Polija — 2413 kilometru stāsts

2 atbildes [Pēdējā ziņa]
LīdakaL
Nav tiešsaistē
Kopš: 30/08/2017
Ziņas: 1
Manīts: pirms 15 ned

POLIJA - 2413 KILOMETRU STĀSTS!

(Sigulda – Mikolajki – Varšava – Zakopane – Krakova – Sigulda)

 

           Zvana galvā! Jēziņ, kas tas par troksni? Nopietni? Kas? Ko? Kāpēc? Man taču nāk miegs! Modinātājs – 4.45! 5.00 jāizrauc. Lecu ārā no gultas modinu vīru un pilnā balsī kliedzu, lai dēls un meita otrā istabā krāmē savus ķermeņus ārā no gultas. Jābrauc! Jāsteidzas! Tā – koferi ir mašīnas bagāžniekā, šis tas palicis vēl redzamā vietā uz virtuves galda – nedrīkst aizmirst. Pases ir! Kur mašīnas atslēgas? Jēziņ, nu kādēļ viņas vienmēr nav noliktas tām paredzētajā vietā tad kad ir jāsteidzas? Tā …ir – atslēgas atrastas vietā, kur, protams, pirms pazaudēšanas acīs leca. Aši lejā uz mašīnu, kuru ģimenē dēvējam diezgan necenzētā vārdā, jo ar viņu brauc visi, kuriem nav grūti. Izrādās, ka ar tukšu bāku tālu netiksim, nez kā gan man tas laicīgi prātā neienāca? Pirmā pietura Raganas benzīntanks Cicle K. uzpildām auto un sevi ar kafijām. Aizmugurē 2 kritušie – bērni jau saldā miedziņā jau pēc 10 km. 5. 26 -ceļojums var sākties. Polija gaidi mūs!!

          Bauskas Circle K (nejēdzīgs nosaukums) pirmā pietura, laiks brokastīm un otrai rīta kafijai. Patiesībā brokastis gaida bagāžniekā, bet tankā jāieiet, kaut kur taču tā rīta kafija jāatstāj. Brokastojot turpinām ceļu. Mašīnā joprojām rīta miers. Šķiet vīrs pat pēc 2 kafijas devām īsti uz zemes vēl neatrodas. Bērni arī klusi – viens guļ, otrs slīkst viedtālruņa tumšajās dzīlēs.

           Navigācija, kura īpaši labi ar mums nesadarbojas rāda, ka pēc 3 stundām un piecdesmit minūtēm būsim mūsu pirmajā galamērķī – Mikolajki Tropikana akvaparkā. Bērni ir pamodušies un izbāzuši degunus no tālruņa, tā ka pienācis laiks iepazīt galvenos vārdus poļu valodā. Un tad nu sākas vispārēja jautrība automašīnā. Labdien – dzien dobry tā pat ir arī labrīt. Labvakar – dobry wieczor, paldies – dzieki, lūdzu – prosze. Šo visu mums maziņo visu zinošās mātes googles tulkotājs, kurā pieejama brīnišķīga sievietes balss, kura šos vārdus izrunā mūsu dzirdei traki amizanti. Dzirdot šos dažus vārdus esam uzņēmuši pamatīgu C vitamīna devu un arī vīrs beidzot ir pamodies. Pēkšņi no kamčatkas seko ieteikums: “mamm, kā poliski būs ^ej dirst^?” ieplešu acis, pasmaidu, bet nu štrunts ar visu, arī mani moka pamatīga ziņkāre. Rakstu tik iekšā! Skaidrs ir viens, izlasīt īsti nemāku, šķiet burti tā samežģīti ir salikti. Piespiežu izrunas podziņu vienreiz, otrreiz, trešo reizi – mašīnas aizmugure dārd smieklos, jo mēģinu vēl izrunāt līdz. Traks var palikt ar šo valodu!

         Pirms Kauņas piestājam samērā palielā VIADA benzīntankā. Rinda uz sieviešu labierīcībām pārāk gara, lai varētu tik ilgi nociesties, tāpēc abas ar meitu metam kaunu pie malas un šmaucam vīriešu tualetē iekšā – 2 kabīnes, katra savā – lieliski. Garās rindas iemesls – diezgan liels stāvlaukums aiz tanka. Autobusi, mikriņi, vieglie. Degvielas uzpildes stacija topogrāfiski ļoti teicamā vietā. Dzirdējām dažādu tautību valodas. Arī ātrā ēdināšana pieejama.

         Nespējam ne attapties, kad esam iebraukuši Polijā. Šajā valstī bez viņu naudas vienības – zlotiem, nu nekādi neiztiksim. Mēs bez raizēm, ceļa malās kā pupas izbārstīti “kantora” maiņas punkti. Vairākiem dodamies garām, pie viena piestājām. Samainot 150 EUR šķiet kļuvām bagātāki, kā meita uzsvēra, tikām pie 630 zlotiem. Aizmugurē sācies savstarpējs kariņš, kurš ik pa laikam jāapsauc, lai nepārvērstos asiņainā kaujā.

          Nopietni? 8 stundas mašīnā, lai attaptos Mikolajki Tropikana ūdens atrakciju parkā, kas atrodas ļoti lielā viesnīcā. Ieklausoties atsauksmēs, devāmies izbaudīt bērniem par prieku. Tāda vilšanās!! Jā, pieņemsim, cenas pieņemamas, mūsu četrotnei 108 zloti (aptuveni 27 EUR) par 1,5 stundām. Un kā jūs domājat, nejauši, pavisam negribot, patiesībā žāvējot manus ilgi žūstošos matus neiekļāvāmies laikā par 5 min. Kādēļ gan lai par 5 min nepiemaksātu vēl 20 zlotus? Nav daudz, bet tā pat nepatīkami. Principā, ja ir būts mūsu pašu Līvu ūdens atrakciju parkā, tad Tropikana sagādās pamatīgu vilšanos, ja vien mērķis nav bijis palikt šajā viesnīcā un zvilnēt pie baseiniem. Doma ir viena – situācija ir jāglābj, nevar taču tādu gaisa gabalu nobraukt un pretī saņemt tikai vilšanos. Dodamies uz pašu centru. Burvīgi, skaisti, brīnišķīgi. Pa ezeru, kā Rīgā pa Brīvības ielu, uz visām pusēm nepārtraukti kursē dažāda lieluma, formas, tipa ūdens transportlīdzekļi. Gar krastu stiepjas gara interesanta iela pilna ar suvenīru stendiņiem, ēstuvēm. Rezultātā tiekam pie magnētiņa un katram resgalim pa “ķīnas” tipa mantiņai. Lai jau tiek. Cenas līdzvērtīgas Rīgas centrāltirgum. Papusdienojam kādā bistro tipa ēstuvē, jo ilgi gaidīt nav ne laika ne vēlmes, bet tādu atrast nav nemaz tik viegli! Mūsu četriniekam cenas ļoti pieņemamas – kopā 100 zloti, porcijas gan mazas, kā uzsvēra vīrs. Es tik pasmaidu par šo komentāru. Raitā solī klīstam pa ieliņām, sirds žēlumā kauc, ka lieki nositām laiku “super ūdens parkā”, tā vietā varētu pavizināties ar kādu no ūdens transportiem, tie šeit viens pie otra – lielāki un mazāki. Izbraukums stundu un 30 min maksā 100 zloti . Varētu baudīt vēju matos, saules glāstus un adrenalīnu asinīs! Bet ko nu vairs – pēc kara visi gudri, laiks spiež – nav vēlme ierasties galvaspilsētā ap pusnakti, tāpēc liekam auto paskriet pa mazajiem, līkumotajiem celiņiem, un nebeidzamajiem miestiņiem , kas pamatīgi ierobežo brukšanas ātrumu. Klusums. Mašīnā dzirdama tikai mūzika, diez kāpēc neviens nerunā? Vafeles!!!  Kārtējais ieteikums. Kaut kas tā kā nacionāls, ieteica, ka obligāti jāpagaršo. Sešpadsmit zloti (Zakapone tikai 4 zloti) par vienu palielu vafeli, bet nu…..ja vien esi pūšamā putukrējuma cienītājs un bezgaršīgu vafeļu ēdājs, tad labāk iztērē šo naudu kādā patīkamākā veidā vai labāk nopērc vienu uz visiem pagaršošanai. Laimīgā kārtā mēs arī bijām pietiekami gudri un nopirkām 2. Puse no vienas palika lapsenēm par barību. Vai varbūt tās bija bites? Man šķiet abas vienādas, tā ka maza nozīme. Kopumā brīnišķīga vieta, braucot ārā vēl pamanījām, ka ir it kā upe vai kanāls, kur var noīrēt kanoe un doties piedzīvojumos. Pārdomājot emocijas, iespaidus – brauktu vēl uz šo ezeru pilsētiņu, bet turētos pa gabalu no lielām viesnīcām, to vietā noīrētu dzīvoklīti (apartamentus) un veltītu dienu ūdens izklaidēm.

          Vēls vakars – 21 00 – beidzot esam Varšavā. Booking.com esam noīrējuši dzīvoklīti skatoties tikai uz lētākām cenām. Rezultāts – tikko svaigi remontēts dzīvoklis nesen celtā daudzstāvu mājā. Lifta iekšpuse apsista ar skaidu plātnēm, kas maniem matiņiem liek sacelties stāvus, jo uzticību neraisa! Dzīvoklītis – pasaka! Trīs kilometri no centra, dzirdama gan āra satiksmes skaņa, bet uz pārējā fona, tas netraucē ne nieka. Aizmirsu piebilst pašu svarīgāko – Incity Residence.

          Patīkami pamosties bez modinātāja un dīvainā kārtā ļoti laicīgi. Murgi nemocīja, miegs ciešs un salds – īpaši vīram, kurš dievina cietos matračus. Es dodu priekšroku gulēt mākonī. Arī šīs fakts manu prieku par dzīvokļa izvēli nemazināja. Brokastis, duša un aiziet! Iekāpjam mašīnā un nieka 10 min esam pilsētas centrā, precīzāk, Kopernika zinātnes centrā. Lai tiktu iekšā gaidām 10 min rindā. Jāpiezīmē, ka rindā sākām stāvēt 9 20. centrs plašs ar milzum daudz visādām ierīcēm, kurām, nu tiešām, reizēm pat pielietojumu saprast nevar, bet tas nekas, bērni sajūsmā, bet es tikmēr klīstu viņiem līdz un alkstu pēc savas kofeīna devas. Diemžēl kafija šeit garšo pēc tikko izraktas kūdras, vīrs gan apgalvo, ka pēc cigoriņu dzēriena. Neiešu jau strīdēties, bet baudāma nav. Pēc aptuveni 2 stundām un 30 minūtēm esam visu apskatījuši un gatavi doties uz izeju. Tas ko redzam pie izejas liek mums priekā gandrīz palekties. Mēs bijām pat vairāk nekā gudri, ka ieradāmies 9 20 (centrs veras vaļā 9 00), jo pie ieejas ir rinda ārā pa durvīm. Cilvēki bariņos stāv un gaida iespēju tikt iekšā, bet nevienu nelaiž, jo centrs pārpildīts. Gudri, gudri, gudri – mēs bijām visgudrākie, cik gan patīkama šī sajūta. Nestādos pat priekšā, cik liela dienas daļa tiek bezvērtīgi pavadīta gaidot rindā. Pacilātā noskaņojumā dodamie uz auto , kura gaida mūs maksas stāvlaukumā. Par stāvlaukumiem gan ne mazākajā mērā nav jāsatraucas. Pat pašā Varšavas sirdī – vecpilsētā, bez mazākajām grūtībām var atrast vietu, kur novietot savu spēkratu. Salīdzinot ar Rīgu stāvvietas cenas ir smieklīgas – 5 zloti (aptuveni 1,30 EUR) uz pusotru stundu. Visa diena ir 15 zloti. Tieši Varšavas vecpilsēta ir mūsu nākamā pietura. Sākumā gan dodamies uz Navy Sviat ielu, par kuru izlasīju internetā, ka ir vērts apmeklēt. Teiksim tā – ar kājām nogājām divus kvartālus. Iela ļoti gara  - pilna ar aicinošām kafejnīcām, suvenīru veikaliņiem, kopā saceltām ēkām. Šajā ielā tiekam pie traki negaršīgiem saldējumiem, it kā šokolādes, bet nu, manuprāt, šokolāde pat blakus nav stāvējusi, un pēc nepilnām 5 minūtēm tas sāk kust kā ūdens. Rezultāts – rokas brūnas, lipīgas, apģērbs notašķīts (īpaši bērniem), garastāvoklis sabojāts un izmisīgi meklējumi pēc ūdens, lai noskalotu šo ķēpu. Nu paldies Polija, jau otro reizi mēģinu nopirkt tev kaut ko raksturīgu (šādu saldējumu stendiņi uz katra stūra) iegūstu pamatīgu vilšanos. Vīrs mani sāk dēvēt par “narcisīti” – tas man sāk nepatikt! Pie sevis lādēdamies metam saldējumus tuvākajā atkritumu tvertnē un raitā solī uz mašīnu. Vecais tirgus laukums , skatu tornis, strūklaku parks – ak, paldies, paldies, paldies jūs izglābāt mūsu dienu. Jāāā…mana dvēsele gavilē. Šis ir man!! Suvenīru veikaliņi viens pie otra, tūristu pūļi, skaisti skati, reibinošs kāpiens skatu tornī, un tas viss man! Garastāvoklis paceļas spārnos. Brīnišķīgi! Lielajā laukumā pat paturējām rokās dīvainu krāsu baložus – dzeltenus, zaļus, zilus. Meita sajūsmā, dēls izbrīnīts, vīrs nolīgts par fotogrāfu. Tas viss par brīvu, ja vien pats nevēlies iedot ziedojumus. Protams, iedodam , kurš gan atvaļinājumā skaita naudu! No skatu torņa skats kā bilde, uz visām pusēm pret debesīm tiecas baznīcu tornīši, augstceltnes. Sajūtas it kā lūkotos uz fotošopā izveidotu fotogrāfiju. Visu laiku piemirstu piebilst – ārā 30 grādi silts un atklāta saule. It kā tornī kāpiens nav sevišķi augsts, bet šķiet, ka dvēseli var pazaudēt, kamēr tiek līdz virsotnei. Lejā no saules noreibuši plus kāpiens pa spirālveida kāpnēm. Tik daudz emociju, sajūtu, deserta acīm, ka piemirsām par pusdienām, bet stāvlaukumam laiks ir palicis nieka 10 min, paši savām acīm redzējām, ka pie soda var tik ļoti ātri. Pārbaudes strādā operatīvi. Jau stāsta pašā sākumā aizmirsu pateikt pašu svarīgāko – atzīties – vieglā formā sirgstu ar šopoholismu. Manas pelēkzilās ačteles to vien dara, kā lūkojas pa skatlogiem , lai redzētu vai kāds no viņiem mani laipni aicinās iekšā. Bet manu vilšanos – jau atkal. Visi vīri, kuru sievas slimo ar šo kaiti – esat mierīgi – jūsu maciņi necietīs nenieka. Šeit nav apģērbu veikalu, arī apavu nē! Šeit viss ir radīts tūristiem. Nekas nemazina manu sajūsmu par šo pilsētu. Ja būtu kāds veikaliņš, kur var uz vienu minūtīti ieslīdēt, protams, būtu tāds patīkams bonusiņš  - MAN un Meitai! Aizmirsu pieminēt strūklaku parku, kā vīrs man tikko norādīja. Skaisti , naktī esot vēl skaistās, jo notiek gaismas krāsu spēles ar ūdeni. Tās izveidotas tādos kā seklos baseinos, žēl tik ka visur saliktas zīmes, ka nedrīkst paplunčāties, šajā karstumā tas būtu tieši vietā.

              Ir laiks pusdienām, bet esam jau ceļā, tāpēc es, gudrā sieviņa, ievedu mūs mistiskā ciematiņā, kur vajadzēja būt ēstuvei un veikalam, rezultātā – viens “bomzītis” šķiet pārtika tikai ar notecējušu termiņu un ēstuve, kura aprobežojas tikai ar saldētu pelmeņu uzsildīšanu eļļas katlā. Katorga, katastrofa, šausmas – pat nezinu kā vēl to lai nosauc. Mani mazie nervu velniņi sāk dancot manā ķermenī. Viens bonusiņš – ūdeni nopirkām, pareizāk, par brīvu dabūjām, jo kasieres laikam nekad nebija saskārušās ar mūsu bankas kartēm, kur liek izvēlēties maksāt eiro vai zlotos. Mums nav ne jausmas kā būtu izdevīgāk, bet no sākta gala ņēmām eiro. Vīrs PIN kodu neievada, kasieres cītīgi nopēta čeku, kurš dīvainā kārtā tā pat no termināla parādās, pasaka mums uz redzēšanos un mēs apmierināti dodamies prom. Kā gan bez PIN var norēķināties?? Nu nekas, kas izdarīts tas izdarīts. Mēģinām tikt ārā no tās “čuhņas”, kurā iekūlāmies manas vainas dēļ. Un te nu arī ir  - apģērbu jūra, vairāki angāri pilni ar apģērbu, visur apkārt plakāti ķīniešu valodā, pa ietvēm staigā ķīnieši, sajūta it kā ķīniešu kvartālā būtu un visam pa virsu pamatīgs sastrēgums ārā braucot pa ielu starp šiem angāriem – uz veselu stundu! Nu kapēs? Mani nervu velniņi sāk dejot tango. Un tās angāru plaši atvērtās durvis – sirds raujas krampjos, ka netieku nevienā iekšā. Neko darīt – žmiedzu acis ciet, lai atturētos no pamatīgā kārdinājuma iebāzt degunu kaut vienā, un pacietīgi sēžu sastrēgumā. Līdz Zakopanei – mūsu nākamais galamērķis - vēl veselas 6 stundas. Laiks spiež. Vakariņas MC Donald. Pa ceļam izklaidējamies kā nu mākam, galvenais laika nosišanas instruments – UNO!

            Navigācija atkal izstrādā brīnumus, tāpēc turpinām ceļu ar ieslēgtu navigāciju telefonā. Tā izstrādā vēl lielākus brīnumu. Noved mūs no lielās šosejas uz daudz maznozīmīgākiem celiņiem, tā rezultātā nakts melnumā lēnām slīdam pa ļoti šauriem un līkumotiem ceļiem.  Ik pa laikam labajā pusē pamanām pilsētas gaismas, mulsina tas, ka pilsēta atrodas tā kā zem mums. Kur, pie velna, mēs atrodamies? Ej nu saproti, tik tumšs, bet šķiet , ka vijamies kalnā augšā. Biedē tukšo degvielas bāku saturs, gāze iet uz beigām, benzīnam jau lampiņas deg. Dīvaini – pilsēta pēc pilsētas, ciems pēc ciema – benzīntanka neviena. Pirms tam visur bija tanks aiz tanka. Auto aizmugurē klusums. Jaunieši guļ bēdu nezinot. Neomulīga sajūta. Pēc krietna laika ierodamies savā naktsmītnē Rezydencja Sasiadow pāris minūšu no centra. Jau atkal esam trāpījuši skaistā mājā kalnos, tā visa deg eglīšu spuldzītēs, viegli atrast nebija, bet tam jau telefoni domāti. Pulkstenis rāda 23 00, laiks likties uz auss, jākrāj spēku nākamās dienas piedzīvojumiem.

            Ataust saulains rīts, skats pa logu paveras vienkārši fantastisks. Beidzot redzam, kur esam atbraukuši. Pāri māju jumtiem slienas kalnu grēdas – TATRI. Paši esam māju rajonos uzkalnā. Grūti aprakstīt tās sajūtas, kas plūst pa manu ķermeni. Brokastis paēduši, duša, kārtējais ik rīta process “man nav, ko vilkt mugurā”, kaut līdz ir paliels koferis piebāzts līdz malām. Ir karsts, 26 grādi 9 00 no rīta. Metos pie bagāžnieka un atkal brutāli rakājos pa līdz paņemtajām drēbēm. Nu kā tas var būt? It kā tik daudz, bet nav ko uzvilkt?? Beidzot izroku jau vienu reizi vilktu baltu krekliņu, bet vismaz karsti nebūs. Nu tad aiziet, laižam dzīvē!

           Pirmā pietura, protams, benzīntanks. Ainaviski skati paveras uz visām pusēm, brauciens līdz centram baudāms, bet īss. Dodamies caur tirgus laukumu uz vilcieniņu, kas uzved mūs Gubalowka virsotnē. Nu kā gan bez rindas? Tās cilvēku masas, kas plūda pa tirgus laukumu, nonāca visas vienā vietā. Brīnumainā kārtā viss notiek samērā raiti. Esam virsotnē – ainaviski, baudāmi skati, bezgalīgi gara iela ar miljoniem variantu, kā atstāt savu naudu tieši šeit. Suvenīru stendi viens otram blakus, izjādes ar zirgiem, ponijiem, karietēs utt. Arī mēs neesam izņēmums un klīstot pa ieliņu šo to pabaudām – braucienu ar rodeli, bērniem klinšu sienu, nogaršojam dažādus nieciņus. Es gan atturos, bail atkal vilties! Krietnu laiciņu pabijuši virsotnē, ļoti apmierināti ar to pašu vilcieniņu dodamies lejā. Ja ir velēšanās izbaudīt kā ir tad kad dvēsele pa mauti kāpj ārā, tad gan augšā gan lejā var iet ar kājām pa taciņu, kas atrodas paralēli vilcieniņa sliedēm. Mēs atturējāmies. Mūsu četrotnei turp un atpakaļ biļetes izmaksāja 20 EUR.

           Lejā mūs sagaida galvenā Krupowki iela, šķiet jau atkal nebeidzami gara, pilna ar suvenīru stendiem, veikaliņiem, krodziņiem un ēstuvēm. Te nu gan, vīriņi, ar šopoholisma sirgstošām sieviņām, turat viņas sev cieši blakus. Tas pats attiecas arī uz tirgus laukumu pa ceļam uz vilcieniņu. Cenas nesamērīgi augstas. Tās, kuras pārzina Rīgas centrāltirgu un Titānika sortimentu, ātri apjautīs, ka cenas ir augstākas pat kā pie mums. Nav jau ko brīnīties – uz tūristiem orientēta pilsēta, tā ka viss ir kā pienākas. Paklaiņojuši, ieejam informācijas centrā un lūdzam biļetes uz Kasprowy wierch funikulieri, galvenais apskates objekts. Bet mūsu vilšanos, biļešu nav, viss izpirkts. Mēs varot braukt un gaidīt 4 -5 stundas, iespējams sagaidītu iespēju tikt kalnos. Biļetes jāiegādājas krietni pirms, varot arī internetā. Sagremojam vilšanos un lūdzam ieteikt vismaz kaut ko citu, kur pavadīt vēl pāris jaukas stundas. Nemācēšu pateikt, kas tas bija par parku, bet pavisam netālu no centra 40 min kāpām augšup kalnos. Baudāma, ainaviska taka, priekšā kalnu grēda. Fotogrāfijas top viena pēc otras. Mazākā mūsu atvasīte jau pūš un elš, jo kāpiens sanāk tāds pamatīgs. Kāpiena galā tiekam apbalvoti ar nelielu ūdenskritumu, diezgan augsts, bet tek kā strautiņš lejā no klints. Noteikti aizvietot Kasprowy nevar, bet vismaz kaut niecīgu daļiņu redzējām. Taka gan virzās vēl krietni augstāk pat 2 stundu kāpienā, bet tas mūzu mazajām kājiņām  nav pa spēkam, arī lietus sāk smidzināt. Ļoti cerējām, ka pēc šīs pastaigas aizbrauksim līdz funikulierim un pacelsimies virsotnēs, bet daba izspēlēja pavisam nelāgu joku  - lietus sāka gāzt aumaļām iekļaujot kalnus miglas vālos. Nebija vairs vēlme braukt un mēģināt tikt augšā. Guvām pamatīga mācība – biļetes jāpērk laicīgi. Tikko radās brīnišķīga ideja – nākamā gada galamērķis būs Slovākija, bet pirmā diena tiks pavadīta Zakopanē, lai izbaudītu nokavēto. Sirdsmiers atrasts – patīkama sajūta. Jāpiebilst, ka visā to cilvēku masā satikām tikai vienu latviešu kompāniju, arī auto ar LV numuriem nav. Dīvaini. Ar latviešiem nedaudz padalījāmies iespaidos un lūzām viņus padalīties ar informāciju, kur šeit bijuši un ko redzējuši. Neticēsit, bet mašīnā nonācām izlijuši slapji līdz pēdējai vīlītei.

            Nevaru neizstāstīt kā ģimene par mani izsmējās. Jau Zakapones galvenajā ielā un tirgū pamanījām tāds kā maizītes, vafeles, vienas cena bija no 10 – 12 zloti kā nu kurā vietā, bet nosaukumu tā arī nepiefiksējām.  Pa ceļam uz Krakovu ceļmalās mazi pārdošanas stendiņi, kur pieejamas šīs pašas, manuprāt, maizītes. Izrādās, ka sauc SERKI. Nemaz neapdomājoties lecu ārā no auto un iegādājos 4 gabalus. Samaksāju 46 zlotus un žigli atpakaļ uz auto, jo pamatīgi līst. Paspēju vien nobrīnīties, ko tas maisiņš tik smags. Izņemu no maisiņa – mašīnu piepilda kūpinājuma smarža! Siers, piedevām vēl kazas siers. Ak tu manu vilšanos – un tās ir manas bulciņas! Mašīnu pārņem pamatīga smieklu lēkme. Ko gan lai es daru ar 4 palieliem, smagiem siera klaipiņiem? Viens tiek nodegustēts un pazūd vīra un meitas mutēs. Es un dēls atturamies. Vīrs apgalvo, ka kūpināts un ar tik daudz sāls, tas mēnešiem varētu stāvēt.

                Krakovā nonākam pamatīgā tumsā, bet pulkstenis rāda tikai astoņi vakarā. Ārā līst kā pa Jāniem.  Lai tiktu rezervētajos apartamentos, jāievada vesela kaudze dažādu kodu – ārdurvīm, iekšdurvīm, pie durvīm kastītei, lai dabūtu atslēgas, un tikai tad tiek omulīgā vienistabas mazā dzīvoklītī ar nelielu otro stāvu, kur ir tikai matracis gulēšanai.  Mani moka dīvainas sajūtas. Tā kā esam tik agri atbraukuši dodamies uz Galerija Krakowski, pa ceļam policijas “stabulītē” arī paspējām iepūst. Trīsstāvīgs tirdzniecības centrs, veikali plus mīnus tādi paši kā pie mums Latvijā, arī cenas tās pašas. Ak tu manu vilšanos jau atkal, cerēju atrast kādu “pērli” veikalos, kādi pie mums nav pieejami. Pēc stundas jau dodamies atpakaļ uz apartamentiem, iegādājoties tikai vakariņas. Joprojām nepamet sajūta, ka Krakova man nepatīk, neomulīgi jūtos, nav prieka un pacilātības sajūtas. Pārbaudot konta saturu saprotu, ka par šo apartamentu, kuru booking.com rezervēju pa 58 EUR, redzu, ka ir noņemti 77 EUR. Izpētot kārtīgi rezervējumu, kādēļ tā, izrādās, ka ir papildus samaksa par uzkopšanu. Seko vīra ieteikums, ka jāsataisa tāda nekārtība, ka pa 15  EUR būtu par maz, lai sakoptu, bet es tieši pretēji. No rīta pamostamies, visu sakārtoju, salieku pa vietā, rezultātā izskatās tā, it kā neviens šeit nav bijis. Teicami! Mācība nākotnē – izlasi visu kārtīgi pirms rezervē. Liekamies uz auss. Aiz loga lietus rada pamatīgu troksni, tas it kā nomierina un satrauc vienlaicīgi. Joprojām sajūtas nav tās patīkamākās. Naivi ceru, ka no rīta nepatīkamais noskaņojums un dīvainā nepatika būs mani pametusi.

             Pamostamies jau kā ierasts ap 8 00 izgulējušies, bet… nekas nav mainījies, man joprojām sajūtas stumj ārā no Krakovas. Ārā joprojām līst, un laika ziņās nesola neko labāku, visas dienas garumā nekas nemainīsies. Pirmā doma – viss mēs padodamies – tinam makšķeres no šejienes, bet 13 stundas ir brauciens par ilgu vienam šoferim. Nākamā doma, ja jau esam tik tālu atbraukuši, nevar taču neko nepaskatīties! Sametam koferus bagāžniekā un aiziet uz Veličkas sāls raktuvēm. Braucot pa pilsētas ielām pētu savas izjūtas! Nu nepatīk! Nevaru sevī atrast to prieka, laimes, patikas, apmierinātības sajūtu, kāda pārņēma iebraucot Varšavā un Zakopanē. Laicīgi ierodamies sāls raktuvēs un nav jāstāv garās rindās. Vismaz šajā ziņā mums visas šīs ceļojuma dienas ir pamatīgi paveicies. Secinājums – jānokļūst apskates objektos maksimāli stundu pēc to atvēršanas. Tuvojoties raktuvēm “Parking” čaļi ļoti uzbāzīgi liek iebraukt tieši viņu stāvlaukumā, bet pirmajiem trīs vai pat četriem stāvlaukumiem droši var braukt garām, jo auto var novietot tieši pie pašām ieejas durvīm, vai daudz tuvāk, nekā pirmais redzamais stāvlaukums. Tādu “iesūkšanas” principu manījām arī Zakaponē. Nevēlies tālu iet kājām, brauc tik līdz galapunktam un ja nu tiešām tur nav kur novietot auto, tad izvēlies pirmo no vistuvākajām. Nopērkam biļetes (nav tas lētākais prieciņš), un nopriecājamies par to, cik ļoti viss šeit ir pārdomāts. Paši varam izvēlēties valodu, kādā vēlamies gidu, šķiet ka pieejama 5 valodu izvēle. Izvēlamies krievu un arī pēc laika mums sakrīt, jo jāgaida nieka 30 min līdz grupa startēs. Ieņemam savu eju (ejas sadalītas pēc valodām, uz lapiņas sarakstīts, cikos šajā ejā būs pieejams gids). Blakus nostājas ģimene un tavu brīnumu – no Latvijas! Vienīgie, kurus lielajā pūlī sastapām. Ejot iekšā pirmais šoks – garš kāpiens lejup pa koka trepēm, tās spirālveidā tiecas pazemē. Jēziņ! Aptuveni 10 min kāpiens un atrodamies 90 m zem zemes. Neticami, bet gide tā apgalvo. Ceļu turpinām pa eju, kura šur tur apsista ar koku, bet lielākoties atklāts sāls slānis sienas izskatā. Pārņem sajūta, kā skatoties Krēslas sāgas vienu no daļām, kur pa tumsnējiem tuneļiem tūristu grupas ved ekskursijā un kļūst par barību vampīriem. Ar dēlu par šo pasmejamies un ik pa laikam pabiedēju, nu nevaru atturēties, ieķeros viņam kaklā un čukstu, ka izsūkšu visas viņa asinis. Dēls tik atgrūž un pasmejas. Viss redzamais izraisa apbrīnu, īpaši pazemes ūdens krātuves ļoti zaļu ūdeni, vismaz tā izskatās. Ir vērts, ar vīru nospriežam, ka cena bija adekvāta sajūtām, emocijām, atmiņām, ko sniedza šis pazemes piedzīvojums. Jāpiebilst, ka arī bistro tipa ēstuve atrodas pazemē. Zemākais punkts, kur bijām – 120 m zem zemes. Daudz - traki, traki daudz! Paēduši un pacilātā noskaņojumā dodamies uz liftu, kas uzvedīs mūs atpakaļ virszemē, ja vien to par liftu var nosaukt. Plāna metāla kastīte, kura pārvietojas gaismas ātrumā. Man riebjas lifti, liekas ka visi orgāni uzceļo augšā līdz galvai. Šis lifts pārspēja visus redzētos. Tiekot virszemē visa eiforija zūd – debesis nomākušās, smidzina lietus, viss drūms, drēgns, nepatīkams. Un jau atkal man šeit nepatīk, vēlos prom no šīs pilsētas, bet dodamies vēl nelielā izpētē uz Aviācijas muzeju. Nodrošināmies ar lietussargiem un raitā solī izejam un apskatam dažāda izskata, lieluma, krāsas un veida lidmašīnas, helihopters un tautā sauktie “kukuruzņiki”. Godīgi jāsaka, ka nekas ievērības cienīgs. Visus lidaparātus var apskatīt no malas. Iekšā iekāpt var tik vienā, virsū uzkāpt arī nevar, tā īsti neko nevar. Ātri izejam bukletā norādīto īso maršrutu un nosaluši kāpjam mašīnā, lai sāktu mājupceļu. Tā kā ceļš ir garš un nu jau ļoti labi zināms, cik grūti pārvietoties pa Polijas ceļiem, tad starp Kielci un Radomu esam noīrējuši moteli Malibu. Teicama vieta jau atkal trāpīts. Iespējams pie manām nepatīkamajām sajūtām par Krakovu vainīgs tikai un vienīgi lietus – nezinu. Par to man jāpadomā!

             Tikuši motelī Malibu, starp citu, iesaku – cenas ļoti demokrātiskas, viss tīrs, kārtīgs un komfortā. Tā kā esam ieradušie ļoti laicīgi, dodam bērniem laiku slīkt androīdos un paši dodamies uz Getliņiem, kuru ceļojuma sākumā dēvējām par mūsu auto. Nepaiet ne stunda un auto atkal ir auto. Viss salikts, sakārtots tā, lai ierodoties mājās būtu viegli salikt visu pa vietām. Starp citu, biju pārrēķinājusies, 10 stundu vietā līdz mājām ir 13 stundas no moteļa. Bet kā gan citādāk? Pa ceļam brokastis, pusdienas, “zaļās pieturas”, tas viss paņem krietnu laiciņu, protams, Polijas nebeidzamie ceļa remonti. Pačukstēšu – Suwalki ir viens veikaliņ, apģērbu, protams. Tieši uz turieni šobrīd noregulēta mūsu navigācija. Vēl ne reizi nav bijis tā, ka no ceļojuma neatvedu kādu drēbju kārtu. Tā ka šī ir mana pēdējā cerība. Turat lūdzu īkšķus.  

 

Ņemiet, lūdzu, vērā, ka šis ir mūsu maršruts, ko paši bijām sastādījuši ar pašu izvēlētiem apskates objektiem. Protams daudz var pielikt klāt, kādu var neapmeklēt, bet mēs meklējām katrai pilsētai populārākos, spriežot pēc to apmeklējuma, bijām pareizajās vietās. Krakovā vēl ieplānota bija ala Smocza Jama, kas arī esot ievērības cienīga, bet ļoti bēdīgo laikapstākļu dēļ neapmeklējām. Arī Krakovas vecpilsētu neapmeklējām tieši šī paša iemesla dēļ. Šī bija mūsu pieredze, mūsu piedzīvojumi, emocijas, tagad būs mūsu atmiņas. Mūsu subjektīvais viedoklis par redzēto, piedzīvoto, dzirdēto, sajusto. Mūsu nezināšana un mūsu mācība.

 

 

Punkts uz “i”.

  • Nepaļaujaties uz labu laimi, ka pa ceļam atradīsiet naktsmītnes. Tā nenotiek! Pārsvarā ceļmalās un pilsētas tuvumā, viss ir rezervēts, ja ir brīvs, tad par nepieņemamu cenu.
  • Lai cik stundu rādītu navigācija, vienmēr kā minimums stundu liekat klāt. Pa ceļam vienmēr ir daudz šķēršļu.
  • Uz vispopulārākajiem apskates objektiem biļetes iegādāties laikus, pat internetā.
  • Par naudas maiņas punktiem nav jāuztraucas.
  • Mašīnā pavadīt stundas ir jautrāk spēlējot spēles, piemēram, UNO. Centies neskatīties pulkstenī.
  • Poļi principā runā tikai savā valodā. Jaunieši ar angļu valodu arī ir uz “jūs”!
  • Nedodies uz Mikolajki, ja neesi gatavs pavadīt veselu dienu baudot ūdens priekus.
  • Zakopanē ar vienu dienu ir par maz.
  • Booking.com rezervējot viesnīcu pārliecinies vai nav apslēptu piemaksu. Pirms rezervē kārtīgi izpēti.
  • Nodrošinies jebkādiem laika apstākļiem.
  • Ne uz brīdi nepiemirsti, ka tās ir jūsu brīvdienas. Visu bez stresa un steigas!
arizona
Nav tiešsaistē
Kopš: 20/11/2015
Ziņas: 84
Manīts: pirms 1 d

Zakopanee pat nedēļa ir par maz (ja 4 dienas kopaa japavada celjaa - tad mazakais nedelja ir jarezervee kalniem)..

amarillis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/08/2013
Ziņas: 5
Manīts: pirms 1 d

Līdzīgu tripu veicām pirms gada oktobrī Rīga-Zakopane. Turpceļā kopā pavadījām kādas 17h īpaši neskrienot (ceļa remonti bija daudz). Zakopanē tiešām ir ko darīt vismaz 3-4 dienas un arī vairāk.

Tie kazas siera gabali ir ļoti garšīgi, kad silti, tikko uzcepti uz pannas. Ja nopērk auksto variantu. tad var mājās uzsildīt un garšo feini.

Uz Kasprovi virsotni tiešām labāk biļetes pirkt iepriekš internetā. Mēs gan to nezinājām. Sākumā stāvējām parastajā rindā (provizoriski būtu 2h jāstāv), bet samaksājām paaugstināto maksu un stāvējām VIP rindā, kas virzījās ātrāk, bet tāpat bija jāgaida (ap 20 min). Pasākums iespaidīgs, ir vērts. Mūsu gadījumā virsotnē bija sniegs, migla un apkārt neko neredzēja, bet tāpat sajūtas lieliskas. 

Atpakaļceļā arī piestājām Krakovā un arī izīrējām apartamentus centrā. Arī bija pārsteigums par cleaning fee, bet tā ir normāla prakse, izīrējot dzīvokli. Bijām vecpilsētā, kas ir diezgan iespaidīga izmēru ziņā, bet nekādas īpašas emocijas neradīja. Toties ebreju kvartāls ir must see vieta! Pilns ar visādiem hipsterīgiem bāriem, kafejnīcām.