Kaut kad divas latviešu meitenes, lai cik neticami tas neizklausītos, dzīvoja un strādāja Antarktīdā (nez, varbūt joprojām to dara?). Re, kur raksts: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/386100-latviete_4_gadus_pavada_antark...

Ja prasi naudu, kaut kas ir jāpiedāvā pretī. Neviens nedos tikai tāpēc, ka tev gribas.
Slimie bērni, sociāli projekti un tamlīdzīgi tradiocionāli ziedojumu saņēmēji pretī dod izpildīta pienākuma un grēku izpirkuma sajūtu. Tas pats islams pieprasa no ticīgā obligāti ziedot trūcīgajiem.
Zane piedāvāja savu,  LV publikai diezgan jaunu un neparastu piegājienu. Samērā interesantu blogu. Un vēl veselu kaudzi ne pārāk ordināru lietu, ko par ziedojumu varētu saņemt. Viņa bija pirmā, kam izdevās to izdarīt tik skaļi, tāpēc veiksmīga. Nākamais, kas šādi mēģinās, diez vai kaut ko dabūs.

Bet tēmas virsraksts - vecs kā pasaule. Piemēram, žurnāla "katera i jahty" forumā tā ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām. Pie tam - tur ir vairāki dzīvi piemēri, kam seko.

Manuprāt, būtiskākais jautājums nav kur dabūt naudu vienam ceļojumam. Uz to pašu Antrktīdu var nokļūt pilnīgi par velti, ja ļoti gribi, neesi slinks un rokas aug no pareizās vietas. Jauniešiem dažus gadus tā paceļot - kas var būt labāks par to. Jo nekas paša būvēts mājās vēl nepaliek. Problēma, tiem, kam jaunība aiz muguras - ko darīt pēc tam, kas esi paceļojis, lielo mērķi sasniedzis un naudu iztērējis. Jo, lai piesaistītu līdzekļus ceļošanai visa mūža garumā, jābūt lielam talantam. Domāju, parasts cilvēks to var atļauties tikai tad, kad ir drošs par nepieciešamo naudas plūsmu. Nu vismaz pāris simtiem eiro mēnesī. Cik zinu, piemēram, diezgan ērtai dzīvei līdz mūža galam uz savas jahtas pietiek ar 500 USD /mēnesī uz diviem. Tātad: ciešama pensija + kaut kādi iekrājumi depozītā. Krastā mājokļa jautājums ceļā droši vien ir dārgāks. Nezinu, cik veiksmīgi 'dīvānu sērfotāji' varētu būt pensionāri. Bezmaksas vietas teltīm kļūst aizvien mazāk. 
Tas ir kā atdot velnam pirkstiņu - ja būsi aizceļojis, zini, ka atpakaļ ceļa 'normālā dzīvē' praktiski nav. Jo pēc vairākiem gadiem karjeras kāpnēs tava vieta ir aizņemta, klienti sen citās ganībās, zināšanas novecojušas, iemaņas aizmirsušās. Sākt no apakšas tur, kur esi bijis augšā? Nu nezinu.
Tātad - ja visu pamest, tad uz visiem laikiem.

Man ļoti, ļoti patika šajā blogā pieminētā ideja kā sakrāt ceļojumam: www.drivenachodrive.com/2015/01/the-cost-of-driving-around-the-world/

Es pieturos pie tā, ka vispirms sakrājam/nopelnam un tad braucam. Gribēt var daudz ko, arī māju Baltezerā, kas noteikti radīs daudz prieka (un par ko var blogot cik ielien), jaunu Ferrari, kā arī daudzas citas ekskluzīvas luksuspreces. Krieviem bija teiciens, ja gribi vizināties ar ragaviņām, tad vajag arī uzvilkt viņas kalnā. Un par veselības lietām, kas tiek arī presē jau cilātas, es vispār negribētu komentēt.

P.S. ļoti nepatika ideja par to, ka tie, kas saka, ja nav jādod nauda, bet jādod slimiem bērniem paši varbūt nemaz neziedo. Es kategoriski neziedotu šādam ceļošanas "projektam", bet esmu ļoti daudz gan ziedojusi (gan savu laiku un darbu, gan gana daudz naudas), gan arī pati organizēju labdarības projektus, gan dzīvniekiem, gan bērniem, un šādi apgalvojumi ir no ad hominem sērijas.

Nav jau nekas jauns, tikai parasti tādas lietas nenotiek skaļi izbļaustoties "Man vajag naudu", bet diskrētāk - uzrunājot konkrētus sponsorus. Kādu cēlu mērķi arī var izdomāt, piemēram, nest Latvijas vārdu pasaulē, aicināt latviešus atpakaļ uz Dzimteni utml..

Te par vienu tādu braucienu ar džipiem 2008. gadā: http://www.diena.lv/par-valsts-naudu-apkart-pasaulei-640382

Vēl viens projekts, kura autoriem gan, kā var noprast, ar sponsoru piesaisti gājis smagāk, jo nebija tādas pazīšanās: http://hmroads.com/par-mums/

Tos 5000 eur saziedoja (cik nesmuki skanoš vārds)?

Domāju, ka tie, kas ziedoja, klusē, ignorē un pasmaida par rejošajiem komentētājiem. Un neuzskatu, ka reizēm ziedot kāda sapnim (lai arī runa nav par izdzīvošanu) ir mazāk svarīgi kā ziedot kārtējam bērnam, pensionāram, utt.. Ļoti izbrīnīja tik liels naids pret pašu Zani komentāros (kaut kā nejēdzīgi doma noformulējas).

Paši sūdzamies, ka par daudz strādājam (vergojam), bet, ja kāds atļaujas citādi - vai tamdēļ tāda žults jālej? Neesmu viņas fanu lokā un nelasu blogu. Bet man bija simpātisks šis "pingvīnu projekts" un priecājos, ka viņa tik ātri savāca līdzekļus. Protams, pašus pingvīnus lētāk var redzēt tajā pašā Čīlē, bet runa jau nav par to.

Vai vēl kāds mēģinās? Domāju, ka pēc laika jā, ar cita veida uzrunu tikai. Un noteikti šis gadījums būs jau aizmirsies. 

Dod, Dieviņ, mīļi doti, ne no otra mīļi lūgt. Esmu ziedojusi bērniem un esmu ziedojusi alkāniem, kas tie "tiešā tekstā" prasa pudelei. Ziedojums ir kā impulsa pirkums, svarīgi lai īstajā vietā un labi un atbilstoši uzrunāts.

No vienas puses skatoties, var pamest visu, paņemt somu un doties pasaules apceļošanā, lai baudītu piedzīvojumus. Taču šādi var attapties mētājoties pa pasauli bez noteiktas dzīves vietas un vecumdienas pavadīt uz ielas.

Šitā baidoties, kas gan būs vecumdienās, var palaist garām jaunību

iikauniece rakstīja:

 Šitā baidoties, kas gan būs vecumdienās, var palaist garām jaunību

Lieliski pateikts! 

Bet, manuprāt, ceļošana būtiski vecumdienās atšķiras no ceļošanas jaunībā vai spēka gados. Cik esmu novērojis, visvairāk ceļotāju ir pensionāri. Turklāt, ir tādi, kas tiešām pametuši visu un brīvi ceļo un ir tādi, kas dodas regulāros ceļojumos, bet visu laiku aizņemti ar domām vai mājās kaķis pabarots, vai gludeklis izslēgts un rēķini samaksāti. 

Otra daļa ir jaunieši līdz 26 g (jo līdz tam vecumam var iekļauties daudzās atlaidēs, bezmaksas pasākumos un dabūt arī citādas vīzas) - tiem nav ko zaudēt, jo karjera vēl tikai priekšā un pasaules apceļotāja pieredze tai var tikai palīdzēt. Tie visbiežāk ceļo, iesaistoties dažādos pagaidu darbos un mācību programmās.

Domāju, vissarežgītāk atļauties ilgstošus ceļojumus ir vecumā starp 26 un pensiju. Ja neskaita tos, kam ceļošana ir darba sastāvdaļa. Kā viņi to dabū gatavu - gandrīz vienmēr ir ko pabrīnīties, sevišķi, ja tā ir ģimene ar bērniem. IMHO tādu ir visvairāk starp skandināviem. Norvēģiem izglītības ministrijā esot pat nodaļa, kas sadarbojas ar skolnieku vecākiem, kuri atrodas ilgstošos ceļojumos ar bērniem.

Nezinu, cik tur tās taisnības, bet paziņa no Ziemassvētkiem atpakaļ uz UK devās diezgan steidzīgi, jo savādāk bērniem skolā esot soda nauda jāmaksā par kavējumu.

Jā, UK ir ļoti stingri šajā ziņā.

«Parents are fined £60 per parent per child per period of absence, which rises to £120 if not paid within 21 days.»

Bet kad skolas direktore mācību laikā uz nedēļu aizlaižas uz Karībām, tad viss ir OK. http://www.bbc.com/news/uk-england-beds-bucks-herts-29685466

Viena lieta ir prasti kavēt skolu, bet pavisam cita - mācīties ārpus oficiālās skolas. Vienalga, mājās, vai ceļojumā. Valstīs, kur tas atļauts, parasti ir arī padomāts par palīdzību vecākiem ar metodiku, mācību materiāliem un par procedūru, kā šī izglītība tiek novērtēta un atzīta. Latvijā nav atļauts, Norvēģijā ir.

Ir vesela virkne ar piemēriem, kā ģimenes ceļo ar bērniem. Piemēram te: Sadaļā Cruising with Children

Par norvēģiem izlasīju kādā intervijā, ko nevaru vairs atrast, ar šo ģimeni (paskatieties bildes, tas ir kaut kas!).

Te ir labs raksts par mājas apmācības plānošanu garā ceļojumā. Un te arī.

K:

Latvijā arī ir iespēja fiziski mācīties ārpus skolas, tikai ir jāpiereģistrējas un jākārto noteiktie pārbaudījumi.

Varbūt vari norādīt kādu likumīgu piemēru, normatīvo aktu, kas to atļauj? Vai vismaz oficiālas personas skaidrojumu?

Tas, ko es atrodu, nu nekādi nav attiecināms uz vecākiem līdzi ceļojošiem bērniem. Drīzāk, tas ir veids, kā mācību iestāde var atkratīties no apgrūtinošiem, fiziski un/vai garīgi slimiem sīčiem:

15. Pēc uzņemšanas izglītības iestādē, pamatojoties uz izglītojamā vecāku rakstisku iesniegumu un saskaņojumu ar pašvaldību, direktoram ir tiesības ar rīkojumu noteikt, ka 1.–4.klases izglītības programmas daļā paredzēto mācību saturu izglītojamais var apgūt ģimenē un par to ir atbildīgi viņa vecāki, ja:

15.1. vecāki pamato, ka izglītojamā veselības stāvokļa dēļ (II, III vai IV veselības grupa, ko apliecina ģimenes ārsta izsniegta izziņa) vai psiholoģisku iemeslu dēļ (izglītojamais psiholoģiski nav gatavs mācībām kolektīvā) izglītojamā mācībām nepieciešami īpaši apstākļi, kurus izglītības iestāde nevar nodrošināt;

15.2. mājās ir radīti izglītojamā mācībām nepieciešamie apstākļi;

15.3. vecāki un izglītības iestādes administrācija ir saskaņojuši kārtību, kādā tiek konsultēti vecāki, un kārtību, kādā izglītības iestādes pedagogi novērtē izglītojamā mācību sasniegumus gadā.

K: Neesmu jurists, nenorādīšu piemēru, iespējams tāda nav. Esmu saticies ar ģimenēm, kur bērni mācās ārpus skolās, mājās. Bet 15.1. punkta psiholoģiskie iemesli ir ļoti interpretējami un ja skolotāja jau pirmajā klasē saka skolēnam, ka izslēgs viņu no skolas, tad ļoti viegli pielietot šo punktu. Lai gan tā ir pedagogu problēma par robežu noteikšanu skolā un principā šo robežu neesamība un zemais pedagogu izglītības līmenis ir tikai par iemeslu mājmācībai.

Saruna jau nav par pedagoģiju un LV izglītības sistēmu. Tikai par to, ka Latvijas rezidenti legāli nedrīkst doties ilgstošā ceļojumā kopā ar skolas vecuma bērniem, šajā laikā apmācot bērnus skolas programmas ietvaros paši. Visdrīzāk, ka, ļoti gribot, to var apiet ar sarunāšanu un/vai krāpšanos, bet daudz labāk būtu, ja varētu to noformēt oficiāli un saņemt valsts atbalstu šādām mācībām. Jo kaut kāda nauda jau ietaupās uz skolas vietas rēķina. Varētu būt vecākiem paredzēti metodiskie materiāli, plānošanas palīgi, datorizēti paškontroles rīki, on-line konsultācijas (jo ne katra māmiņa pārzina pat Eiklīda ģeometriju) un tamlīdzīgi. Kāds IM ierēdnis pat varētu aizbraukt uz Norvēģiju komandējumā un to visu nošpikot par kādu EU integrācijai paredzētu naudiņu

Paga paga, kaut kā dīvaini sanāk, grib mācīt, bet nepārzina tēmu. Tādēļ jau ir skolotāji.

Juri, tikai nesāc stāstīt, ka visu ko zini, īpaši specialitātē, Tev samācījuši skolotāji! Lasīt mākoša un domājoša bērna mācīšanai pa lielam pietiek ar izpratni par procesa organizāciju un pacietīgu, atbildīgu pieeju. Pašu priekšmetu pārzināt nav obligāti. Piemēram, pasaules čempioniem šahā ir treneri. Viņi ko - labāk pārzina priekšmetu par apmācāmo? Bērns pats visu iemācīsies, ja vecāki saorganizēs mācību procesu un sajūsmināsies par rezultātiem.  Pie reizes iemācīs ģeometriju arī mammai. Bet mēdz būt lietas, kur cilvēks aizķeras un netiek pie sapratnes. Varbūt ne no tās puses piegājis problēmai. Tad vajadzīgs skolotājs - konsultants. Katrā Mozambikā to neatrast, tāpēc tādu vajadzētu nodrošināt IM vai piesaistītajai skolai kaut kādā elektroniskas komunikācijas režīmā.

Un vēlreiz - runa ir par fiziski un garīgi veselām ģimenēm ar aktīvu dzīves veidu. Par to, ka arī cilvēki, kuriem ir skolas vecuma bērni, var doties vairākus gadus ilgos ceļojumos ar visu ģimeni. Nevis par bērniem, kuri negrib vai nespēj iet skolā. 

Es nespēju kā nopietnu uztvert domu, ka priekšmetu varētu mēģināt pasniegt kāds, kurš to nepārzin. Nez kādēļ no skolotājiem tiek prasīta šāda acīmredzot pilnīgi lieka lieta.

Ir arī šādi cilvēki The Ultimate Guide to Traveling Without Money http://www.shareable.net/blog/the-ultimate-guide-to-traveling-without-money

Francijā arī vecāki ar bērniem dodas garos ceļojumos apkārt pasaulei, jo tikai izglītība ir obligāta, nevis skola, ja spēj nokārtot pārbaudījumus, tad bērni var mācīties, kur grib (drīzāk gan vecāki var pasniegt dažādus priekšmetus, pieturoties pie mācību programmas, kur vēlas).

Lai arī pilnībā atbalstu šādu ceļošanu un dzīvesveidu, šī tomēr nav ceļošana bez naudas. Bieži šie ceļotāji pastrādā kaut kur uz vietas, piedāvā savu pakalpojumu apmaiņā pret naktsmājām vai ēdienu, kas varbūt fiziski izslēdz naudas apmaiņu, bet tā pati nauda vien ir, vienkārši atgriežmies pagātnē, kur viss notika ar bartera starpniecību.

Lielākoties tā arī ir ceļošana, kas balstīta uz sociālajām garantijām/pakalpojumiem vietējiem iedzīvotājiem (piemēram, piekļuve internetam bibliotēkās, kas subsidētas par strādājošo nodokļu maksātāju naudu, vai subsidēts sabiedriskais transports, dušas pludmalēs utt.), cilvēku labvēlību (stopēšana, bezmaksas naktsmāju piedāvāšana), kas savā ziņa būtu līdzvērtīga ziedojumam.

Var, protams, bravurīgi apgalvot, ka tiek ceļots bez naudas, tomēr jāskatās patiesībai acīs, ka tas iespējams tikai uz citu cilvēku rēķina un,  ja visi šādi atļautos darīt, tad šī sistēma sabruktu jau nākamajā dienā. Mani vairāk uzrunā cilvēki ar saukli "es ceļoju un strādāju attālināti, jo darbs man to atļauj, vai arī strādāju gadījuma darbus un tādā veidā varu doties 'mūžīgajā ceļojumā'" nevis "es ceļoju bez naudas". Kas būtībā bieži vien ir viens un tas pats, tikai atšķiras veids kā tiek pasniegts.

http://www.macibuvideo.lv/c/geometriskie-parveidojumi

Domāju, ka analoģija nav korekta; tikpat labi varētu atgādināt, ka Ričards Feinmans (ja pareizi atceros personu; varbūt tas bija Eilers) pirmsskolas vecumā patstāvīgi atklāja un pierādīja galvenās Eiklīda ģeometrijas likumsakarības… Diez vai tas būtu labs pamatojums, ka mācību grāmatas nav obligātas.

Ir pat speciāli portāli, kur var prasīt lai sponsorē tev ceļojumu bez nekā pretī: https://www.fundmytravel.com un līdzīgi (no galvas neatceros), kas tur liels. Ja vēlas tad dod, nav jau spiesta lieta. 

Cik apskatījos tajā lapā, vairumam ir kaut kād labdarības plāni galamērķī - kaķu sterilizācija, darbs rezervātos vai arī mācībām, ne velti divas kategorijas.

Gribēju smukai meitenei aizskaitīt xx dolārus bet ta kā nevar samaksāt ar Paypal nemocījos ar kartes datu ievadīšanu....

Nesen uzzināju, ka viens paziņa pamet darbu, lai šogad ar kājām no Polijas/Kaļiņingradas apgabala robežas noietu ar kājām 6500km pa piekrasti līdz Portugāles Dienvidrietumu punktam. Ir cerība kādā īsā posmā pievienoties, lai redzētu, kā tas ir. Latvieši ir traki ceļotāji...

..un peec tam,kad buus nogaajis,ko tad?