Aiz polārā loka - Sarek, Zviedrija

3 atbildes [Pēdējā ziņa]
martinsberzins
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/09/2012
Ziņas: 13
Manīts: pirms 5 ned

Šis ir stāsts par nedēļu kalnos, Zviedrijas Lapzemē, Sarek nacionālajā parkā un tā apkārtnē.

Šis nebūs par iešanu pa Kungsleden, lai gan aptuveni 50km tika noieti arī pa Kungsleden. Šis būs vairāk par meklējumiem, kas ir ārpus Kungsleden takas - kalnos bez iezīmētām takām, cilvēkiem un civilāzijas. Dažas dienas tas arī izdevās.

Tīzerim pāris bildes.

Vairāk bildes (ap 155) un četras 360 grādu foto manā blogā: martinsberzins.wordpress.com. Šis nav komerciāls blogs (ja kādas reklāmas redziet, tad tas tikai tādēļ, ka izmantoju bezmaksas wordpress versiju).

Viss sākās pirms pāris gadiem, kad atgriezies no Jaunzēlandes internetā meklēju kādu interesantu vietu, kur aizbraukt pastaigāt pa kalniem, iekrita acīs viena bilde un liels bija mans pārsteigums, kad izlasīju, ka bilde ir uzņemta Sarek nacionālajā parkā Zviedrijā (tad vēl nezināju, bet tā vieta ir Skierffe kalna virsotne). Nebiju iedomājies, ka eiropā un vēl jo vairāk Zviedrijā, var būt tāda vieta. Uzreiz uzrakstīju savam draugam Linusam no Zviedrijas (bija mans kursabiedrs Japānā) jautājumu vai viņš zina, kas ir Sarek. Atbilde bija, ka viņš zina šo vietu un ir divas reizes tur bijis staigāt pa kalniem. Viņš uzreiz piedāvāja kaut kad braukt kopā uz Sareku. Laiks gāja, par Sareku pa laikam ierunājāmies, bet, beidzot, šī gada (2019) sākumā sākām runāt konkrēti, ka varētu doties šovasar un ar laiku arī vienojāmies par datumiem.

Vislabākais laiks, kad doties uz Sareku ir jūlija beigas un augusta sākums, jo tad tur ir vasara, nav tik auksts, ir polārā diena (nav nakts), mazāk lietainu dienu, mazāks ūdens līmenis upēs, kas ir svarīgi, jo ir jāškērso kalnu upes brienot tām pāri.

Sarek Nacionālais parks atrodas Zviedrijas ziemeļos, virs polārā loka, Zviedrijas Lapzemē, kur pārsvarā dzīvo Sāmi – tauta, kas dzīvo Skandināvijas ziemeļos un Krievijas Kolas pussalā. Tur blakus ir vairāki nacionālie parki, kas zīmīgi ar to, ka tiem cauri vijas “Kungsleden” jeb Karaļa taka, kas ir aptuveni 440 kilometrus gara. Cilvēki no visas pasaules brauc, lai ietu pa šo taku visā garumā vai daļu no tās. Mums nebija mērķis iet pa Kungsleden taku, tieši pretēji – meklēt savu maršrutu kalnos, prom no civilizācijas. Tā mēs Skaipā un Messengerī sazinājāmies, skatījāmies kartes un plānojām maršrutu 8 dienām kalnos. Tā kā būsim 8 dienas kalnos tikai ar to, kas ir mūsu mugursomās, bez iespējas papildināt pārtiku vai nakšņot namiņā, ļoti precīzi vajadzēja saplānot gan pārtiku, gan līdzi ņemamo aprīkojumu, kā arī, iegādāties dabas apstākļiem atbilstošāku un vieglāku inventāru.

1. diena – pirmdiena, 15. jūlijs

Lidojums Rīga – Stockholma. 12:20 ierados Stockholmā. Ar Linusu bija sarunāts tikties 4 pēcpusdienā Stockholmas centrālajā stacijā. No lidostas uz centrālo staciju vislētāk un ērti nokļūt ar Flixbus (3,90 Eiro), jo viņiem ir aplikācija, kurā var iepriekš iegādāties biļeti un ērti redzēt autobusu kursēšanas laikus (vairākas reizes stundā).

Ap 4 satikos stacijā ar Linusu. Bija super atkal satikties, jo pēdējo reizi tikāmies, kad viņš bija atbraucis pie manis uz Rīgu, 2013. gadā. Drīz jau bija jādodas uz vilcienu (Stockholm – Narvik), jo tas atiet no stacijas 18:11. Narvik ir pilsēta pašos Zviedrijas ziemeļos, Norvēģijas pusē. Mūsu izkāpšanas pietura saucās Gällivare. Vilciena biļetes ir jāiegādājas laicīgi – Linuss tās iegādājās jau aprīlī, jo šis maršruts ir ļoti populārs un vilciens pārsvarā esot piepildīts.

Ja līdz Stokholmas centrālajai stacijai ar savu milzīgo mugursomu jutos kā dīvainis, tad aizejot līdz mūsu vilcienam biju pārsteigts, ka pilnīgi visi, kas gaidīja vilcienu bija haikinga drēbēs un ar milzīgajām mugursomām. Zviedrs teica, ka šajā maršrutā esot ļoti daudz haikinga vietu, tādēļ cilvēki pārsvarā dodas kaut kur pārgājienā dabā.

Vilcienā, ja neskaita restorāna vagonu, ir guļamkupejas ar 6 gultām. Bez mums kupejā bija divi zviedru jauniešu pāri un viņi arī bija haikinga drēbēs, jo bija ceļā uz kalniem. Vagona galā ir speciāla, neliela telpa, kur glabāt lielās somas, jo kupejā visām somām vietas nepietiktu.

2. diena – otrdiena, 16. jūlijs

Nakts vilcienā – sarunas un nedaudz arī pagulēšana un 8:01 esam klāt Gällivare, kas ir neliela pilsētiņa, bet lielāka, nekā biju iedomājies tādā nekurienē. Tur pat pie stacijas jau gadīja autobuss Nr. 93 (Gällivare – Ritsem), kas aptuveni 2 stundās mūs aizvedīs uz Kebnats/Saltoluokta. Vilciena un autobusa cena turp un atpakaļ – 2690 SEK (~255 Eiro).

Jāsaka, ka gan vilcienā tuvojoties Gällivare, gan pašā Gällivare pilsētiņā kalnus pagaidām neredz, ir tikai meži. Arī autobusā braucot nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu kalnus. Kalni parādījās tikai aptuveni pēc kāda stundas brauciena ar autobusu.

No autobusa izkāpām Kebnats/Saltoluokta pieturā, ar mums vēl tikai kādi 3 cilvēki, pārējie, iespējams, aizbrauca uz blakus esošo Stora Sjöfallets nacionālo parku vai galapunktu – Ritsem. No Stora Sjöfallets noteiktās dienās un 4 maršrutos kursē helikopters. Kā arī, var noīrēt helikopteru savam maršrutam, piemēram, lai nogādā noteiktā punktā kalnos, no kurienes sāksiet savu pārgājienu. To var izmantot, ja grib palielināt dienu skaitu kalnos. Helikoptera maršruti, laiki un cenas.

Apmēram 250 metri gājiens līdz piestātnei ezera krastā, kur jau gaidīja kuģītis, kas pārcels tālāk uz Saltoluokta Mountain Station. Kuģīša cena – 200 SEK (~19 Eiro). Mazliet sāka smidzināt lietus.

Saltoluokta Mountain Station atrodas pāris minūšu gājienā no kuģīša. Tas ir diez gan paliels komplekss, kas sastāv no divstāvīgas galvenās mājas, kurā ir neliels kalnu ekipējuma veikaliņš (starp citu, cenas nav augstākas kā citur); restorāns; tualetes; recepcija, jo šeit var izīrēt gan istabas, gan namiņus vai arī pēc gājiena ieiet maksas dušā un/vai pirtī. Ir cilvēki, kas ar bērniem šeit noīrē namiņu un iet dienas pārgājienos kalnos un vakarā atgriežas namiņā.

Mountain station priekšā ir vairāki galdi, kur iekurinājām savu primusu un uztaisījām pusdienas. Plānojot mums bija sadalīts, ka es sagādāju brokastis un vakariņas, Linuss – pusdienas. Brokastīs mums bija ātri pagatavojamās putras (divas mazās 60g paciņas vienam), ātri pagatavojamā miso zupa (ko aprīlī atvedu no Japānas), vakariņās – kartupeļu biezputra (pagatavojama no pulvera) ar žāvētu gaļu piedevā, vairāku veidu makaroni un nūdeles ar rīvētu parmezāna sieru un žāvētu gaļu. Linuss pusdienām bija sapircis gatavo ēdienu, kas tikai jāaplej ar ūdeni. Izmantojām norvēģu ražoto pārgājienu pārtiku, jo tā ir viena no retajām, kurā nav palmu tauki. Latvijā šī ražotāja produkcija veikalos nav pieejama. Šāda veida pārtiku izmēģinājām, jo tā ir viegla – viena cilvēka, viena ēdienreize sver ~125 gramus, bet iegūstamais pārtikas daudzums ir virs 600 grami. Un, kā vēlāk izrādījās, tā ir ļoti garšīga un ir pieejami daudz un dažādi ēdienu varianti, arī japāņu ēdiens, par kuru mēs bijām īpašā sajūsmā.

Pēc pusdienām pārģērbāmies, somu ar “normālajām” drēbēm un atpakaļceļam vajadzīgajām mantām nodevām mantu glabātuvē (~10 Eiro) un devāmies ceļā.

Maršruts: Saltoluokta Mountain station – Sitojaure – Rinim

Kamēr ēdām pusdienas, lietus bija pārstājis un pat nedaudz izlīda saulīte. Šīs dienas gājiena pirmais posms gaidāms garš (20 kilometri), bet salīdzinoši viegls un vienkāršs, jo iesim pa Kungsleden jeb Karaļa taku, kas ir labi redzama un nav iespējams apmaldīties. Taka ieiet mežā un drīz arī sākas kāpums augšā kalnā, apmēram 2 kilometru garumā. Uzkāpjot kalnā paveras pirmais traki skaistais skats uz ezeru, kuram šodien pārcēlāmies pāri ar laivu un Stora Sjöfallets nacionālo parku.

Šim pārgājienam speciāli iegādājos nūjas, kuras nekad neesmu izmantojis, bet tagad, ejot ar 20 kg mugursomu mugurā, šajos pirmajos, stāvajos kilometros jau sāku izbaudīt nūju priekšrocības – tiešām ļoti palīdz stāvās vietās, ir krietni vieglāk. Iegādājos ar domu, ka turpmāk noderēs arī taku skriešanai un arī Simtiņam (jāpieveic 100km 24 sundās), kas jau pēc pāris nedēļām.

Lai gan taka ir populāra un ir sezona, īpaši daudz cilvēkus uz takas nesatiekam, šķiet, kādus 10 pa visu dienu. Ap 7 vakarā jau esam sasnieguši pirmo galamērķi – Sitojaure ezers. Parastais maršruts ir pārcelties perpendikulāri pāri ezeram ar laivu, kura kursē katru dienu noteiktos laikos. Šo laivu kursēšanu nodrošina pie ezera dzīvojošie Sāmi, piemēram, Sāmiete Anna. Linuss iepriekš bija sazinājies ar Annu un apjautājies vai viņa mūs nevar ar laivu aizvest visa ezera garumā līdz vietai, kas saucas Rinim.

Veiksmīgi atradām (nebija grūti, jo bija norādes) Annas māju pašā Sitojaure ezera krastā. Iepazināmies ar Annas vīru un diviem viņu puikām. Anna visu bērnību ir pavadījusi vietā, uz kuru mēs šovakar dodamies – Rinim, tādēļ rūpīgi viņu iztaujājām par mūsu izvēlēto maršrutu, kas nav ļoti populārs, bet Annai ir labi zināms. Anna izstāstīja, kur mums šovakar labāk nakšņot – celt telti, izstāstīja, ka ieleja, kurai mēs cauri rītdien dosimies vienmēr ir miglaina un tur vienmēr ir slikts laiks – līst lietus utt., izstāstīja, ka būs jāšķērso (ar apavu novilkšanu, jo dziļš) 4 kalnu upes. Rinim esot vieta, kur ganās viņu padsmit tūkstoši ziemeļbriežu (tā ir viena no Sāmu nodarbēm – ziemeļbriežu audzēšana), kuri, diemžēl, šajā laikā ir devušies uz rietumiem un atgriezīsies ziemā. Izstāstīja, ka maršrutā, kurā mēs iesim nav cilvēku iestaigātu kalnu taku, ir tikai ziemeļbriežu takas.

Annas vīrs mūs ar laivu aizveda uz Rinim. Diez gan liels attālums, braucām ļoti ātri, bet apmēram 25 minūtes pagāja. Kad izkāpām Rinim, palika tumšāks, jo saule bija norietējusi, ļoti apmācās, bet satraukumam nav pamata, jo ir taču polārā diena un nakts neiestāsies. Par pārvešanu gandrīz visa ezera garumā, Anna paprasīja 800 SEK (~76 Eiro). Par standarta ezera šķērsošanu pa Kongsleden taku laikam ir ap 20 Eiro.

Pašā ezera krastā bija dažas, pēc izskata, ļoti senas Sāmu mājas un turpat arī Annas vecāku mūsdienīgāka stila māja, kurā gan šobrīd Annas vecāki nebija.

Nekādas takas nebija, ja neskaita vairākas ziemeļbriežu takas, kuras jauca galvu, bet gājām tikai uz priekšu, jo virziens bija zināms un mērķis arī – ieeja Basstavage ielejā. Pēc mazliet vairāk kā 4 kilometru gājiena, bijām nonākuši līdz ieejai Basstavage ielejā un liela akmens, pie kura Anna mums ieteica celt telti. Šī vieta tiešām izskatījās ļoti atbilstoša telts celšanai. Bija jau ap 12:30 naktī, lai gan nebija tāda sajūta, jo joprojām bija gaišs. Ātri uzcēlām telti, jo nedaudz smidzināja lietus. Šādi apstākļi (mitrs un nav saules) ļoti patīk odiem un pirmo reizi izbaudīju tik traku odu mākoni. Odiem bijām gatavi – bijām iegādājušies odu sietus, ko uzvelk galvā pāri sejai. Ar odu sietu paliek tumšāka redzamība, bet tomēr labāk. Pagatavojām vakariņas un devāmies gulēt. Bija jau ap 1:30 naktī un sāka arvien stiprāk līt.

3. diena – trešdiena, 17. jūlijs

Maršruts: Rinim – Bielavalida

Pamodāmies ap 9 no rīta. Joprojām lija lietus, tikai mazliet stiprāk, nekā gulēt ejot. Zābaki un lietus drēbes vēl mazliet mitri. Brokastīs pagatavojām manas putras un miso zupu. Par miso zupu Linuss bija sajūsmā, jo viņam arī ļoti garšo japāņu ēdieni. Paēdām un devāmies ceļā.

100 metri un vieglā pastaiga, kas bija vakar, beidzās, jo iegājām Bielavalida ielejā un taka veda pa slīpumu, kur kreisajā pusē kalns, labajā pusē lejā tek upe. Vietām šī slīpā plakne ir sniega un ledus kārta un normāli jāturas ar nūjām, lai ar savu 20kg mugursomu nenoslīdētu lejā un neieveltos straujajā kalnu upē. Par laimi, tas slīpums diez gan ātri (tagad tā liekas) beidzās un jau varēja normāli iet. Jāpiemin, ka ielejā ir diez gan daudz sniega. Katrā ziņā, jūlija beigās, nebiju gaidījis tik daudz sniega redzēt.

Piestājam padzerties, uzpildīt ūdeni no kalnu strautiņa. Šeit arī smuka vieta, lai uztaisītu 360 grādu bildi. Tas, kas tur bildē redzams sēžot ar muguru, ir Linus. Vai nav nereāli skaisti?!

https://goo.gl/maps/bi4d8eML3TTR6tZS9

Prieki gan nebija ilgi, jo priekšā bija pirmā kalnu upe, kuru nāksies šķērsot. Pēc Annas teiktā, šodien vajadzētu būt 4 upēm, kuras jāšķērso brienot. Ātri sapratām, ka šo upi ar sausām kājām nepāriesim – būs jābrien. Kādas 20 minūtes vismaz pavadījām staigājot gar upes malu un meklējot seklāko un mazāk trakāko straumi. Un tagad sākas sevis pārvarēšana, jo aukstumā es nejūtos komfortabli un tagad man ir jāizģērbjas līdz pusei. Ārā temperatūra varētu būt ap nulli, bet negribas domāt, cik auksts ir ūdens, jo ir labi redzams ledājs, no kura šī upīte iztek. Viss, tas ir jāizdara ātri – zābaki nost, zeķes zābakos, bikses nost, apakšbikses nost (ja nu kas, lai ir sauss), visu piestiprinu pie somas. Kājās velku gumijas čības (tās, ko velk okeānā peldot, lai jūras ežiem vai koraļļiem neuzdurtos) nūjas stingri rokās, esmu gatavs. Eju pirmais, jo gribu, lai tas viss ātrāk beidzas. Pirmie soļi un ūdens ir aukstāks, nekā biju domājis. Vēl pāris soļi un saprotu, ka straume iekāpjot upē ir spēcīgāka, nekā vizuāli izskatās – ir kārtīgi jāturas ar nūjām pret gultni, lai stabili varētu iet. Vēl pāris soļi un ir jau pāri ceļiem – dziļāks, nekā izskatās un liekas, ka jau pēdas krampji rauj no ūdens aukstuma. Solis pie soļa un esmu pāri. Zviedrs iekāpjot ūdenī arī iekliedzas no aukstuma. Ja jau viņam auksti, ko tad lai es saku… Ātri saģērbjamies un ejam tālāk.

Ejot ceru, ka Anna kļūdās un nebūs tik daudz upes jāšķērso. Bet tepat jau ir upe klāt un upe ir tāda, kurai skaidrs, ka bez izģērbšanās pāri netikt. Tagad jau zinu, kas jādara – pa pusei pliks un ātri vien pāri esmu. Izkāpjot otrā pusē ar savu pliko dibenu, labi, ka laicīgi pamanu, ka viens pārītis (puisis un meitene) tuvojas upei. Grūti noticēt, ka te var sastapt arī kādu cilvēku, bet ir. Tas ir zviedru pāris, kas iet līdzīgu maršrutu kā mēs, tikai pretējā virzienā. Vienīgi viņi vēl nezina kā tiks no Rinim pāri ezeram, jo nav ne ar vienu sarunājuši laivu. Šodien viņi būs vienīgie satiktie cilvēki.

Papļāpājam, viņi dodas tālāk. Ar Linusu noskatamies kā viņi tiek pāri upei un pazūd skatam. Ar Linusu vienīgi nospriežam, ka viņi par drošību maz rūpējas – viņi upei gāja pāri ar plikām kājām (var pēdas uz kāda akmens vai kā cita sagriezt) un trakākais – ejot pāri upei, abas mugursomas siksnas bija sasprādzētas. Anna mums teica, ka abām siksnām ir jābūt vaļā, jo gadījumā, ja sanāk iekrist upē, var paspēt atbrīvoties no mugursomas. Nesen esot atrasts upē noslīcis vācu tūrists ar uz muguras piesprādzētu somu – bija iekritis ūdenī un nespējis atsprādzēt mugursomu.

Ejam tālāk, sniega paliek arvien vairāk un drīz jau esam klāt pie kārtējās brienamās upes. Šī upe izskatās dziļāka par iepriekšējām, tādēļ šoreiz patērējam vairāk laika meklējot īsto šķērsošanas vietu. Meklējam līdz Linusam apnīk un viņš nomet somu, ģērbjas nost un ies pāri. Neko darīt, sekoju viņam un esam pāri. Šī reize jau aiziet automātiski – nedomājot par aukstumu, noģērbies, pārej pāri, saģērbies atpakaļ, ej tālāk.

Ja var ticēt Annas stāstītajam, vairāk upes šodien nevajadzētu šķērsot. Laimīgi ejam tālāk, ir jau vakars, ap 9. Esam nonākuši līdz vietai, kur divas upes krustojas, mēs esam pa vidu – starp upēm un upes ir dziļas. Neko nesaprotam, bija teikts, ka vairāk upes nav jāšķērso. Pēc kartes arī izskatās, ka šeit mierīgi var iet pāri. Iespējams, ka kaut kad var (sausākā sezonā), bet šodien noteikti ar sausām kājām nesanāks. Izdomājām vēl nedaudz paiet atpakaļ, pastaigāties – var būt esam kaut ko palaiduši garām. Patērējām vēl kādu stundu, neko neatradām, ģērbāmies atkal nost un gājām upei pāri.

Vēl nedaudz pagājām, uzkāpām nelielā kalnā, no kura pavērās fantastisks skats uz kalnu ezeru. Šeit celsim telti.

Šodien noieti ~9 kilometri. Izklausās, ka nav daudz, bet priekš dienas kalnos, ir ok un kājas arī to jūt.

Pagatavojam vakariņas un gulēt. Atkal ir viens naktī. Pēc apgaismojuma gan to nevar pateikt.

4. diena – ceturtdiena, 18. jūlijs

Maršruts: Bielavalida – Snavvajavrre

Pamodāmies dikti skaistā dienā – saule, skaidras debesis. Beidzot varēja kārtīgi ieleju apskatīt, kurai vakar izgājām cauri. Ļoti skaisti skati visapkārt. Atkal super vieta, lai uztaisītu 360 grādu bildi. Tā ir mūsu telts, un atkal Linus pozē.

https://goo.gl/maps/ckwPMH37Dg5KLmps6

Tā kā pēc vakardienas upju šķērsošanas aukstais ūdens ir krietni mazāka problēma, rīta mazgāšanos veicu tuvējā strautiņā. Ūdens ir auksts, bet ir atsvaidzinoši un forši.

Paēdam brokastis – putras, miso zupa, kafija un dodamies ceļā.

Sākums ir kāpiens kalnā, tālāk ejam pa kalna slīpumu. Varētu arī iet pa leju, bet tad ceļš sanāktu garāks. Uz takas kalna lejā redzam alni, šis stāv un vēro mūs. Gabaliņu gājuši, ieraugam vietu ar fantastisku skatu uz ieleju. Atkal perfekta vieta 360 grādu foto. Atkal Linus ar muguru pozē.

https://goo.gl/maps/eArMmpaYW64QZCNx5

Labu laiciņu pavadījām baudot skatu. Tepat pa kreisi redzamā akmens siena ir tā, kas mums tūlīt jāšķērso.

Pieejot pavisam klāt, siena izskatās vēl draudīgāka. Taka ir šaura un bīstama, jo no vienas puses ir akmens siena (kuru sauc par Devil's Rock), no otras – ļoti stāvs kritums, kur tālu lejā ir 360 grādu bildē redzamā upe. Un taka iet stāvu uz augšu un tik pat stāvu uz leju. Ņemot vērā, ka uz muguras ir 20kg mugursoma, diez gan bīstams pasākums, jo ar tādu svaru krietni grūtāk līdzsvaru noturēt. Šeit atkal ļoti palīdz nūjas.

Vēl īsti nebijām tikuši augšā, pamazām sākās vējš un lietus. Paspējām uzkāpt pašā augšā un sākās traka lietusgāze. Kalnos tās laika maiņas ir tik straujas un neprognozējamas. Neticēju, ka tik saulainā dienā pēkšņi var tik traki sākt līt lietus. Kādu stundu gājām pa trako lietu līdz tas atkal beidzās un bijām nonākuši līdz smukai vietai pie maza kalnu ezeriņa, kur papusdienot.

No pusdienu vietas izskatās, ka vairs nav tālu līdz mūsu šīs dienas galamērķim. Paēdām un devāmies tālāk.

Tiešām vairs nebija tālu jāiet – mazāk par stundu un esam klāt – vieta, kur sākas Rapadalen – Rapa ieleja. Sarek Nacionālā parka, iespējams, skaistākā vieta. Atkal laba vieta, lai uztaisītu 360 grādu foto. Kā jau ierasts, pozē Linuss. No Linusa pa kreisi nedaudz redzama Rapa ieleja, pa labi redzama Låddebákte virsotne.

https://goo.gl/maps/hKNvZUfEsnWgtPn78

Šodien esam nogājuši aptuveni 10 kilometrus. Uzceļam telti, paēdam vakariņas un mums vēl ir ļoti daudz laika, lai paspētu izdarīt vēl vienu šodien plānoto lietu – uzkāpt Låddebákte virsotnē, no kuras paveras skaists skats uz Rapa ieleju. Dodamies ceļā. Turp – atpakaļ vajadzētu būt aptuveni 3km, bet tas ir kāpiens stāvā kalnā. Jau no paša sākuma jākāpj pa lielu slīpumu, kurš sastāv no milzu akmens bluķiem. Tīri raiti iet augšā, var būt trešdaļu esam nokāpuši un sāk atkal līt lietus. Lietus nebūtu šķērslis, ja vien akmeņi nekļūtu traki slideni mitrumā. Kādu laiku vēl kāpjam, bet tomēr pieņemam lēmumu neturpināt, jo debesis izskatās arvien draudīgāk un lietus pieņemas spēkā.

Atgriezāmies atpakaļ teltī un gājām gulēt.

5. diena – piektdiena, 19. jūlijs

Maršruts: Snavvajavrre – Renvaktarstuga

Atkal skaists rīts, brokastis ar skaistu skatu, rīta mazgāšanās tuvējā strautā un varam doties ceļā. Pārmaiņas pēc, šodienas gājiens sākas uz leju – ejam lejā ielejā. Un jau pirmais pārsteigums – upe, kurai nebūs vienkārši tikt pāri. Atkal noģērbšanās un pāri esam. Turpinās gājiens pa taku uz leju, līdz jau esam lejā ielejā, pie pašas upes, gar kuru arī turpinam gājienu. Tālāk ir divi varianti – iet pa taku gar pašu upi vai iet pa taku tālāk no upes. Izlēmām iet gar upi, bet nepamanījām, kurā brīdī nogriezāmies uz taku, kas ir tālāk no upes un aizgājām pa to. Priekšā vēl viena upe, kuru nācās šķērsot pa pliko. Šķērsojām upi, paēdām pusdienas un gājām tālāk.

Nebija ilgi jāiet līdz uzdūrāmies šodienas lielākajam pārsteigumam – purvs! Atkal pa pliko un brienam. Bridām diez gan ilgi, tas purvs likās nebeidzams. Līdz atkal nonācām līdz upei, kuru šķērsot pa pliko. Pārgājām pāri upei un izdomājām, ka tepat pie upes arī celsim telti. Šodien noieti 12km.

Mūsu šodienas galamērķis ir Renvaktarstuga, kas tulkojumā nozīmē sarga vai gana mājiņa – vieta, kur ziemā dzīvo gani vai sargi, kas pieskata ziemeļbriežus. Pie upes ir mežs un tai sarga būdiņai vajadzētu būt ļoti netālu - kaut kur tajā mežā. Izvēlējamies palikt pie upes, jo nevar zināt vai pie tās sarga būdiņas būs kāds strauts ar pietiekami kvalitatīvu ūdeni.

Uzcēlām telti, paēdām vakariņas. Linusam radās ideja, ka vajadzētu iet nopeldēties. Man somā bija divas virves. Vienu tagad izmantoju, lai turētu Linusu, jo straume upē ir ļoti stipra. Linuss iekāpa ūdenī, iegūlās uz vēdera un atlaida kājas – viņš turējās tikai manā virvē. Ja es nespētu viņu noturēt, tad viņu straume aiznestu kaut kur tālu lejā. Man ir foto, bet galerijā nelikšu. Smile

Ļoti skaists vakars, skaistas debesis.

6. diena – sestdiena, 20. jūlijs

Maršruts: Renvaktarstuga – Bassoajve

Rīts kā parasti – aukstā rīta mazgāšanās upē un brokastis. Nu jau pie aukstā laika un ūdens esmu pieradis tā, ka pēc mazgāšanās staigāju pliks, tikai dvieli ap gurniem apsējis. Un mani šādā paskatā nobiedē cilvēks, kas iznāca no meža tieši aiz mūsu telts. Tas ir kāds zviedrs, kurš kalnos iet viens pats. Viņa maršruts ir krietni garāks, nekā mūsējais, jo viņš iet pretējā virzienā un uz Abisko, ja nemaldos. Mazliet aprunājāmies un viņš aizgāja. Man šķiet diez gan traki iet vienatnē šādā vidē.

Sapakojamies un dodamies ceļā. Ceļš sākas ar iešanu mežā un pret kalnu. Paiet labs laiciņš līdz tiekam ārā no meža un esam pakāpušies kalnā un atkal paveras skaists skats uz ieleju. Diena ir skaista, saule spīd, bet dikti nepriecājos, jo nu jau zinu, ka tas drīz var atkal mainīties.

Šodien šķiet, ka sniega mūsu ceļā ir krietni vairāk kā citas dienas. Priekšā ir kārtējā upe, kura būs jāšķērso, tikai šoreiz tā ir dziļi ielejā, bet jau no augšas var dzirdēt troksni, ar kādu viņa trakodama gāžas lejā. Grāmatā Linuss bija izlasījis apmēram augstuma metrus, kādos ir vieglāk šķērsot šo upi. Un man ir atbilstošs pulkstenis, kas rāda tekošos augstuma metrus un tas palīdz noteikt aptuveno vietu. Kamēr meklējām vietu, no otras puses upei redzam tuvojamies 4 cilvēkus – divi puiši, divas meitenes.

Ierastā procedūra – izģērbjamies, pārejam pāri, saģērbjamies. Tikmēr jau četri jaunieši ir lejā pie upes. Izskatās ap gadiem 18 vai 19. Meitenes izskatās diez gan nepārliecinoši. Tā arī ir, pēc sarunas saprotam, ka viņiem šajā pārgājienā šī būs pirmā upes šķērsošana. Viena meitene izskatās stipri nobijusies no skata kā mēs šķērsojām upi. Aprunājāmies un gājām tālāk.

Kāpiens augšā diez gan stāvs un garš. Sākot kāpt, sāk līt lietus. Pakāpušies līdz pusei apstājamies, lai uzvilktu lietus drēbes un mazliet paskatamies kā jaunieši lejā gatavojas šķērsot upi. Izskatās, ka viņi ilgi nevar saņemties, tāpēc pagaidam un paskatamies vai viņiem viss labi sanāks. Trīs ir pāri, bet meitene, kurai visvairāk bail, ir palikusi pēdējā un nevar saņemties. Viens puisis nāk viņai pretī un beigās abiem izdodas. Malacīši, tālāk viņiem būs vēl upes.

Uzkāpjam augšā, lietus piestāj un atkal nedaudz parādās saulīte un mums priekšā ir sniega lauks, ko šķērsot. Anna teica, ka esot droši – reti esot gadījumi, kad cilvēks iekrīt. Tādēļ, pirms ejam pāri, atsprādzējam mugursomu, nūjas turam rokās paralēli zemei sev priekšā. Veiksmīgi esam pāri.

Mazliet saulīte mūs palutināja, bet drīz jau atkal sāka līt lietus. Tikai šoreiz nevis vienkārši līt, bet nenormāli gāzt. Es laikam tādā lietus gāzē nekad vēl mūžā nebiju bijis. Lietum klāt vēl pievienojās krusa. Manuprāt, tas ilga kādas 40 minūtes, bet mēs turpinājām iet un labi, ka tā, jo jutu, ka ar visu iešanu man paliek auksti. Labā ziņa ir tā, ka šo gāzienu manas drēbes izturēja. Labs rādītājs, ņemot vērā, ka šis bija jau otrais lietus šodien. Bet nedaudz ir sajūta, ka ja būs vēl, tad sāks sūkties cauri. Lietus mazliet mitējās, bet pēc kādām 10 minūtēm atkal sākās. Atkal nenormāls gāziens ar krusu. Un šoreiz ilgāk, domāju, ka stundu vai vairāk. Šī bija manu lietus drēbju robeža – auksto ūdeni jau jūtu uz ādas, sākot no pleciem. No somas izvelku stingru lietus mēteli un uzvelku pa virsu. Kur es biju ātrāk? Dikti uzticējos savām lietus drēbēm. Tā kā apkārt viss ir slapjš, peļķes un strautiņi, kuriem ne vienmēr var veiksmīgi tikt pāri, arī zābaki piebristi slapji. Īsāk sakot, esmu galīgi slapjš un paliek arvien aukstāk. Par laimi, mēs kustamies. Linuss grib apstāties un paēst, es saku, ka es nestāšos, jo, ja es apstāšos, es nosalšu. Tas lietus netaisās pārstāt. Šķērsojam kārtējos sniega laukus, akmeņu laukus. Akmeņi ir slideni, man ir auksti un līdz ar to, neesmu ļoti izveicīgs. Par laimi, izdodas nepaslīdēt uz akmeņiem. Pie visa šī vājprāta, priekšā ir kārtējā upe. Esmu pilnībā slapjš, man ir auksti un man vēl ir jāizģērbjas? Upe atkal ir dziļā aizā, ir ko ņemties, lai tiktu lejā līdz upei. Dziļāk un stāvāk, nekā iepriekšējā upe.

Kaut kā izdodas atrast vietu, kur varētu pa akmeņiem pāriet, lai nav jāizģērbjas. Lai gan izskatās diez gan nereāli, bet mēģinam. Eju pirmais, esmu pilnībā slapjš un man jau ir drusku vienalga. Tā arī notiek, līdz vidum ticis, vienīgais variants ir akmens, kura virsma ir daži cm zem ūdens, lieku kāju virsū un kāja noslīd, zābaks ūdenī, bet spēju nobalansēt, lai līdz celim neieliktu kāju ūdenī. Zābaks nu ir kārtīgi piebrists ar ūdeni, bet esmu ticis pāri. Linusam veiksmīgi izdodas tikt pāri, laikam ūdenī neiekāpa. Tagad vēl jātiek augšā, nereāli stāvajā kalnā. Viņš ir tik stāvs, ka es praktiski rāpoju. Un man tas patīk, jo ir liela fiziska piepūle un man pat nedaudz paliek silti, bet tikai nedaudz. Tas kalns ir nenormāls un garš. Es tikai turpinu un kāpinu tempu. Redzu, ka Linuss atpaliek, viņam trūkst spēka un viņš saka, ka vajag pauzi. Es viņam saku, ka ar mani ir cauri, ja apstāšos. Saku, ka jāizvelk līdz augšai. Viņš piekrīt.

Tikuši mazliet augstāk kā līdz pusei un lietus pārstāj. Sarunājam, ka augšā ēdīsim pusdienas. Tuvais mērķis, pusdienas un lietus beigas dod nedaudz enerģijas.

Kad esam tikuši augšā noskatītajai virsotnei, no turienes paveras skats uz Rapa ieleju un nedaudz jau ir redzams skats, dēļ kura šī gājiena ideja radās. Ir redzama Skierffe virsotne, kur mēs rītdien kāpsim un tur būs “TAS” skats. Ir izlīdusi arī saulīte, sākam gatavot pusdienas un sāku vilkt visu nost. Ir auksts, man ir auksti, bet es novelku visu nost un stāvu pliks. Somā atrodu sausas zeķes, rezerves apavus un drēbes. Pārģērbjos, beidzot, kopš nezinu cik stundām atkal sajūtu siltumu. Karsts ēdiens, karsta kafija, nereāls skats visapkārt, dzīve ir skaista.

Izskatās, ka vairs tikai jānoiet no kalna lejā, nelielā ielejā un būsim klāt mūsu šīs dienas telts vietā.

Paēduši un atpūtušies dodamies tālāk. Nav tik viegli kā izskatījās, jo kāpiens lejā ir pa milzu akmeņiem, līdzīgi kā ceļā uz Låddebákte virsotni. Nav viegli, jo akmeņi ir slapji un slideni un mums ir jāiet uz leju, smagās mugursomas nepalīdz noturēt līdzsvaru. Par laimi, mani rezerves apavi (Salomon Speedcross 4 GTX) ļoti labi pilda savu funkciju – mitrumizturīgi, ar ļoti labu protektoru (neslīd). Apavi pārbaudīti skrienot Stirnubuka takas un šeit arī labi der. Šī diena apliecināja to, ka rezerves apaviem ir jābūt.

Kāpjot lejā atkal nedaudz sāk līt, par laimi, tikai nedaudz un ātri pāriet. Tikuši lejā, atrodam vietu teltij pie neliela strauta, netālu no kraujas malas ar fantastisku skatu uz Rapa ieleju un Nammasj kalnu.

Var beidzot atvilkt elpu pēc trakās dienas. 17 kilometri ir noieti. Tagad vakarā domāju vai es varētu šodienas paveikto izturēt, ja nebūtu tāda skriešanas bāze, ja šogad jau nebūtu divi pilni maratoni pieveikti?

Ir skaidrs, ka šī bija pēdējā diena kalnos vienatnē, jo esam jau Skierffe virsotnes pakājē un rītdien satiksim daudz cilvēkus un pamazām atgriezīsimies civilizācijā.

7. diena – svētdiena, 21. jūlijs

Maršruts: Bassoajve – Skierffe – Svijnne – Sitojaure

No rīta ierastā procedūra – mazgāšanās aukstajā strauta ūdenī, tikai šoreiz mazliet ar bažīgu skatu visapkārt, jo ir jūtams cilvēku tuvums, lai gan nevienu vēl nemana. Brokastis un pošamies ceļā.

Līdz Skierfe virsotnei vajadzētu būt aptuveni 2km. Nav tālu, bet kāpiens ir diez gan stāvs, bet ir labi iemīta taka. Saulīte spīd, diena atkal izskatās skaista.

Skierfe ir virsotne, no kuras ir bildētas skaistākās Rapa ielejas fotogrāfijas un šī vieta, manuprāt, ir vispopulārākā visā Sarek Nacionālajā parkā. Un to var just, jo tuvojoties Skierffe pakājei, var manīt cilvēkus nākam jau lejā no virsotnes un ejam augšā un pa gabalu manāmi cilvēki nākam no Aktse puses. Ir daudz cilvēku, kas savu gājienu sāk no Aktse, jo uz turieni noteiktās dienās un laikos lido helikopters. Un Aktsē arī ir mājiņas, kuras var rezervēt un nakšņot.

Uzkāpjam Skierffe virsotnē un tikmēr ir apmācies, ieleja pildās ar miglu un skats tiek bojāts, nesanāk tik smukas bildes. Tomēr, skats ir nereāls. Sākas traks vējš un traks gāziens. Noslēpjamies aiz milzīga akmens bluķa, jo ir sajūta, ka vējš ir pietiekami stiprs, lai mūs aizpūstu. Apsedzamies ar lietus mēteļiem, kamēr lietus beidzas. Tā arī notiek un atkal izlien saulīte, ieleja ir atbrīvojusies no miglas un viss skaistums ir mūsu acu priekšā. Fantastika! Šķiet, mēs uz šīs virsotnes pavadījām 2 stundas. Šeit, pirmo reizi kopš iegājām Basstavage ielejā, telefonam ir zona. Linuss piezvanīja savai ģimenei, es savai. Sirreālas sajūtas. Diemžēl, neizdodas uztaisīt 360 grādu foto, jo kaut kas ir atgadījies ar telefonu. Labi vēl, ka parastas bildes var.

Negribās iet prom, bet ir jāiet. Ejot lejā, pretī nāk vēl cilvēki pa bariņiem. Pēc apģērba spriežot un pēc nelielajām mugursomām, ir skaidrs, ka viņi nāk no Aktse, lai apskatītu tikai skatu no Skierfe virsotnes.

Kādu laiciņu pagājām, apstājāmies, lai ieturētu pusdienas vietā, kur pēdējo reizi ir skats uz Skierfi un kaut kur aiz kalna esošā pilnīgā kalnu vienatnes un netveramā skaistuma sajūta.

Nākošais mērķis ir Svijnne – vieta pie Sitojaure ezera, kur mums ir sarunāts, ka rīt no rīta Anna mūs pārcels ar motorlaivu pāri ezeram. Līdz Svinjnne apmēram 13km gājiens. Lai gan attālums priekš kalniem pietiekami liels, šķiet, diez gan ātri esam tikuši galā. Kādi 3km pirms ezera, uz takas satiekam jaunu puisi, kurš iet viens pats. Viņš nāk no ezera un stāsta, ka esot viens pats pārcēlies ar laivu un tagad šajā pusē esot divas laivas, līdz ar to, ja mēs gribam, varam šovakar pārcelties pāri. Neviens pirms mums tagad uz takas neesot, laivām vajadzētu būt. Ideja ir tāda, ka vasaras laikā, apmēram no 1. jūlija līdz septembra beigām organizācija nodrošina trīs laivas, ar kurām pats airējot bez makas var pārcelties pāri. Nosacījums, ka laivu var ņemt, ja pie ezera ir divas laivas, lai paņemot laivu, vienmēr paliek viena laiva krastā. Šovakar mums ir paveicies, aizejot pie ezera, atrodas divas laivas (bilžu galerijā ir foto, kur aprakstīti nosacījumi). Tur pat ir metāla kaste, kurā ir glābšanas vestes. Ar Linusu izlemjam, ka spēka vēl ir pietiekami un šis būs ļoti labs piedzīvojums. Viņš noprasa vai protu airēt. Protams, protu. 

Dodamies ceļā. Ir skaists vakars. Ar virzienu nav problēmu, jo ezerā ar gariem, spilgtiem mietiņiem ir iezīmēta trajektorija kā jābrauc, jo ezerā ir sēkļi un mietiņi domāti, lai ar laivu vai motorlaivu neuzbrauktu uz kāda sēkļa vai akmeņa. Linusam arī iedevu nedaudz paairēt, bet viņam īsti nepatika.

Tikuši otrā krastā, kārtīgi pietauvojām laivu, nolikām vestes kastē un devāmies meklēt telts vietu. Meklējot nostaigājām aptuveni 4 kilometrus, jo negribējās šosejas malā (tā mēs saucām Kungsleden taku) celt. Atradām vietu pietiekami tālu un noslēptu no takas un netālu no strauta. Vakariņas un gulēt. Kā parasti, gulēt iešana pēc vieniem naktī.

Linuss aizrakstīja Annai īsziņu, ka paši pārcēlāmies ar laivu pāri, lai no rīta mūs negaida.

8. diena – pirmdiena, 22. jūlijs

Maršruts: Kempinga vieta ap 4km no Sitojaure – netālu no Saltoluokta

Atkal skaists, saulains rīts. Kā jau rīts – mazgāšanās aukstajā strauta ūdenī, brokastis un aiziet ceļā.

Izejot uz šosejas – Kungsleden takas, pārņem viegluma sajūta – plata taka, skaidri redzams un zināms kur jāiet, visi pārsteigumi beigušies. Šodien aizejam līdz pēdējam augstajam punktam, kur ir skaists skats uz ezeru, kuram rītdien celsimies pāri. Ļoti skaistā vietā, netālu no strauta uzceļam telti un pavadam mierīgu vakaru. Tur, tam ezeram otrā pusē ir civilizācija, jo tur, 200 metri no ezera ir šoseja un autobuss uz vilcienu.

Šodien noieti aptuveni 17km.

9. diena – otrdiena, 23. jūlijs

Maršruts: Kempinga vieta ap 1km no Saltoluokta – Saltoluokta kalnu stacija (mountain station)

Pamostoties mūs sagaida ļoti saulains rīts. Tā kā mums autobuss ir 16:00, nesteidzīga rīta pelde, brokastis un mantu sapakošana un dodamies no kalna lejā uz Saltoluokta mountain station. Ļoti īss gājiens – aptuveni 1km un esam klāt.

Atkal mazliet papriecājamies par kalnu stacijas mājīgo veikaliņu. Samaksāju par dušu, Linuss dušai klāt piepērk arī pirts apmeklējumu. Tā kā pirts ir tajā pašā telpā, kur duša, tad palūrēju kā tur izskatās. Pirtī ir liels logs, pa kuru, guļot vai sēžot uz lāviņas ir lielisks skats uz ezeru.

Paēdam pusdienas, no mantu glabātavas paņemam atstātās mantas un dodamies uz laivu.

Atpakaļceļā laiva ir pilna ar mugursomniekiem. Arī ģimenes ar maziem bērniem un lielākie bērniem. Man patīk šis aktīvais un dabai tuvais domāšanas veids, kas tiek ieaudzināts jau no bērnības.

Autobuss ir klāt, visi saliek milzīgās mugursomas. Apsēžos autobusa mīkstajā krēslā un pirmo reizi kopš laikam 8 dienām, ir pilnīga relaksācija. Skatos pa logu, skatos kalnus un mežus un laikam aizmiegu, jo drīz jau klāt ir Gällivare vilciena stacija. Stacijā arī ir foršs Sāmu suvenīru veikaliņš. Kaut kas īpašs un savs viņiem ir.

Es palieku pie stacijas ar abām mūsu mugursomām, kamēr Linuss aiziet nelielajā pilsētiņā meklēt kaut ko ēdamu. Izdomājām, ka neiesim ar mugrsomām uz muguras, pietiek. Un atstāt vienkrāši uz soliņa arī negribējās.

Linuss atnāk ar divām picām. Viena parasta, otra, īpaša – ar ziemeļbrieža gaļu un nenormāli garšīgu krējuma-mārrutku mērci. Nebiju ēdis ziemeļbrieža gaļu, pat nebiju iedomājies, ka viņus ēd. Tā pica bija nenormāli garšīga. Var būt es biju izsalcis, bet likās, ka garšīgāku picu nekad mūžā neesmu ēdis. Nopietni! Bilžu galerijā vismaz foto var apskatīties.

19:51 ir klāt vilciens uz Stokholmu. Iekārtojamies savā kupejā. Linuss nopircis tādas biļetes, lai varam gulēt 1. stāvā. Mūsu kupejā pievienojas itāļu pāris ar diviem žiperīgiem puikām. Ar Linusu saskatamies – laikam gulēšana šonakt nebūs.

Itāļu pāris ar bērniem katru gadu, kad Itālijā karsts, dodas uz ziemeļiem. Šoreiz uz Lapzemi, sākumā Somijā, pēc tam – Norvēģijā un Zviedrijā. Dikti aktīva ģimenīte. Parunājāmies arī par kalniem un citiem ceļojumiem, interesanti. Tā arī šajā ceļojumā vilciena restorāna vagonu neiemēģinājām.

10. diena – trešdiena, 24. jūlijs

9:45 no rīta ieradāmies Stokholmas stacijā. Tuvojoties Stokholmai ienāca prātā doma, ka es varētu izkāpt lidostā, jo vilciens piestāj arī pie lidostas. Bet Linuss saka, ka izkāpjot stacijā būšot jāmaksā par iziešanu terminālī un sanāk dārgāk, nekā aizbraukt līdz stacijai un ar autobusu aizbraukt uz lidostu. Un sanāks vēl laiks ar Linusu aiziet kafiju padzert.

Piesēdām izdzert kafiju ar kanēļmaizīti pie galdiņa, kas izlikts ārā uz ielas, pie stacijas. Troksnis, mašīnas, augstceltnes – labs kontrasts.

Sareks ir palicis manā sirdī. Ir sajūta, ka gribēsies vēl atgriezties.

Foto šeit: martinsberzins.wordpress.com

Martins B.

ievisija
Nav tiešsaistē
Kopš: 10/03/2013
Ziņas: 805
Manīts: pirms 1 d

Iespaidīgi!

Pavirsis
Lietotāja Pavirsis attēls
Nav tiešsaistē
Kopš: 15/08/2011
Ziņas: 520
Manīts: pirms 2 st

Diezgan jautri Jums ir gājis! Smile

martinsberzins
Nav tiešsaistē
Kopš: 01/09/2012
Ziņas: 13
Manīts: pirms 5 ned

Bija gan jautri. Tagad plānojam kādā griezumā vēl tos kalnus paņemt. Variantu ir daudz.

Martins B.