Jaunzēlande

7 atbildes [Pēdējā ziņa]
Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 207
Manīts: pirms 2 st

JAUNZĒLANDE.

Gatavošanās “pus Zemeslodes aplidošanai”.

Jaunzēlande bija viens no maniem favorīt galamērķiem jau sen. Atlika tikai un vienīgi sagaidīt kādas izdevīgas biļetes tālajam pārlidojumam. Lētas biļetes parādījās daudzkārt, taču ne sezonā. Šķita muļķīgi riskēt un aplidot Zemeslodei apkārt, lai nonāktu tur, piemēram, lietainā/aukstā pavasarī, vai rudenī. Tā nu cītīgi gaidīju variantus tikai uz janvāri/februāri.  Beidzot sanāca nopirkt relatīvi lētu lidojumu sezonā, kas sākas vēl vecajā gadā un beidzas jau jaunajā gadā caur Pekinu no Londonas. Diemžēl, tad nu sākās dažādi papildus “brīnumi”, ar ko nebiju rēķinājies. Lidojumi uz Londonu Jaungada brīvdienās bija 7 reiz dārgāki, kā analoģiski lidojumi citā laikā. Atkal nācās medīt labākos variantus. Galu galā nopirkām gandrīz iespējami lētāko, kas vispār parādījās. Pārsteigumi sagaidīja arī ar auto rezervēšanu, jo Jaunā gada pirmajās divās dienās liela daļa mūs interesējošu nomas kantoru vienkārši nestrādāja. Brīdī, kad izskatījās, ka nav vispār nekādu iespēju iznomāt auto mūsu virzienam, un kad bijām jau pārplānojuši ceļojuma sākumu un vēl iesaistījuši vietējo palīdzību auto izņemšanā, pilnīgi negaidīti parādījās tomēr mums derīgs variants, kuru tad nekavējos arī norezervējām. Protams, atkal tas sanāca divreiz dārgāk, kā analoģisks, tika nedēļu vēlāk. Savukārt, ar otro auto nomu paveicās, jo pēdējā brīdī “uzpeldēja” auto pārdzīšanas variants tieši vajadzīgā virzienā un vajadzīgos datumos pa 3 EUR/dienā. Nu ko, kaut kur nākas zaudēt, lai citur atkal vinnētu. Tā nu brauciens varēja sākties.

Pekina (pa ceļam).

Uz Pekinu atlidojām ar China Airways aerobusu. Lidmašīna jau ērta, tomēr biju nedaudz vīlies par apkalpošanas kvalitāti, ēdienu un dzērienu piedāvājumu gaisa kuģī. Jau lidmašīnā pamanījām, ka stjuartiem ir zināmas grūtības angliskajā komunikācijā,

bet nu Pekinas lidostā secinājām, ka ķīniešiem vispār ir ļooooti grūti ar angļu valodas saprašanu. Pat tūrisma informācijas birojā mēs pus stundu nespējām izskaidrot divām menedžerēm savu vienkāršo plānu apmeklēt Lielo Ķīnas Mūri pa tiešo no lidostas. Starp lidojumiem aizdevāmies uz Pekinas nomali uzēst izslavēto Pekinas cepto pīli vietējo iecienītā restorāniņā. Jā, bija tiešām garšīgi. Arī te, lai gan neviens nerunāja angliski, taču ar zīmju un bilžu palīdzību, izdevās sazināties lieliski. Nedaudz pastaigājām pa Pekinas nomali un tā patīkami pārsteidza, jo nebija ne gaidīto pūļu ielās, arī rajons bija tīrs un sakopts, ar skaisti noformētām fasādēm daudzajiem restorāniņiem un  kafejnīciņām.

Runā, ka Londona ir viena no visvairāk ar novērošanas kamerām aprīkotā pilsēta, tad nu jāsaka, ka nav pieejama statistika par Pekinu, bet nu praktiski uz katra staba ir no vienas līdz četrām novērošanas kamerām. Tāpat arī ļoti liels daudzums policistu ielās. Kopumā patīkami pavadīta aizejošā gada pēdējā diena!

Ziemeļu sala.

Auklenda, karsto smilšu pludmale un Hobbitona.                           ,

Vakarā pastaigājam nedaudz pa Auklendu. Pašā centrā, izņemot Auklendas TV torni, nekas cits īpaši interesants nav apskatāms - augstceltnes, kā jau augstceltnes, bet visumā pilsēta nomalēs izskatās ļoti jauka ar nelielām mājiņām un gana apzaļumota.

Tālāk aizdevāmies uz Austrumu piekrasti uz Hot Water Beach. Pasākums interesants – atbrauc cilvēki, paņem vai izīrē lāpstu un dodas rakt pludmalē vannu. Zem liedega plūst karstie avoti un parokoties, var saprast, vai esi uztrāpījis uz avota, vai nē. Avoti nav vienmēr vienā vietā, bet apmēram 50 metru joslā. Tad nu tur saradušies vairāki simti cilvēku un rok vannas. To gan iespējams izdarīt tikai divas reizes dienā, kad okeāns ir atkāpies un liedagā nav jārokas ļoti dziļi. Kad aizrakāmies līdz avotiņam, tas izrādās verdošs un no ūdens nāk vārīšanās burbuļi. Tāpēc vannās, virs avotiņa, tomēr ir jāatstāj slānis ar smiltīm un, kopā ar okeāna ūdeni, sanāk jau patīkami silta vanniņa.

Blakus okeānā pa viļņiem lēkā peldēties gribētāji un neskaitāmi sērfotāji, kas izskatās precīzi, kā no filmām, par sērfotāju bohēmistiem, izkāpuši. Pilnīgi negaidīti, pāris stundās saulē apdegam tā, ka vairākas dienas sāp visas maliņas. Vakarā izejam brīnišķīgu, lielo paparžkoku ieskautu, taku. Sajūta takā ir, it kā ietu pa “Juras Laikmeta parku” un tūlīt, tūlīt parādīsies arī kāda dinozaura galva. Taka vijas gar okeānu uz Catedral Cave. Tā ir liela trīsstūrveida ala klintī, caur kuru paveras skats uz vientuļi stāvošu augstu klinti okeānā. Esam tur pirms pašas tumsas iestāšanās, tā, ka tūristu vairs nav neviena (dienā gan tūristu ir ļoti daudz) un izdodas iegūt fantastiskas fotogrāfijas bez cilvēkiem. Varam izbaudīt silto vakaru un mieru tikai ar atsevišķu putnu vīterošanu un mazo dzīvnieciņu trokšņošanu krūmos.

Uz Austrumu piekrastes ceļa līkumotajiemm serpentīniem, ik pa kilometram, vai pat biežāk, ir sabraukti oposumi. Tie te skaitās kaitēkļi dabai, tāpēc neviens par to bojāeju nebēdājas, taču pārsteidz kas cits - kāpēc beigtie dzīvnieciņi netiek novākti no šosejas. To te tiešām ir ļoti, ļoti daudz.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Hobitu ciematiņu. Izrādās, ka šeit, bez iepriekšējās rezervācijas nav iespējams tikt. Taču pēc ceļabiedrenes šarma un prasmīgajām apvārdošanas spējām, izdodas kaut kā neticamā veidā dabūt papildu grupu ārpus rindas ciematiņa apmeklējumam. Bingo! Lai arī pašas filmas, savulaik, patika, ciematiņš atstāja tādas divējādas sajūtas. Hobitu mājiņas kalnā bija sabūvētas ļoti daudz, un ap katru mājiņu neskaitāmi mazo hobitu miniatūrie aksesuāri, taču pats gan spēju atcerēties labi ja pāris mājiņu no ainām filmās. Attiecīgi, likās, ka tās vairāk ir sabūvētas tūristu apskatei, ne tik daudz filmas vajadzībām. Gida stāsts par filmēšanu bija gana interesants, bet kā izrādījās, tajā ciematiņā ir filmētas tikai āra ainas, savukārt, iekštelpu ainas ir uzņemtas studijā Welingtonā. Tomēr īsti nepalika pārliecība, ka pasākums pret cenu (50EUR), bija to vērts.

Rotorua.

Paliekam superīgā, svaigā un modernā nāktsmītnē pie ļoti draudzīga, humorīga un izpalīdzīga saimnieka, kas iegulda lielas pūles, lai mēs spētu tikt uz kādu vietējo pasākumu (kas, loģiski visi ir rezervēti uz priekšu). Tomēr beigās vienkārši aizejam un viņa ieteikto street food market, kur ir neskaitāmi tirgotāji, kas tirgo dažnedažādus ēdienus. Cilvēku ir daudz un tie ēd, izklaidējas un klausās dzīvo mūziku. Vakarā izstaigājām Redwood mežu Rotorua pilsētā. Mežā varējām justies kā mazi rūķi, kas pastaigājās tālu lejā, zem izteikti lieliem sarkankokiem un lielajām papardēm - kokiem. Sarkankoki ir iespaidīgi ar savu resnumu, kurus knapi var aptvert četri pieaugušie. Ja gadās būt Rotorua, tad noteikti ir vērts atlicināt kādu pusstundu un izstaigāt nelielu līkumu pa šo mežu. Tiesa, vietējos vairāk interesēja un tie stāvēja gari garā rindā, lai tiktu uz nakts pastaigu pa izgaismotu laipu starp koku galotnēm. Izskatījās jau interesanti, bet arī ne lēti (16EUR) un arī tik garā rindā stāvēt negribētos.

Apmeklējam arī vietējo kulturālo pasākumu Whakerewarewa maoru ciematiņā. Nepaveicās ar gidu – maoru, kam bija slikta dikcija un stāstījums kaut kā neatklāja maoru kultūras vēsturiskās šķautnes. Paši maori lielākajā gadījumā ir ļoti plecīgi un masīvi melnīgsnēji cilvēki, un kas interesanti, daļa no tiem staigā ar kailām pēdām gan pa pilsētu un lielveikaliem, gan visur citur. Maoru grupas uzstāšanās bija tīri laba ar tradicionālo Haku beigās. Toties vietējais geizers 10 minūtes no vietas šāva 30m augstu ūdens strūklu un principā bija tikpat iespaidīgs, kā Islandē redzētie.

Vietējie parki Wai O Tapu un Waimangu vulkāniskā ieleja piedāvā pilnu krāsu spektru un veidu no dažādiem vulkāniskajiem ūdeņiem, geizeriem un karstajiem avotiem. Patiesībā abi parki ir ļoti krāšņi un interesanti, jo šādas krāsas ir grūti atrast kaut kur citur Pasaulē (kā piemēram, Devil’s Bath spilgti elektrozaļais baseins, vai Champagne zaļi rūsganais baseins Wai O Tapu parkā).

Grūti ir izvēlēties, kurš parks ir labāks un interesantāks, jo tajos tomēr ir atšķirīgi dabas veidojumi. Ne drusku nenožēloju, ka pabiju abos parkos. Waimangu parkā paņēmām laivu braucienu pa vulkānisko ezeru. Brauciens gan bija diezgan garlaicīgs un gida stāstītais grūti saklausāms motora skaļās dūkoņas dēļ, bet beigās “negaidīti” no klints, pie paša ūdens izšaujas geizers.

Tas bija pilnīgs pārsteigums, ņemot vērā to, ka 40 minūšu brauciena laikā nekāds geizers tur nebija. Taču domāju, ka parka vadītāji precīzi zina, kad jāpieved tūristi pie klints, lai tos pārsteigtu ar geizeru.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tongariro.

Tālāk nolēmām iziet Tongariro Alpine Crossing. Tā ir 19.4km gara taka gar Ngauruohe kalna pakāji.

 

 

 

Lai arī kalns ir vietējo maoru svētais kalns, tas gan vairāk Pasaulē ir pazīstams, kā Mordora no Gredzenu Pavēlnieka filmas. Taka skaitās diezgan grūta, taču mēs trāpījām tur sestdien un tad nu tur gāja vairāki daudzi simti cilvēku, ka nebūt neizskatījās, kā rūdīti kalnos kāpēji.

 

 

 

Cilvēku plūsma ir tik liela, ka liekas - nav iespējams uztaisīt nevienu foto bez cita tūrista kadrā. Taču izrādās, ka nav tik traki un vēlāk fotogrāfijās praktiski nemanu nevienu citu. Viegli kāpt nebija, jo jāpārvar vairākas stāvas nogāzes gan augšup, gan lejup, beigās arī karstums, taču noteikti to ieteiktu un ir tā vērts!

 

 

Skati ir vienkārši satriecoši – no drūmiem lavas laikiem, līdz daudzkrāsainiem gan zaļiem, ziliem vulkāniskiem ezeriem, gan beidzot ar dzeltenu smilšu plato krāteri apakšā. Sarkanais krāteris, kas ir it kā ir apaļš, bet vienā sienā ir pilnīgi nesaprotams lauziens – it kā kāds no krātera ārpuses būtu iecirtis lielu caurumu krātera sienā. Pie tam izskatās, it kā būtu viens cirtiens un gar cirtiena malām ir pat ielocījušās sienas malas.

 

 

 

 

Vietām kāpiens ir tik stāvs, ka daudzi krīt un šļūc lejā uz dibena. Sapratu, ka fotoaparāts ir jāslēpj iekšā somā, jo kadrs pēc kadra, kadrs pēc kadra un saproti, ka to skaisto skatu ir tik daudz, ka neviens tos daudzos kadrus pēc tam ne spēs apskatīt, ne izšķirot. Beigās viss gājiens, ar kādu stundas dabas vērošanu, aizņem tikai 7 stundas.

Taču vakarā jūt nogurumu kājās un saules apdegumu apmierinātajās sejās. No rīta apskatām zemestrīču un vulkānisko muzeju. Tas ir ļoti interesants. Lai arī daudz ko zināju, tomēr daudzas lietas muzejā bija izklāstītas izteikti saprotami un uzskatāmi. Pārsteidza, ka Jaunzēlandē notiek 14 000 zemestrīču gadā un muzejā paskatoties pēdējos on-line reģistrus, palika skaidrs, kāpēc iepriekšējās dienas pilsētelēs skanēja sirēnas.

New Playmoth.

Tālāk pārbraucam garā pārbraucienā uz New Playmoth. Brauciens ir pa diezgan ainavisku Forgotten Road (aizmirstu ceļu). Visticamāk nosaukums ir cēlies no tā, ka cilvēki un mājas praktiski uz šī ceļa nav, bet ir tikai aitas un govis. Serpentīni augšā un lejā pa kalniem, kas ir diezgan īpatnēji trīsstūrveidīgi spici. Visu ceļu, kā uzbrauc augstāk pārejā, tā var redzēt gan Ruapehu vulkāna sniegotās virsotnes, gan arī saskatīt “Doom” kalnu. Škiet, ka abus šos vulkānus var redzēt no jebkuras vietas ziemeļu salas dienvidos un tāpēc droši vien tie arī ir tik episki, ka izmantot Gredzenu Pavēlniekā. Gar ceļu vijās tāds pats "aizmirsts" šaursliežu dzelzceļš, kas mūsdienās tiek izmantots tūristu vizināšanai ar mazām automašīnām/kabīnītēm. Brauciena beigās arvien biežāk

sāk parādīties cits majestātiskais vulkāns – Taranaki, kas ir zaļš trīsturveida  kalns ar baltu, sniegotu cepuri augšā. Īpatnējs ar to, ka tas slejas viens virs lielā apkārtējā līdzenuma. Parasti kalnu nevar redzēt, jo tas ir ietinies mākoņos, bet mums tomēr paveicās (nākamajā dienā viss jau atkal bija mākoņos).

Jau iepriekš grāmatā bijām izlasījuši, ka New Playmotā janvārī vietējā parkā parasti notiek gaismas festivāls. Tiešām tas izrādās interesants un skaists, kura ietvaros papildus ir arī dažādi brīvdabas koncerti un filmas.

 

 

 

 

 

 

Dienvidu sala.

Kraistčērča.                           

No New Playmoth pārlidojam uz Kraistčērču ar lidmašīnu. Pārsteidza pasu un drošības kontrole lidostā, jeb precīzākk sakot, to pilnīga neesamība. Somas un pases nepārbaudīja vispār, svars pārsniedza atļauto un, ja būtu gribējies, tad lidmašīnā varētu ienest pilnīgi jebko. Kraistčērčas galvenais apskates objekts ir 2011.gada zemestrīcē sabrukusī centrālā katedrāle (un pa lielam arī apkārtējās

mājas). Lai arī ir pagājuši 8 gadi, vietējie nesteidzas ar katedrāles atjaunošanu, turot to par piemiņu bēdīgajiem notikumiem. Apkārtējo māju celšana no jauna gan rit pilnā sparā un pilsētas centrs izskatās kā liels būvlaukums. Pārsteidz, ka centrā ceļ daudz modernas mājas, bet nepūlas saglabāt vēsturiskās. To gan novērojam arī citās Jaunzēlandes pilsētās – centrā vecās mājas kaut kur parādās pa starpu jaunajām, modernajām mājām un viss pilsētas centra stils izskatās arhitektoniski diezgan haotisks. Vecās mājas pat tiek atstātas iekšpusē, kur apkārt apbūvē modernu ēku. Izstaigājam botānisko dārzu, kas ir sakopts un ziedošs. Ja centrs īpaši nepatika, tad pilsētas privātmāju rajoni nomalēs gan ir kā no katalogiem izkāpuši. No rīta pārdzenamo kemperu iedod augstākas klases – paredzētu 6 cilvēkiem - nu māja ar visu iedzīvi, kas vēl būs jāmācās vadīt. Tiesa, mums jāgaida stundu, lai auto saņemtu, jo parastiem kemperu īrniekiem ir prioritāte. No sākuma braucam bailīgi, bet drīz vien jau esam apraduši ar lielajiem gabarītiem. Interesanti, ka dīzelis maksā par ¼ lētāk, bet pēc tam nodoklis ir jāpiemaksā atsevišķi pēc faktiski nobrauktajiem kilometriem un cena beigās sanāk vienāda ar benzīnu. Ar nakšņošanu kemperos ir kaut kā īpatnēji. It kā ar self-contained kemperiem teorētiski var nakšņot jebkur. Taču praksē tas tā nav. Lielākajā daļā stāvvietu, rietumu krastā ir aizliegts palikt pa nakti ar kemperi vispār. Tikai maksas kempingos, kā arī to apgalvoja kemperu izīrētāji. Bezmaksas kempingos ir ļoti ierobežots vietu skaits, to nav nemaz tik daudz un tie vakarā ir pilni. Līdz ar to, līdz galam nepaliek skaidra self-contained kemperu lietderība. Nu vismaz ceļojot gar Rietumkrastu.

Rietumu krasts.

No Kraistčērčas braucam uz rietumu krastu pāri kalniem un Arthur’s Pass. Gan šis, gan arī viss ceļš gar rietumu krastu ir ļoti ainaviski, sākot no lietus-mežiem, līdz kalniem bez jebkādas veģetācijas vispār. Kalnos augšā uzejam uz svēto kalnu Kura Tahwiti –

tie ir dažādu formu lieli pelēkas klints stabi uz zaļa pakalna virsotnes. Laiks ir burvīgs un krāsas neaprakstāmas. Izstaigājam taku un apmeklējam ūdenskritumu pie Arthur’s Pass. Takas uztaisītas perfekti un brīžiem gājiens ir it kā pa tuneli, zem cieši saaugušiem apsūnojošiem kokiem. Vakarā vēl paspējam noskatīties lielisku saulrietu uz kraujas virs lielas pludmales Tasmānijas jūras krastā ar lieliem klinšu 

stabiem pie horizonta. Pa nakti paliekam stāvvietā pie šosejas un no rīta logā atrodam bukletu ar kempingu kemperiem plānu. Tā arī nesaprotu, vai tas bija draudzīgs aicinājums no vietējiem, vai no policistiem.

Rīta pusē aizbraucam uz “piedzīvojumu parku” pie Čarlstonas. Tur ir iespēja vai nu braukt pa alām ar gumijas kameru raftingā,

vai arī staigāt pa alām ar kājām un beigās apskatīt glowing worms ("ala" naktī spīdoši zili jāņtārpiņi, kas gan izskatās pēc 3cm kociņiem ar spīguļojušu astīti). Visas tūres, kā parasti, ir norezervētas, bet atkal, izmantojot ceļa biedrenes sarunātprasmi, izdodas izveidot papildus grupu. Izvēlamies staigāt ar kājām. Līdz kalnam visus no sākuma aizved ar autobusu, bet pēc tam tālāk ved ar mazu vilcieniņu cauri cieši saaugušam lietus-mežam. Ļoti jauks braucieniņš. Alas nav kaut kā īpaši aprīkotas tūristiem, lai saglabātu to dabiskumu, un mēs ejam gida pavadībā ar ogļraču lampiņu ķiverēm galvā. Sajūta tāda kā alu pirmatklājējiem, Tas ir kaut kas līdz šim nepiedzīvots. Ir apskatāmi gan stalaktīti, gan stalagmīti. Kad beigās nonākam līdz glowing worms, tad sajūta ir pasakaina – it kā tumšajās debesīs mirgotu daudzi tūkstoši zilu mazu zvaigznīšu. Tomēr jāsaka, ka cena par tūri ir paliela, bet pašas alas veidojumi, neliekas nekas īpašs, salīdzinot ar analogiem Slovēnijā, Gruzijā vai DĀR. Protams, savukārt, glowing worms dod alām papildus vērtību. Pēcpusdienā apskatām Punakaiki “kārtainās

pankūku” klintis pret kurām tiecas vairāku metru augsti jūras viļņi. Pa ceļam liekas, ka esam ieraudzījuši Jaunzēlandes nacionālo putnu – kivi, kas šiverē gar klintīm starp krūmiem, taču vēlāk papētot, nekā - tas izrādās tikai weka. Kā vēlāk izpētījām, kivi ieraudzīt ir ļoti grūti un pa lielam tikai naktīs.

Iebraucam apskatīt Franc Josef ledāju. Pēc iepriekš redzētām bildēm, ledājs neizskatās nekas īpašs, taču klātienē skats ir varens, kad to ieraugām majestātiski slienoties pāri visai ielejai. Kā jau arī citur Pasaulē, arī šis pēdējo 100 gadu laikā ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Tiek uzskatīts, ka globālās sasilšanas dēļ. Rietumu krasta ceļš tiešam ir ļoti gleznains un skaists, ainavas ir pilnīgi savādākas ir pa 20km. Īpatnēji un mazliet biedējoši ir “spoku meži” – it kā nokaltuši koki, kas tikai pašās galotnēs ir ar kaut kādu veģetāciju. Īpaši skaists ceļš ir no Wanakas līdz Haasai. Tas vijas pa serpentīniem gar diviem ezeriem. Ceļi šauri un vienā brīdī pretimbraucošais kemperis iebrauc mūsu joslā, kā rezultātā šķiramies no pagrieziena rādītāja nosegstikla. Vainīgais no notikuma vietas aizlaižas, tad nu vēlāk nākas piemaksāt par skādi pie kempera atdošanas.

No rīta attīram kemperu – tam ir paredzētas speciālas pašapkalpošanās stacijas, kur bez maksas var izmest visus atkritumus, izlaist tualetes un netīrā ūdens tvertnes, kā arī uzpildīt tīru dzeramo ūdeni.

Routeburn takas piedzīvojums (un tas kā dažreiz nevajag iet pārgājienā Smile).

Nākamajā dienā dodamies uz Routeburn taku ar transfēru. Taku plānojam iziet 3 dienās, un diemžēl  otrajā dienā sola lietu un pagalam nejauku laiku. Tā, kā esmu pamanījies diezgan pamatīgi apaukstēties iepriekšējo dienu ezera peldē, tad tas nemaz neiepriecina.

Līdz šim nav bijusi pieredze ar vairāku dienu taku pārgājieniem un arī neesam nekādi profesionālie taku gājēji, tāpēc drēbes un pārējo paņēmām līdzi, kas nu mājās bija atrodams. Lieki teikt, ka bijām gatavojušies uz laiku +20 grādiem, bez lietus. Pirmajā dienā taka brīnišķīga, karstums liels, aizejam līdz kalnu mājiņai diezgan ātri baudot brīnišķīgo apkārtni.  Tā, kā rīt sola lietu, tad aizdodamies pa taku vēl kādu 1.5 stundu uz priekšu kalnā, lai vēl vairāk pabaudītu augstkalnu skatus, ko rīt varētu arī neredzēt. Skati ir aizgrābjoši ar ūdenskritumiem, puķēm kalnu pļavās, sniegotiem kalniem un tālām ielejām. Tomēr naktī jūtu, ka veselība ir vēl pasliktinājusies, jo sasvīstot ejot un vienlaicīgi dzesējoties ar vēju, ir viegli nonākt slimības riska zonā. Nakts ir skaidra un diezgan auksta. Sāku nopietni apsvērt tomēr doties lejā un nekāpt tālāk augstāk kalnos lietus apstākļos, kas tur izpaudīsies kā sniegs. Taču, tā kā taka ir vienvirziena, un otrā galā mums ir sarunāts transfērs ar tālāku brauciena plānu, tad beigās nolemju riskēt un turpināt ceļu.

7.00 no rīta debesis ir pilnīgi skaidras un nav pilnīgi neviena mākonīša, taču laika prognoze ir nepielūdzami precīza un 9.00 jau gāž

lietus. Nu ko, lai nesaslapinātu siltās drēbes, tās sapakojam somās un dodamies pa kalniem šortos. Lielākā daļa no gājējiem ir noekipējušies pilnībā, taču diezgan daudzi ir novērojami ejam šortos (arī paši kalnu gidi). Uzmetam parastos "Rimi" lietus mētelīšus (par 1EUR) sev un somām pāri, un dodamies.

 

 

 

 

Ir gan arī vēl lielāki avantūristi, kas iet pa taku šortos, īsos krekliņos un ar lietussargu, vai ar atvērta tipa tirgus tašu, kas pēc pāris
desmit minūtēm jau ir pilna ar ūdeni. Šodien jānoiet pa kalniem ir 20km. Lietus ir spēcīgs, taču vistrakākais ir vējš, kas gāž no kājām nost, rauj nost plēvēs. Tagad palieks skaidrs, ka kaut nedaudz labāk būtu, ja plēves būtu vismaz garās un vēl ar rokām, jo roku caurumos vējš stipri mēģina iepūst, to saplēst, kā arī tur tiek iekšā ūdens. Lai vējš nerautu nost kapuci, iekožos tajā ar zobiem. Rokas salst pamatīgi (cimdus biju paņēmis līdzi, bet aizmirsu somā, lejā). Iebāžu rokas kabatās, bet atstāju ārā īkšķus, ar kuriem pieturēt plēvi. Uz kalnu pārejas grādi jau ir ap 0 un vienīgā vēlme ir atrasties daudzus desmitus kilometru attālumā no šīs takas. Bailes, ka tas var beigties ar plaušu karsoni, liek uzturēt ļoti ātru tempu.

 

 

 

Visa taka ir pārvērtusies kalnu upēs, visi strauti ūdenskritumos, nākas brist tik pa ūdeni uz priekšu, nemēģinot atrast kādus akmeņus, pa kuriem varētu pāriet virs ūdens. Redzu, ka arī visiem ekipētajiem un neekipētājajiem gājējiem neiet ne par matu siltāk, vai vieglāk. Protams, apkārtējie kalni tīti lietus mākoņos un tos nav ne laika, ne vēlmes apstāties un apskatīties. Pēc izmisīgi nocīnītiem 10km taka sāk iet lejup un parādās koki.

 

 

 

 

Tie piesedz vēju un nu jau var sākt skatīties apkārt, pabaudīt dabu un uzņemt kādas fotogrāfijas. Mežs viss ir pilnīgi zaļš ar sūnu – sākot no zemes, akmeņiem līdz beidzot ar kokiem. Sajūtas tādas, kā pasaku mežā un skati ir elpu aizgrābjoši. Neskatoties uz lietu un nosalušajiem locekļiem, nu jau tiešām baudām dabas skatus. Vēl pēc pāris kilometriem iegāžamies kalnu namiņā, kur jau ap krāsniņu sadrūzmējušies un sakāruši slapjās drēbes kādi divdesmit citi gājēji. Cilvēki, ļoti draudzīgi, jautri tērzē un pārspriež pārdzīvotās mokas, jautri sagaidot katru nākamo takas pievārētāju. Aši pārvelkam sausas drēbes, uzsildām silto ēdienu un pielīpam pie krāsniņas sasildīties. Pēc stundas jādodas tālāk, lai paspētu līdz savam namiņam pirms check-in. Kā par laimi, lietus ir mitējies, daļu drēbes velkam sausas, daļu slapjās atpakaļ un dodamies tālāk.

Nu jau gan varam mierīgi doties un baudīt apkārtni, lai gan iekšējais pārsalums nav pazudis. Veģetācija ir ļoti mainīga un ir interesanti ķērpju koki, lielo paparžu lauki, priedītes. Īpaši iespaidīgs ir Earland ūdenskritums, kur taka principā paiet gandrīz apakšā zem ūdenskrituma, kas gāžas no 174m augstuma. Lietus dēļ šobrīd tas ir ļoti pilns ar ūdeni un spēcīgs, bet vējš aiznes ūdens lietu no tā daudzus metrus nost no klints, virs takas. “Ūdenskrituma lietus” šoreiz jau mūs pilnīgi vairs neuztrauc. Pēdējos kilometrus  jau sāk spīdēt arī saulīte, bet sasildīt līdz galam tā nespēj. Nonākam namiņā un tur jau priekšā citi gājēji, kam klājies daudz bēdīgāk – visas mantas, t.sk., piemēram, guļammaiss, ir tik slapjas, ka no tām vienkārši tiek izgriezti spaiņi ar ūdeni. Pilnībā slapja pase. Kāds krītot uz slidenajiem akmeņiem pagriezis kāju, tā, ka nākamajā rītā ir izsaukta citu gidu palīdzība, lai varētu vispār viņu nogādāt lejā. Kāds ar ļoti lielām grūtībām spēj piecelties vai pārvietoties kaut kur augšup/lejup. Visa lielā koptelpa piekarināta pilna ar žūstošajām mantām. Taču, pārģērbjoties sausās drēbēs, ieēdot un iedzerot siltus dzērienus, pamazām viss sāk ieiet normālajās sliedēs.

No rīta diena atkal ir saulaina, drēbes ir izžuvušas un atlikušos kilometrus vienkārši jau staigājam priecādamies par dabas brīnumiem. Tiesa, “iekšējais pārsalums” nepazūd un vējiņš vēl arvien neļauj justies pavisam komfortabli.

Kopumā jāsaka, ka taka ir neiedomājami skaista un to viennozīmīgi ir vērts iziet (paldies Dunduri par ieteikumu). Pat neskatoties uz to, ka visticamāk, ka kādu daļu no takas brīnumiem tā arī neredzējām lietus un sliktā laika dēļ. Protams, skaidrs ir arī tas, ka tomēr gājienam ir pienācīgi jāsagatavojas.

Milford Sound.

Pēc takas transfērs mūs aizved uz Milford Sound. Cilvēki maksā diezgan lielu naudu, lai apskatītu šo fjordu ar lidmašīnām,vai
pavadot 5 stundas autobusā vienā virzienā no Kvīnstaunas. Uzreiz izbraucam pa fjordu ar kuģīti. Skaisti. Masīvi, gandrīz vertikāli, stāvi kalni slejas ārā no ūdens un tikpat daudz droši vien tie ir arī zem ūdens. Gar malām majestātiski ūdenskritumi. Visi cilvēki ir šortos un T-krekliņos, jo spēcīgi spīd saule, taču mēs spējam atbrīvoties no vairākām drēbju kārtām ļoti lēnām, jo iekšēji nespējam vēl uzsilt.

 

 

 

 

 

Krastos laiski saulītē guļ roņi. Beidzot tikai

kempingā, karstā dušā, izdodas atsilt pilnībā. Saulē ārā grādi ap 28, bet šeit īpaši (ir arī citās vietās) ir neciešamas mušiņas, kas kož potītēs un ap roku locītavām. To ir daudzi tūkstoši un koduma vietas pēc tam stipri niez kādas trīs dienas. Labi, ka kempingā par brīvu ir pieejamam mušiņu atbaidītājziede.

 

 

 

 

 

Kvīnstauna.

Dodamies ar trasfēru atpakaļ uz Kvīnstaunu. Brauciens ir 5 stundas, jo jāapbrauc apkārt lielajiem kalniem.

Taču ceļš nav garlaicīgs un apkārtne atkal ir pilnīgi savādāka, kā līdz šim redzētais. Daudz līdzenumu, kas pilni ar aitām, kurus skaits ir tik liels uz platību, ka vietumis lauki izskatās kā drīzāk ar akmeņiem no vienas vietas nosēti. Šķiet, ka pati Kvīnstauna ir tūristiskākā Jaunzēlandes pilsēta. Ielas pilnas ar tūristiem, veikaliņiem, restorāniņiem, bāriem un dažādu aktivitāšu piedāvātājiem. Liekas, ka šajā pilsētiņā vismaz ēkas ir celtas vienādā stilā un nav jaunais sacelts krustu šķērsu ar veco. Aktivitātes ir dažnedažādas un izvēlamies pamēģināt ātrumlaivu braucienu. Brauciens ir gana dārgs (~80EUR), bet, pēc tam šķiet “katra penija” vērts. Ātrumlaiva ar 90-95km ātrumu traucas pa upi starp šaura, līkumota kanjona asajiem klints stūriem. Principā visu laiku brauciens iet uz “milimetriem”. Ik pa laikam šoferis uzmet 360 grādu apgriezienus jautrībai un ūdens šaltīm gāžas pāri galvai. Ļoti patika. Tiesa jāsaka, man šķiet, ka mums paveicās ar laivas šoferi, jo citiem ātrumi un šoferu meistarība neizskatījās tika liela.

Waiheke sala.   

Pēdējā dienā esam atpakaļ Ziemeļu salā un nolemjam aizdoties ar kuģīti uz Waiheke salu, kas atrodas 40 minūšu braucienā no Auklendas. Ļoti jauka, zaļa un mierīga sala. Vismaz uz salas beidzot ieraudzījām vīna dārzus, savādāk līdz šim nebijām redzējuši nevienā vietā vinogulājus un nebija skaidrs, no kurienes tad rodas izslavētie Jaunzēlandes vīni. Vīna un alus darītavas ir daudz dažādas viena pie otras un ejam pa vīna ceļu, kas ved taisni cauri vīna dārziem pa-degustēt dažādus vīnus. Šeit laiks un ainava uzreiz izraisa asociāciju ar Itālijas vai Grieķijas dabu. Nonākam pie Onetangi līča. Tas ir liels līcis ar baltām smiltīm, pilnu ar gliemežvākiem, zilu jūru, gar kuru skalojas mazi balti vilnīši. Gar malu vietumis palmas. Karstums liels, bet fotogrāfijas sanāk kā no ka Seišelu salām.

 

 

 

 

 

 

 

 

Atpakaļceļš mājup uz Latviju gan liekas ļoti nogurdinošs, bet lai padarītu to interesantāku, izmantojam iespēju stopoverā apskatīt Ķīnas mūri, kas tikai pievieno vēl kādu odziņu, tā jau skaistajam un interesantajam braucienam. Uz mūra nav silts - ir ap 0 grādiem, bet toties tūristu ir ļoti maz un varam mierīgi pastaigāt pa mūri neviena netraucēti, kā arī uzbildēt vientuļu mūri bez cilvēkiem.

 

Māris
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/04/2009
Ziņas: 3060
Manīts: pirms 27 min

Ļoti jauks apraksts, sakārojās kādreiz mūžā uz turieni aizbraukt.

Man vēl patiktu, ja bilžu būtu vēl vairāk un nedaudz lielākā sasaistē ar tekstu. Bet ļoti labs apraksts, un skati elpu aizraujoši.

iglici
Lietotāja iglici attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/04/2013
Ziņas: 562
Manīts: pirms 22 st

Jauks apraksts! Mēs izbraucām gandrīz identisku maršrutu tikai no otra gala. Sākām Kvīnstaunā un tad ar auto devāmies līdz Oklendai. 

Linca
Tiešsaistē
Kopš: 11/10/2009
Ziņas: 2619
Manīts: pirms 13 min

Super apraksts un bildes! Ar prieku izlasīju! Sakārojās uz Jaunzēlandi Smile

Ilmis
Nav tiešsaistē
Kopš: 08/02/2011
Ziņas: 207
Manīts: pirms 2 st

Māris rakstīja:

Man vēl patiktu, ja bilžu būtu vēl vairāk un nedaudz lielākā sasaistē ar tekstu. 

Bilžu ir ļoti daudz (ap 600), bet tikai ar šo ielikšanu jau tas ir ļoti piņķerīgs čakars, lai saliktu kopā ar tekstu. Ir arī ļoti grūti tās bildes piemeklēt tieši tekstam, jo kādas bildes ir neko neizsakošas, kādas atkal ir plaši pieejamas internetā. Nu vismaz visas bildes ir no tām vietām, par kuru ir texts. Bet nu, piemēram, varēja ielikt bildi no karsto avotu pludmales... taču tā bilde izstatītos, kā Vecāķu pludmales vasarā ar saraktām bedrēm. Nekas īpašs. Tas jāredz un jājūt uz vietas. Vai arī Pankūku klintis - iespaidīgs veidojums, bet tai pat laikā, ja google apskatās, tad pilns ar tām bildēm. Kāda jēga atkārtoties un tāpēc liku kaut ko savādāku, kas tur vēl ir redzams. Ātrumlaiva starp kanjona sienām... tas ir video - sajūtas, savukārt, bildes nekādas u.t.t.     

Debesmanna
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/12/2009
Ziņas: 364
Manīts: pirms 4 st

Mums ik pa brīdim rodas sajūta, ka mūs noklausās. Kad mājās ko apspriežam, nākamajā dienā telefonā tiek piedāvātas tieši apspriestās lietas. Nu google, pieņemam un dzīvojam tālāk. Bet tagad izrādās, ka arī ceļakāja noklausās Smile , jo vakar spriedām par ceļošanu uz Jaunzēlandi, tas pamazām iezīmējas kā nākotnes galamērķis un re, šodien arī apraksts piedāvājumā Smile Paldies par izsmeļošo aprakstu!

RX
Lietotāja RX attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 04/07/2009
Ziņas: 2637
Manīts: pirms 1 d
Kur:

Paldies autoram par šo aprakstu. Izmantoju to, kad lēmām, ko apskatīt ziemeļu salā. Par Tongariro pārgājienu gribu piemetināt, ka taku sākumos Ketetahi road un Mangatepopo road auto stāvēšana atļauta max 4h, bet pa to laiku, protams, nevar paspēt aizskriet uz galvenajiem apskates objektiem. Mašīnu bez maksas var atstāt pāris kilometrus no taku sākumiem, un jāatrod iepriekš, kā sarunāt transfēru no punkta uz punktu. Mēs neko par to nezinājām. Sieva līdz apskates objektiem nekāpa arī spēku izsīkumu dēļ, un devās atpakaļ uz auto, lai nesaņemtu 500 NZD sodu (tādu summu mums minēja Mangatepopo sastaptais vietējais pārstāvis). Man no Mangatepopo līdz smaragda ezeriem un atpakaļ vajadzēja 5h. No Ketetahi puses negājām, jo nobiedēja brīdinājuma zīmes, ka bez alpīnisma pieredzes bezmazvai tur labāk  nelīst. 

Rotorua iezemiešu kultūras šoviem bija vairākas izvēles. Kaut arī Holiday Inn Rotorua mums deva 50% atlaižu kuponu Whakerewarewa programmai (2 kuponi palika pie manis - droši PM, ja ir vēlme tos dabūt), izvēlējāmies krietni dārgāko Mitai Maori Village šovu, ko rekomendēja zinoši cilvēki. Nenožēlojām. Bija interesanti deju un vokālie priekšnesumi, bija iespaidīgs šovs ar laivu, kā arī ļoti labi pabaroja. Savukārt Te Puia  geizera izvirdumu varējām vērot tieši no minētās viesnīcas balkona. Viesnīca 3 naktīm sanāca par velti, jo bija iekrāti punkti. Te nu ir vērts tos punktus kādas akcijas laikā kaut vai piepirkt par naudu, ja citādi nav sakrāti, jo viesnīcas Rotorua nebija lētas.

Must see, protams, ir Wai-O-Tapu un varbūt arī Waimangu parki. Konkurē pat ar Yellowstone redzēto.  

Bijām apskatīt arī Waitomo glowworm alas, kas nebija lēti, bet ļoti iespaidīgi. Nudien kādi 10 000 jāņtārpiņi tumšas alas griestos. Gribējās redzēt kivi putnus, tāpēc pēc alām iebraucām netālu esošajā putnu dārzā, kur paspējām tieši uz kivi barošanu.

Vēl ziemeļu salā iesaku kā apskates objektu iekļaut Waipoa Forest, kurā saglabāti masīvie kauri koki. Resnākais no tiem ir 5,2m diametrā ar 208m3 koksnes un 2000 gadu vecumu. Iespaidīgi! Pa ceļam var izbaudīt arī citus pirmatnējās floras skatus ar paparžkokiem. Brīnos, ka Waipoa līdz šim neviens nebija pieminējis.

 

 

 

becina
Nav tiešsaistē
Kopš: 17/04/2009
Ziņas: 261
Manīts: pirms 25 min

RX rakstīja:

 Bijām apskatīt arī Waitomo glowworm alas, kas nebija lēti, bet ļoti iespaidīgi.

iesaku izmantot atrakcijām/ aktivitātēm Jaunzēlandei ( arī Austrālijai un Fidži  aktivitātēm)

www.bookme.co.nz/things-to-do/rotorua-taupo/activities/adventure/canyoni...

becina