Īsceļojums veiksmīgi noslēdzies. Pirmkārt, vēlreiz paldies Bzh par brūno bankomātu RAK (kaut bija arī aprakstīts tēmā par bezkomisiju bankomātiem, vien tā tēma atkal iznira vien pirms dažām dienām). Precizēju novietojumu - no ielidošanas zāles (apaļais burbulis) jāiet padziļi uz reģistrācijas zāli.

Vēl viena piezīme par RAK - pat, ja lido bez bagāžas, jāiet iečekoties uz Ryanair reisu, lai uz izdrukas uzspiež zīmogu (kaut bija rakstīts, ka vajag noteikti izdruku, ņēma pretī arī telefonus un izdeva tādu kā boarding pass, kur tad spiež zīmogus). Uz izdrukas (vai boarding pass) zīmogu uzspiež arī robežsargs.

Ja reiz iesākās komentāri par transportlīdzekļiem - ļoooti daudz divriteņoto, pamatā dažādi mopēdi (pie mums gandrīz nav sastopami) un mazie motocikli (ātri uztveramā atšķirība no mopēdiem, ka šie lielāki, bet līdz parastam ielas mocim nav vēl izauguši), motorolleru gandrīz nebija (ja neskaita 3-riteņotos lielāka un mazāka izmēra kraveniekus), baikus vispār neredzēju, vienu stāvdrāzi redzēju, bet tā sajūtas, ka elektrotransports viņiem nav aktualitāte (kaut kur ielas malā redzēju trolejbusu). Ne visiem 2-riteņotajiem ir lampiņas, nav pat atstarotāju, velo ar gaismām/atstarotājiem milzīgs retums. Un tas ne tikai pilsētā (Marakeša ir labi izgaismota), bet arī uz šosejas.

Essaouira

Ielidoju RAK iepriekšējā vakarā, riads noorganizēja pievešanu, bet no paša rīta savām kājiņām uz CTM autoostu (ir vēl Supratours autoosta pie dzc stacijas un centrālā autoosta Bab Doukkala). Pilsētā vēl neorientējos pavisam, zinu, ka jāabrauc ar pilsētas busu dažas pieturas. Busu pieturā mērens haosiņš, ne visu autobusu numurus var saskatīt, tie, kuri man it kā vajadzīgi, nerādās, kapju iekšā pirmajā, kas pietur. Biļete 4 dirhami. Jābrauc tiešām dažas pieturas, tālāk ar gugļa offline karti telefonā nokļūstu, kur vajag, tik jāiet ēkai apkārt, lai atrastu ieeju. Vēl padsmit minūtes, biļeti nopērku kasē, maksāt var ar karti, 80 MAD. Autobuss tāds pats, kā mūsu ierindas starppilsētnieks, vien šajā busā nav wifi. Braucam.

Apmēram pusstundu pirms galamērķa labi zināma vietējā atrakcija, kazas kokā. Tūristu busi uztaisījuši korķi, tāpēc arī manējais piebremzē.

Essaouira, tas ir okeāns.

Aiz šiem kuģīšiem zivju tirgus.

Cietoksnis.

Ainiņas medīnā.

Medīnas siena.

Atpakaļ dodos ar Supratours autobusu. Trāpu autoostā (drusku lielāka par būcenīti, bet tāda bija arī Marakešā) uz pēc 15 minūtēm atejošu busu, biļeti pērku kasē, te kartes nepieņem, 100 MAD. Busā ir wifi, bet tuksnesī savienojumu dabūt gandrīz nevar, piebraucot Marakešai atkal viss notiek. CTM autoostas būcenītis ir patālu no centra, bet man atbraucot derēja, jo metos uzreiz uz okeānu, kas turpat netālu. Supratours ir centrā, netālu no medīnas.

Ouzoud

Nākamajā rītā jau agri dodos uz grand taxi mājvietu (kādas padsmit minūtes soļot no mana riada). Interneta samācīts jau uzreiz saku, ka man vajag uz Azilal, bet vispār uz Ouzoud (tiešais taxi uz turieni maz ticams, ja vien nebrauc grupā, ka var paņemt visu mašīnu). Naudu jāmaksā tūlīt taxiostā vīram būrīti (100 MAD), izsniedz sarkanu plastmasas gabalu. Tūlīt cits vīrs aizved līdz mašīnai, var kāpt iekšā, esmu pirmais, jāgaida vēl braucējus. Nav ilgi, kādas 20 minūtes varbūt. Braucam. Pa ceļam pietur pie policijas iecirkņa turpat medīnā, acīmredzot vadītājam jāizņem kaut kādu caurlaidi. Pēc brīža ceļu turpinām, ārpus pilsētas bieza migla, vismaz pusi ceļa tā (jābrauc ap 150 km), brīžam priekšā varbūt 50 metrus vien redz. Kad izkļūstam no miglas, sākas kalni, ne nu tādi ah ah (tādi rēgojas pie horizonta), bet parādās arī sīki serpentīni. No viena kalna gala parādās Azilal, diezgan paprāva pilsēta (~30k iedzīvotāju). Taxiostā vadītājs uzreiz mani aizved pie kārtējā naudas iekasēšanas būrīša, samaksāju (20 MAD) un sāku gaidīt. Uz Ouzoud nav megapopulārs maršruts, jāgaida nedaudz vairāk par stundu. Liekas, visi mani aizmirsuši, bet nē, vienubrīd vīrs ņem aiz elkoņa un ved uz otru taxiostas galu, kur auto. Braucam. Labu gabalu atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucu, līdz pagriezienam (no turienes vēl 16 km). Tad sākas drusku nopietnāki kalniņi un pavisam interesanti serpentīni. Pa ceļam vēl tiek savākti daži braucēji (mammas ar bērneļiem), bet tiem jābrauc vien dažus km.

Un tad esmu klāt. Kaut internetā aprakstītas sīkas instrukcijas, tās laikam pagalam nepieredzējušiem ceļotājiem, jo izskatās, ka apmaldīties nav iespējams. Vispirms pa kreisi (tas arī galvenais maršruts ar iespēju nokāpt pašā lejā. Te skats uz ielejas (vispār jau tāda liela ūdens izgrauzta bedre - sīkkanjons) pusi aiz ūdenskrituma.

Un tā, parādās arī pats ūdenskritums.

Skats uz leju, kur vēl jānokāpj (kādi 100+ metri vien).

Pa ceļam vietējie biznesmeņi.

Cēlos agri, ceļš garš, izstaigāts arī gabaliņš, laiks pusdienām. Tadžins ar skatu uz ūdenskritumu (60 MAD).

Uz tekošu ūdeni (īpaši no 100+ metru augstuma, esot otrais augstākais ūdenskritums Āfrikā) var skatīties un skatīties un skatīties ...

Var arī aizlīst aiz ūdenskrituma, nekā īpaši ekstrēma, vien es savu fizisko formu vērtēju diezgan kritiski pat sētas alpīnismam.

Pēdējais skats un jādodas atpakaļ uz Marakešu, jau pavēla pēcpusdiena.

Pieturā daži auto, daži vīri, var samaksāt un jāgaida, kamēr vēl braucēji pienāks. Uz Marakešu pa tiešo gribētāju nav, ņemt auto par 600 MAD būtu neprātīgi, jābrauc vien atpakaļ uz Azilal, no turienes grand taxi uz Marakešu atiet gandrīz tūlīt.

Jardin Majorelle - kaktusi un citas puķes

Turpinājums (ar bildēm) sekos.