ka tur ir pilns ar cilvēkiem, tomēr parks un pats templis rada neticamu miera sajūtu.

Kad atgriežamies viesnīcā, mājinieki atkal cenšas pārliecināt (protams, bez panākumiem), ka varbūt tomēr nevajag palikt Japānā, jo šķiet bija izplatījušās ziņas par Fukušimas AES problēmām. Uzrakstījām arī vēstniecībai kur esam, kurp tālāk dodamies, bet kā jau zinam, vēstniecība tāpat mums nebūtu palīdzējusi tikt mājās.

Hakone reģions – Gora

4. diena – 13. marts

Šajā dienā dodamies prom no Tokijas. Uz dienvidiem, tuvāk Fudzi Gorā esam izvēlējušies izmēģināt tradicionālā japāņu stilā iekārtotu viesnīcu – ryokan Owners Gora Hotel. Nav baigi šikais, bet mūsu vēlmes pilnībā apmierina. Kad esam atstājuši čemodānus viesnīcā dodamies ar Hakone Tozan cable car līdz Hakone ropeway. Pa ceļam piestājam pie Owakudani. Viss ož pēc sēra, bet tas netraucē baudīt lielisko skatu uz Fudzi kalnu. Cik esmu lasījusi un arī nākamajā dienā par to pārliecinājāmies – lielākoties Fudzi slēpjas mākoņos. Tomēr mums viņš bija labvēlīgs – diena bija bez mākoņiem un skats tiešām neaizmirstams.

Nobraucām līdz Aši ezeram un devāmies ar kuģi līdz Moto Hakone piestātnei.  Tur  izstaigājamies pa senu ciedru aleju un aizstaigājam līdz Hakone-jinja templim. Jau atkal atliek tikai apbrīnot cik perfekti sakopta ir apkārtne.

Tā kā bijām nokavējuši pēdējo kuģi atpakaļ līdz trošu vilcieniņam, tad nācās braukt ar autobusu – tas ar bija interesants pasākums. Vietām līkumi tādi, ka ceļš pagriežas pa 180 grādiem. Izskatījās bailīgi pa tādu ceļu braukt.

Lieliskākā lieta šajā viesnīcā bija pagrabstāvā esošai Onsen karstais baseins. Sajūta kā sēžot pirtī.

Kioto

Kioto izmantojām autobusu dienas kartes (500 jēnas vienai dienai). Autobusu tīkls ļoti ērts, var nokļūt visos interesantākajos apskates objektos. Bija ideja izmantot iespēju pabraukāt ar riteni pa Kioto, diemžēl laikapstākļi nebija tik labi, lai braukāšana ar riteni būtu patīkama. Tomēr, ja laikapstākļi to ļauj, tad noteikti tā ir apsverama ideja.

5. diena – 14. marts

Šajā dienā bija jau sākušies elektrības taupīšanas pasākumi un tie mums krietni pamainīja tās dienas plānus. Šajā dienā bija plānots ar vairākkārtēju pārsēšanos braukt ar JR vilcieniem uz Kioto, jo joprojām izmantojām Seishun 18 Kippu pass. Diemžēl pirmais no vilcieniem sāk kursēt no Tokijas un dēļ elektrības taupīšanas nekursēja. Tā nu izrādījās, ka būs vien jābrauc ar Shinkansen ātrvilcienu. Neparedzēti izdevumi, bet nu neko nevarēja darīt. Tā nu Kioto ieradāmies apmēram 6 stundas agrāk kā bijām plānojuši.

Pēc iekārtošanās viesnīcā (Hotel Oaks Kyoto-Shijo) dodamies meklēt, kur paēst pusdienas. Netālu no viesnīcas atklājam lielisku ēstuvi, kura kļuva par mūsu iemīļotāko ēstuvi Kioto. Diemžēl neatceros nosaukumu. Tā bija no tām ēstuvēm, kur ēdienu izvēlas ar ēdiena biļešu automātu palīdzību. Sākumā negribēju nemaz mēģināt tur kaut ko saprast, bet par laimi viena no darbiniecēm parādīja, kā apieties ar to verķi un īstenībā izrādījās diezgan ērti

Pirmais apskates objekts Kioto – Higashi-Honganji templis, lielākā koka ēka pasaulē. Šī bija pirmā vieta Japānā, kur ieejot templī palikām bez apaviem.  Iekšpuse templim vienkārši neticami skaista, tāpēc bija nedaudz žēl, ka nedrīkstējām to fotogrāfēt. Gribējām apskatīt arī Nishi-Honganji templi, diemžēl pie tā nonācām tieši tad, kad tempļa apmeklējuma laiks beidzās.

Tā nu tempļa vietā devāmies apskatīt Kioto centrālo staciju. Nu japāņi ir krietni pacentušies – tiešām stacija milzīga.

6. diena – 15. marts

Dienu sākam ar Kinkakuji tempļa jeb Zelta paviljona apmeklējumu. Esmu sajūsmā par to kā japāņi iekārto savus dārzus, tomēr skats uz Zelta paviljonu liek elpai aizrauties. Šķiet tas būs viens no neaizmirstamākajiem skatiem.

Tā kā esam aizbraukuši uz to pilsētas pusi, apmeklējam arī Ryoanji templi un tā akmens dārzu un arī Ninnaji budistu templi.

Pēc pusdienām dodamies uz Fushimi Inari templi. Tās tori vārtu alejas esmu gribējusi redzēt kopš noskatījos Geišas atmiņas. Līdz galam tomēr neizstaigājam.

Dienas noslēgumā devāmies uz Kioto stacijai pretim esošo skatu torni, lai aplūkotu Kioto no augšas. Tur vēl tikām pie mūsu portreta akvarelī.

7. diena – 16.marts

Šo dienu ļoti gaidīju. Devāmies uz Gion.

Dienu sākam ar Gion rajona tempļu apskati – Chion-in templis, Maruyama parks, Kodaiji templis un Ryozen Kwan-on (templis nezināmā 2. pasaules kara kareivja piemiņai). Pēdējā ar mums parunāties pienāca tempļa mūks. Izrādījās viņš pat zināja, kur atrodas Latvija un sasveicinājās ar mums lauzītā krievu valodā.

Un tad pēc pusdienām pienāca laiks manam lielajam piedzīvojumam – pārtapšanai par geišu Izmantoju MAIKO STUDIO SHIKI studijas pakalpojumus. Pārtapšanas process diezgan interesants. Es gan biju gaidījusi, ka frizūrai izmantos manus matus, tomēr tiku pie diezgan smagas parūkas. Un skaidrs ir viens – apģērbties viņas pašas nevar. Turklāt sajūta ir kā korsetē – paelpot ir ļoti grūti, tomēr šis tērps noteikti palīdz saglabāt ideāli taisnu stāju Vīrs teica, ka neesot mani pazinis, un arī tagad mājās, kad rādu bildes un saku, ka tā esmu es – neviens negrib ticēt. Noteikti viena no lietām, ko ir vērts izmēģināt. Tik to balto grimu ļoti grūti nost pēc tam dabūt

Pēc tam izstaigājāmies pa mazajām Gion ieliņām un apmeklējām vēl vienu Gion rajona templi – Kiyomizu templi. Konstrukcija, uz kuras balstās templis, neticama. Nespēju iedomāties, ka tā var pārciest zemestrīces.

Pēdējais dienas pieturpunkts ir Ginkakuji templis jeb Sudraba paviljons. Šī tempļa dārzu abi atzinām par visskaistāko, kuru redzējām Japānā.

8. diena – 17. marts

Šī diena bija samērā auksta, tāpēc saģērbāmies pēc iespējas siltāk un devāmies uz Imperatora pils parku. Tā kā nebiju iepriekš pieteikusi mūs, ka gribēsim apskatīt arī Imperatora pili, tad sākumā domājām tikai pa parku pastaigāt. Bet nolēmām pamēģināt pieteikties un kā izrādījās, varējām tikt uz tūri pa pili tajā pašā dienā. Tā kā līdz tūrei bija vēl laiks, tad devāmies apskatīt Nijojo pili. Tur bija iespēja pastaigāt pa Lakstīgalu grīdām. Biju pirms tam lasījusi grāmatu, kur bija tādas grīdas minētas, tomēr negribēju ticēt, ka tādas tiešām arī eksistē. Bet izrādās, ka tomēr eksistē gan. Un tiešām grīdas radītās skaņas atgādina lakstīgalas dziesmu.

Pēc tam devāmies atpakaļ uz Imperatora pili. Gides stāstījums interesants, uzzinājām daudz faktu par to kā notika viesu pieņemšana pilī un pils iekārtojumu. Laikapstākļi gan tajā dienā bija briesmīgi, tas gan netraucēja dažiem amerikāņiem vienās maiciņās staigāt. Jau paskatoties uz viņiem palika auksti

Nara

9. diena – 18. marts

Sākot no šīs dienas aktivizējām savas Japan rail pass. Pēdējām 5 ceļojuma dienām par bāzes pilsētu izvēlējāmies Osaku, tādēļ pirms došanās uz Naru devāmies uz Osaku, lai atbrīvotos no koferiem.

Pēc ierašanās Narā taisnā ceļā devāmies uz Naras parku. Nogājām gar Kofukuji templi, pie kura atklājām diezgan interesantu lietu, par kuru iepriekš nebiju nekur lasījusi. Izrādījās, ka Naras parkā brīvā vaļā bariem ganās brieži. Un nekaunīgi uzmācas visiem, lai iedod kād kārumu. Briežu dēļ vīrs Naru iesauca par Briežu galvaspilsētu.

Apmeklējām arī divus dārzus – Yoshikien (ieeja bez maksas) un Isuien (ieeja – 600 jēnas). Šie šķiet bija vienīgie dārzi, kas tomēr sagādāja vilšanos.  Yoshikien dārzs laikam bija tapšanas stadijā, jo izskatījās, ka tur vēl daudz kas jādara. Bet Isuen dārzā diemžēl bija atslēgts ūdens strautiņiem un dēļ tā dārzs zaudēja daļu burvības.

Nākamā pietura – Todaiji templis. Gribas teikt, ka tas bija lielākais no tempļiem, ko Japānā redzējām. Cilvēki kā skudriņas. Un Budas statuja iespaidīga.

Pēc tam dodamies apskatīt Kasuga templi uz kuru ved laternām ieskauts ceļš. Šķiet ne īpaši sen tur noticis kāds pasākums, jo izskatās, ka laternās tikušas dedzinātas svecītes.

Pēc atgriešanās no Naras, iekārtojamies viesnīcā. Osakā izvēlējāmies apmesties Hotel Claiton Shin-Osaka, kura atrodas apmēram 10-15 minūšu gājiena attālumā no Shin-Osaka stacijas. Viesnīcas iekārtojums izskatās diezgan grezns, es teiktu, ka pārāk grezns ņemot vērā to, ka par numuriņu samaksājām pat ļoti apmierinošu cenu. Arī numuriņš jauks.

Hirosima

10. diena – 19. marts

Vēl viena ļoti gaidīta diena – došanās uz Hirosimu.

Miera memoriālā parka apmeklējums atstāj lielu iespaidu, sevišķi piemiņas vieta bērniem, kuri miruši no radiācijas radītajām sekām. Neticas, ka skaistā parka vietā reiz viss tika noslaucīts līdz ar zemi.  Ieejam arī Hirosimas nacionālajā miera memoriālajā hallē. Tur var apskatīt Piemiņas halli, kuras sienās iegravēts panorāmas skats uz izpostīto Hirosimu no atombumbas sprādziena centra. Citā telpā var noskatīties/noklausīties prezentācijas tipa bērnu stāstus par piedzīvoto. Stāstīts gan ir japāņu valodā, tomēr visiem video ir subtitri angļu valodā.

Pēc tam dodamies uz Hirosimas miera memoriālo muzeju. Ļoti plaša ekspozīcija par visu, kas saistīts ar atombumbas nomešanu uz Hirosimas. Ir gan tās dienas notikumu atstāsts, gan vēsturisko notikumu apraksts, kas noveda pie šī baisā notikuma, gan dažādu, pilsētas drupās atrastu, priekšmetu ekspozīcija. Tas viss palīdz radīt iespaidu par to, kas notika. Tomēr galvenā ir ideja, ko Hirosimas muzejs izplata – pieminot atombumbas upurus, mēs mācāmies no vēstures un būvējam nākotni, brīvu no atomieročiem.

No Hirosimas dodamies vēl mazliet tālāk uz dienvidiem uz Miyajima salu, lai apskatītu vienu no fotogrāfētākajām vietām Japānā – Itsukushimas templi un O-Tori vārtus. Diemžēl tur ierodamies bēguma laikā, un ūdens ir atkāpies vēl gabaliņu aiz vārtiem. Tomēr tas dod iespēju novērot interesantu skatu, kā vietējie iedzīvotāji kaut ko cītīgi meklē dubļos – domājam, ka noteikti kādus gliemjus vai kaut ko tamlīdzīgu. Tomēr pat neskatoties uz bēgumu, O-Tori vārti nezaudē neko no sava iespaidīgā izskata.

Vēlāk dodamies uz trošu vilcieniņu, lai nokļūtu tuvāk Misen kalna virsotnei. Pat nenokļūstot līdz pašai virsotnei, acīm paveras burvīgs skats. Tomēr dodamies pievarēt pēdējo kilometru līdz kalna virsotnei un pēc diezgan nogurdinoša kāpiena varam būt apmierināti – ir bijis vērts līdz turienei iet. No skatu laukuma var apskatīt salu no augšas. Kāpiens lejup, protams, veicas krietni ātrāk.

Osaka

11. diena – 20. marts

Sākotnēji šajā dienā bija paredzēts doties uz Kobi, tomēr iepriekšējā vakarā pārdomājām. Vīrs vēl joprojām bija neapmierināts par to, ka zemestrīce mums izbojāja dienu Disnejlenā un bija atradis, ka Osakā ir kaut kas līdzīgs – Universal Studios theme park. Un viņam par katru cenu vajadzēja uz to ar Tā kā devāmies uz turieni svētdienā, tad jau bija doma, ka tur varētu būt daudz tautas, tomēr nolēmām neatlikt, jo nākamās divas dienas solīja lietainas. Tomēr mēs nebijām gatavi tiem cilvēku pūļiem. Lai tiktu iekšā pašā parkā jau diezgan ilgi dabūjām nostāvēt rindā. Bet tas bija tikai sākums... Uzreiz devāmies uz trakāko atrakciju – kaut kas līdzīgs amerikāņu kalniņiem. Un tā laikam bija trakākā rinda tajā dienā – ne vairāk, ne mazāk kā 2 stundas rindā un tad 2 minūtes prieka. Un tā mums sanāca visu dienas pirmo pusi nostāvēt rindās. Par laimi uz vakarpusi, tauta mazliet noskrēja, un diena bija glābta. Pēcpusdienā izbraukājāmies pa visām atrakcijām. Un vīrs apmierināts, ka šoreiz atrakciju parka apmeklējums pagāja bez zemestrīces efektiem

12. diena – 21. marts

Šajā rītā devāmies uz Osakas akvāriju. Tā kā bija pirmdiena, cerēju ka iepriekšējās dienas rindās stāvēšana vairs neatkārtosies, tomēr nācās vilties. Jau atkal rindas, pat lai tiktu iekšā. Beigās pieļāvām domu, ka iespējams daudzi cilvēki atbraukuši līdz Osakai no Tokijas apkārtnes, jo tajās dienās Tokiju daudz cilvēku pameta. Lai nu kā, akvārijā tikām, vaļhaizivi un vēl visādas zemūdens radības redzējām.

Pēc akvārija aizgājām uz turpat blakus esošo panorāmas riteni, kurš esot lielākais pasaulē. Skats no augšas uz pilsētu skaists, tomēr konstatēju, ka uz leju paskatīties nevaru – izrādās man bail no augstuma. Labi vēl, ka vīrs piekrita speciāli nešūpināt vagoniņu.

Kad tikām atpakaļ Osakas centrā, devāmies uz vēl vienu vietu, kur var paskatīties uz Osaku no augšas – uz Umeda Sky building. Tur nejauši satikām japāņu jaunlaulātos – cik noprotu, tad Umeda Sky building ir populāra vieta, kurp dodas jaunlaulātie.

Viennozīmīgi Osaka man tomēr ne visai patika. Vairāk tomēr pievelk vēsturiskā Japāna.

Labs variants ekonomiskai paēšanai ir „Bento box” kastītes, kas nopērkamas stacijās un tādos kā Narvesen tipa veikaliņos.

13. diena – 22. marts

Šīs dienas pirmā pietura – Osakas pils. Man šī bija tā vieta Osakā, kura patika visvairāk, tomēr žēl, ka tā tomēr bija vairāk kā muzejs par pils vēsturi. Gribējās redzēt to, kā tur kādreiz izskatījās. Pie pils izstaigājām arī plūmju dārzu – plūmju ziedēšanas laiks gan gāja uz beigām, tomēr skaisti tāpat.

Pēc tam nevarējām izdomāt ko lai vēl sadaram un beigās izdomājām tāpat kaut kur aizbraukt. Nonācām kā man šķita kaut kādā biznesa rajonā netālu no Fukušimas stacijas uz salas starp Dojimagawa un Tosaborigawa upēm. Tur nejauši atklājām, ka tur atrodas Osakas zinātnes muzejs ar planetāriju. Diemžēl iekšā netikām, tikai nezinam kāpēc bija slēgts. Aizstaigājām līdz salas otam galam, kur atrodas Rožu dārzs. Protams rozes neziedēja, bet noteikti dārzs ir ļoti populāra vieta Osakā uz kuru nākt.

Nākamajā dienā jau no rīta devāmies uz lidostu, lai dotos mājup, bet ai kā gribējās palikt ilgāk. Tik ļoti patika viņu kultūra, tas cik japāņi ir pieklājīgi, pacietīgi un mierīgi cilvēki, tas cik viņu pilsētas ir tīras un sakoptas, pat neskatoties uz to, ka miskastes pilsētās nav uz katra stūra kā mums. Jā, man Japāna vienmār paliks īpaša vieta, kur ceru varbūt kādreiz vēl atgriezties. Esam tiešām apmierināti ar ceļojumu un joprojām nevaru noticēt, ka tiešām bijām Japānā

Lūk tāda bija Japāna, kuru redzējām mēs - neticama, aizraujoša... NEAIZMIRSTAMA!!!