Pagājušā gada novembrī tika izbaudīta visa Marokas burvība (vecpilsētas, tuksnesis, kalni un okeāns). Tā kā iedvesma un informācija bija arī no ceļakājā pieejamās informācijas, ir vēlme saņemties un padalīties ar piedzīvoto, pieredzēto, sajusto un arī nedaudz praktiskas informācijas.

Celojuma periods 11.-20.novembris

Biedru skaits: 4

Lidojums: turpceļš ar Raini: Rīga – Londona – Fez; atpakaļ: Agadir – Brisele – Rīga. Biļetes tika tripotas (Eiropas lidojumi gan tikai padevās) un vidēji uz vienu cilvēku sanāca 130 Euro. Ja būtu mazāka kompānija, būtu vēl lētāk, jo visiem nesanāca pašas lētākās biļetes, attiecīgi piepirkām un sadalījām uz deguniem.

Auto īre: uz visu periodu paņēmām auto ar īres sākumu Fez un nodošanu Agadir. Tika lietots http://www.economycarrentals.com/ kurš kļuva par starpnieku sadarbībai ar šo kantori http://www.holidayinncars.com/en/  Par visu periodu labu izmēru Fiat sanāca kādi 230 Euro ar apdrošināšanu + degviela. Saņemot auto līguma lapā auto zīmējums no visām pusēm tika saķeksēts ar auto dzīves laikā iegūto rētu vietām, bet tas mašīnītei neliedza labi kalpot un pārvarēt gan kalnus, gan garus ceļa gabalus. Ak jā, par auto maksājam skaidrā naudā un kad vajadzēja formēt drošības naudu, izrādās viņu aparātam negaršoja mūsu Amex kartes. Bija pāris minūšu mulsuma brīdis, bet tad tika sazvanīts viņu galvenais menedžeris un pēc īsas sarunas, kuras laikā apliecināju, ka apzinos, ka atbildu par auto un ja nu kas, tad būs jāmaksā – auto atslēgas tika laipni nodotas. Ceļojuma beigās auto nododot Agadiras lidostā, kopīgi apgājam auto, nodevu atslēgas, neko pat nevajadzēja parakstīt un viss bija kārtībā. Līdz ar to noteikti ieteiktu šo kantori! Jo cena ņemot vērā, ka auto saņemšanas un nodošanas vieta ir pāris tūkstošu km attālumā – perfekti.

1 nakts un diena Feza

Ielidojam Fez vēlu vakarā tumšs. Ir rezervēts no riādas transports, kurš izejot no lidostas arī sagaida ar lapiņu ar manu vārdu. Ak jā, lidostā mainiet tikai naudu pirmajai dienai – kurss nedraudzīgs. Nu lūk, sagaida mūs balts Mercedess buss, pacilāti braucam un skatāmies uz debesīm caur palmām. Tas ir ārpus pilsētas J Iebraucot pilsētā jau viss tumšs, viaduktu apļos košas strūklakas un pie luksoforiem pilns ar uzmācīgiem vietējiem kā no pašiem Āfrikas tumšākajiem nostūriem. Iet klāt mūsu auto, diedelē, burkšķ kaut ko. Par laimi mūsu šoferītis šiem burkšķ pretim un virzamies uz priekšu. Bet nu ņemot visu situāciju ar bēgļiem, fantāzijas lidojumu aina sāk zīmēties tumšās krāsās. Ar šoferi arī mums komunikācija ļoti ierobežota – šis tik franciski no svešvalodām a mēs praktiski nē. Riada mums rezervēta vecpilsētā, kur īsti piebraukt nevaram. Vienu brīdi apstājamies, esam priecīgi ka esam auto ar bloķētām durvīm un vietējie nāk klāt šoferim un noteikti piedāvā par kādiem dirhamiem izlīdzēt. Mūsējais kaut kam zvanās… Kas būs tālāk, intriga! Sēžam minūtes 10-15… Te mūsu auto atver bagāžnieku un kāds sāk vilkt ārā mūsu somas! Tā kā es mūsu kompānijā biju vienīgais džeks, meitenes sāk bļaut, lai kāpju ārā un skaidrojos! Baigi jau nu gribas… bet eju arī! Izrādās, šis vietējais no mūsu riādas – laikam būsim drošībā! Cauri šaurām ieliņām nonākam mūsu naktsmājās, iekārtojamies mūsu numuriņā un tusējam uz jumta terases. Neviens šovakar nekur neies! Pasūtam uz visiem vienu tadžīnu par mega pārmaksātiem 15 Euro. Runājam par rītdienas plāniem un Fezas vecpilsētas apmeklējumu, lokāļi piedāvā oficiālu gidu par 50 Euro un ir izbrīnīti, ka sakām, ka tas ir ļoti dārgi.

Rīts, viss izskatās citās krāsās un īsais secinājums – nav tik traki Marokā, gan jau izdzīvosim! J Dodamies pastāvīgās gaitās iekarot Fez vecpilsētu un ir mērķis apskatīt arī izslavētās ādas darītavas. Tiklīdz iekļūstam medinā, vadātāji pilns apkārt un katrs velk uz savu pusi. Sākumā varonīgi pretojamies un ejam savu ceļu. Ar vadātāju skaitu laikam var līdzināties tikai kaķu un kaķēnu skaits apkārt – smuki radījumi, bet nu žēl šos ar. Ir vadātāji un ļoti pielīpoši vadātāji. Tu neko nesaki, bet tie visu laiku te pakaļ te jau pa priekšu un gatavi izpalīdzēt. Saprotam, ka bez īslaicīgām attiecībām neiztikt un tieku deleģēts tās noformēt. Uz manu jautājumu tad nu cik šis prasa par novadīšanu līdz ādām un tā – tjipa ādas ir ģimenes kooperatīvs, viņš neko neprasa un bla bla bla…. Skaidrs, par summu būs saruna vēlāk! Tā nu tiekam pie gida un vēl otra asistenta, kuru nokristījām par mūsu apsargu.

Ādu apstrāde ir iespaidīga. Pie ieejas katram tiek izsniegta piparmētru lapiņa kā gāzmaska. Pēc minūtēm 10 lapiņa jau novītusi, bet nu esam mazliet jau pieraduši. Tiekam uzvesti uz jumta terases caur daudziem stāviem ar gataviem izstrādājumiem. Uzklausām informatīvo stāstu. Tieku WC, tā dēļ vien esmu gatavs atdod veselu bagātību, nav joka lieta! J Tad nu ceļš lejā ved cauri ādas izstrādājumu tirgotavu. Izvēle ir neizsakāmi liela, izstrādājumi  kvalitatīvi un cenas arī pievilcīgas, ja skatās tās pret kvalitāti. Nu jā, vēl tirgonis prasa, no kurienes esam. Latvija laikam šim zināma valsts un zina, neesam baigie naudas maisi. Skaļi pasmejamies, ka we are not americans, jo tiem ir citas cenas! J Ņemot  vērā rokas bagāžas ierobežoju, es, piemēram tieku pie super labas kamieļa ādas jostas par 220 dirhamiem! Pie mums zem 50 euro i govi labu nedabūt…

Tālāk seko pārgājiens tieši cauri vietai, kur notiek ādas apstrādes. Klusībā domāju, kaut tik nepaslīdētu un kur neiegāztos! Un tā cilvēki nostrādā visu savu dzīvi… Laikam mums tomēr ir paveicies…

Tālāk tiekam ievadīti garšvielu veikalā, kur uz grīdas izkārtojies babulis, kurš demonstrē kā tiek iegūta argāna eļļa (Marokas lepnums!) Kad mēs jau kādu brīdi iekšā, šī pārstāj riekstus malt. Ienāk jauni tūristi – babulis atdzīvojas: gluži kā strādātu uz kustību sensora pie durvīm!

J Eļļas, garšvielas nepērku, bet vienas smaržas gan ļoti iepatīkas queen sultan, tiek iepirktas vairākas pudelītes. Lēti nav, bet ja salīdzina visas parastās smaržas lidostās un tā, cena ir ok!

Tā nu vēl pāris stundas tiekam vadāti, iepērkam augļus ceļam, mega garšīgas olīvas marinētas par 15Dih/kg (fantastika!) un lūdzam, lai parāda ceļu līdz viesnīcai. Pa ceļam varam fotografēt visu ko gribam, jo mūsu pavadoņus šķiet visi pazīst un tātad viss kārtībā. Pamazām gatavojos sarunai par cenu, pārlieku attiecīgi vienu naudas čupiņu vienā kabatā un pārējo tā tālāk. Esam klāt. Dodu kā pateicību 200Dih un saku paldies. Šis to uzreiz paņem, saka, ka viņam nauda nav galvenais un svarīgi, ka mēs esam apmierināti, bet nu… wtf? Iedodu vēl 50Dih un tas arī ir viss no tās naudas, ko viņš redzēja, kas man ir. Tā nu esam tikuši cauri par pusi no oficālā gida cenas un redzējuši noteikti vairāk! Tas arī citiem varētu būt mēraukla pus dienas vadāšanai.

Fez – Volubilis – Meknes

Tikuši pie auto, tieku iebalsots par pirmo šoferi, jo satiksme Marokā ir ar niansēm un stipru nervu sistēmu prasoša. Sākam braukt, jau uzreiz korķis – smagais ar autobusu savu gabarītus nesadalīja. Dodamies uz Volubilis – tālākais punkts Āfrikā, kur tikuši senie romiešie un kalnā savu apmetni uzbliezuši. Tiekam neilgi pirms aizvēršanas. Vietējie piedāvājas par gidiem, sakām nevajag. Šie saka, ka tūlīt ciet vērsies, mēs – ātri izskriesim! J Tā arī bija. Skaistas drupas saulrietā, cilvēku ļoti maz, patika!

Parka teritorija jau beigās apsargs lūdza mūs virzīties uz izeju, bet nu nekas – bildēm laika pietika un iespaidi gūti. Pa tumsu jau ceļš uz Meknes – par laimi navigācija šoreiz precīzi nostrādāja, pirms medinas aststājam auto un ar kājām uz savu riadu. Uz jumta šiem baseins, speciāli mums ieslēdza. Vietējiem esot par aukstu, mēs teicām, ka būs labi…

Ar piepūlēšanos bija labi, bet silts noteikti nebija. Toties pēc tam olivas ar rumu bija tieši laikā J

Meknes – Merzouga

Gaidāms garš pārbrauciens līdz Sahāras tuksnesim, tāpēc Meknes medina netiek staigāta. Visa diena paredzēta ceļā. Šeit nu stāsts par Marokas policistiem. Pirmā saskaršanās man – saule spīd, labs noskaņojums, ceļs atmirdz, priekšā viens velkas, cik ātruma ierobežojums saprast nevar (kur beidzas zīmes), es braucu kā lv pieradis… dzinn, dzinn, stājies malā! Dod dokumentus, pārkāpējs esi! Iesim ar dokumentiem uz manu auto parunāties…. Franciski runā? Nē! Jāmaksā sods skaidrā naudā 700Dih. Kaut ko man tur zīmē, ko esmu pārkāpis. Tēloju, ka īsti nesaprotu… Angliski runā? Es – so, so… Šis, tu vispār saproti, ko esi izdarījis? Es – car… drive…. Very slow…. First time Marocco… Tā mēs kādu brīdi komunicējam… Saku, ka skaidras naudas man nav… Kaut ko mēģinu ieminēties, nu lai tad raksta čeku… Šis, beigās – ai, drive safetly! Es šim šukra, kas nozīmē paldies un laimīgi ietaupīju ¼ no visa budžeta, ko iztērēju uz vietas! Kolēga gan vēlāk uzrāvās, jo mūsu aizmugure nebija piesprādzējusies un 300Dih samaksāja. Vispār patruļas ļoti daudz, i dienā i naktī, bet tālāk viss mums bija bez starpgadījumiem.

Pa ceļam iesaku braukt garām Azrou (apkārtceļš) un piestāt pie ciedru meža. Vietējā atrakcija – no vietējiem par 5Dih nopērc zemesriekstus čaulās un no rokas baro mērkaķus. Tie tur pārēdušies, dažiem jāpielūdzas, lai paņem cienastu, bet kopumā interesanti. Šiem ķepiņas tādas mīkstas, mīkstas, kad ņem to riekstu no rokas

Merzouga nonākam jau laiku pēc tumsas iestāšanās. Ciematiņš mazs, tieši Sahāras tuksneša pakājē. Šeit gribētos teikt labus vārdus par hosteli. Hostel - le Gout du Sahara – numuriņi vienkārši un lēti, bet atmosfēra super un ļoti atsaucīgi īpašnieki – vakarā aizveda parādīja, kur no rīta jāiet tuksnesī saullēktu sagaidīt, pacienāja ar tēju, izrādīju savu akmeņu kolekciju, no ļoti jauki un patīkami, iesaku! Šeit vēl vakarā iegājām spice shop – ceļa biedrenes izvirda un tirgotāju noteikti padarīja laimīgi (šīs kaulēties nemāk un nav svarīgi īsti cena), es beigās arī šo to iepirku. Ir tādas interesantas bumbas pildītas ar dažādām zālītēm. Aiztaisi vienu nāsi un ar otru vēl iekšā, tad nāsis samaini! Nosauca par berberu kokaīnu – nu tā patīkami iedeva par galvu! Ievelc un atpakaļ celafāna maisiņā, var lietot kādu mēnesi. Maksāja laikam 30Dih viena. Noteikti iesaku gan pašiem, gan kā suvenīru uz mājām

No rīta miegs nāk nežēlīgi, ārā mīnus grādi, tumšs, bet nu jāiet uz tuksnesi saullēktu gaidīt! Nomaldījāmies un tai vietā, kur rādīja, protams, nenocāmām. Bet nu par kāpām tika staigāts visos virzienos, zvaigznes daudz un skaistas, smiltis slidenas, bet ķeksīts dzīves īpašo notikumu burtnīcā ielikts – saule tiek sagaidīta, lec ātri un skaisti. Vienīgi prasītos kāds augstāks skatu punkts, lai redzētu nebeidzamo tuksnesi, bet ir labi tāpat! Cik ar kājām aizgājām tik arī bija. Protams, ir iespēja ņemt kamieļu tūres, t.sk. ar nakšņošanu biovokālā.

Merzouga – Aitbennhadou

Šajā ciematā vairs nav ko darīt. Sasildamies ēdot brokastis un atkal garais pārbrauciens. Dodamies uz ciematu kalna galā, kur daudz kino uzņemts, t.sk. Troņu spēles un Gladiators. Pa ceļam kalni, navigators ieved neceļos dažu aizu meklējumos, bet nu, ņemot vērā mūsu fiat, bonusā ceļojumu vietām varam nosaukt par ekspedīciju! Nav ikdienā tā pierasts braukt pa ceļu kalnos, kur nav ne aizsargmargas, ne iespējas izdzīvot ja sāksi ripot lejā oāzē… Ciematā nonākam gandrīz ar saulrietu. Ir divas ieejas – pāri upītei ir smilšu maisi, kur sīkie uzreiz diedelē naudiņas vai arī kādus 500m tālāk normāls tūristu tilts. Nu… mēs izmantojam trešo variantu, sīkiem nemaksājam, uz tiltu netiekam un kaut kur pa vidu noaunam kājas un paši pārbrienam pāri ūdens silts un patīkams, akmeņi un māls gan ne!

Ieeja ciemā laikam 10Dih bija. Sākam rāpties uz augšu, atkal jau priekšā tirgotāju lāviņas un aicinājumi paskatīties viņu izcilo preci. Nu… otreiz laikam speciāli šeit nebrauktu. Bet nu kādi kuram objekti patīk.

Par laimi pa dienu piestājot ēstūzī caur wifi jau ir norezervēta arī viesnīca un tumsā uz dullo nav jāmeklējas. Pēc pusstundas meklējuma arī atrodam mūsu pili, kurā izrādās esam vienīgie. Skaisti!

Cascade d’ ozoud – Marakeša

Šodien atkal paredzams veikt lielu ceļa gabalu un šķērsot Atlasa kalnus. Lai arī daudz laika pavadām ceļā, vērot ainavas caur mašīnas logu ir ļoti aizraujoši.

Brīžiem elpa aizraujas no skaistuma, brīžiem iemesls var būt arī bailes. Skats uz ceļu remontdarbiem kalnos ir ne ar ko nesalīdzināms.

Līdz ūdenskritumam nonākam vēl gaismā un parkošanās notiek vienā no daudzajām maksas stāvvietām, kur uzreiz cenu protams arī nevar uzzināt. Klāt ir vadātājs. Sakām, ka nevajag, paši atradīsim ceļu. Nedaudz maldāmies. Šis turpat blakus. Tā kā drīz saule sāks rietēt, tad ļaujam, lai parāda ceļu, kā līdz tam ūdenskritumam aiziet. Parāda arī, bet tipina līdzi, lai arī mēs sakām, ka mums tas nav vajadzīgs… Principā – ja piebraucat pie ūdenskrituma no augšas, tad droši sūtiet visus tālāk, gar upīti virzaties tik uz priekšu un pēc kāda brīža būs! Skats skaists, kā maza upīte/strautiņš pārmainās, kad ūdens krīt lejā vairāk kā no 100 metru augstuma! Fantastiski skaisti.

Otrā pusē lejā ir arī skatu laukumi, bet līdz tiem šoreiz netikt. Tiekam vadāti pa augšu un daļa kompānijas dodas vadātāja pavadā arī zemāk, ievērtēt objektu no cita leņķa. Racionāli un objektīvi sevi novērtēju – ja lejā iet viegli, augšā būtu sirdstrieka! Mierīgi atslābstu uz soliņa zem olīvkoka. Pēc laika atgriežas vadātājs, tāds žirgts un meitenes ar izkārtu mēli un ātri elpojošas kā specifiska rakstura filmās. Tātad biju pieņēmis pareizu lēmumu J Ejot atpakaļ redzam, ka var pieiet tieši tai vietai, kur ūdens krīt lejā. Tur arī virzāmies, a vadātājs saka – nē nē, mašīna ir citā virzienā… ar to viņš zaudēja pēdējo cerību tik labi apmaksātam! Ejam kur nodomājuši un šim nekas cits neatliek kā sekot mums, jo naudiņu ta gribas… Daba ir skaista un uz brīdi zūd bailes arī no augstuma. Ja nu būtu kāds negadījums, vismaz ļoti skaistā vietā, daaaa!

Ejot atpakaļ uz auto vadātājs tiek vien pie dažiem desmitiem dirhamu, par ko ir sašutis. Mūsu meitenes pasaka, ka vispār dusmīgas un viņu un vispār, ka nācis līdzi neaicināts un jēga no viņa nav bijusi un pasaka to tādā balsī, ka šis saprot, ka ar baltām sievietēm strīdēties laikam būs bezjēdzīgi Bet nu kaut ko savā valodā sačalo ar stāvvietas džeku un tas paprasa 50Dih par stāvvietu – nu laikam kompensē gida aplauzienu. Samaksājam un braucam uz Marakešu.

Ierodamies tajā vēlā vakarā – satiksme intensīva, kur jābrauc saprast nevaram, pie stūres es, bez tiesībām mainīties Hostelis rezervēts tieši pie tirgus laukuma, bet kur atstāt mašīnu – ne jausmas. Pie vecpilsētas izrādās par stāvēšanu prasa 10Dih stundā, kas mums un nepilnu diennakti neadekvāti dārgi sanāktu. Metam apļus, skatāmies apkārt, līdz atrodam laikam vienīgo normālo maksas stāvvietu, kura beigās izmaksāja kādus 45Dih par nepilnu diennakti. Ar kājām tiek mērots kāds nepilns kilometrs līdz hostelim. Tas trāpās tāds brīvdomātāju un zāles lietotāju patvērums – man jau noskaņa ļoti patika, bet daļai no kompānijas tas bija pārbaudījums

Tālāk iespaids par Marakešas slaveno tirgus laukumu. Jau pavēls. Izejam, ejam svaigi spiestu sulu virzienā – viens vietējais ātrumā skrien…. Redzam, ka pa ceļam nomet apple vai samsung pulksteni… pakaļ skrien policistu bars… pa to laiku pulksteni jau cits savāc…. Tad pakaļ skrien bars ar vietējiem, kas visu to vēro… mēs atradāmies tieši visiem šiem ceļā! Pēc šī te, staigājot, rokas pārsvarā visu laiku turam kabatās (maciņš un telefons lai drošībā) un fotografēt arī kaut kā negribas. Visi gandrīz vai aiz rokas velk iekšā pie sava kioska, lai ēdam tur – mani tas tikai atgrūž. Staigājot redzam, ka skrējēju policija noķērusi un ved uz busiņu, pūlis atkal viņus pavada. Beigās paši piestājam pie viena kioska, kur sēž arī daudzi vietējie un pasūtam, ko nu kuram sirds kāro. Izvēlos laikam dārgāko gaļas komplektu par 80Dih, bet tik garšīgu gaļu  un dažādu neatceros, kad pēdējo reizi ēdu – noteikti iesaku! Pat tagad rakstot siekalas saskrēja mutē! J

Pēc pārtikas uzņemšanas jau viss šķiet mierīgi. Suvenīri netiek pirkti, jo vairāk atgādina krāmus. Kaut kur vēl redzams kāds čūsku dīdītājs vai mērkaķu mocītājs. Mēs pirms došanās uz riadu vēl tikai paniekojamies ar svaigi spiestām sulām.

No rīta dodamies iekarot Marakešu kājām. Plānā YSL botāniskais dārzs. Atkal uztankojamies ar svaigi spiestām sulām (ņemot līdzi par 1dih dārgāk) un aiziet ar kājām. Ārpus vecpilsētas normāla civilizācija. Ja nu vienīgi ziemeļu cilvēkam tā nepierasti, ka novembra vidū uz ielas +32C temperatūra. Ieeja dārzā pa dārgo priekš Marokas cenām, laikam 50Dih. Platība nav liela. Publika – ārzemnieki vai turīgie vietējie. Ir skaisti, ļoti krāsaini. Stunda ir pilnīgi pietiekoši visu lēnām apskatīt.

Marakešā atrodam vienu no retajiem lielveikaliem Marokā. Pašā necilākajā stūrīti, nomaļus ir atrodama arī alkohola nodaļa. Izvēle nav liela, cenas nav mazas, bet mūsu kompānijas meiteņu sirdis šī vieta silda tāpat. Paralēli alus rezervēm tiek iepirkts arī Marokā ražots vīns. Pudele laikam 2 litri un cena ap 200Dih. Jāsaka, ka cenas veikalā ir divu kategoriju – vietējo ražojumu cenas pieņemamas, bet viss, kas ievests (spānija, francija) ir dārgāks nekā pie mums. Alkoholu kopā ar citiem labumiem stiepjam visu uz auto. Jābrauc pie okeāna!

Essaouira

Ceļojuma plāns ir tāds, ka pēdējās dienas paredzēti mazāki pārbraucieni vai arī vispār atpūta pilnīgā. Essaouira ierodamies vēl gaismā un apmetamies iepriekš rezervētā riadā pie eiropiešu pāra, kurš pārcēlies te skaisti pavadīt vecumdienas un pie reizes arī biznesu vadīt. Šo vietu arī noteikti varu ieteikt ļoti labajiem apstākļiem un attiecību pret cenu! Riad Salmiya Dune – iesaku!

Vakara plāns sākas ar kādu kilometra gājienu līdz okeāna krastam.

Saule jau riet un skats ir fantastiski skaists. Šeit jau sākas citas Maroka, mierīga un nesteidzīgi baudāmā! Pa ceļam meitenes našķējas ar ceptiem kastaņiem un gar okeāna krastu virzāmies vecpilsētas virzienā. Jau sasniegtas pilsētas mūra sienas, piestātnē atrodam raksturīgi zili krāsotās zvejnieku laivas.

Kamēr tās fotografējam, pazaudējam vienu no mūsu grupas. Un, protams, telefons viņai līdzi nav… Peilējot tuvējo apkaimi atrast neizdodas. Tad nu sadalāmies vēl vairāk – daļai paliekot uz vietas punktā, kur cilvēku pazaudējam un vienai aizskrienot meklējumos. Es sargāju esošo pozīciju, ilgi… paspēju sažēlot vietējo kaķi, atteikties no piedāvājumiem nopirkt hašišu… daudz ko paspēju Viss beidzas veiksmīgi, noklīdusī ave atrodas un turpmāko vakaru tiek cieši pieskatīta, lai atkal kur neaizklīst. Nokļūstam ostas daļā un laikā, kad vietējie zvejnieki ceļ krastā saķertos lomus un turpat arī visu pārdod.

Noķertās zivis un radījumi dažnedažādi, eksotiski. Aromāts un augsne zem kājām – tāpat, viss autentisks. Tālāk nonākam jau pie numurētiem kioskiņiem noklātiem ar jūras veltēm grillēšanai. Shēma vienkārša – it kā visiem pie sienas ir cenrādis, cik kas maksā, bet nu tas tā, skaistumam un iedrošināšanai drīzāk J Atkal sākumā ir jāizvēlas zivis, kurām nāks klāt salāti un dzeramais un tad sarunas par cenu.

Šoreiz vismaz dāmas paklausīja mani. Ok, izvēlējās arī pamata  zivi tādu, kas pie mums MC2 tik sastopa un arī maksā drausmīgu naudu + vēl vietējās voblas un garneles… Šie saka, 50 Euro! Es šīs sāku latviski audzināt, ka sakām 30 Euro un ja nu kas, tad uz 40, varam piekrist. Pasakām savu summu, šie no no no… Nu ejam jau prom, ka nevajag neko mums… protams, labi, sēdieties, būs jums! Tā nu nokaulējam gandrīz pusi, dāmas apmierinātas. Garšīgi esot bijis.

Mirleft

Pēdējās dienas gribējas mieru, okeānu nekomercionālākā vietā. Tāpēc dodamies uz Mirleft. Ir doma pa celām piestāt Paradise Valley un nopeldēties ūdenstilpnē stap akmeņiem. Plānojam, no kuras puses labāk piebraukt. It kā kartē kilometri nav daudz un laika visam jāpietiek, bet maldinoši domājam! J Plānojam ceļu gar okeāna piekrasti, lai redzētu kazas argāna kokos. Nesanāca. Koki atsevišķi bija, kazas atsevišķi bija. Kazos kokos nē! Toties uz ceļa sastapām bruņurupuci, kurš lēnām devās vienīgi sev zināmā virzienā. Brīvā dabā nebija līdz šim redzēti, uztaisījām fotosesiju! Šis gan pēc tam atkal devās šosejas virzienā, nu… suicidāls radījums!

Meklējot Paradīzes ieleju, braucam gan pa kalnu ceļiem, gan cauri oāzēm un ceļu atlikumiem. Nu jā, tikai tāds sīkums – navigācija bija iestatīta mazliet neprecīzi un tā arī īsto vietu neatradām. Vēlāk gan uzdūrāmies uz gājēju takas 5km garumā, bet lai pie gaismas tiktu vēl ārā no šīs brīnumainās vietas – bez variantiem, jābrauc uzreiz tālāk! Brīžiem ceļš ir viens mašīnas plats un ar kādu izmainīties neiespējami būtu. Daži tilti izskatās tādā stāvoklī, ka šķiet vēl dinozaurus sastapuši.

Katrā ziņā, iedrošina situācija, kā bākā vēl vismaz puse no benzīna un kāds mandarīns arī atradīsies, ja iesprūstam! Vienā vietā apstājamies vismaz pabradāt pa ūdeni – tas tik silts un patīkams. Nu, teorētiski jau viss reģions Paradīzes ieleja – būs vien jāieskaita, jāieliek ķeksītis pie nodomu protokola!

Saulei rietot steidzamies tikt laukā no šīs pasakainās vietas. Pa ceļam skats – nekurienes vidū starp ūdeni uz akmeņiem plastmasas galds ar krāsainiem krēsliem – nu pat visas Michelin zvaigznes neatsvērtu šīs vietas noskaņu! Fantastika!

Tālāk caurbraucam Agadiru ar kādiem vismaz 20-30 apļveida krustojumiem sastrēgumu stundu laikā. Liela pilsēta, kas neizraisa emocijas. Naktī nonākam Mirleft – tā ir paradīze!!! Tiekam pie saviem 3izstabu apartamentiem ar savu virtuvi un verandu par mazām naudiņām. Izrādās, otrā stāvā dzīvo latvieši, kas atbraukuši sērfot un ar vēja dēļiem kaifu ķert. Šo vietu noteikti iesaku – ideāla palikšanai uz nedēļu vai vairāk! Mirleft Tayought Guest House – pieder ciema autoritātei. Pirmajā vakarā tiekam izvadīti cauri visam ciemam (maziņš, bet ļoti patīkams un mīlīgs), pastāsta ka rekur ir zivju tirgus (tuncis 3 Euro/kg!) un zivtiņas tepat pāri ielai par 10Dih jums uzceps, te ir tāda ēstuve, te var nākt brokastis ēst, te ir dārgāka ēstuve, neiesaku, bet nu jāparāda man ir, lai viss būtu pa godīgo…. Un rīt aicinu pie sevis uz vakariņām! J Arī suvenīri un garšvielas, vnk pārtika te ir ar fiksētām cenām uzreiz uz preces redzamām, tas ir tik patīkami kā eiropietim!

Nākošajā rītā īpašnieks kopā ar mums izbrauc un parāda tuvākās 3 pludmales, kas ir rajonā – viena, pie kuras bagāto eiropiešu īpašumi un attiecīgi arī labiekārtota piekļuve, tad viena praktiski ceļa malā, kur vēsturiski franči ar spāņiem dalījuši Marokas teritoriju un tad aizbraucam pāris kilometrus tālāk, kur nogriežamies no ceļa vietā, kur paši to visticamāk nedarītu. Beigās acīm paveras no kalna lejā fantastiska pludmale, kurā labi ja varam saskaitīt 4-5 cilvēkus!

Šeit pēc tam atgriežamies, vietējam samaksājam pāris dirhamus it kā par stāvvietu un dodamies pa kalna taciņu lejā. Sava privātā paradīze – gaiss patīkami silts, ūdens dievīgs, nu ko vairāk vajag 18.novembrī?!

Vakarā pusdienas. Ir uzaicināti visu apartamentu viesi. Tiekam vesti uz lielu telpu, kur mūs sagaida autentiskas lielās tadžīnas, dažādi saldumi un ļoti internacionāla publika: holandes poļi, velsieši, franči, latvieši, 2 krievietes un vēl neatceros, kas galda tālākajā galā.

Apmaināmies ar piedzīvojumiem, saviesīgi nepiespiesti parunājamies. Izrādās daudzi te atgriežas gadu no gada kā gājputni! Vienmēr paredzama temperatūra, nav nokrišņi – lēti, silts un patīkami! Ok, šeit nebūs tradicionālās Marokas garšas tās košakajā izpausmē, bet kā alternatīva komerciāliem kurortiem un ļaužu masām – viennozīmīgi!

Pēdējā dienā vēl aizbraucam uz 27km attālo Legziru, kas dažos avotos tiek uzskatīta par vienu no 30 skaistākajām pludmalēm pasaulē. Nu jā, ir skaisti, klinšu arkas ir neidomājami lielas.

Cilvēku arī maz, bet pludmale salīdzinoši akmeņaina – vairāk baudīt ar acīm, ne peldēties. Varētu būt fantastiska saulrietā, bet mums jādodas jau projām – jākravā mantas, lai brauktu līdz Agadirai, jo nākošajā rīta jau agri no rīta reiss uz Briseli…

Sausais atlikums – noteikti iesaku Maroku visiem! Tā ir ļoti dažāda, izmaksu ziņā draudzīga un pasakaini skaista!