Uzbekistāna.

Biļetes tika nopirktas gandrīz gadu iepriekš Air Baltic akcijā pa 220 Ls turp-apakaļ, un nu septembra vidū pienāca laiks doties uz Centrālāziju. Ļoti čakarīga ir vīzas iegūšana, (jāstāv rindās pie vēstniecības, kur pieņemšana ir divreiz nedēļā, apsargs nelaipns, sazvanīt nevar utt). Citiem pat ieteiktu tomēr samaksāt tūrfirmai par 10ls vairāk un netērēt laiku.

16.septembris

Izlidojam no Rīgas, pirms tam tradicionālais aliņš Lidiņā, upeņu balzāma pāris pudeļu iepirkšana (kļuvusi par tādu kā ceļojumu tradīciju, vienmēr noder gan kā profilakse pret infekcijām, gan jaunu draugu iegūšanai, gan siltumam) cigarešu bloku pirkumi, jo lidostā, ja lido uz ne ES valstīm Parlamentu var pa 30% lētāk nopirkt (nu te gan beigās iznāca zaļots, jo Uzbekistānā tas pats Parlaments maksāja 70% lētāk kā pie mums). Pirms ceļojuma bijām izstudējuši Lonely planet un aptuvenais maršruts bija skaidrs….Tā kā pirmais, ar ko man asociējas Uzbekistāna, ir plovs un Arāla jūra, nolēmām, ka Arālu jau nu vajadzētu apmeklēt, ar ko arī sākās mūsu pirmā diena Uzbekistānā. Jau braucot turp sākām domāt, ka nedēļa noteikti būs par maz, jo attālumi nav mazi.

17.septembris

Ielidojot Taškentā, sākās prasība aizpildīt visādus papīrīšus, kas somās, cik daudz naudas līdzi, bet nevajadzēja uzrādīt to, kur paliksim pa nakti, kā bija lasīts iepriekš.Vēlams, lai ir sava pildspalva līdzi, savādāk var nākties ilgi gaidīt, kamēr no kāda sarunā. Izejot ārā no lidostas, uzreiz sameklējam taksi (nu viņu nevajag meklēt, spieto apkārt visi) sarunājam, lai aizved mūs uz vietēju lidojumu termināli, kas atrodas salīdzinoši netālu un gatavojamies lidojumam uz Nukus, biļetes laicīgi bijām nopirkuši Latvijā uzbeku birojā (aptuveni 50usd cilvēkam). Un labi ka tā, jo Baiba, runādama ar kādu kasieri (vajadzeeja 3 stundas sēdēt lidostā, tā, ka varēja iepazīties) uzzināja, ka gandrīz vienmēr šis vietējais reiss ir izpirkts. Ja mums nebūtu biļešu, tad tagad dabūtu tikai pēc pāris dienām…. Tad nu agrā rītā esam klāt Nukusā, kur mūs sagaida mūsu gids Oktjabrjs. Ar vinju pa 400usd ir sadīlots, ka aizvedīs mūs uz Arāla jūru, paliksim tur ar teltīm un tad nogādās mūs uz Hivu. Pasakam šim ka vajag naudu, aizbraucam samainīt pie vinja koriša pie tirgus 1usd=2700 somi (ar to naudas maiņu ir tā, ka it kā var mainīt tikai oficiālajos punktos, kur kurss ir 2300, taču visur staigā džeki ar melniem maisiem, kuri pilni ar naudu un milicija to zina un nekādu problēmu nav). Samainam 200 dolārus un dabūjam kaudzi ar naudu (pus mugursomu). Ieturam kādā ielas ēstuvē zupu un tad jau seko diezgan garš un nogurdinošs ceļš uz Muinaku. Tad sākas bezceļš ~ 80 km un pievakarē bijām klāt Arāla jūrai… Šo te variantu bijām atraduši LP ceļvedī, un citiem ceļotājiem ieteiktu uzmanīties ar to braukšanu uz Arālu, jo daudzi taksisti piesola uz turieni aizvest pa mazākām naudiņām, bet īstenībā aizved tikai līdz Muinakai, parāda ūdeni (izžuvušo Amudarjas deltu vai ko tādu) un saka, ka šī ir Arāla jūra….Pie jūras satikām austrāliešu pāri, kas uz turieni bija atbraukuši ar kādu taksistu (vecs večuks, kas pie stūres braucot ierauj un ar mums ar normāli iekapāja vietējo šņabi) un būtībā diezgan riskēja, jo bez džipa tur diezgan grūti un ilgi braukt (taču iespējams ir). Tomēr viņi paši atzinās, ka laika un, protams, ērtību ziņā labāk būtu bijis ar džipu…. Pa ceļam uz Arāla jūru ir jābrauc pa riktīgajiem bezceļiem, pa stepi, kur varot redzēt gan kamieļus, gan saigas (mums gan nepaveicās, bet gids teica ka kamieļi esot tur 9/10 gadījumiem, ko apliecināja arī čupiņas visās malās). Pabradājām pa pašu jūru, ūdens silts, taču viss krasts ir dubļos, kājas stiga iekšā līdz ceļiem un līdz peldei tā arī netikām. Ugunskurā savārījām plovu, Oktjabrs atvēra Karakalpakstāvas šnabīti, tad nu vakariņojām un klausījāmies dažādus stāstus, kas beigās pašu Oktjabrju noveda līdz aizkustinošām asarām. Gulējām teltī zem zvaigznēm un mēness, iespaidīgi.

18. septembris.

No rīta ceļamies uz saullēktu pār Arāla jūru. Viena tāda nianse - tualete, protams, nekur nav ierīkota. Reisi uz šejieni notiek regulāri. Lauki diezgan klaji, koku nav. Tā nu katrs nokārtojas kā var.. Jākāpj kalnā, vai jāiet labu gabaliņu, lai varētu nodarīt savas lietas un neiekāpt kaut kur.

Diezgan agri izbraucam uz Nukusu, pa ceļam iebraucot apskatot Muinaku, kurā atrodas tā slavenā kuģu kapsēta, pamestas zivjapstrādes rūpnīca. Agrāk nozveja bija milzīga, strādājuši 24 stundas diennaktī, tagad viss pamests…. Nukusā atvadamies no Oktjabrja un viņš mūs iesēdina taksī (nu ne gluži taksī, cilvēki stāv pie autoostas ar mašīnām un ar tiem arī jāvienojas) kurš mūs aizveda uz Urgenču. Taksists kā Dzamšuts no Nasha Russia, krievu valoda apmēram tajā pašā līmenī….Labākais prikols bija tāds, ka šis rāda uz sievietēm lielceļa malā un saka “žena”. Es prasu "tvaja što ļi žena", viņš saka “dalņibojšikiem žena”….Paši varat iedomāties, ko viņš bija domājis…:DDD Nu tad no Urgenčas uz Hivu nokļūstam ar shared taxi… Hivā ir spilgti izteikta vecpilsēta, kurai apkārt ir liels mūris un atgādina pilsētu, kurā dzīvoja Aladins ar Džasmīnu, nu izskatās kā pilnīgākā kopija. Vecas, ļoti skaistas mājas, torņi, mošejas, šauras ieliņas un pilnīgs miers. Viesnīcas nebija bukotas, bet nu visam par pamatu ņēmām LP ceļvedi, un vienkārši apskatījāmies kur kādas atrodas un gājām un dīlojām, jo iepriekš pasūtīt sanāca ir gan dārgāk, gan arī isti jēgu neredzējām, jo atrast, kur palikt ir diezgan ātri un nekāds baigais laiks patērēts netika. Uz epastiem, kas tika sūtīti, Baibai neviens neesot atbildējis. Cenas īstenībā neatceros, bet varētu ap 10-15$ no cilvēka ar brokastīm, numuriņs labs un tīrs, brokastis stipri labākas nekā Eiropas lētā gala viesnīcās, var dabūt gan gaļu, olas utt. Pastaigājām pa Hivu  mēnessgaismā. Tā kā vecpilsēta maza un kompakta, tad pa lielam apskatījām lielāko daļu….Vakarā restorančiks ar kebabiem, šašliku un aliņu (Baiba no sākuma mocījās ar vīniem, bet tie principā nekur nebija dzerami. Ja arī ēdienkartē bija dažādi nosaukumi, realitātē bija tikai viens un pilnīgi nedzerams).

19.septembris

No rīta pastaiga pa Hivu un tad sākām domāt kā nokļūt Buhārā, kas ir ap 450 km caur tuksnesim…Bija vairāki variant, (buss kas iet 20 stundas), shared taxis vai taxis, ļjotene un visjēdzīgākais, vilciens. Tad nu atradām aviokassu (to Uzbekistānā ir pa pilno) un nopirkām biļeti nakts vilcienā uz Buhāru (precīzi cenu neatceros, varētu būt kādi 50 Usd cilvēkam, kas, manuprāt, nav lēti). Vilciens labi, jo iet pa nakti, var gulēt un netērē gaišo dienas laiku pārvietojoties. Tad devāmies uz vienu restorančiku, par ko bijām izlasijuši kādā aprakstā, atrodas ap 10km no Hivas, blakus skaistam ezeram, kurā peld gulbji un zivju ka biezs, tur mazās niedru nojumēs ezera krastā var ieturēt maltīti.. Svaigi ceptas zivis, šašlikus utt…Paēdām, turpat zemē pie galda pasnaudām, pabarojām zivtiņas un tad devāmies atpakaļ uz Hivu (taksists jau bija sarunāts, ka pēc 2-3 stundām atbrauks pakaļ) un tad jau braucām uz Urgenchas staciju, lai dotos vojāžā cauri tuksnesim uz Buhāru. Pirmais šoks bija tads, ka lai gan mums teica, ka restorāns būšot tajā vilcienā, bet nu izrādās, ka nestrādā, a mums līdzi nav ne paikas, ne šmigas, ta stacijā ātri nopirkām pīrādziņus un kolu (labi, ka vēl bija palicis no Latvijas līdzpaņemtais upeņu balzāms). Te liktenis mūs saveda ar Muxmedu, visa vilciena galveno, kam pakārtoti gan visur neiztrūkstošie miliči, gan apkalpe. Šis pasauc mani, saka parādīšot luks numuriņu, kuru it kā varot dabūt (Lux bija vairāki tukši, jo cenas uz viņiem bija ap 100Usd vai pat vairāk) un saka lai iedodot ko simboliski un ar draudzeni pārvācos tur….Nu es saku 20 usd, šis saka deal, un nu mēs šo nakti varam pavadīt numuriņā, kur ir tv (kaut kādi pāris krievu seriāli pieejami bij DVD), duša un normāla gulta.

Pēc stundas kaut kas dauzās pie durvīm, izrādās Muhameds, un saka “Prošu k nasemu stalu!!!”, ka jāiet ciemos uz komandtiltiņu…Nu mums divreiz nav jāsaka, aizejam ar….Pa visu vagonu skan Šatunova Sirmā nakts, Muhameds jau iekapā ar džekiem kādiem un saka, ka mums esot jāiedzer kopā. Blakus kupejā sēž vēl 6 džeki un sauc pie sevis, bet Muhmeds nelaiž. Visi ir ļoti priecīgi satikt kādu no bijušās PSRS (vai arī no tieši Latvijas). Tā nu sēdējām un dzērām šņabi (šņabis vispār man ne pārāk, bet nu tādā kompānijā un apstākļos tieši tas, kas vajadzīgs) līdz kādiem diviem naktī….Stāstījām par Latviju, cienājām ar priekšpēdējo balzamu. Brauca arī viena franču grupa, tie bija sajūsmā! Tie gan bija starā par visu - arī to, ka Muhmeds visā vilcienā atskaņoja krievu mūziku un pīpēja vagonā. Smieklīgi, ka šie gribēja vietējo uzbeku mūziku, bet Muhmedam Šatunovs likās labāks ). Vēl bija vācieši, tie tik priecīgi vis nebija. Uzbeki Latviju zināja labi, daži pat Paula dziesmas dziedāja un slīga atmiņās par šopingu Latvijā Padomju laikos.

Frančiem bija uz grupu vietējais uzbeku gids, kas zināja viņu valodu, tas visu vagonu cienāja ar kartupeļu čeburekiem. Kad nu cigarešu dūmi sāka kost acīs tā, ka nevarēja izturēt, viss bija izdzerts, devāmies uz guļu.

20.septembris

No rīta izkāpjam Buhāras stacijā (tā gan neatrodas pašā Buhārā, bet kaut kādā piepilsētā, aptuveni 20 min braukt līdz centram), sadīlojam taksi līdz centram (ap 3usd laikam bija) un ap plkst. 10 no rīta esam klāt pie vecpilsētas…Ieejot vecpilsētā ar viesnīcām problēmu nav nekādu, pa lielam visas viena pie otras un vajag iet pēc kārtas vienā, otrā un tad jau ap 20-30usd uz diviem atrast labu vietiņu kur apmesties….Pirmais iespaids- ļoti skaistas ēkas, skaistām flīzēm (?), tīrs, saulains. Pirmo reizi redzam klasisku alus bāru, kur pārdod izlejamo aliņu, pasēžam un dodamies apskatīt vecpilsētu..Tā, kā lielākajā daļā Uzbeku pilsētu ir diezgan kompakta, staigājam fočējam ēkas, aizbraucam līdz tirgum (pa pilsētu mierīgi var pārvietoties ar maršrutkām un vietējiem autobusiem, cenas ap 200somiem par braucienu vai kas tāds)…Visur pārdod saldējumus un piena kokteiļus pa 10-15 saņiem mūsu naudā, ko arī izmantojam uz nebēdu..paēdam restorāniņā (pa lielam gandrīz visur, izņemot Taškentu, var iet lielākajā daļā restūžu, cenas būs lētas un ēdiens ļoti garšīgs). Karstums ir nenormāls. Pēc pusdienām saprotam, ka neko jēdzīgu darīt nevar, dodamies nosnausties kādu stundiņu. Pēcpusdienā dodamies uz pirtīm, kur pirtniece tevi noberž, sazieķē ar dabīgu masku, pēc tam vēl tēja un, iznākot vēl sakarsušajās, mālainajās ielās, jūtamies kā tikko dzimuši (kas par dīvainu izteicienu). Dodamies tālāk meklēt vīna degustācijas vietu. Starp Buhāras vēsturiskajām celtnēm pagalmos puikas sit bumbu.…

Vakarā daudzi dodas izklaidēties uz Buhāras centrālo parku. Vakarā bija ļoti dzīvīgs, cilvēki staigā apkārt, sēž kafejnīcās un vispār ļoti foršs čills notiekās… Vietējie ar bērniem staigā apkārt. Kāds pāris ar bērnu fotografējas pie statujas, piedāvāju šos nofočēt kopā. Vārds pa vārdam, no kurienes esam, ko daram, šie aicina uzreiz pie sevis uz tēju.Uzreiz varu piebilst, ka tieši šī pilsēta likās, ka ir vērts te uzturēties ilgāk, no tāda viedokļa, ka cilvēki ir atsaucīgi, kafijuškas labas un ka dienu vai divas var vienkārši blandīties pa pilsētu un neko nedarīt.

21.septembris

No rīta pamostamies un saprotam, ka jādodas tālāk, attālums nav baigi lielais, tomēr kaut kā no Buhāras uz nākamo pilsētu, Samarkandu, jātiek…Izdomājam ka brauksim ar taxi (vai nu shared, vai nu privāto, es jau vairāk sliecos uz privāto, jo pīpēšanas jautājums aktuāls, ja brauks vēl kādi divi vācu tūristi fig viņ zin kā tur būtu). Aizbraucam līdz autoostai kur spieto t.s. shared takši un vienkārši privātie, kas piepelnās ar šo maršrutu, piedāvājumu klāsts diezgan liels, kas mums dod iespēju runāt no spēka pozīcijām, plus vēl valodas zināšanas, kā rezultātā sarunājam pa diezgan normālu ciparu ap 40 dolāriem kas mūs aizvedīs līdz Samarkandai (parasti tāds cipars diviem ir ja brauc četratā mašīnā, to dzirdējām Samarkandas viesnīcā no pāris tūristiem), taču iepriekš nolemjam pirtnieces ieteikto pēdējā emīra vasaras rezidenci (pat paputējusi tā bij tiešām iespaidīga!! Pagalms ar pāviem - pat varu iedomāties kā caur to no rīta ar tējas tasi dotos uz troni, no kurienes sveicinātu māti un savas 12 (?vai cik viņas tur bija) sievas. Tad dodamies ieēst un iedzert, no kurienes mūs savāc taksists....Džeks kas mūs veda, samainīja naudu pa kursu 1usd=2800 somi, tāpēc sapratām, ka pārējās vietās kur mainijām pa 2,5 vai 2.7k varējām prasīt izdevīgāk, lai gan pēc tam nekur nepiekrita....Nu ceļš prasija apmēram 3 stundas..Mijkrēslī bijām jau pie vienas no Centrālāzijas iespaidīgākajām celtnēm - Registānas. Pirmais, ko vajadzēja izdarīt, atrast naktsmājas-varianti divi: 1) tieši blakus Registānai Baiba bija atradusi LP viesnīciņu „Bahodir B&B’’ pa 16 usd 2) daudzi bija teikuši ka jāpaliek pie vietējiem kas izīrē dzīvokļus, jo tas noteikti esot lētāk un labāk... Kaa rezultātā sākumā aizgājām pie vietējiem, kas piedāvāja dzīvokli 3istabu, kau kādos piecstāvu mājās kā Pļavniekos pa 40usd, un apgalvoja ka tajā Bahodirā nebūs vietu, taču nolēmām aiziet paskatīties un vietas tomēr bija. Šeit arī daļēji tika apgāzsts apgalvojums tam, ka vienmēr un visur ir labāk palikt pie vietējiem, un viss, kas ir turistizēts nerullē... Vieta bija super forša, ļoti jauka ģimene tur saimnieko. Apskatijāmies izgaismoto Registānu (http://en.wikipedia.org/wiki/Registan), tur vakaros notiek kaut kādas gaismu un mūzikas spēles. Cilvēki sasēž uz apkārt izvietotajiem krēsliem, daži grauž saulespuķu sēkliņas. Tiešām skaisti, ļoti iespaidīgi!

Vēl - parkos un ielās, kur zālīte - ir ierīkota laistīšanas sistēma. Sausā laikā zāle tiek laistīta, tamdēļ tā nav izkaltusi, tiešām ļoti kopta!

22.septembris

Šodien jātiek uz Taškentu, plāns ir ar vilcienu vai nu ar taksi....Aizbraucam uz staciju un izrādās, ka visas biļetes uz Taškentas vilcienu izpārdotas, taču turpatās pie stacijas spieto takši, diezgan ātri un izdevīgi sadīlojam mašīnu līdz Taškentai. Sarunājam, ka aizvedīs mūs līdz vienam restorančikam, par ko lasījām AnotherTravelGuide un no turienes mūs savāks pēc pāris h. Tā vieta ir tiešām apmeklēšanas vērta - ēdiens ļoti labs, cenas tikpat labas kā pie vietējiem, pat brīžiem labākas (Karimbek saucās. Dīvaini, ka iepriekšējā vakarā prasījām taksi aizvest uz kādu labu vietu, mūs aizveda uz vienīgo, ka tik vēlu (ap 11 vakarā) strādājot, tas bija galīgs mēsls!)....Pa ceļam no Samarkandas līdz Taškentai ir ļoti labs nakts meloņu un arbūzu tirgus, kur dabūjam nogaršot dažnedažādākās šķirnes un beigu beigās pa apmēram 2 usd nopērkam lielu meloni (kuru beigu beigās atvedam uz Latviju). Ja citās valstīs cilvēki vairās fotografēties, šeit ir tieši otrādi - cilvēki, redzot, ka fotografē, paši piesakās tikt kadrā! Kokvilnas laukos, tirgū - pirmo reizi laikam to piedzīvoju. Un, ja izdomāsi kādu bildēt un jautāsi - viņi ar prieku piekrīt!

Pievakarē esam klāt Taškentā. Uzreiz redzās milzīga atšķirība gan starp pārējo Uzbekistānu....Pirmkārt jau, cenas gan viesnīcām, gan restorāniem ir x2-x5, vairs nav mazo, piemīlīgo ieliņu un skaisto ēku, ir tikai 6joslīgas šosejas, milzīgas metro stacijas, policisti uz ielām un purčika tipa mājas....Uzreiz saprotam, ka labi ka šeit būsim tikai vienu dienu....

23.septembris

Izdomājam, ka muzejus neapmeklēsim, aiziesim sapirksimies garšvielas uz tirgu, tur arī nopērkam jēra astes taukus (kurdjuk), lai Latvijā varētu taisīt plovu, dzeltenos burkānus, zirga gaļas desas...Tad meklējam kur varētu nopirkt zīdu (jo galu galā Uzbekistānā tam ir jābūt pa lēto) un beigās arī atrodam....Lielveikalā nopērkam labas kvalitātes zīdu. Parkā pie unīša guļ bomži - laipni lūgti civilizācijā!

Tā kā lielākā daļa viesnīcu bija vai nu baigajās nomalēs vai arī sākot no 50usd, tad beigās nolēmām palikt stacijā, kur pa 10 usd par gultasvietu var dabūt tīru istabu, ļoti labā atrašanās vietā, 20 min braucienā līdz lidostai.... Aizbraucām, atstājām mantas un devāmies vēl pēdējās vakariņās. Bija arī interesants gadījums, kad paņēmām taksi, kurš domāja ka esam vietējie un pa 10k somiem mūs izvadāja pa puspilsētu, līdz nomalei uz tirgu, uz restorānu utt, bet uzzinājis, ka esam tūristi paprasīja divreiz vairāk par tādu pašu atpakaļceļu...Tā kā večuks bija patīkams sarunubiedrs, neatteicās arī iedzert upeņu balzāmiņu pie stūres tad nu neko nepārmetu, jo anyway priekš mūsu cenām tas bija lēti.

Lidostā bijām 3 stundas pirms lidojuma, un labi ka tā...Tur baigais bardaks, jāiziet 4 drošības kontroles, normālas rindas nav, cilvēki stāv milzīgā barā un mēģina iespraukties....Nu diezgan liela čerņa ja godīgi... Taču beidzās viss labi. Kad pie kādas trešās pārbaudes sākām satraukties, ka nu jau varam nepaspēt, viens no uzraugiem atteica - ko jūs te stresojat! Ja jau esat tikuši iekšā, lidmašīna jūs pagaidīs! Tā arī ir - ik pa laikam var dzirdēt skaļrunī saucam kādu pasažieri. Šoreiz ne tamdēļ, ka tie būtu aizsēdējušies kafejnīcā vai veikalā, bet tamdēļ, ka iestrēguši pārbaudēs.

Secinājumi:

-Tā kā biju samērā ilgu laiku atpakaļ, cenas tik labi vairs neatceros, bet nu nebija tāda šokolāde, kā biju lasijis iepriekš, ir cēlušās.

- Ļoti laba vilcienu satiksme starp lielākajām pilsētām, tas arī bieži ir ātrāk kā ar mašīnu. Taču jāņem vērā, ka biļešu cenas ir gandrīz Eiropas līmenī un izdevīgāk ir braukt ar kopējiem takšiem (mēs gan vislaik braukājām tikai divatā). Plus vilcienu biļetes ir jāpērk laicīgi, jo mums no Samarkandas pērkot tajā pat rītā vairs biļešu nebija. Urgenčā arī labi, ka nopirkām iepriekš, jo tad dabūjām sēdvietas 1. stāvā. Nabaga franči un vācieši kas brauca - 60-70 gadīgi simtkilogramīgi tantuki un onkuļi ar saviem milzīgajiem koferiem nevarēja nemaz satilpt kajītēs, kur nu vēl tikt savā guļvietā uz 2. stāvu!

-cenas restorānos ir lētas, ap 30usd uz diviem ar uzkodām, ēdienu normālu daudzumu alko utt (atskaitot Taškentu! tas bija cits stāsts). Pa lielam var paēst pa 3-4 Usd viens, ja ņem otro ēdienu un tēju. Tur vēl cilvēki nav sabojāti ar dzeramnaudām, attieksme pret tevi ir laba un akurāta vienmēr un visur, nevis tāpēc ka gaida čajus, vienreiz kaut kur devām, un viņi neņēma, jo teica, ka tas jau ir iekļauts cenā, un papildus neko nevajag (tas man ļoti patīk, ka negaida nekādus papildus bonusus un ceru, ka viņus arī tūristi nesamaitās, dodot tipus)

-Mazliet par maz bija laika lai visu apskatītu, sanāca diezgan liela skriešana, ja brauktu vēlreiz tad noteikti uz 2 nedēļām (neredzējām tuksnesi, nebijām Fergāna ielejā), taču priekšstats par valsti radās..

-Cilvēki ļoti atsaucīgi (piemēri, sēžot Buhāras restorančikā kaut kā ar mums sarunu uzsāka futbola fani no Samarkandas. Vispār ļoti daudzi, uzzinot, ka esam no pribaltikas, uztvēra mūs kā savējos un tas nav tāpēc, ka tiekam uzskatīti kā naudas maisi, vismaz man tā likās. Tas viss bija tik sirsnīgi un nepiespieti!

- Liels pluss ir krievu valodas zināšanas! Tas atver sirsnīgo uzbeku sirdis, jo viņiem arī vieglāk sarunāties kā ar rokām. Lai gan jāatzīst, ka tādi zem 30 krieviski jau runā sliktāk. Par mūsu krievu valodu tika izteikta izbrīna (nācās skaidrot, ka dzīvojam divvalodīgā valstī).

-kokvilna- uzbekistānai viss IKP balstās uz kokvilnu un mēs bijām tieši ražas novākšanas laikā, un tad visi tiek dzīti uz kokvilnas laukiem, lai 2 vai 3 mēnešus tur strādātu....Dzirdējām dažādus stāstus par korupciju (kas tur ir ļoti izplatīta, kā varēja noprast), piemēram, ka maksā ārstiem, lai uzrakstītu zīmes studentiem (kuriem visiem obligātā kārtā jāpiedalās ražas novākšanā), lai tiem nevajadzētu tusēt pa kokvilnas laukiem, tad vienkārši, ka var samaksāt ierēdņiem 200usd laikam lai atbrīvotu meitu/dēlu no katorgas, tad vēl var vienkārši braukt uz kokvilnas lauku un tusēties un maksāt 2 vai 3usd kādam citam kas savāks tavu dienas normu, kas vakarā jāatnes no lauka.... Nu interesanti paklausīties vienvārdsakot..... Šajā gadā bija strjoms, jo noslēgti līgumi ar Ķīnu, bet raža nav tik liela, nevarēšot visu savākt. Interesanti, kā tas viņiem tur beidzās!

Te nu pievienoju dažas savas piezīmes no Uzbekistānas, iespējams kādam noder...