Pirms dažām nedēļām daļu no šī ceļojumu apraksta varēja izlasīt "Sestdienā", te lieku visu aprakstu. Šoreiz daudz bildes arī tepat tekstā, bet vēl kādas 30 palika neieliktas, tās kā galerija ir www.sapnumedniece.lv

Ko sagaidīt no Ķīnas? Kāda tā būs?  Vai tiešām pilnīgi neviens nerunā angļu valodā? Vai tur būs tādi pūļi kā filmās un vai vietējie uzbāzīgi gribēs nofotografēties kopā? Kad pirms gada lasīju Lisas Sī grāmatas "Šanhajas meitenes" un "Džojas sapņi", pat nenojautu, ka jau aizsniedzamā nākotnē apmeklēšu aprakstītās vietas! Grāmatas mani ieintriģēja, taču biju dzirdējusi dažādus nostāstus par Ķīnu no cilvēkiem, kas tur bijuši. Sākot no neciešamas netīrības līdz pat nostāstiem par milzumgariem nagiem, ar kuriem urbina ausis, degunus un citas ķermeņa daļas. Pirms braucieniem parasti esmu patīkami satraukta, taču pirms pirmā Ķīnas brauciena, godīgi sakot, biju pamatīgi nobijusies. 

Kantona
Mana pirmā pieredze ar Ķīnu ir no šīs valsts trešās trešās lielākās pilsētas Guandžou, kas atrodas Guangdong provincē. Pašā pilsētā dzīvo ap 11 miljoniem iedzīvotāju, bet ar piepilsētām iedzīvotāju skaits sastāda 24 miljonus. Tā pasaulē pazīstama ar kādu citu vārdu – Kantona, kaut gan oficiāli Guandžou nekad tā nav tikusi saukta, iespējams, pārpratums radies nepareizi izrunāta pilsētas nosaukuma dēļ. Eiropiešu kartēs gan tā tikusi saukta par Kantonu līdz pat 20.gadsmita beigām. Atpazīstama Canton Fair (Kantonas izstāde, gadatirgus) dēļ, kas norisinās šeit jau kopš 1957.gada un ir bijis ļoti svarīgs notikums Ķīnas tirdzniecības saišu attīstībā. Savulaik tirdzniecība ar ārpasauli drīkstēja norisināties tikai šīs izstādes laikā. Patiesībā, pirms brauciena uz Guandžou tas bija arī viss, ko biju par šo pilsētu dzirdējusi, un tas pats no Lisas Sī grāmatām. Pirms doties uz kādu valsti man patīk izlasīt kādu grāmatu par šo vietu, un Lisas Sī grāmatas tam bija lieliski piemērotas, jo attēloja gan Ķīnas vēsturi, gan ļāva labāk izprast vietējo iedzīvotāju domāšanu.

Tā kā pilsēta ir dibināta vairak nekā 200 gadus pirms mūsu ēras, braucot uz šejieni man šķita, ka šeit noteikti būs ļoti daudz vēsturiska mantojuma, senu ēku un muzeju. Muzeji ir, 2000 gadus vecās Nanyue kapenes pilsētas centrā arī, taču, pastaigājoties pa pilsētu nešķiet, ka tā būtu ļoti sena. Tikpat labi tā varētu būt uzcelta kāda zvejnieku ciemata vietā septiņdesmitajos, kā ir ar dažām citām mūsdienu Ķīnas lielpilsētam. 
Perfekcionistu pilsēta zaļumos
Pirmais, ko pasaka sagaidošais ķīniešu pārstāvis ir – nepērciet uz ielām telefonus! Pat ja tie ir īsti, kad jums tos rāda, kastītē, visdrīzakais, būs viltojums! Ieraugot mulsumu mūsu acīs, uzreiz piebilst, ka pilsēta ir ļoti droša, Guandžou neesot kabatzagļu, jo te esot daudz videokameru un valdība zagļus ķerot. Mazliet pasmejamies – cik nu tad daudz to kameru varētu būt? Bet to tiešām ir daudz. Pastaigājoties pa pilsētu, rodas sajūta, ka katrā brīdī uz tevi tādas ir pavērstas pat vairākas. Tirgojāji tiešām centās mums kaut ko piedāvāt, taču nebūt nebija tik uzbāzīgi, kā varētu domāt.

Atbraucam līdz ar tumsas iestāšanos, tādeļ neko daudz vairs nepagūstam, bet nākošajā rītā atverot acis un paskatoties pa logu, skatam paveras milzīgi debesskrāpji un pirmais, kas pārsteidz, ka pilsēta ir tik ārkārtīgi zaļa! Tilti un estakādes slīkst ziedos, daudzās koku alejas, ik pa brīdim skatam paveras parki ar nelieliem dīķiem, krāšņi apstādījumi, pie kuriem no rītiem aktīvi darbojas vingrotāji. Kā izrādās, uz Guandžou brauc daudzi vietējie tūristi, lai izklaidētos Chimelong safari, cirkā, atrakciju un ūdens parkā. Tomēr ārzemnieki gan šeit pārsvarā ir darījuma braucienos.
Izejot ārpus viesnīcas, varu uzreiz novērtēt parkus, man blakus atrodas Liuhuahu parks, kas ir ideāli sakopts. Pat ne vismazākā lapiņa zemē, visās malās rosība kaut ko kārtojot vair remontējot, un smieklīgā zaru apzāgēšanas metode - viens vīrietis zāģē zaru, stāvot zemē, bet zāģim galā piesiets garš kāts, kuru tad arī tur rokās. Četri citi strādnieki vēro procesu. Gluži kā būvniecībā!  

Kas interesanti, parkos bija arī vingrošanas laukumi ar dažādiem metāla trenažieriem, piemēram, elipteriem. Pēc pirmā skata šķita, ka tie domāti bērniem, taču uz tiem ļoti aizrautīgi darbojās tieši pieaugušie! Gan parkos, gan arī viesnīcā manīju daudzas amerikāņu ģimenes ar maziem ķīniešu bērniem. Guandžou aizvien ir ļoti populāra vieta, uz kurieni ārzemnieki dodas adoptēt ķīniešu bērnus.
Kā kaut kur nokļūt Guandžou
Jau laicīgi biji sagatavojusi visas nepieciešamās adreses ķīniešu valodā (piemēram, Tripadvisor piedāvā apskatīt galveno vietu adreses vietējā valodā). Tas ļoti noderēja, jo taksometru šoferi nerunāja angļu valodā. Rādīt karti ar nosaukumiem ķīniešu valodā gan ir bezjēdzīgi, jo man radās iespaids, ka kartes daudzi neprot lasīt. Tāpat, taksometri pieņem tikai skaidru naudu un diemžēl arī šeit cenšas apkrāpt tūristus. Braucot "vienojoties" nevis pēs skaitītāja, summa būs vismaz divas reizes lielāka! Tuvojoties metro darba laika beigām vadītāji paliek vēl nekaunīgāki, un sauc pat piecas reizes lielākas summas, un, protams, nepiekrīt braukt pēc skaitītāja. 

Tikai uz brauciena beigām beidzot saņēmos izmēģināt metro, jo biju dzirdējusi šausmu stāstus par pārbāzto metro. Pat kāda vietējā meitene brīdināja, lai labāk nemaz necenšos ar to braukt, jo cilvēku daudzums šķitīs šokējošs. Tomēr saņēmos, un īstenībā cilvēku daudzums šeit īpaši neatšķīrās no tā, ko esmu redzējusi Maskavā vai Ņujorkā, piedevām, ja kādā vilcienā iekšā tomēr netiec, pēc dažām minūtēm jau ir nākamais. Gan vilcieni, gan stacijas ir ļoti tīri. Nevienas košļājamās gumijas vai papīrīša, un vienīgie cilvēki, ko Ķīnas apmeklējuma laikā redzēju spļaujam zemē iekštelpās, runāja krievu valodā... 
Guandžou metro ir perfekcionistu paradīze. Peroni iestikloti, pie durvīm zemē bultiņas, kur jāstāv, kas arī tiek ievērotas un cilvēki stāv rindā. Visās iespējamās vietās rakstīts stacijas nosaukums ķīniešu un angļu valodās, visur uzzīmēti virzieni un kustību kartes. Pirkām vienas reizes lietošanas biļetes, tās nebija dārgas, biļetes cena ir atkarīga no nobrauktā attālumā, vidēji biļete maksā ap 5 juaņiem (1 juaņs ir 0,14 eiro), un nav dārgāka par 14 juaņiem. Metro vēl tiek pilnveidots un visa pilsēta nav pilnībā aizsniedzama, tad jāizmanto autobuss. 
Dzīve Guandžou
Vai ķīniešiem ir pensija? Cik ir pieņemama alga Guandžou? Vai viņiem ir atvaļinājums? Man bija daudz, daudz jautājumu, kurus uzdot ķīniešiem. Izrādījās gan, ka vairums ķīniešu angļu valodā īsti tomēr nerunā. Un, ja runā, tad tādā, ka sarunāties diemžēl nav iespējams, ar retiem izņēmumiem. Viens tāds izņēmums bija ķīniešu meitene, kuras vārds bija ļoti līdzīgs Diānai (Danyuan), taču viņa lepni stāstīja, ka viņas "angļu" vārds ir Dorene jeb Dorīna. Ķīniešiem gan mūsu vārdi un uzvārdi šķita tikpat neizrunājami, kā mums dažreiz viņējie! 

Dorīna man pastāstīja par attālumiem Guandžou – viņa katru dienu uz darbu braucot stundu ar metro un tas vēl neesot daudz! Citiem cilvēkiem ceļā aiziet vēl vairāk. Viņa arī laipni palīdzēja sarunāt dažas nepieciešamās lietas ķīniski, taču parasti bija iegrimusi telefonā un īpaši vairāk man neizdevās uzzināt. Ķīnieši vispār ir iegrimuši savos telefonos - arī metro visas acis ir piekaltas telefoniem, un viņi izmanto kādu interesantu saziņas sistēmu - ziņas saņem balss formātā kā audio failus, kurus noklausās, un tad turpat čatā rakstiski atbild.

Man tomēr izdevās noskaidrot interesējošās atbildes uz maniem jautājumiem, jo es satiku amerikānieti Lindsiju, kas jau četrus gadus dzīvo Guandžou un ir precējusies ar ķīnieti. Jautājumus, kas viņai šķita pārāk sarežģīti, viņa pārjautāja vietējiem ķīniešiem, jo brīvi runā ķīniešu valodā. 
Vispirms jau, biju dzirdējusi stāstus, ka ķīnieši strādā caurām dienām, tādas sestdienas un svētdienas nemaz neeksistē un viņiem ir labi, ja viena brīvdiena ceturksnī. Lindsija ļoti brīnījās un teica, ka vienīgie cilvēki, ko viņa zina, kas mēdz strādāt arī sestdienās un svētdienās, ir ārsti. Jautāju viņai arī par pensijām, vai taisnība, ka tādas neeksistē, un, ja tomēr eksistē, cik lielas tās ir? Jau atkal ieraudzīju izbrīnu viņas acīs, šoreiz gan viņa pārjautāja blakus sēdošajam ķīniešu kolēģim, un viņa pirmais jautājums bija – kādā darbā? Izrādās, pensijas eksistē gan, un tās ir atkarīgas no dzīves laikā veikta darba. Vislabākās pensijas esot valsts darbos nodarbinātajiem, summas netika nosauktas, bet teica, ka varot iztikt. Tāpēc ķīniešiem valsts darbs skaitoties labāks, tajā ir labākas sociālās garantijas, vairāk atvaļinājuma (kurš arī, kā izrādās, eksistē). Arī slimības lapas tiekot apmaksātas un valsts nodrošina veselības aprūpi, ne pilnā mērā gan, un daudzi izvēlas maksas medicīnu. Lindsija gan no savas puses piemetināja, ka viņai valsts aprūpe nepienākoties, bet viņa par vizīti pie kāda ārsta profesora esot maksājusi pāris dolārus. 

Kā tad ar algu? Guandžou tomēr nemaz nav lēta pilsēta, īpaši pavērojot cenas iepirkšanās centros. Te jau atkal tika iesaistīts ķīniešu kolēģis, un atkal pirmais jautājums bija, kāda veida darbs tiek strādāts un šoreiz arī pajautāja cik gadus pēc augstskolas pabeigšanas. Ķīnā liela nozīme ir darba stāžam. Nolēmu jautājumu konkretizēt - ierēdnis ar augstāko izglītību un trīs gadu stāžu varētu būt atbilstošs jauna latviešu vidusmēra profesionālim. Ķīnietis uzreiz atbildēja, ka pieņemama alga būtu ap 1000 eiro.
Iztaujāju arī Lindsijai par pieeju internetam, jo, lai arī tas darbojās, tomēr ļoti daudzas man pierastas lapas kā Google (un visas ar Google saistītās lapas), Facebook un neskaitāmas citas, ir bloķētas. Lindsija solīja noskaidrot pie sava ķīniešu vīra, un nākošajā dienā ātri sameklēja Baidu meklētājā (vietējā ķīniešu alternatīva Google) kāda VPN (virtual private network) pakalpojuma nodrošinātāja nosaukumu un ieinstalēja uz manas planšetes aplikāciju. Kopš tās dienas internets strādāja pilnā mērā. Vērojot ķīniešus gan neizskatījās, ka viņiem pietrūktu ārpasaules interneta dzīles, tie šķita pilnībā pašpietiekami.

Visbeidzot, gribēju noskaidrot kā tad teksasietie Lindsija nokļuva līdz Guandžou? Izrādas... garlaicības mākta! Uz dullo atbraukusi uz Ķīnu un sākumā strādājusi par angļu valodas pasniedzēju. Daži līdzīgi stāsti ir dzirdēti jau iepriekš, kad vietējie uzzina, ka runā angļu valodā, īpaši nomaļos ciematos, cenšas pierunāt palikt tur uz dzīvi un mācīt bērniem angļu valodu. Satikām arī vietējos, kas gribēja ar mums vienkārši parunāties, tā arī sakot – viņi praktizējas angļu valodā un gāja mums līdzi, uzdodot jautājums. Vērojot cik strādīgi ir vietējie cilvēki, radās sajūta, ka brīdī, kad viņi visi iemācīsies angļu valodu, viņi pārņems pasauli pilnīgi visās jomās. Daudzi eiropieši gan teic, ka pagaidām ķīniešiem ir ļoti zems produktivitātes līmenis, taču Guandžou nemanīju tik daudzus bezjēdzības piemērus kā Indijā. Šķita, ka Ķīnā notiek aktīva tehnoloģiju integrācija ikdienas dzīvē, kaut vai atgriežoties pie tā paša metro darbības.

Viss gan nav arī tikai rožaini. Vispirms jau, darba drošība – gan vērojot celtniekus jaunbūvēs, gan arī logu mazgātājus sēžam uz maza dēlīša 30.stāva augstumā un gandrīz izmetam no rokas birsti, ļoti negribējās būt ne viņu, ne arī kāda garāmgājēja vietā. Tāpat arī kāds cits tur satikts amerikānis, Endrjū, kurš uz Guandžou brauc vairākas reizes katru gadu, stāstīja, ka arī Ķīnā ir korpucija, ka milzīgie debesskrāpji netiekot celti tāpat vien un dabūt valsts līgumus neesot viegli. Stāstīja arī par kļūdām valsts politikā, kad cenšoties pārcelt cilvēkus no laukiem uz pilsētu, netiek pienācīgi sagatavota visa infrastruktūra. Mājas tiek uzceltas, bet darbavietu, medicīniskās aprūpes un skolu bērniem nav. Tādēļ jaunās mājas gadiem stāv tukšas, jo tāpat vien ķīnieši, protams, nav gatavi pārcelties. Un, tika pieminēts arī gaisa piesārņojums, kurš gan Gunadžou, ja salīdzina ar Šanhaju, tāds nieks vien esot. Atceroties Guandžou pelēki dzeltenās debesis vakaros, negribas domāt par to, kā ir Šanhajā.

Guandžou apskates vietas
Pirms brauciena šķirstot ceļvežus, es bieži redzu vārdus: "ja neesi bijis tur-un-tur, nevari uzskatīt, ka šajā pilsētā esi bijis vispār!". Man gan tāda pieeja nepatīk, tomēr arī māc ziņķārība, kas tad ir šīs ievērības cienīgās vietas, bez kuru apskates man būtu jājūtas apdalītai. Guandžou galvenās apsates vietas gandrīz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas - savulaik pasaules augstākā celtne Kantonas tornis, izbrauciens ar kuģīti pa Pērļu upi, Chen Clan senču halle, Svētā sirds katedrāle, Shamian sala, Qinping tirdziņš un jaunā Zhujiang pilsēta. Ja Guandžou ir brīvs laiks, lai izbrauktu arī ārpus pilsētas, tad aptuveni trīs stundu attālumā atrodas slavenie Danxia kalni (plašāk pazīstami kā Varavīksnes kalni), kas tiek uzskatīti par vieniem no neparstākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem pasaulē.
Kantonas tornis
Par pasaules augstākajām vietām dažreiz mēdz smejoties teikt "uzel to un viņi nāks". Tā ir arī ar 600 m augsto Kantonas torni, kas, lai arī skaisti izgaismots naktī un ļauj vērot pilsētu no burbuļtramvaja kabīnes pašā virsotnē, patiesībā nekādu tādu praktisku funkciju vairs nepilda. Torņa apmeklējums nav lēts, jārēķinās ar aptuveni 40 eiro, tāpat ir lidostas līmeņa drošības pārbaude, kas skaidrā diena var prasīt pamatīgu laiku (mākoņainās dienās vai dienās ar augstu gaisa piesārņojumu tornī nav vērts doties).  

Kad jau devāmies prom no torņa, pie mums pienāca kāds ķīniešu vīrietis un sāka jautāt, no kurienes tad mēs esam. Nodomāju – nu re, pienācīs brīdis, kad mums sāk uzbāzties! Tomēr pieklajīgi atbildēju, ka esmu no Latvijas. Vīrietis pasmaidīja, un teica – Welcome! I am the mayor of Guangzhou! Sākumā šķita, ka cenšas mūs izjokot, bet pēc brīža redzēju, ka sarokojas ar darbiniekiem un ar nākošo liftu atbrauca arī ziņu raidījuma filmēšanas komanda. Droši vien, šī būtu bijusi reize lūgt nofotografēties kopā!
Brauciens ar kuģīti
Guandžou pilsētai cauri tek Pērļu upe un neskaitāmi uzņēmumi piedāvā izbraukt pa upi kruīzā. Visērtakā piestātne ir Tianzi, ap kuru gan daudzi darboņi piedāvā lētākus kruīzus, bet no krietni tālāk esošām piestātnēm. Šī vieta vairs nav tik tūristiem draudzīga, notiek drūzmēšanās, par biļeti var maksāt tikai skaidrā naudā un maksa par kuģīti ir no aptuveni desmit līdz divdesmit pieciem eiro (dārgākās biļetes vakaros un paaugstinātas klases kuģos). Tūristu atrakcijas Guandžou nemaz nav lētas. Arī VIP-super-extra kuģīši, kur ir iekļauta uzkoda un tēja, patiesībā nemaz nav tik ļoti smalki. Tēja ir viena maza papīra krūzītē ielieta zaļā tēja un uzkoda ir mazs trauciņš ar banānu čipsiem. Ja godīgi, pēc izbrauciena secinājums bija, ka brauciens nebija īsti samaksātās naudas vērts.

Protams, ir interesanti apskatīties izgaismotos tiltus, mājas, simtiem tūkstošus spuldzīšu, kas krāšņo pilsētu izdaiļo arī naktī, tomēr patiesībā daudz interesantāk ir sēdēt kāda jūras velšu restorānā pie upes un vērot neskaitāmos kuģīšus braucam garām! Ķīniešiem tiešām ļoti patīk spuldzītes, un kuģīši ir pulsējošas, krāsainas gaismas iemiesojums.
Chen Clan senču halle – tautas mākslas muzejs
Chen Clan senču halle ir 1894.gadā celta ēka, kurā savulaik jaunieši gatavojās valsts eksāmeniem. Tagad šeit ir tautas mākslas muzejs, kurš tiek aktīvi atjaunots, tāpēc daudzas zāles ir ciet, taču vieta ir skaista, mazās skulptūriņas, laternas, kā arī dažādi jauki suvenīri mājās palicējiem – rīsu papīrs, otas un citi. Interesanti, kas uz šo vietu brauc ļoti daudzi vietējie tūristi un skolēnu ekskursijas.

Šeit satikām arī pirmo skolēnu grupu, kas uz liela plakāta vāca garāmgājēju autogrāfus (un par parakstu deva mazu dāvaniņu), un gribēja arī nofotografēties kopā (vēlāk manījām šādas skolēnu grupas arī citur - taču ierobežoto angļu valodas zināšanu dēļ viņi tā arī nevarēja paskaidrot, ko īsti viņi dara). Tieši tautas muzejā bija arī cits ar fotografēšanos saistīts piedzīvojums - kāda ķīniešu meitene iedeva rokās telefonu savam draugam, lai mūs nofotografē kopā, jo es esmu tik gara (tieši mans garums izraisīja vislielāko sajūsmu!). Sākumā viņa vienkārši stāvēja man blakus, un pēc brīža es sajutu, ka man uz vaiga tūlīt-tūlīt iedos buču. Savukārt citi skolēni ļoti gribēja mums paspiest roku. Beigās beigās ieraugot tuvojamies jau kārtējo divdesmit skolēnu grupu, mēs centāmies ātri pazust no viņu redzesloka.

Svētās sirds katedrāle un kontrasti
Daudzstāvu dzīvojamās ēkas, kur uz veļas auklām žūst apakšveļa, naktskrekli un citas drēbes. 20 stāvu tirdzniecības centri, kuru arhitektūra izskatās kā no septiņdesmitajiem, bet turpat blakus - 19.gadsimtā celts katoļi dievnams, kas tapis pateicoties Napoleona III un franču katoļu ziedojumiem. Dievkalpojumi notiek gan ķīniešu, gan angļu valodās.

Kontrasti turpinās arī mazajās ieliņās ap katedrāli - šeit tirgo dzīvas vistas, desmitiem dažādu veidu olu (tajā skaitā tādos kā mālos apsmērētas), tepat arī saldumi, divdesmit veidu rīsi un kaltētas sēnes.
Shamian sala
Shamian sala ir viseiropeiskākā vieta visā Guandžou, un izlasot par to pie sevis nodomāju - kādēļ lai es brauktu Ķīnā uz vietu, kas ir tik līdzīga mājām?! Šī sala ir makslīgi veidota un 1859.gadā tika sadalīta starp britiem un frančiem, un tur dzīvoja dažādu tirdzniecības uzņēmumu īpašnieki. Šeit atradās arī vēstniecības un konsulāti, un sala bija nozīmīga aizsardzības vieta Pirmā un  Otrā Opija kara laikā.  

Šī vieta ir ārkārtīgi populāra vietējo iedzīvotāju vidū, un tajā pastaigājoties var ieraudzīt visdažādākās fotosesijas, gan kāzinieku, gan vietējās (augumā tikpat īsas, kā visi pārējie iedzīvotāji) modeles pozējam modes fotogrāfiem. Vērot aktīvo fotografēšanos ir daudz interesantāk par arhitektūru, arī skaistie, zaļie parki salas vidū ir ievērības cienīgi.
Qingping ķīniešu tradicionālās medicīnas tirgus
Blakus Shamian salai ir Qingping iela, ap kuru ir ķīniešu tautas medicīnas tirgus. Dažādas kaltētas zālītes, sēnes, jūraszirdziņi, ogas, briežu ragi, nenosakāmas izcelsmes un nozīmes pulveri un masas. Godži ogas šeit var iegādāties kartupeļu maisa izmēra iepakojumos, tāpat arī spaiņus ar žeņšeņu.

Šo vietu apmeklēt ir pilnīgi droši, mazajās krēslainajās ieliņās nemanījām nevienu draudīgu cilvēku. Kādā no ceļvežiem lasīju, ka savulaik šis tirgus esot bijis interesantāks, jo te varēja nopirkt dažādas krietni eksotiskākas dzīvnieku izcelsmes zāles, bet valdība šo vietu esot savedusi kārtībā, lai nebaidītu tūristus. Vienīgais, kas raisīja jautājumus bija kāds kaķis būrīti, bet redzot, kā apkārtnē droši pastaigājas labi baroti kaķi, man negribētos ticēt, ka viņa dienas bija skaitītas. 

Jaunā Zhujiang pilsēta
Debesskrāpji, kas augstumā sacenšas ar Kantonas torni, biroju ēkas, lielveikali un smalkas viesnīcas. Tas viss Zhujiang jaunajā pilsētā, kas ir Guandžou finanšu centrs. Dzīvība šeit neapstājas arī vakaros, jo ir daudzie pilsētās mūsdienīgie restorāni atrodas tieši šeit.

Šajā rajonā ir arī ASV vēstniecība, kur blakus ir anime stila pārvietojama policijas stacija ar policistu uzlīmītēm (ar kaut ko mazliet atgādina arī Hello Kitty). Policijas transports šeit ir savdabīgs. Vairākās vietās manījām policijas velosipēdus un policijas golfa mašīnas, taču nevienu īstu policija auto.
Blakus debesskrāpjiem gozējas arī mūsdienīgā stilā celtā Guandžou opera, kas izskatās pēc zemūdenes, un Guandžou bibliotēka. Gara promenāde ļauj vērot netālu esošo Kantonas torni un šeit ir arī Āzijas spēļu stadions. Šajā pat rajonā atrodas grandiozie iepirkšanās centri, piemēram, Grandview Mall.

Iepirkšanās Guandžou
Guandžou ir tirdzniecības pilsēta, tāpēc šeit noteikti varētu iepirkties, ja vien viss nebūtu tik mazs! Kaut ko lielāku par 39.izmēra apaviem būs grūti atrast, savukārt cilvēkiem, kas garāki par metrs piecdesmit, nevajadzētu tērēt laiku apģērbu iegādei Ķīnā. Visi šie miniatūrie apģērbi un apavi ir arī ārkārtīgi dārgi, un tas attiecas ne tikai uz ārzemju zīmoliem, bet arī vietējā ražojuma. Cik novēroju metro, gan ķīniešu vīrieši, gan sievietes ir ļoti mūsdienīgi ģērbti, vairums izskatījās kā tikko izkāpuši no žurnālu lappusēm. Redzot cenas ķīniešu veikalos tagad saprotu viņu sajūsmu iepērkoties Rīgā vai pilnīgo apsēstību, iepērkoties ASV.

Jaunajā pilsētas daļā ir tādi milzīgi iepirkšanās centri kā jau pieminētais Grandview Mall, tam blakus Tee Mall un Tai Koo Hui, bet netālu no operas Friendship Store. Kas mani pārsteidza Grandview Mall, jau atkal  bija kontrasti – 7 stāvi ar smalkiem zīmoliem, neskaitāmām kafejnīcām un restorāniem, akvārijs, bet ieejot tualetē, poda vietā ir caurums. Papīra nav, Turcijā redzēto šļūteņu arī nē, pie izlietnēm nav arī ziepes. 
Ceļojot uz eksotiskām valstīm vienmēr ir interesanti pavērot pārtikas veikalu sortimentu, un Guandžou vidusslānim un turīgiem iedzīvotājiem ir labs lielveikals Taste. Šeit var nopirkt gan ķīniešu roku krēmus ar čūsku ekstraktu, gan irbulīšus, rīsu bļodiņas ar kaķīšiem, gan dažādus augļus (tajā skaitā vienu no pasaules smirdīgakajiem augļiem - durianu) un pavērot parasto ledusskapju saturu. Interesanti, ka man neizdevās atrast nevienu ķīniešu ražojuma šokolādi! Tāpat kā daudz kur Guandžou, arī šajā veikalā norēķināšanās ar Eiropas kartēm bija problemātiska, to prata izdarīt tikai viena kasiere. Neskatoties uz tehnoloģijām orientēto vidi, eiropiešiem pagaidām drošāk ir tomēr izmantot skaidru naudu. Lai arī vairums bankomātu darbojas labi, taču citreiz tie ir jāpameklē, visbiežāk tos var atrast lielās viesnīcās.

Guandžou ir arī otra iepirkšanās puse, vairumtirdzniecības vajadzībām. Simtiem tūkstošu dažādu pilnīgi bezjēdzīgu plastmasas nieciņu, rotaļļietu, mājas dizaina priekšmetu. Star Wars figūriņas, Hello Kitty somiņas, atslēgu piekariņi un ļoti, ļoti daudz spilvenu, plauktu, dārza rūķu u  gaismekļu. Šāda iepirkšanās ir piemēram Onelink Plaza, kur kādi 7-8 ir pamatiepirkšanās stāvi un tad uz augšu ir vēl vismaz tikpat showroom zāles. Šādi veikaliņi nav retums rajonā ap Svētās sirds katedrāli. Te jāreķinās, ka par cenu jākaulējas, bet vislabākā kaulēšanās veicas tad, ja nepieciešami vairāki priekšmetus. Dažos veikaliņos man teica, ka viņi dod atlaides, ja pērk ne mazāk kā 100 vienības. Bet tāpat, kaut ko jau sarunāt var arī pērkot divas vai trīs figūriņas. Šādi tirdzniecības centri ir vieta, kur var nopirkt rotaļļietas, uz kuru kastītēm katrā vārdā angļu valodā būs vismaz trīs kļūdas, un, visdrīzākais, Eiropas Savienība šīs lietas atzītu par nedrošām. Ja kāds vēl atceras savulaik Rīgas cirkā notikušos gadatirgus, šeit izskatās līdzīgi. Tikai ieejot veikaliņā var gadīties, ka pārdevējs guļ vai ēd un nemaz nepievērš tev uzmanību.  
Ēšana Guandžou
Ķīnas apmeklējums nebija pārbaudījums manām garšas kārpiņām, jo kantoniešu ēdiens bija ne tikai apēdams piespiedkārtā, bet pat garšīgs! Ķīnieši gan teica, ka mums ir ļoti paveicies, ka sākam Ķīnas apskati no Guandžou, jo kantoniešu ēdiens ir visizslavētākais Ķīnā! Bija gan savas dīvainības, piemēram, putnu gaļas ēdieni tiek pasniegti uz liela šķīvja un ar visu galvu. Visās vietās, kur mūs aizveda vietējie bija viens vakariņu princips – uz lielas stikla paplātes, kas griežas, tika salikti ēdieni, vispirms nesot visus gaļas ēdienus, un tikai pašās beigās, kad viss jau apēsts, nūdeles, rīsus un maizi. Saldos ēdienus nemanījām gandrīz nemaz, labākajā gadījumā bija svaigi augļi vai olu tarte (kas ir portugāļu kultūras iespaidā). Padzerties varēja ļoti vieglu alu vai tradicionālo puerh tumšo tēju, kas var tikt fermentēta pat gadu desmitiem, skaitās ļoti dārga un ļoti veselīga. Garšo gan pēc purva ūdens, pastāvējušām zeķēm un rudens lapām.

Viena no interesantākajam vietām maltītei ir Hongxing jūrasvelšu restorānu, kas ir gandrīz blakus Tianzi kuģīšu piestātnei. Šeit var redzēt un nobaudīt visu, kas ir ēdams un dzīvo ūdenī, sākot ar jūrasgurķiem un piecu veidu garnelēm līdz krokodiliem un milzīgiem krabjiem.
Ikdienišķām vakariņām izvēlējāmies kādu ēstuvi desmit minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Izvēli izdarījām vienkārši – gājām tur, kur redzējām visvairāk vietējos iedzīvotājus. Protams, visas ēdienkartes bija tikai ķīniešu valodā! Mūsu viesmīle gan uzreiz izvilka telefonu ar tulkošanas aplikāciju, kurā varējām angļu valodā ierakstīt liellopu, vistu, pīli vai cūku, vai ko nu gribējām ēst, un tad viņa parādīja, kurš ēdiens un attēls tam atbilst ēdienkartē. Garākiem braucieniem un ārpus pilsētam noteikti telefonā noderēs vārdnīca, kas pieejama  bez interneta pieslēguma. Lai arī Guandžou bezmaksas interneta pieslēgumu bija ļoti daudz, gandrīz visiem tā aktivizēšanai bija nepieciešams vietējais telefona numurs. Izpalīdzīgie ķīnieši gan citviet aktivizēja internetu ar savu telefonu un iedeva mums īsziņas kodu, lai varam tikt tīklā.

Guandžou ir arī plašas iespējas paēst kādā no debesskrāpjiem, gan Kantonas tornī, gan IFC centrā, gan arī neskaitāmajās debesskrāpju viesnīcās, tām visām augšējos stāvos ir restorāni. Ieteiktu jau laicīgi viesnīcā palūgt norezervēt galdiņu, jo šīs vietas mēdz būt diezgan pieprasītas. Kas interesanti, vietās, kur biju es, dzeramnaudu neņēma un rūpīgi deva atpakaļ. Acīmredzot, nav pieņemts. Līdzīgi bija arī kādā vairumtidzniecības centrā, kur devu naudu negaidot mazo atlikumu, un arī šeit darbinieks man skrēja pakaļ, lai to atdotu. Cilvēki šķita diezgan pieklājīgi, restorānos bez angļu ēdienkartes visiem spēkiem centās mums palīdzēt, un vienīgie uzbāzīgie cilvēki bija skolnieces, kas ar mums gribēja nofotografēties.
Kopsavilkumā
Pēdējos gados aktīvi ceļojot esmu pabijusi daudzās valstīs un pilsētās, taču vairumā no tām labprātāk atbrauktu ekskursijā un dzīvot tur tomēr negribētu. Guandžou pilsēta ir viena no retajām, kurās varu iedomāties sevi dzīvojam! Cilvēki šajā pilsētā bija laipni, izpalīdzīgi un par drošību manās acīs visvairāk liecināja kāda pilsētas pasta stacija, kur paciņas tika šķirotas uz ielas. Neviens garāmgājējs tām nepievērsa ne mazāko uzmanību! Nevienu garu nagu īpašnieku vai uzbāzīgu ķermeņa kasītāju tā arī brauciena laikā nemanīju un arī ielas bija tīras (jo tiek mazgātas ar ziepēm). 

Guandžou ir tikai daži trūkumi – atļauts smēķēt gandrīz pilnīgi visur (kas nozīmē – daudzās kafejnīcās un restorānos maltīte jāpavada dūmu ielenkumā), pasts nav uzticams (neviena pastkarte tā arī nav sasniegusi adresātu) un gaisa piesārņojums. Pat tad, kad laika prognoze liecināja par saulainu laiku, sauli redzējām diezgan maz, jo visa pilsēta bija pelēkas dūmakas klāta. Nedēļas laikā vienīgais tiešām saulainais, skaidrais rīts bija pēc lietusgāzes iepriekšējā naktī.

Gandrīz visu bilžu autors jeecha, dažas šoreiz arī manas