Dienvidamerika 2011: Peru, Bolīvija, Čīle

11 atbildes [Pēdējā ziņa]
Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 20 st

Pāris gadus atpakaļ, filmas „Bolivia, the Altiplano” (no filmu sērijas „Travels to the Edge with Art Wolfe”) iespaidā, radās plāns 3 nedēļu ilgam ceļojumam uz Peru, Bolīviju un Čīles ziemeļu daļu. 2010.gada rudenī plāns nerealizējās, jo aviobiļetēm uz Peru bija pagalam nedraudzīgas cenas. Pagājušogad sākotnējais plāns bija apceļot ASV rietumkrastu, tika iegādātas aviobiļetes uz Ņujorku. Bet tā kā ceļabiedri atbira un parādījās visai pieklājīga cena lidojumam no Ņujorkas uz Limu (252 LVL no cilvēka, turp atpakaļ, LAN/Delta), abi ar vīru nolēmām šo iespēju garām nelaist.

Plāns bija sekojošs: Lima – Cuzco – Machu Picchu – Puno – Titikaka – Copacabana – La Paz – Uyuni – San Pedro de Atacama – Arequipa – Lima.

Sākumā doma bija apceļot visu pašiem, bet beigās veicot aprēķinus un izsverot riskus (neparedzētu izmaiņu iespējas, vēlme stiept līdzi dārgu fototehniku utt.), nolēmām izmantot vietējās tūrfirmas pakalpojumus. Iepriekš pasūtīta 20 dienu ekskursiju programma no Bolīvijā bāzētas kompānijas Turismo Bolivia Peru / Bolivia Expedition (http://www.turismoboliviaperu.com) izmaksāja 1830 USD vienam. Cenā iekļauts transports, 3* līmeņa viesnīcas ar brokastīm (dažas viesnīcas bija 4*), ekskursijas (daļa privātas, daļa grupās; daļā iekļauta ēdināšana), gidi, transfēri Peru un Bolīvijā (Čīlē šie nedarbojas). Rupji rēķinot, no cilvēka pārmaksājam kādus 200 LVL. Pašiem ceļojot šo summu iespējams samazināt vēl vairāk - īpaši uz viesnīcu rēķina (daļai mūsu viesnīcu cena par nakti sasniedz 100 – 120 USD). Taču, ja pašiem negribas plānot, tad, manuprāt, šī ir ļoti laba alternatīva LV tūrfirmu neadekvāti dārgajiem piedāvājumiem.

Nedaudz biedējoši bija 30% priekšapmaksu caur Western Union nosūtīt privātpersonai uz Bolīviju – galu galā, pēc naudas saņemšanas par mums neviens varēja nelikties ne zinis. Bet kompānija izrādījās uz goda un nodrošināja visu kā mūsu saskaņotajā programmā bija paredzēts.

Atgriežoties no Dienvidamerikas ir jābūt sertifikātam par dzeltenā drudža poti. Tādu uztaisījām, bet nevienā brīdī neviens to nepārbaudīja. Vīzas nebija vajadzīgas.

Principā ceļojumu jau pati biju izplānojusi, tāpēc būs arī noderīgas saites, norādes par dažādiem objektiem un cenas.

 

Peru (1.daļa)

 

15.septembris

Pirms ierašanās Limā, pirmo nakti esmu norezervējusi pati hostelī Condor’s house (http://www.condorshouse.com), kas atrodas Miraflores. Nu kaut kur jau prātā bija doma, ka mūs var „uzmest” (kā nekā priekšapmaksa jau saņemta) un tad, lai pirmā nakts nav gluži uz ielas jāpaliek... Kad lidostā mūs sagaida šoferītis, atvieglojumā varam nopūsties – tad jau viss būs labi. Tiekam nogādāti hostelī – nu priekš mugursomnieku iestādījuma ir tīri OK, meitene recepcijā ļoti jauka un atsaucīga, izstāsta mums kur tuvākie veikali, ēstuves. Pēcpusdienā dodamies pilsētas apskates tūrē: sākumā apskatam Miraflores rajonu un Mīlestības parku, no kura paveras jauks skats uz Kluso okeānu. Šajā parkā izveidoti ļoti simpātiski soliņi, kas izrotāti ar mozaīkām, atgādinot Gaudi arhitektūras motīvus Barselonā. Tā kā esam ieradušies ziemas sezonā, izbaudām šim laikam raksturīgos Limas laikapstākļus – ir pavēss un mitrs, debesis apmākušās, miglā un dūmakā tītas. Apmeklējam piramīdu Huaca Pucllana, kas veidota no adobes un māla ķieģeļiem. Izrādās, šādas piramīdas Limā ir simtiem, taču tikai dažas tiek aizsargātas un atjaunotas; daudzviet pāri arheoloģiskajiem pieminekļiem plešas pilsētas apbūve, ceļi, atkritumu izgāztuves utt. Izbraucam caur San Isidro, kas pazīstams kā ekskluzīvs dzīvojamais un finanšu rajons ar simtiem gadu veciem olīvkokiem, kas gadsimtus atpakaļ ievesti no Spānijas. Apskatam pilsētas laukumus - Plaza San Martín un Plaza Mayor (Plaza de Armas) ar iespaidīgām koloniālās arhitektūras ēkām – Limas katedrāli, Arhibīskapa pili, valdības ēku u.c. Ļoti iespaidīga ir San Francisco baznīca, diemžēl iekšā fotografēt nedrīkst. Šī baznīca ir slavena ar savu mākslas muzeju, kurā ir labākā koloniālās mākslas ekspozīcija Latīņamerikā. Pasaules slavena ir klostera bibliotēka, kurā glabājas 25 000 antīko tekstu. Ieejot tajā, apņem vēstures elpa. Grāmatas stāv saputējušas plauktos 2 līmeņos, uz augstāko ved vītņu kāpnītes, priekšplānā 20 kg smaga dziesmu grāmata... Virs kāpnēm, kas ved uz bibliotēku atrodas mauru stila kupols, kas veidots no Nikaragvas ciedra. Koka gabaliņi salikti kā puzzle - bez naglām, līmes vai citas saistvielas. Iespaidīgi ciedrkoka grebumi ar Bībeles motīviem atrodami arī kora telpā. Baznīca ir dabūjusi ciest no zemestrīcēm – dažas sienas manāmi šķības. Vietām uz sienām no flīzēm izlikti svēto attēli – bet ja nu kāda flīzīte ir pazudusi, vietējie izlīdzas uzliekot, piemēram, citu galvu, nu tā – ar humoru. Iespaidīgas liekas katakombas, kur glabājas 70 000 cilvēku skeleti. Līdz pat 1808.gadam šeit atrādās Limas kapsēta. Pirms kāpiena pazemē, gids pajautā, vai kādam gadījumā nav klaustrofobija – tad neesot ieteicams tur iet. Protams, arī jārēķinās, ka visapkārt daudz, daudz kaulu rokas stiepiena attālumā. Vienviet tādā kā akā pat izveidota kompozīcija no kauliem un galvaskausiem. Pēc ekskursijas esam gana saguruši un dodamies pie miera.

 

16.septembris

No rīta lielveikalā iepērkam ūdeni un uzkodas. Secinām, ka Miraflores rajons tūristu pastaigām ir visai drošs, vismaz diennakts gaišajā laikā. Pēc recepcijas meitenes ieteikuma aizstaigājam līdz mazai mīlīgai kafejnīciņai - Cafe Arabica (Calle Recavarren 269), kur nobaudām tiešām labu kapučīno un marakujas kūku, arī atmosfēra šeit pa pirmo. Pēcpusdienā šoferītis mūs aizved uz Cruz del Sur staciju. Nododam lejas bagāžu un dodamies ~20 h garā braucienā uz Kusko (Cusco). Braucam ar augstākās klases autobusu (Cruzero Suite) – krēsli ērti un plati, nolaižami gandrīz horizontāli, rāda filmas, cenā iekļauta arī ēdināšana (vakariņas un brokastis) un dzērieni. Brauciena laikā tiek izspēlēts Bingo, uzvarētājs balvā saņem Cruz del Sur autobusa biļeti. Visus skaitļus gan sauc spāņu valodā, bet, pateicoties zināmai līdzība ar franču valodu, ātri vien iemācos tos atpazīt.

Cruz del Sur biļetes var pasūtīt šeit: http://www.cruzdelsur.com.pe (Lima - Kusko biļetes cena nepilni 70 usd.)

Šo posmu var arī lidot, taču tas sanāk krietni dārgāk (mūsu datumos atšķirība bija vairāk kā 100 usd uz cilvēku). Vēl arī jāņem vērā tas, ka Kusko atrodas ~3400 m augstumā. Internetā var atrast daudz informācijas par augstuma slimību, kas var rasties strauji ierodoties augstu kalnos. It kā tiek ieteikts lietot Diamox tabletes, pie mums nopērkamais ekvivalents ir Diacarb. Līdzi mums bija, bet palasot blakusparādību sarakstu, izlēmām tomēr tās nelietot. Lielos daudzumos patērējām vietējos līdzekļus - kokas tēju un kokas konfektes.

 

17.septembris

~10:00 ierodamies Kusko. Liekas, ka ar augstumu nav tik traki, pašsajūta diezgan laba. Pakaļ neviens nav atbraucis, jo esam ieradušies stundu ātrāk kā paredzēts. Sazvanām savu kontaktpersonu un jau pēc 10 minūtēm mums atbrauc pakaļ. Šoferis runā tikai spāniski, līdz ar to nekāda dižā komunikācija mums nesanāk. Paliekam viesnīcā Siete Ventanas (http://hotelsieteventanas.com). Viesnīca ļoti laba un atrodas pāris kvartālu attālumā no centrālā laukuma - Plaza de Armas. Pēcpusdienā dodamies ekskursijā. Apskatam Kusko katedrāli, Koricancha jeb Saules templi, Sacsayhuaman ceremoniālo kompleksu, no kura paveras jauks skats uz pilsētu no augšas, kā arī citus objektus. Vakarā ejam noprovēt vietējās delikateses – jūras cūciņu (55 soles ~ 11 LVL) un ceviche (25 soles ~ 5 LVL), kas ir laima sulā marinēta forele ar sīpoliem, sāli, pipariem, kinzu un citām garšvielām.

 

18.septembris

Šodien ekskursija uz Svēto ieleju (Sacred valley). Sākumā apskatam Pisac ciemu, terases un katakombas. Tad dodamies uz slaveno tirgu – Pisac market. Kā jau iepriekš lasīts, šī tirgus burvība ar laiku ir zudusi un tas ir pārvērties vien par kārtējo suvenīru pārdošanas vietu tūristiem, izņemot vienu nelielu daļu, kur joprojām vietējie tirgo dārzeņus, gaļu, dabīgas krāsas utt. Šī daļa ir diezgan kolorīta. Īpaši jauki izskatās pavecās sieviņas ar milzīgiem krāsaina auduma saiņiem uz muguras un piemīlīgiem „katliņiem” galvā. Noprovējam empanadas, kas ir pīrādziņi ar gaļas, siera vai citu pildījumu. Tirgū atrodas vecākā krāsns un turpat var nobaudīt vietējo dzērienu Chicha morada, kas pagatavots no melnās kukurūzas (man likās, ka garšo pēc lāceņu ievārījuma). Šeit tas tiešām bija vislabākais. Tālāk dodamies uz Ollantaytambo, kur apskatam vēl vienu arheoloģisko kompleksu. Nobeigumā apmeklējam Chinchero ciemu, kurā noskatāmies demonstrāciju, kā tiek vērpta un krāsota vilna - gan ar dažādiem augiem, gan karmīnvabolēm. Protams, visinteresantākā krāsviela ir mazās vabolītes, kas dzīvo uz kaktusiem (turpmāk ceļojumā nereti redzēsim šādus kaktusus, kuri pa gabalu izskatās it kā būtu pārklāti ar baltu pelējuma kārtiņu, kas liecina, ka uz tiem mīt karmīnvaboles). Saspiežot vaboli, tiek iegūta tumšsarkana krāsa, kuras toni var mainīt piejaucot sāli, laima sulu u.c. Dzijas krāsošanā izmanto arī kaltētu vaboļu pulveri. Apskatam katedrāli. Tās priekšplānā izveidots neliels tirgus, kur iespējams iegādāties dažnedažādus suvenīrus, skaistos un krāsainos auduma izstrādājumus u.c. No lieliem katliem tiek tirgotas vārītas kukurūzas vālītes, kuras graudi ir reizes 5 lielāki kā mums ierastie.

 

19.septembris

No rīta tiekam nogādāti Poroy stacijā, no kuras dodamies 3 h garā braucienā uz Aguas Calientes. Šajā posmā monopolisti ir Peru Rail (http://www.perurail.com), līdz ar to biļetes ir diezgan dārgas. Lētākās maksā 124 usd (turp – atpakaļ). Brauciens ir ļoti baudāms, jo skati aiz loga mainās no plašiem laukiem un maziem miestiņiem līdz pat džungļiem. Gabaliņu pirms Aguas Calientes vilciens piestāj pieturā, no kuras iespējams doties populārajā Inku takas (Inca trail) trekingā – vairāku dienu pārgājienā līdz Maču Pikču. Šoreiz laika trūkuma dēļ to izlaižam, varbūt citreiz... Nonākot galā, mums par pārsteigumu, stacijā mūs neviens nesagaida, tāpēc dodamies paši meklēt savu viesnīcu – Hotel Royal Inti Inn (http://www.royalintiinnmachupicchu.com). Tā kā adrese man bija līdzi – ātri vien to arī atradām. Viesnīcas pārstāvis ļoti atvainojās, ka nav paspējis mūs sagaidīt, jo bijušas problēmas ar citiem tūristiem. Ņemot vērā, ka pilsētiņā ir vien dažas ielas, pārāk par to nepārdzīvojam. Toties istabiņa mums ir ļoti jauka. Dodamies pastaigā pa galveno ielu, kas ved lejā no kalna. Nekā daudz jau te nav – veikaliņi, ēstuves, viesnīcas, centrālais laukums un upe. Pirms tam lasīju, ka šī it kā esot neglītākā Peru pilsēta – hmmm... nu es tā neteiktu, man tīri labi patika. Noskatām ēstuvīti, kur cenas izskatās krietni draudzīgākas, kā citur, bet mūs diemžēl tur nelaiž iekšā, jo tā esot paredzēta tikai vietējiem... Pēcpusdienā sākas pamatīgs lietus, uz 15 min pat pazūd elektrība. Romantiski.

 

20.septembris

Ceļamies jau 5:30. Pabrokastojam un dodamies uz busa pieturu. Kādas 10 min stāvam rindā. Tad pus stundā buss mūs pa serpentīnu uzved augšā līdz ieejai Machu Picchu kompleksā. Sagaidām savu gidu. Sākumā stāvs kāpiens augšup, bet jūtams, ka fiziskā slodze ir krietni panesamāka, ja salīdzina ar Kusko, jo šeit augstums ir vairs tikai 2430 m. Izejot no koku aizsega, paveras klasiskais skats uz Waina Picchu kalnu, kura pakājē skatāmas inku citadeles drupas. Kāpiens Waina Picchu diemžēl izpaliek, jo neilgi pirms mūsu apmeklējuma ieviesta jauna kārtība - biļetes jārezervē 2 – 3 mēnešus iepriekš. Mūs izvadā pa dažādām kompleksa daļām – apstāsta par inku astronomiju, saules pulksteni utt. (Plašākā stāstījumā neiegrimšu, jo šis nu ir tas objekts, par kuru informācija atrodama pārpārēm.) Pēc tam paši paklaiņojam pa teritoriju un baudām skaistos skatus. Kopumā ļoti iespaidīgi. Laiks mākoņains, brīžiem uzsmidzina, brīžiem uzspīd saulīte. Atpakaļceļā aizejam uz viesnīcu savākt tur atstātās mantas un dodamies papusdienot. Pie vilciena stacijas nositam nedaudz laika, paklaiņojot pa tirgu. Cenas te šķiet dārgākas kā citur – nu bet vieta jau arī ekskluzīva. 3,5 h vilcienā un esam Poroy, kur mūs sagaida šoferītis un nogādā viesnīcā.

Nedaudz praktiskas info: Ieeja Machu Picchu maksā ~45 usd (ja kāpj Waina Picchu, papildus vēl 10 usd), buss 16 usd (turp – atpakaļ).

www.machupicchu.gob.pe – oficiālā lapa, kur var rezervēt biļetes

http://www.machupicchutickets.com – detalizētāka info par biļetēm un to iegādi

http://www.andeantravelweb.com/peru/destinations/machupicchu/index.html - šeit var atrast alternatīvus veidus, kā nokļūt Machu Picchu (ir arī daudz citas informācijas).

 

21.septembris

No rīta mūs nogādā līdz busam, kas mūs 9 stundās aizvizinās uz Puno. Busā ir gan gide, gan pavadone, kas dala dažādus dzērienus. Pa ceļam apskatam vairākus objektus: katedrāli ar Andu „Siksta kapelu”, Raqchi arheoloģisko centru, La Raya kalnu pāreju (virs 4000 m) un mini muzeju. Iekļautas arī pusdienas. Šo posmu var mērot arī ātrāk, ja izvēlas busu bez pieturām, bet mums likās sakarīgāk laiku pa laikam izlocīt kājas. Vēl ir variants braukt ar vilcienu (Peru Rail), bet tas ir dārgi. Vakarā esam Puno. Paliekam Hotel Qalasaya. Viesnīca super – numuriņš mums 9 stāvā ar skatu uz Titikakas ezeru. Vakariņas šoreiz uzēdam ķīniešu ēstuvē, uz abiem samaksājam 30 soles (ap 6 LVL).

22. septembris

 

Šodien ekskursija pa Titikakas ezeru. Uzkāpšana uz kuģīša komiska – pāri rindai citu kuģīšu. Pirmā pietura – Uros peldošās salas. Kopā to ir pāri pa 50, un uz katras dzīvo 1 ģimene. Izkāpjot uz niedru salas, var just, kā tā šūpojas. Salas galva pastāsta, kā tiek veidota sala – čaļi nirst zem ūdens un sazāģē augsni ar niedru saknēm gabalos, pagaida līdz tie uzpeld, sasien kopā, krāmē virsū niedres. Šāda sala ir apdzīvojama 20 gadus (laiku pa laikam atjaunojot niedru pārklājumu), pēc tam sapūst. Viss uz salas pamatā taisīts no Totora niedrēm – gan mājas, gan sēžamie, gan laivas. Par 10 solēm ar šādu laivu var pavizināties. Visas sievietes tērpušās smukos krāsainos tērpos. Uz salas tirgo arī suvenīrus, taču tie ir krietni dārgāki kā Puno. Tālāk dodamies uz Taquile salu, kas slavena ar saviem rokdarbiem un piekoptajām tradīcijām. Interesanti, ka adījumus tur darina tikai vīrieši (to apgūst jau no 8 gadu vecuma), sievietes auž. Mums izrāda kā atšķiras precētu un neprecētu vīru apģērbs. Titikakas ezera rajonā ļoti populārs ēdiens ir forele, to lielākoties arī izvēlamies pusdienās. Taquile salā mazā necilā ēstuvītē pasniegtā grillētā forele ir brīnum garda, klāt (kā daudzviet citur) pasniedz gan frī kartupeļus, gan rīsus. Mums, kā asu ēdienu cienītājiem, pie sirds ļoti iet salsa, kas tiek pasniegta mazos trauciņos un sastāv no tomātiem, sīpoliem, čilli pipariem un laima sulas. Pēc salas apskates ar kuģīti braucam atpakaļ. Viļņi lieli, laivu šūpo, gids saka, ka tas esot „unusual” (neparasti). Nav diez ko feina sajūta. Pāris britu tūristes nelabā balsī sāk pieprasīt glābšanas vestes... diez, ko tās daudz līdzētu, ja ūdens temperatūra ir zem 10 grādiem... Bet nu laimīgi tiekam krastā un atpakaļ uz viesnīcu.

23.septembris

Pēc brokastīm mūs nogādā stacijā, no kuras ar busu dosimies uz Bolīviju. Pirms izbraukšanas katram jāsamaksā 1 sole, par to uz biļetes uzlīmē attiecīgu uzlīmi. Ar šādu kārtību saskarsimies arī tālāk mūsu ceļojumā.

 

 

 

 

Bolīvija

 

Bolīvija ir nabadzīgākā Dienvidamerikas valsts. Tās teritorija ir 17 reižu lielāka par Latviju, bet tajā dzīvo vien 10 miljoni iedzīvotāju. 80 % no iedzīvotājiem ir kečvu un aimaru tautības – tiešie inku pēcteči. Bolīvija robežojas ar Peru, Brazīliju, Čīli, Paragvaju un Argentīnu. Tās konstitucionālā galvaspilsēta ir Sukre (Sucre), administratīvā – Lapaza (La Paz). Kā jau minēju Peru ceļojuma aprakstā, filmas „Bolivia, the Altiplano” (no filmu sērijas Travels to the Edge with Art Wolfe) iespaidā, tapa ceļojuma plāns nelielas Dienvidamerikas daļiņas apceļošanai. Tieši Bolīvijas posms bija visgaidītākā ceļojuma daļa un šī valsts viennozīmīgi sniedza visspilgtākos iespaidus.

 

23.septembris

Bolīvijā iebraucam ar autobusu no Puno (Peru). Uz robežas samainām 10 usd pret 67 boliviāniem (bs), jo 2 vajadzēs iebraucot Kopakabanā (Copacabana). Apmeklējam policijas iecirkni, muitu, dabūjam zīmogu pasē, un ap pusdienlaiku esam Kopakabanā, kas ir neliela pilsētiņa Titikakas ezera krastā. Tur mūs sagaida privātais gids un aizved mūs pusdienās – atkal jau tiekam pie gardās foreles! Pēc tam dodamies uz ostu, lai ar satiksmes kuģīti brauktu uz Saules salu (Isla del Sol), kuras nosaukums cēlies no leģendas, saskaņā ar kuru šī sala uzskatāma par saules radīšanas vietu. (Brauciena ilgums 1,5 h, cena 20 bs.) Pa stāvām Inku kāpnēm (Inca steps), pa ceļam apskatot Jaunības avotu (Fountain of Youth), dodamies augšup uz mūsu viesnīcu, kur atstājam somas, lai dotos pastaigā pa salu un apskatītu Pilkokaina inku tempļa paliekas. Šajā templī joprojām tiek veiktas reliģiskas ceremonijas. Sala ir kalnaina un skarba. Tajā nav asfaltētu ceļu, vien akmeņainas kalnu taciņas. Līdz ar to nekādu motorizētu transporta līdzekļu arī tur nav. Kravu pārnēsāšanas funkciju pilda ēzelīši. (Uzzinot, ka ūdeni viesnīcām piegādā, salejot lielos plastmasas rezervuāros un uzkraujot tos nabaga ēzelīšu mugurās, atsakāmies no dušas apmeklējuma.) Ejot gar vietējo mājām, vīrs iefočē lamas mazuli. To redzot, bļaudams atskrien tantuks un saka, ka nedrīkst fotografēt, jo tad mazulis nomirs. Bet par 1 usd gan varot, tad viss ok. Naudiņa visur ir cieņā... Pa nakti paliekam Hostal las Islas. No terases paveras jauks skats uz Titikakas ezeru ar sniegotām kalnu virsotnēm fonā. Istabiņas ir ļoti vienkāršas, līdz ar to radot vēl jo autentiskākas sajūtas. Naktis ir vēsas, tādēļ jāguļ zem vairākām segām, jo apkures, bez šaubām, šeit nav. Tas mūs nemaz nebiedē, jo esam apgādājušies ar termoveļu un pietiekamu daudzumu silta apģērba.

 

24.septembris

Šodien paredzēts izbrauciens privātā motorlaivā uz Mēness salu (Isla de la Luna) un Saules salas Z daļu. Lietus gāž kā ar spaiņiem. Kamēr tiekam līdz Mēness salai, lietus ir pierimis. Apskatam tempļa drupas, kas saglabājušās vēl no pirms-inku laikiem (daļēji gan tās ir atjaunotas). Liels daudzums tempļu ir cietuši no spāņu iekarotājiem, kas tos izpostījuši, meklējot dārgumus. Liekas, ka uz salas esam tikai mēs, mūsu gids un suvenīru tirgotāja, kas mums seko pa pēdām. Un vēl dažas aitas un lamas. Vējš pieņemas spēkā un kad nonākam pie mūsu laivas, arī viļņi ezerā ir pieņēmuši iespaidīgus apmērus. Kapteinis liekas satraukts. Mēģinām tikt viļņos lēkājošajā laivā, bet diemžēl tas neizdodas. Gids saka, ka tādos viļņos uz Saules salas Z daļu braukt bīstami, izlemjam atgriezties Kopakabanā. Kapteinis izmisīgi mēģina izvilkt enkuru, kas viņam neizdodas. Liekas, ka laiva nonesīs mazo laipiņu, pie kuras tā pietauvota. Vietējā tante saka, ka uz salas ilgāk palikt ir bīstami, jo vēlāk varam netikt prom. Ar kāda vietējā palīdzību, enkurs tomēr tiek izvilkts un laimīgi tiekam laivā. Trāpām milzīgos viļņos un brīžiem liekas, ka krastā netiksim. Brauciens izvēršas skarbs un nervus kutinošs, tāpēc esam pagalam laimīgi beidzot izkāpt krastā. Kopakabanā nedaudz iešopingojam. Ieskatam cenas: alpakas jakas / džemperi 85 bs, izšūta josta 90 bs (šīs bija ļoti skaistas un krietni garākas kā Peru redzētās), šalle 35 bs, cepures, cimdi 15 – 20 bs. (valūtas kurss ir aptuveni 1 usd – 7 bs).Pa nakti paliekam labākajā Kopakabanas viesnīcā Rosario del Lago (http://www.hotelrosario.com/lago/) Šoreiz vakariņojam viesnīcas restūzī pa dārgo Bolīvijas cenu līmenim (otrie ~ 5 LVL, deserti ~ 3 LVL), bet ļoti garšīgi.

25.septembris

Brīvo rītu pavadām Kopakabanā. Noskatāmies visnotaļ interesantu ceremoniju pie baznīcas: tiek rotātas un iesvētītas mašīnas, turpat blakus nopērkami visdažādākie rotājumi – gan ziedi, gan lentītes, gan krāsainas papīra virtenes. 13:30 mums ir buss uz La Paz. Šeit laikam jāpiemin, ka augstās nabadzības dēļ, ir vietas, kur tūristiem uzturēties ir bīstami. Viena no tādām vietām ir La Paz, jeb precīzāk sakot, atsevišķas tās daļas. Internetā var atrast ļoti daudz informācijas, kā tiek nolaupīti tūristi, turēti slēgtās telpās, atņemtas kredītkartes, izspiesti pin kodi, un pēc tam, kad kartes ir iztīrītas, tie lielākoties tiek atbrīvoti. Mūsu aģents drošības nolūkos mums bija sagādājis biļeti uz autobusu, kas mūs ieveda tieši centrā (pie Raganu tirgus). Arī gids mums iepriekšējā dienā parādīja mūsu autobusu un piekodināja, lai kāpjam tikai tajā un nevienā citā. Daudzi citi autobusi ved uz galvenās kapsētas rajonu, kur atrasties pēc tumsas iestāšanās ir īpaši bīstami. Klasisks scenārijs ir tūristu nolaupīšana, kad tie iekāpuši taksometrā. Uzrodas viltus policisti, kas it kā atrod narkotikas pie tūrista un tad aizved uz viltus policijas iecirkni. Līdzīgi var notikt arī uz ielas. Agrāk tika aplaupīti vietējie, bet tā kā bankas tur ieviesa drošības pasākumus, kuru rezultātā no kartes bankomātā dienā var noņemt ļoti nelielu summu, un ja divas dienas pēc kārtas tas tiek darīts, tiek iedarbināta attiecīga procedūra un veiktas pārbaudes, apzvanot radiniekus un pārliecinoties, vai cilvēks nav pazudis. Tāpēc daudz ienesīgāk ir kļuvis aplaupīt tūristus. To vajadzētu ņemt vērā, plānojot ceļojumu pa Bolīviju. Mēs La Paz ierodamies, kamēr vēl gaišs, satiksme nežēlīga, laiks briesmīgs – gāž lietus un brīžiem krīt krusa. Piepilsēta izskatās baisi – daudz drūmu tādās kā garāžās iekārtotu bodīšu, milzīgs daudzums cilvēku, haoss uz ielām... Kad beidzot iebraucam centrā, mūs sagaida 2 meitenes, kas mūs nogādā viesnīcā (Hotel Sajama, http://www.sajamahotel.com) un brīdina, lai diennakts tumšajā laikā uz ielas neejam. Lietus ir pārstājis līt un paspējam pa viesnīcas logu nofotografēt fantastiski skaistu varavīksni. Tad ātri vien paliek tumšs un izrādās, ka taisni šodien viesnīcas restorāns ir ciet. Vīrs tomēr noriskē un aiziet vakariņu meklējumos, kas beidzas veiksmīgi un tiekam pie milzīgas picas.

 

26.septembris

Rīts pienāk saulains un arī pilsēta izskatās daudz jaukāk. Šodien dodamies pilsētas apskates tūrē ar privāto gidu un šoferi. Apskatam koloniālo ieliņu un centrālo laukumu. Vietām ielas bloķē streikotāji, kas cīnās pret ceļa būvniecību džungļos. Gids saka, ka streiki notiekot ļoti bieži. Pilsētas iespaidīgos izmērus un savdabīgo ieplakas formu ļoti labi varam novērtēt no Kili Kili (Quilli Quilli) skatu punkta. La Paz ir augstākā galvaspilsēta pasaulē. Augstuma atšķirība tās augstākajā un zemākajā punktā atšķiras par vairāk kā kilometru (3000 – 4100 m). Tālāk dodamies uz Mēness ieleju (Valle de la Luna) – tur, pastaigājoties pa ierīkotām takām, skatāmi savdabīgi smilšakmens veidojumi. Pa ceļam gids norāda uz iežogotu un ar barjeru aizšķērsotu teritoriju, kur dzīvojot politiskā elite. Bolīvijā esot milzīga korupcija un tie, kas tiekot politikā, kļūstot ļoti bagāti. Arī pašā pilsētā ir rajoni, kur dzīvo turīgākā tautas daļa: villas ar augstiem žogiem, apsargiem, privātās skolas bagātnieku bērniem – nu viss kā pienākas. Atgriežoties centrā, apskatam Raganu tirgu. Tās ir pāris ieliņas ar mazām bodītēm, kur tirgo visādus tautas medikamentus, eliksīrus, amuletus, tējiņas utt. Dramatiskākais skats laikam jau ir uz kaltētiem lamu mazuļiem, kas sakarināti virtenēs vai salikti kastēs teju pie katra veikaliņa. Tos dabū no zemniekiem, kad lamām piedzimst nedzīvi mazuļi. Tie ir kā talismani, ko, ceļot māju, ierok pie pamatiem, lai nodrošinātu labklājību. Mums nodemonstrē, kā vietējie gatavo ziedojumu traukus, kuros ievieto kokas lapas, konfektes un pa virsu kaltēta lamiņa. Nu diezgan baiss paskats.

 

27.septembris

9 no rīta mūs no viesnīcas savāc Alekss, ar kuru komunicēju caur e-pastu pieslīpējot un saskaņojot mūsu brauciena programmu. Uz ielas atkal protesti – studenti kaut ko spridzina, tauta trako. Tāpēc mūsu busiņš netiek līdz viesnīcai, bet gaida kvartāla attālumā. Pa milzīgiem sastrēgumiem, vērojot studentu gājienu, tuvojamies stacijai. Alekss mums nopērk biļetes un atkal jau seko ierastā procedūra, kad jāiet pie cita lodziņa, jāsamaksā mazas naudiņas un dabūjam attiecīgu zīmodziņu uz biļetes. Brauciens autobusā uz Oruro izvēršas diezgan kolorīts – laiku pa laikam iekāpj kāds tirgonis un piedāvā iegādāties vai nu jau ierastas lietas kā, piemēram, avīzes un saldumus, vai arī ne tik ierastas, kā, piemēram, amuletus (šeit neizpaliek detalizēts skaidrojums kādiem mērķiem kurš amulets domāts). Mēs no visa piedāvājumu klāsta nopērkam tikai kartupeļu pīrādziņus par 4 bs, kas pēc izskata atgādina nelielus belašus. Tie ir ļoti garšīgi. Beigās vēl iekāpj saldējuma pārdevējs ar milzu paplāti, uz kuras salikti dažnedažādu veidu saldējumi. Pēc 5 h esam Oruro. Pie busa jau gaida bars ar taksistiem. Par 20 bs mūs nogādā līdz vilciena stacijai. Nododam lielo bagāžu un sēžamies vilcienā, kas 7 stundās mūs nogādā Uyuni. Skati pa logu smuki – lagūnas ar flamingo un kalni fonā. Ap pus 11 vakarā ierodamies Uyuni, mūs sagaida spāniski runājoša sieviete. Sākam jau pierast, ka angliski te diez ko daudz nerunā. Nu ko, jāpielāgojas... sākam apgūt spāņu valodas pamatfrāzes. Saņemam somas un mūs nogādā viesnīcā Girasoles (http://www.hotelgirasoles.net).

 

28.septembris

Ilgi gaidītā diena ir klāt. Duša, brokastis un ~11 mūs savāc no viesnīcas džips, kurā 3 dienas brauksim pa tuksnesi. Lai gan vēl pāris dienas pavadīsim Bolīvijā, piestājam apzīmogot pases par izbraukšanu, jo uz robežas ne vienmēr to var izdarīt (iecirknis vienkārši mēdz būt slēgts). Mums pievienojas vēl 4 ceļabiedri – Robs un Lisa no Lielbritānijas, kas devušies gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei, Rašids no Francijas, kuram tika piedēvēta iesauka Corn Flakes, kā arī Glens no Juanzēlandes, kurš ir skolotājs un 2 mēnešus ceļo pa Argentīnu un Bolīviju. Kompānija tiešām jauka. Un tā nu sākas mūsu neaizmirstamais ceļojums, kura laikā atkal un atkal uznāks vēlme sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis. Pirmā pietura - vilcienu kapsēta. 19.gs.beigās šeit tika uzbūvēta vilcienu līnija derīgo izrakteņu transportēšanai, taču kad izrakteņi izsīka, transports kļuva nevajadzīgs, vilcieni tika pamesti un tā nu tie tur stāv joprojām - jau vairāk kā 60 gadus. Skats patiesi sirreāls – nekurienes vidū aprūsējušas, pamestas lokomotīves, kuru riteņi līdz pusei iestiguši smiltīs... Ļaujamies foto mirkļiem. Tālāk mūsu ceļš ved uz Uyuni sāls tuksnesi. Piestājam pie suvenīru tirgotājiem, apmeklējam miniatūru muzeju, kurā aplūkojamas no sāls darinātas dzīvnieku un cilvēku figūras. Vīrs ierauga belašveidīgo pīrādziņu tirgotāju – te cena pavisam lēta – 2,5 bs gabalā (nepilni 20 santīmi) un klāt vēl dod pikantu mērcīti. Lieki teikt, ka tikai nepieciešamība braukt tālāk atturēja manu mīļoto no ceturtā belaša iegādes. Nu ko darīt, ka tik ļoti garšīgi... Nākamā pietura jau pašā sāls tuksnesī – viss apkārt tik balts, ka žilbst acis; kaudzītēs glīti savākta sāls. Salar de Uyuni ir pasaules lielākais sāls līdzenums (10 582 km2). Virsma, pa kuru pārvietojamies (vietējie joko, ka tas esot labākais Bolīvijas ceļš, jo vispārējais ceļu stāvoklis tur ir diezgan bēdīgs) ir vairākus metrus bieza sāls garoza, zem kuras atrodas sālsūdens, kas bagāts ar litiju (satur 50-70% no pasaules litija rezervēm). Sālsūdens ezera dziļums svārstās no 2 – 20 metriem. Temperatūra Uyuni tuksnesī nepārsniedz 20 grādus, bet naktī nokrītas līdz pat -10 grādiem. Augstums šeit ir pāri par 3600 m. Apskatam pirmo sāls viesnīcu, kas tika uzbūvēta tuksneša vidū. Tā šobrīd ir pārvērsta par veikaliņu / muzeju, jo tika secināts, ka īpašnieki netiek galā ar tūristu atstāto piesārņojumu. Tāpēc turpmāk sāls viesnīcas cēla tikai tuksneša nomalēs. Ņemot vērā to, ka citu būvmateriālu tuvumā nav, gan ēkas sienas, gan mēbeles ir veidotas no sāls klučiem. Ēdināšanu mums nodrošina džipa šoferis, kas visu ēdienreizēm nepieciešamo vadā līdzi. Džipi vispār ir nopietni apkrāmēti, jo līdzi ir jāved viss, ko vien varētu ievajadzēties – degviela, rezerves riepas, gāzes baloni utt. Lieki piebilst, ka telefoniem zonas šeit nav, šoferim līdzi ir satelīttelefons, ko izmantot, ja nu gadītos kāda ārkārtas situācija. Sāls tuksnesis ir ideāla vieta jokainu fotogrāfiju taisīšanai (skat.albūmā, bet iedvesmai var arī google attēlos paskatīties). Pēdējā pietura šodien paredzēta Incahuasi salā (ieejas maksa 30 bs), kura tiek dēvēta arī par Zivs salu, jo, skatoties no augšas, tā it kā atgādinot zivs formu. Uz salas aug liels daudzums kaktusu, daži eksemplāri ir tiešām milzīgi. No salas augšdaļas paveras iespaidīgs skats uz apkārt esošo sāls līdzenumu. Naktsmājas mums paredzētas San Juan ciematiņā. Arī šeit viesnīca celta no sāls bluķiem, no tiem taisītas gultas, galdi, krēsli, grīda nobērta ar sāli. Pat gaiss telpās ir sāļš. Viesnīciņa ir ļoti vienkārša, tajā ir nelielas trīsvietīgas istabiņas. Kopā te ir apmetušās grupiņas no 4 džipiem. Uz visiem ir 2 kopīgas tualetes un 1 duša, kas ir saplīsusi, līdz ar to top skaidrs, ka nomazgāties varēsim tikai pēc 2 dienām Čīlē. Paēdam vakariņas (zupa un cepta vistas fileja ar frī kartupeļiem), apspriežam ar ceļabiedriem ceļojuma iespaidus un nododamies kāršu spēlei Kings & Assholes, ko mums iemāca Glens.

29.septembris

Šodien mūsu ceļš vedīs uz Sarkano lagūnu (Laguna Colorada). Nevaru vien nopriecāties par tuksneša skaistumu. Apskatam interesantus akmens veidojumus ar nedaudz kūpošu vulkānu Ollague fonā. Kalnu galotnēs vietām manāms sniegs. Pa ceļam apskatam vairākas lagūnas. Tuvojoties pirmajai lagūnai, liekas, ka arī tās krastā ir sniegs, taču kā izrādās - tie ir minerālsāļi. Bolīvijā, kā jau vienkāršākā zemē, vari staigāt, kur nu pašam ienāk prātā (atšķirībā no Čīles, kur pie lagūnām izveidoti norobežojumi un iekārtotas taciņas ar norādēm, ka tūristiem jāiet te un tikai te, citur staigāt bīstami). Tā nu pie vienas lagūnas iebrienam tādā kā purvā un nedaudz samērcējam kājas. Bet ko tik dēļ laba kadra neizdarīsi... Lagūna Hedionda atrodas 4125 m augstumā. Te var vērot flamingo barus - tie savā nodabā bradā pa ūdeni un dubļiem, meklējot barību. Sajūta tāda, it kā mēs būtu iekāpuši kādā National Geographic raidījumā. Pie šīs lagūnas zemē manāmi dzeltenīgi sēra pleķi. Tāpēc arī laikam krastā novietota komiska zīme: plāksne ar skeletgalvu, zem tās plāksne ar pārsvītrotu cigareti, zem tās, savukārt, maza dzīvnieka skeletiņš. Hmmm.... nu labi – pierunājāt... Vīrs neizaicina likteni un cigareti liek mierā. Tālāk mūs ceļš ved caur Siloli tuksnesi, kas fascinē ar savām iespaidīgajām krāsām. Siloli tuksnesī atrodas interesants kokam līdzīgs akmens veidojums, kas tā arī tiek dēvēts par „stone tree”. Turpat netālu klajā laukā atrodama zīme „WC”. Nē nu bolīviešiem ar humoru laikam jau viss OK. Apskatam arī tuksneša iemītniekus - viskačas. Pēc manas saprašanas, izskatās kā šinšillas un truša krustojums ar garu asti. Mums trāpījās tāds ziņkārīgs sugas īpatnis, kurš prom nebēga, bet aplūkoja mūs no droša attāluma. Līdz brīdim, kad iekārdinājām viņu ar ābola gabalu – tad gan nāca klāt un pozēja pavisam droši. Vakarpusē iebraucam dabas parkā, kur atrodas sarkanā lagūna - Laguna Colorada (jāsamaksā 150 bs). Tas ir tik neticami, ka uz mūsu planētas ir sastopami šādi skati... Lagūnas ūdens tik tiešām ir sarkans. To izraisa saules radiācijas un vēja ietekme uz ūdenī esošajām aļģēm un planktonu. Vietām ūdenī redzamas tādas kā sniega strēles, bet tās jau atkal ir minerālu nogulsnes. Kopējai ainai dramatismu piedod tumšpelēkie mākoņi, kas savilkušies tieši virs lagūnas. Apkārt paskats kā pēc kāda ķīmiskā kara – staigājam pa zemi, kas noklāta ar baltajiem minerāliem, šur tur kaut kas kūp, sarkanais ūdens fonā... Robs noriskē un iebrien termālajā baseiniņā, kurā ūdens ieplūst no pazemes, bet pēc tam aizplūst uz lagūnu. Ūdens silts un nekādi redzami bojājumi šim netiek nodarīti. Pēc tam gan puišiem uznāk neliels prāta aptumsums - mēs ar Lisu tiekam nostādītas par fotogrāfēm un šie nu izpilda cīniņu ainu cienīgus lēcienus pēc labākajām Holivudas tradīcijām. Laikam tomēr kādi kreisie tvaiki būs uz šiem iedarbojušies... Sajūtamies kā uz citas planētas... Apbrīnojami!!! Jā, un sarkanajā ūdenī bradā liels daudzums flamingo.

Vakarā ierodamies mūsu naktsmājās, kas nu šoreiz tiešām ir ļoti vienkāršas. Gara vienstāvu ēka ar garu gaiteni un vairākām istabiņām. Mums pienākas viena sešvietīga istabiņa, kur visi 6 arī ievācamies. Izskatās, ka mūsu naktsmājās būsim vienīgie. Viesnīcā (kaut gan grūti šo ēku tā nosaukt) ir maza bodīte, bet mums paziņo, ka tā ir ciet. Robam izmisīgi vajag alu, tāpēc dodamies uz blakus viesnīcu – arī tur ir mazs veikaliņš: piedāvājumā viena veida vīns, 2 veidu alus, ūdens, kola un pēc mūsu lūguma no letes apakšas tiek izvilkti arī sērkociņi. Vakariņās dabūjam zupu un spageti ar sieru un visai interesantu tomātu – sīpolu mērci. Šoferis mums pie vakariņām ir sagādājis arī vīna pudeli. Pēc vakariņām Glens sasit Rašidu šahā, savukārt Rašids Glenu – dambretē, jo kā izrādās noteikumi Jaunzēlandē krasi atšķiras no mūsējiem. Dzeram kurš nu vīnu, kurš nu alu, spēlējam kārtis. Līdz ar tumsas iestāšanos kļūst arvien vēsāks. Jānis ar Robu mēģina iekurt krāsniņu, kas sākumā iet pasmagi. Tā kā koku tuksnesī nav, īsti nav saprotams, kas tas par kurināmo mums spainī atstāts - varētu būt kaltēti kaktusi vai arī kaut kas cits diezgan mistisks. Kamēr citas istabas vaļā, čaļi savāc papildus segas, par ko vietējā meitene laikam jau ir tīri neapmierināta, jo kaut ko nober spāniski un aizslēdz pārējās istabas. Tādas ekstras kā duša šeit nav, arī ūdens izlietnē ledains. Esam sajūsmā – nu tā tik ir eksotika pilnīgā nekurienē!!! Gulēšana gan diez ko saturīga nesanāk. Sākumā grūti aizmigt, jo liekas, ka nav ko elpot. Kā nekā esam ~4300 m augstumā. Tad pa nakti man paliek karsti – laikam termojaka, džemperis un 2 segas ir vairāk nekā pietiekami. Briti gan ir nosaluši, Lisa pat iesnas noķērusi.

 

30 septembris

Šis rīts iesākas ļoti agri. Izbraucam vēl pa tumsu, lai varētu vērot geizerus saullēktā. Skats iespaidīgs. Sildām rokas siltajos geizera tvaikos un apskatam burbuļojošus dubļus. Atkal jau brīvi varam ložņāt, kur vien paši vēlamies. Glens stāsta, ka Juanzēlandē gan nekas tāds netiktu pieļauts – tur geizeri norobežoti, lai tūristi nelien pārāk tuvu klāt un neapdedzinās. Rīts ir tiešām pavēss, tāpēc Polques termālā baseina apmeklējums ir tieši tas, kas vajadzīgs. Atkal jau pilnīgā nekurienes vidū izveidots rezervuārs, kur ietek termālie avoti. Pamatne izbērta ar kaut ko līdzīgu sasmalcinātai lavai. Kad baseiniņš pilns, ūdens pāri malām plūst uz blakus esošo lagūnu. Tā nu tvaiku dūmakā tīti, sildāmies, vērojam apkārti un baudām patiesi romantisku noskaņu... Jau kuro reizi pieķeru sevi pie domas, ka laiks taču varētu apstāties kaut uz stundiņu vai divām, jo diemžēl nepielūdzami tuvojas mūsu 3 dienu tuksnešu tūres beigas. Kārtīgi uzņēmuši termālo ūdeņu siltumu, jūtamies kā pēc pirts apmeklējuma. Šorīt šoferis mūs brokastīs lutina ar gardām pankūkām. Dodamies tālāk un ceļš mūs ved caur Dalī tuksnesi, kam raksturīgas burvīgas krāsu gammas un savdabīgi klinšaini veidojumi. Pēdējais šodienas apskates objekts – Zaļā lagūna (Laguna Verde) atrodas netālu no Čīles robežas Licancabur vulkāna pakājē. Kā liecina nosaukums, lagūnas ūdens ir zaļganā krāsā, ko nodrošina tā sastāvā esošais magnijs. Krāsa maina savu toni mūsu acu priekšā, laikam jau atkarībā no saules iespīdēšanas leņķa. Joprojām esam pieklājīgā augstumā – 4350 m. Atkal un atkal daba mūs pārsteidz ar saviem mākslas darbiem! Pārņem nedaudz skumīga noskaņa, jo nākamā pietura jau būs Bolīvijas – Čīles robeža, kur būs jāatvadās gan no šīs fantastiskās valsts, gan arī mūsu jaukajiem ceļabiedriem. Robs un Lisa dosies ar mums uz San Pedro de Atacama un tad tālāk uz Čīles D daļu, bet Glens un Rašids – atpakaļ uz Uyuni.

 

Lai gan Bolīvijā esam pavadījuši vien nedēļu, esam guvuši milzum daudz iespaidu un zinām, ka noteikti gribam šeit atgriezties vēl. Šī valsts patiešām prot apburt...

 

Nobeigumā vēl nedaudz praktiskas info:

3 dienu tūre Uyuni tuksnesī maksā sākot no 100 usd, ar iekļautu ēdināšanu un naktsmītnēm. Ieejas maksa Kaktusu salā un Sarkanās lagūnas dabas parkā jāmaksā atsevišķi. Cenas dempingo parasti tie, kuri iespiež džipā vēl vienu papildus pasažieri vai mēģina kā citādi ietaupīt. Sākumā, kad plānoju maršrutu, sāku tieši ar informācijas ievākšanu par šo tūri. Protams, pilns internets ar gan labām, gan sliktām atsauksmēm, tāpēc izvēlēties grūti. Arī cenu starpība dramatiska. Atradu raksta sākumā pieminētajā filmā izmantoto tūroperatoru - http://www.america-ecotours.com/trips_info.php?p=ATUY_02.html Kvalitāte jau droši vien ļoti laba, bet 350 usd no cilvēka mēs nebijām gatavi maksāt par 3 dienu ekskursiju. Mēs izmantojām http://www.turismoboliviaperu.com Sākotnējais viņu piedāvājums, iekļaujot transfēru no La Paz (ar nakts autobusu) un 3 dienu Salar de Uyuni tūri bija 165 usd. (Tā kā cena likās sakarīga, beigu beigās pasūtījām visu Peru – Bolīvijas daļu pie šiem.) Vienīgi nakts autobuss uz Uyuni, lai arī lētāks, diez vai būs tā labākā izvēle. Mūsu britu ceļabiedri bija braukuši ar busu un visu nakti tā kratījušies pa Bolīvijas „kvalitatīvajiem” ceļiem, ka ne aci aizvērt, tāpēc tomēr labāk izvēlēties vilcienu, ja vien nav vēlme par katru cenu taupīt. Vēl jāņem vērā, ka vilciens no Oruro uz Uyuni neiet katru dienu, bet tikai 4 reizes nedēļā: Expresso del Sur – otrdienās un piektdienās, Wara Wara – trešdienās un svētdienās.

 

 

 

Čīle

 

Čīlē esam vien trīs dienas, bet lielos vilcienos paspējam apskatīt šīs valsts ziemeļdaļā mūs interesējošos objektus.

 

30.septembris

Salar de Uyuni tūres ietvaros mūs nogādā uz Bolīvijas – Čīles robežas. Mūs savāc kāds puisis, ielādē busiņā bagāžu un iedod aizpildīt kaut kādas deklarācijas. Pēc tam braucam lejā no kalniem uz San Pedro de Atacama pilsētiņu. Tur izejam robežkontroli – mums atņem augļus (banānu, ābolu un mandarīnu), tos nosver un rūpīgi iegrāmato, bet, neskatoties uz to, cilvēki liekas jauki. Lai nebūtu nepatikšanas, man vēlreiz iedod aizpildīt deklarāciju, palūdzot ieķeksēt, ka vedam līdzi augļus. Nu tā, uz 3 dienām esam ieskrējuši Čīlē. San Pedro ir maza pilsētiņa (~2500 iedzīvotāji), kas izveidota vienā no daudzajām Čīles tuksnešainās ziemeļdaļas oāzēm. Jūtamies kā uz pannas, jo temperatūras atšķirība ir dramatiska, salīdzinot ar vēl pirms pāris stundām baudīto dzestro kalnu gaisu.

Čīle ir viena no Dienvidamerikas attīstītākajām un turīgākajām valstīm, līdz ar to arī cenas te ir krietni augstākas. Balstoties uz ļoti pozitīvām atsauksmēm, esmu norezervējusi divvietīgu istabiņu hostelī Campo Base (http://www.hostalcampobase.cl). Cena 65 usd par nakti. Tā ir ļoti maza viesnīciņa, kas vairāk atgādina privātmāju. Pāris numuriņi ir ar privātu vannasistabu, pāris - ar koplietošanas, brokastis ir iekļautas cenā un viesu rīcībā ir gan virtuvīte, gan mazi slēdzami skapīši vērtīgu mantu glabāšanai, gan dators ar internetu. Mūs sagaida bezgala draudzīgais administrators Niko, kurš perfekti runā angliski un zibenīgi atrod risinājumu visām mūsu vajadzībām: pasūta ekskursijas turpmākajām divām dienām, sniedz norādes, kā labāk tikt līdz Peru un kur dabūt biļetes, kā arī iesaka ēstuvīti vakariņām. Tad vēl sen gaidītā duša, nododam drēbes mazgāšanā (2 Ls/kg) un dodamies pastaigā pa pilsētu. Šai vietai piemīt savdabīgs šarms, pateicoties mazajām putekļainajām ieliņām, brūnganajām adobes mājiņām un sētām, kas izskatās, it kā būtu salipinātas no dubļiem... Aizejam uz Tur Bus kantori un nopērkam biļetes uz Ariku (pilsēta pie Peru robežas), kas katram izmaksā ~35 usd. Pavakariņojam administratora ieteiktajā Delicias del Carmen – cenas draudzīgas, porcijas lielas un tiešām gardi!

 

1.oktobris

Šai dienai esam izvēlējušies divas ekskursijas: pirmo uz Tatio geizeriem (~33 usd) un otro uz Mēness ieleju (~15 usd). 5:00 no rīta mūs savāc no viesnīcas un kādas pāris stundas vismaz braucam uz El Tatio ģeotermālo lauku, kas atrodas 4200 m augstumā. Tas ir pasaules trešais lielākais ģeotermālais lauks ar vairāk kā 80 geizeriem. Tieši saullēkts ir vislabākais laiks, lai aplūkotu geizerus, jo vēlāk, gaisam uzsilstot, dūmu mutulīši izsīkst. Pirms saule ir uzlekusi, ir manāmi vēsi. Gids saka, ka esot -16 grādi. Pēc mūsu sajūtām varētu būt ap nulli. Brokastīs saņemam tēju, siermaizītes, geizerī vārītas olas un vēl šādas tādas uzkodas. Interesentiem tiek dota iespēja izpeldēties termālajā baseiniņā. Atpakaļceļā šoferis brauc kā traks, kā rezultātā dabū ciest busiņš - ar akmeni apakšā kaut kas tiek uzsists un ne ta riteņi nobloķējas, ne ta bremzes pazūd. Skaidrs ir viens – ar šito tālāk netiksim. Tā kā mums ir paredzēta pēcpusdienas ekskursija, mūs un vēl dažus (kam draud lidmašīnas nokavēšana) pārsēdina citā busiņā, kas savukārt velkas nežēlīgi lēni. Iebraucam Machua ciematiņā, kurā ir tikai viena iela, pārdesmit mājas, viena suvenīru bodīte un baznīciņa kalnā. Šeit no vietējiem var iegādāties empanadas un uz grila ceptu lamas gaļu. Ap pusdienlaiku esam atpakaļ San Pedro.

15:30 izbraucam uz Mēness ieleju (Valle de la Luna), kas atrodas Sāls kalnos (Cordillera de la Sal). Sākumā apmeklējam skatu punktu, no kura paveras iespaidīgs skats uz Andu kalnu grēdām, tad dodamies uz Valle de la Muerte, kas tiek dēvēta arī par Marsa ieleju. Šeit, iežu erozijas rezultātā, ainavas nudien atgādina kādas citas planētas virsmu. Turpat netālu iespējams izbaudīt tādu atrakciju kā sand-boarding – ar sniega dēli laisties lejup pa smilšu kāpām... Ekskursijas laikā apskatam daudz dažādus iežu veidojumus, bet vislielāko pārsteigumu rada kāda ala ar dīvainu skaņu – it kā lietus lāses sistos pret skārda jumtu. To radot sāls kristāli, kas atkarībā no temperatūras, izplešas un saraujas. Ekskursijas nobeigumā gar milzu smilšu kāpu kāpjam kalnā, kur uz fantastiskas kalna kores ar skatu uz Andu kalniem, sagaidām saulrietu. Tiklīdz saule ir norietējusi, sāk pūst spēcīgs vējš, kas manāmi apgrūtina atpakaļceļu. Brīžiem liekas, ka nopūtīs mani nost no tā kalna. Kopumā ļoti iespaidīgi!

 

2.oktobris

Dodamies ekskursijā uz Atakamas tuksnesi (~50 usd), kas ir sausākais tuksnesis pasaulē. Apskatam Jere ieleju, kas kā maza oāzīte izstiepusies nelielas upītes krastos. Pateicoties dabīgajam apūdeņošanas avotam, šeit aug dažādi augļu koki. Tālāk dodamies uz Los Flamencos nacionālo parku, kur atrodas Chaxas lagūna. Šī ir fantastiska vieta, lai tuvplānā vērotu flamingo. Tad dodamies augšā kalnos, lai apskatītu Miscanti un Miniques lagūnas. Šeit nu tiešām sajūtamies kā iekāpuši pastkartītē – tumši zils ūdens vulkāna pakājē, dzeltenbrūni sausas zāles kušķi un vietām vēl nenokusis sniegs... Arī Čīle mūs ir pārsteigusi ar savu dabas skaistumu...

Atgriežamies San Pedro. Lai norēķinātos par viesnīcu, ekskursijām utt., dodamies uz bankomātu izņemt naudiņu, bet izrādās, ka nevienā pilsētas bankomātā naudas nav, varbūt būšot tikai rīt. Tad nu mainījām teju pēdējos USD. Labi, ka bija. Atvadāmies no jaukā Niko, un viesnīcas saimnieks mūs aizveda uz autobusu staciju, tādejādi ietaupot mums 2500 peso par taksi. Autobuss kavējas kādu pus stundu. Pie iekāpšanas īsti nevar saprast, vai tas buss ir mūsējais, jo angliski neviens nerunā. Lai gan mums galamērķis ir Arika, šoferis kaut ko murmina par Kalamu, bet tā kā pēc biļešu uzrādīšanas, mūs prom nedzen, kāpjam tik iekšā. Kalamā mūs izsēdina ārā, liek izņemt bagāžu un tad paziņo , ka tas pats buss ies tālāk uz Ariku. Ģeniāli! Atkal saliekam bagāžu iekšā un kāpjam atpakaļ. Uz nakti savāc mūsu pases – no rīta atdošot. Pretī dabūjam segas un spilvenus un ejam gulēt.

 

3.oktobris

Ap 6 no rīta ierodamies Arikā. Viss vēl tumšs. Mēģinām noorientēties, lai saprastu, kurp doties tālāk. Izejam no stacijas, bet nekur nevienu nemana, kas gribētu mūs pārvest pār robežu. (Tas manāmi atšķiras no netā lasīta, ka būs pilns ar taksistiem, kas gatavi mūs aizvest uz Peru). Vīrs pajautā kādai sievietei, kur ir imigrācijas kontrole (komunikācija aprobežojas ar aprautām frāzēm kā „passport”? „emigration stamp”? „go to Peru”?) Šī atbild tikpat advancēti, liekot mums noprast, ka jāņem taksis un jābrauc uz centru. Neesam ar mieru, tāpēc blandamies tālāk pa staciju. Izejam ārā pa citu izeju un uzduramies taksistam, kurš mūs grib kaut kur aizvest. Prasu, vai vedīs uz Taknu. Nē, šis purina galvu, toties norāda virzienu, kur, kā noprotu, mums jādodas. Tad nu izrādās, ka mums bija vajadzīgs starptautiskais terminālis, kas atrodas nedaudz tālāk (aiz necaurredzama mūra). Par laimi, satiekam tur peruāņu pārīti, kas nedaudz prot angliski. Viņi nu apskaidro, ka katram 200 peso (~ 0,4 usd) jāsamaksā mazā būdiņa kasierei un tad par 3000 peso (~ 6 usd) no personas mūs ar collectivo (tāds kā taksis) pārvedīs pāri robežai. Taksists salādē mašīnā 5 cilvēkus un ved mūs uz Čīles – Peru robežu. Pie robežas apstājamies, jo izrādās, ka mums jāgaida 1,5 h, līdz tā vērsies vaļā. Kamēr šoferis aizpilda kaut kādus iebraukšanas papīrus mūsu vietā, varam nedaudz pasnaust. Uz robežas viss norit gludi (pārbaudot pasi gan viens onka mēģina no manis izspiest kaut kādu informāciju, bet tā kā es ne vella spāniski nesaprotu, šis liekas mierā) un tā nu pēc laiciņa esam tikuši iekšā Peru. Šoferītis mūs aizvizina līdz pat Taknai.

 

 

Peru (2.daļa)

 

3.oktobris

Pēc tam, kad taksists mūs ir pārvedis pāri Čīles – Peru robežai un izlaidis kaut kādā Taknas stacijā, iepriekš satiktais un izpalīdzīgais peruāņu pārītis mūs aizved uz Flores autoostu, un palīdz noskaidrot, ka nākamais buss uz Arekipu būs 7:15. Nopērkam biļetes (20 soles) un gaidām. Iepērkam hamburgerveidīgas sviestmaizes par 1 soli (~20 santīmi) gabalā (nodomāju, ka pie mums stacijas rajonā taču nekad nepirktu uz ielas tirgotas sviestmaizes, bet tur tas liekas adekvāti un izrādās arī ļoti gardi, un mums par pārsteigumu – vēderam nekādas problēmas arī nerada). Laiks iet, bet mūsu busa nav. Izrādās, ka mūsu draugi arī brauc uz Arekipu, tikai 8:00 un ar ērtāku busu. Tā kā mūsējais kavējas jau ½ h, tad arī mēs samainām biļetes uz ērtāko busu (35 soles). Labi, ka tā, jo ceļā pavadām 6 stundas. Pa ceļam rāda filmas. Protams, spāniski. Ne vella nesaprotam. Ierodoties Arekipā, no stacijas paņemam taksi, kas par 10 solēm mūs nogādā viesnīcā Casona Plaza (http://www.casona-hotel-peru.com/hotel_casona_arequipa.htm). Iečekojamies, ieejam dušā un dodamies vakara pastaigā pa Arekipas centru. Viesnīcas atrašanās vieta ir ļoti laba – netālu no centrālā laukuma un kvartāla attālumā atrodas gājēju iela, kur ir gan veikali, gan ēstuves. Krītam Burger King un Starbucks kārdinājumā.

 

4.oktobris

Šodien dodamies izbraucienā ar 2-stāvīgo busu (http://www.bustour.com.pe/english/index.htm). Apskatam Arekipas vēsturisko centru, jaunākos rajonus, Carmen Alto un Yanahuara skatu punktus, ūdens dzirnavas (ieejas maksa 5 soles), Mansion del Fundador (ieejas maksa 10 soles) u.c. Kopumā feini. Jāatzīmē, ka šis izbrauciens nedaudz atšķiras no klasiskajiem hop-on hop-off busiem (kā, piemēram, Londonā, Ņujorkā un citur), jo sēdvietas ir numurētas un tiek piešķirtas, pērkot biļeti. Brauciena laikā ir vairākas pieturas, kurās visi kolektīvi kāpj ārā, tiek dots zināms laiks objekta apskatei, un tad visi brauc tālāk ar to pašu busu. Pēc tam nedaudz iepērkam vietējos suvenīrus mājiniekiem. Ieskatam cenas vietējiem ražojumiem: krāsaini pončo: 45 – 50 soles, paliels gultas pārklājs spilgtās krāsās 60 soles, vidēja izmēra galdauts 30 soles, cimdi 12 soles, cepures 10 soles. Par cenām var kaulēties un to arī darām. Bet noteikti vajag apjautāties cenas vairākās vietās, jo, piemēram, par identiskiem pončo vienā vietā mums prasīja 90 soles un zemāk par 70 nelaida. Citā vietā jau sākumcena bija 50 soles.

 

5.oktobris

Pēdējās dienas Peru esam nolēmuši veltīt Kolkas kanjona apskatei. Esam izvēlējušies 2 dienu ekskursiju. Mums pievienojas ļoti jauka peruāņu ģimene (tēvs, māte un 2 meitas) un viens francūzis. Peruānis ar iesauku Pope ir ārsts un tīri labi runā angliski, tāpēc ar viņu pamatā arī komunicējam. Pa ceļam šis mums parāda, kuri ir halucogēnie kaktusi. Brauciena laikā ceļa malās var vērot ganāmpulkus ar lamām un alpakām, kā arī savvaļā dzīvojošās vikunjas. Interesanti liekas tas, ka vietējiem lamas vilna nav diez ko lielā vērtē, no tās pamatā gatavo segas. Apģērbiem izmanto alpakas vilnu, kas ir augstvērtīgāka. Vikunjas dzīvo tikai savvaļā, mājās tās turēt ir aizliegts. Lai tiktu pie šamo vilnas, reizi divos gados cilvēki ielenc vikunju baru un lopiņus apcērp (biežāk nevar, jo vilna ataug ļoti lēni). Līdz ar to izstrādājumi no vikunju vilnas ir paši dārgākie (simtos un tūkstošos dolāru). Pa ceļam šķērsojam “Mirador de los Andes” – augstāko kalnu pāreju mūsu ceļojuma laikā, kas ir nepilnu 5 km augstumā. Lai gan ceļojums jau iet uz beigām un pa kalniem esam dzīvojušies pietiekami, galva tomēr viegli reibst un straujāka pārvietošanās rada elpas trūkumu. Pa ceļam piestājam vēl pāris skatu punktos, kur, protams, neatņemama sastāvdaļa ir suvenīru tirgotājas. Blakus ganās maza lamiņa, un vīram, bez šaubām, rodas nepārvarama vēlme ar viņu nofotografēties. Laikam jau lopiņš nesaprata viņa mēģinājumu apskauties, jo piespļāva pilnas acis.

Šīsdienas galamērķis ir Chivay pilsētiņa, kur mums paredzētas pusdienas, termālo baseinu apmeklējums un nakšņošana. Ekskursiju laikā iekļautā ēdināšana parast ir „buffet” tipa („zviedru galds”). Tā ir laba iespēja nobaudīt dažnedažādus vietējos ēdienus, sākot ar lamu un alpaku gaļu, un beidzot ar kaut nelielu daļu no Andu kartupeļu lielās dažādības (to šeit ir vairāki tūkstoši šķirņu). Pēcpusdienā apmeklējam La Calera karstos avotus, kas plūst no zemes dažādās temperatūrās (no 35 līdz pat 80 grādiem), tad tiek sajaukti ar aukstu kalnu ūdeni un novadīti uz vairākiem baseiniem arī ar atšķirīgu ūdens temperatūru. Taisni šai dienā ir etnogrāfiskā muzeja atklāšana (nu tāda viena neliela telpa termālo baseinu kompleksā), un tam par godu tiekam cienāti ar dažādām uzkodām un Pisco Sour, kas ir Peru nacionālais alkoholiskais dzēriens (sastāv no Pisco (vīnogu brendijs), laima sulas, olbaltuma, sīrupa). Pa nakti paliekam Inkari Eco Lodge (http://www.inkarihoteles.com).

 

6.oktobris

Ceļamies agri, jo 6 no rīta paredzēta izbraukšana uz Cruz del Condor – vietu, kur var vērot kondorus lidojumā. Ceļš ved tieši gar Kolkas kanjonu, kas ir viens no dziļākajiem pasaulē. Skati ir elpu aizraujoši. Pēc pāris stundu brauciena nonākam skatu punktā, lai vērotu cēlos Andu putnus. Un te nu jāsaka, ka laiks uz brīdi apstājas un mēs nododamies kondoru vērošanai, mēģinot noķert un iemūžināt labākos kadrus. Laiks paskrien nemanot un jādodas atpakaļ uz Arekipu. Pa ceļam vēl piestājam pāris vietās, kur tiek tirgoti vietējie suvenīri un noprovējam vietējos augļus – īpaši interesanta liekas kaktusvīģe, kuras mīkstums izskatās gandrīz kā kivi – zaļš ar melnām sēkliņām, taču ir nežēlīgi skābs. Pēcpusdienā paklaiņojam pa Arekipas centru. Vakarā ar Cruz del Sur busu braucam uz Limu. Biļetes cena 53 usd. Brauciena ilgums 15 h.

7.oktobris

Limā paliekam viesnīcā De Ville Inn (http://www.devilleinnhotel.com), Miraflores rajonā. Sākotnēji bija doma vakarā apskatīt Parque de la Reserva izgaismotās strūklakas. Taču nogurums ņem virsroku un atstājam šo objektu citai reizei. Nākamajā rītā nedaudz paklaiņojam pa Miraflores, aizejam līdz Larcomar kompleksam Klusā okeāna krastā (http://www.larcomar.com) – šeit vairākos stāvos izvietoti veikali, ēstuves, kinoteātris utt. Papusdienojam un laiks nepielūdzami liecina, ka šis ceļojums tuvojas beigām. Šoferītis aizved mūs uz lidostu, kur sākas mūsu garais ceļš mājup, pa ceļam ieskrienot vēl Miami un Ņujorkā.

Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 20 st

P.s. Bildes var apskatīt draugiem.lv

Dunduri
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/05/2010
Ziņas: 726
Manīts: pirms 15 st

Liels paldies par rakstu. Traki kārdinoši.

Debesmanna
Nav tiešsaistē
Kopš: 25/12/2009
Ziņas: 368
Manīts: pirms 2 d

Mans sapņu ceļojums, balta skaudība Smile Paldies par noderīgo informāciju!!! P.S. Bildes draugos vēl neprotu ieraudzīt (skatos pie Peru)

Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 20 st

Bildes var apskatīt manā albumā (Sintija Dāve). Ceļojuma aprakstu iesūtīju publicēšanai arī draugos. Tiklīdz kā nopublicēs, tad klāt būs arī bildes redzamas.

Buicis
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 4518
Manīts: pirms 33 min
Kur: CUN.

No savas pieredzes varu ieteikt tomēr posmu LIMA- CUSCO veikt ar lidmašinu. Biļetes ir dārgas ārzemniekiem. Vietējiem viņi piedāvā biļetes pa saprātīgu cenu.  3Gadus atpakaļ bija 29USD tas posms vienam cilvēkam. Man tās biļetes nopirka viens tūrisma kantoris Limā. 

Var jau būt ka kaut kas ir mainījies pa šo laiku.

2019: RIX, FRA, LIN, BGY, ORY, FDF, CDG, WAW, AMS, AUH, KRK, CPH, ALC, STN, MCO, HEL, JFK, CUN.
http://my.flightmemory.com/buicis

 

 

Dunduri
Nav tiešsaistē
Kopš: 26/05/2010
Ziņas: 726
Manīts: pirms 15 st

Droši vien pastulbs jautājums - bet kāpēc vispār netiek apskatīts auto īres variants vismaz kaut kādam posmam? Nav/pārāk dārgs piedāvājums, clikti ceļi, bīstami, nav norāžu? Sorry, neesmu pētījusi šo reģionu, bet vēlme turp doties ir liela

Buicis
Nav tiešsaistē
Kopš: 29/10/2008
Ziņas: 4518
Manīts: pirms 33 min
Kur: CUN.

Nu satiksme tur bija diezgan haotiska. Un nevienmēr sarkanā gaisma luksoforā nozīmēja ka nedrīkst braukt un otrādi.

2019: RIX, FRA, LIN, BGY, ORY, FDF, CDG, WAW, AMS, AUH, KRK, CPH, ALC, STN, MCO, HEL, JFK, CUN.
http://my.flightmemory.com/buicis

 

 

Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 20 st

Sākumā es arī skatījos uz aviobiļetēm posmam Lima - Kusko, lētākas bija TACA. Promo cena bija ap 60 usd, bet viņu mājas lapā, kad meklē biļetes, parādījās paziņojums, ka, pērkot Promo biļetes, jābūt dokumentam, kas apliecina, ka esi vietējais, ja nē - lidostā būs jāpiemaksā starpība. Standartcena vienvirziena biļetei jau bija ap 170 usd. Nu negribējās riskēt... Var jau būt, ka reāli praksē tas nedarbojas un pa lēto cenu var lidot arī ārzemnieki, bet laika trūkuma dēļ negribējām to pārbaudīt. Kad 2010.g.sāku meklēt biļetes, kaut kā izdevās salipināt variantu Lima - Cuzco; Calama - Santiago - Buenos Aires - Iguazu - Buenos Aires par ~350 LVL (ja pareizi atminos, visus lidojumus izpildīja LAN). 2011.gadā cenas jau bija daudz augstākas. Un izlēmām arī Argentīnu atstāt citai reizei. LAN cena Lima - Kusko bija reizes divas dārgāka kā TACA standartcena.

Par auto īri - ja godīgi, mums pat prātā neienāca tāds variants. Var jau būt, ka Peru ko tādu var arī izveikt, bet tā kā mums tas brauciena maršruta loks sanāca arī caur Bolīviju (ar ļooooti sliktiem ceļiem un 3 dienu tuksnesi, kur pats cauri visdrīzākais neizbrauksi) un Čīli, bija pašsaprotami meklēt citus pārvietošanās variantus. Limā satiksme bija vājprātīga, tur noteikti nevajadzētu līst ar auto iekšā. Ceļš Lima - Kusko skaitījās ļoti bīstams un 20 h pašam pie stūres arī noteikti būtu ne visai jauks pasākums. Autobusos mums visu laiku "iebaroja" info, ka drošības nolūkos autobuss ir aprīkots ar GPS un visu laiku tiek novērots no kaut kāda centrālā kontrolpunkta, apstājas tikai tam paredzētās vietās, lai šoferi nomainītos, arī stacijas bija dzelzs žogu norobežotās un apsargātas. Agrāk šai posmā ļoti daudz busu pasažierus aplaupīja. Tagad it kā vairs nelaupot. Uz Aguas Calientes un Maču Pikču varēja tikt tikai ar vilcienu (vai kājām). Parkingus kā tādus arī praktiski nemanījām.  Nē nu man liekas, ka Dienvidamerika nav tā vieta, kur izpausties un pašam braukāt ar mašīnu.

krusts
Nav tiešsaistē
Kopš: 13/12/2013
Ziņas: 2
Manīts: pirms 5 gadi

Sveika, ja nav noslēpums cik, bez biļetēm turp un atpakaļ no Rīgas, Tev izmaksāja tas pasākums.

Sintija
Lietotāja Sintija attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 31/01/2010
Ziņas: 215
Manīts: pirms 20 st

Orientējošās izmaksas sanāca ~ 1100 LVL par personu.

krusts
Nav tiešsaistē
Kopš: 13/12/2013
Ziņas: 2
Manīts: pirms 5 gadi

Paldies par noderīgo info.